Par motivāciju, iekustēšanos un enerģijas atraisīšanu
Komentāri:
inese -
2012-04-09 23:06
Ai, mīļā, paldies par Tavu komentāru. "Sarunas ar Dievu" man stāv pie gultas un tās pāršķirstu atkal un atkal. Šis citāts ir izcils.
inese -
2012-04-10 04:52
Es šodien pati priekš sevis esmu reāls pierādījums tam, kā pozitīvo enerģiju var iekustināt. Esmu uzrakstījusi jau trīs rakstus un faktiski varētu rakstīt vēl un vēl. Un manī ir iestājies miers un laime. Esmu atguvusi savu dabisko stāvokli - radošu un mīlestības piepildītu. Esmu dievišķās enerģijas plūsmā un baudu to.
Nevaru pat izstāstīt tās savas iepriekšējās sajūtas - kāds tas ir iekšējs īgnums un rūgstošās enerģijas korķis sevī, kad ne tikai nedari to, ko esi pieradis darīt ar prieku, bet vēl piedevām par to pats uz sevi dusmojies. Un tad, kad paprovē darīt un nesanāk, tad vispār piemetas panika, ka kaut kas uz mūžu ir zudis.(Tas bija tad, kad gribēju atsākt rakstīt, bet man tas vairs nesagādāja prieku).
Es šādā negatīvā enerģijā nodzīvoju pāris dienas līdz sapratu, ka arī tā taču ir manis pašas izvēle.
Ka žigli ir jāmainās un jāvar iegriezt svārstiņš pozitīvā virzienā.
Nu un tagad šis griežas. Pamatīgi griežas.
Vienīgi es patiešām vairs neļaušos eksperimentēt un savā tuvumā agresiju un negatīvo neturēšu. Pat uz "publikas pieprasījumu" vairs ne.
Jo tas vien, ka man pēc tam izrādās taisnība, mani neatbrīvo no pilnas negatīvās enerģijas buķetes.
Un par vecākiem un mūsu audzināšanu - tur kaut kā ir tā, ka vienā mirklī saproti, ka šodienas domāšana, šodienas izvēles ir stiprākas par audzināšanu.
Vismaz man tagad tā noteikti ir :)
inese -
2012-04-10 17:06
Jā, Ilvu, mīļo :))
man škiet, ka svarīgākais ir piefiksēt savu sajūtu un atzīt to, kas notiek. Nu...vārdusakot, ja es sevi mānu, tad godīgi sev pateikt, ka es patiešām šobrīd sevi mānu un meklēju attaisnojumu, lai kaut ko nedarītu. Un manā gadīju'mā šitas ļoti labi strādā. Jo tad - caur šo godīgo atzīšanos sev, es kaut kā iegriežu svārstiņu pozitīvā virzienā.
Sevis mānīšana ir graujoša enerģija (kaut vai bišķīn, bet tomēr) un tiklīdz atzīstam, ko darām - tā jau tomēr iestājas kaut kāds līdzsvars. un tad atliek vien visu iegriezt pozitīvajā.
Un esmu riktīgi priecīga lasīt, ka Tu arī skrien. Es vispār brīnos, cik ļoti daudz cilvēku šo ir priekš sevis atklājuši. Interesanti, ka skriešanas laikā notiek (atveras) kaut kas tāds, ko nevar dabūt caur ātru iešanu, nūjošanu, riteņbraukšanu vai vingrošanu. Tur kaut kāds knifs, kuru nevaru nosaukt, bet jūtu, ka ir un man tas arvien vairāk sāk iepatikties :)
inese -
2012-04-10 19:29
Parasti dusmas un bailes ir par to, ka kaut kas nenotiek pēc mūsu prāta.
un tad der atcerēties, ka -ja nepatīk šitā bilde, liec iekšā citu.
Nu burtiski tā kā diapozitīva slaidu mēs nomainām tās domas, kas rada dusmas un bailes uz tām domām, kas rada to situāciju, kas mums patīk.
Lai vieglāk - var bišķīt to sākotnējo situāciju paķidāt. Nu - kas ir tas, kas izraisa bailes, kas ir tas, kas izraisa dusmas. Nonākt līdz konkrētām atbildēm. Un tad, kad jau viss ir konkretizēts, tad arī zinām ko konkrēti savās domās izmainīt.
Galvenais ir saprast, ka domas ir stiprākas par realitāti. (jo realitāte ir iedomāta. īstenībā nav tāda realitātes. Tas ir tikai tas, ko mūsu prāts uzskata vai domā. Tiklīdz mēs izmainām domas jeb attieksmi - realitāte mainās. Tas vien tikai liecina cik viss ir relatīvs)
inese -
2012-04-11 21:02
Man škiet, ka šīs darbs, ko darām sevī ar attieksmes maiņu, ir daudz svarīgāks nekā tekošie uzdevumi (kurus, protams, nepārtraucam darīt attieksmes maiņas laikā). Īstenībā gudrs darba devējs varētu maksāt algu darbiniekam tikai par to, ka tas kādu dienu piestrādā pie savas enerģētikas maiņas un turpmāk ierodas darbā ar pozitīvu enerģiju.
Piemēram, pēdējā darbā, kurā strādāju algotu darbu, es diendienā jutu kā tiek izmantota tieši mana enerģētika. Man tas patika. Es apzinājos kas notiek. Es nejutu, ka kāds man enerģiju atņem. Jutu, ka vienkārši izmanto.Man nebija nekas pretim:)
Savrīgi, lai Tu esi tā, kas izvēlas dot vai nedot savu enerģiju :)
inese -
2012-07-11 17:05
paldies, meitenes, par tik dziļiem komentāriem.
Paldies, Saulgrieze, par viedo stāstu. Ļoti labs.
Dzade-
es ļoti bieži un nu jau ilgāku laiku domāju par šo tēmu - vai ir Kāds, kas mūs no Augšas vada, vai arī tie esam mēs, kas caur savu brīvu gribu, izvēli un spēju būt gataviem situācijai radām notikumus mūsu dzīvē. Klausoties Ragaciema Agneses lekcijas, sanāk, ka tomēr neviens mūs no Augšas "netraucēs" un neiesaistīsies mūsu dzīvē, ja vien to konkrēti nelūgsim. Pēc brīvās gribas principa un karmas likuma sanāk tāpat. Un tomēr mūsu izvēle var būt ļauties Augstākai vadībai un dievišķās enerģijas plūsmai - tātad šai gadījumā sanāk, ka mums no Augšas palīdz.
Šis ir ļoti interesants jautājums. Es vēl līdz galam to šobrīd neesmu sapratusi un sajutusi. Vienīgi skaidri zinu, ka ar Dieva svētību un sargeņģeļu palīdzību visu var sasniegt daudz rezultatīvāk:)
inese -
2012-07-12 02:58
Ilona-
paldies, ka velreiz tik skaisti akcentēji un izstāstīji to došanas principu. Es pēc tā dzīvoju diendienas. ja kaut kas neiet - sāc dot. Ja kaut kas nesanāk - sāk kustināt. Ja iesprūdusi esnerģija, tad tā japalaiž caur sevi daudz lielākā tempā.
Tā ir arī mana dzīves formula:)
sadaļa: SARUNAS
autors: INESE PRISJOLKOVA
 Sveika, mīļā, svētkos un pēcsvētkos!
Šoreiz ar Tevi gribu parunāt par to periodu, kad tiešām zini – ir kaut kas jādara, bet.....nevar saņemties. Piemēram, esi nolēmusi ik pa laikam pavingrot vai paskriet. Bet kā pienāk īstais mirklis vilkt treniņbikses, tā uznāk kaut kāds neizprotams slinkums, vai nekā negribēšana un tu, cilvēks, nodomā – kāpēc gan to nevarētu sākt rīt vai vismaz vēlāk. Vai varbūt ir jāmācās eksāmeniem, vai jātaisa kāds jauns projekts, vai varbūt ir jādara kāds darbs, kuram termiņi jau burtiski spiež, bet...iekustēties nevar un nevar. Gribēšanas nav un dēļ šīs negribēšanas arī varēšanas nav.
Ko darīt? Kā savākties?
Kā pierunāt sevi tomēr ķerties klāt un darīt.
Es varu Tev izstāstīt kā daru es un šai ziņā man ir gan pozitīvā, gan negatīvā pieredze.
Negatīvā sākas ar to, ka no sākuma es pilnīgi neapzināti izeju šo negribēšanas un sevis atrunāšanas posmu. Un tad man ir vēl tāds „viltīgs gājiens”, kad es pilnā nopietnībā mēģinu sevi apmānīt un prātuļoju vai tiešām to nevar izdarīt kāds cits. Un tad vēl es domāju vai man to vispār vajag, vai patiešām gribu to darīt un kas būs, ja nedarīšu. Šad tad (ja ir uznācis šis negribēšanas periods) tā sarunāšanas un pierunāšanas fāze var tiešām būt ilga un uz šo nevajag „uzsēsties” – jo tā var novest pie nedarīšanas un tā arī neizdarīšanas. (Es Tev varētu nosaukt 1000 lietas, kuras tā arī ir palikušas manu domu līmenī un es tās neesmu ne uzsākusi, ne izdarījusi. Un nav ne jausmas vai vispār kaut kad izdarīšu. Tagad jau gudri ir teikt – acīm redzot, man to nevajadzēja ;) bet savā dziļākajā būtībā es tomēr zinu, ka pati nobumbulēju laiku, lai to uzsāktu).
Bet tad nu es domāju – ir taču arī labie piemēri. Ir brīži, kad negribēju, negribēju, bet tad kaut kā iešūpojos un iekustējos un...viss aizgāja.
Šobrīd mēģināšu Tev aprakstīt vienu šādu periodu un to, kā soli pa solim tieku ar to galā.
Kāpēc tieši tagad?
Tādēļ, ka tieši šobrīd ir atkal viens šāds periods. Šobrīd tas saistīts ar atsākšanu rakstīt mājas lapā vai varbūt to var nosaukt – ar rakstīšanu vispār. Tik sen neesmu to darījusi un nu jau tik ļoti esmu pieradusi pie brīva laika, ka tagad, kad „mans nerakstīšanas gavēnis” beidzies, es izgudroju visādas atrunas, lai to pastieptu garumā. Sākumā likās, ka svētkos jau var runāt tikai par svētkiem, pēc tam izdomāju, ka šobrīd svarīgākais ir būt ar ģimeni, pēc tam sāku sev iestāstīt, ka varbūt vispār šis posms manā dzīvē jau pilnībā ir beidzies un šī ikdienas rakstīšana mājas lapā ir vienkārši jābeidz. Un tā es te pie sevis domāju vēl un vēl, līdz atcerējos vienu fantastisku sarunu ar tuvu paziņu – žurnālisti, kura man jautāja kad iznāks turpinājums manai pirmajai grāmatai. Toreiz teicu, ka man jāgaida vai jārada radoši apstākļi, ka man ir vajadzīga „mūza” (joks), ka ir jābūt tai laimes sajūtai, kad Kanāls ir vaļā un es spēju tik rakstīt un rakstīt, vai precīzāk sakot – pierakstīt, ko it kā kāds diktē. Atceros, ka viņa toreiz pasmējās un teica – Inese, bet ir taču arī darbs. Vienkārši darbs, kas jādara.
Tagad, kad sēžu un Tev rakstu, man ir pilnīgi skaidrs, ka es nekad negribēšu, lai šis man būtu darbs, kurš jādara. Patīk vai nepatīk, bet jādara. Nē. Es zinu skaidri, ka es tagad sākšu darīt nevis tādēļ, ka vienkārši šis ir mans darbs un man tas ir jādara, bet gan es sākšu darīt tādēļ, ka caur šo rakstīšanu atvērsies mana radošā enerģija un es tieši caur rakstīšanu nonākšu līdz „gribēšanai to darīt”. Un es skaidri zinu, ka tā būs. Un faktiski – jau ir. Kamēr tagad Tev aprakstu to, kā jūtos, rakstīšana jau ir aizgājusi savā plūdumā.
Un tāpat ir ar jebko, ko darām.
Piemēram, mūsu ģimenē ir jaunums – esam sākuši skriet. Es sen atpakaļ esmu bijusi vieglatlēte. Sprintere. Un man patiešām noskriet veselu kilometru būtu jau riktīgs krosiņš. Bet vīrs man saka, ka tā nav. Es vienkārši sevi nenovērtējot. Un kaut kā viņš runā un runā tik ilgi, kad nu beidzot mēs visi (mēs ar vīru, bērns un suns) esam gatavi savai pirmajai distancei gar jūru. Un protams, ka es nevaru lepoties ar kādiem milzu sasniegumiem, bet kādus 2,5 līdz 3 km mēs noskrējām un pats svarīgākais, ka pēc tam bija tāaaaaaada laimes sajūta, it kā tie laimes hormoni būtu to vien gaidījuši.
Lūk. Vakar sniga un mēs savu otro treniņu kaut kā uzreiz otrā dienā neuztaisījām, bet šodien jūtu, ka saulīte spīd, un mums laiks atkal paskriet gar jūru.
Kāpēc?
Lai tas atraisītu enerģiju. Laimes enerģiju. Radošo enerģiju.
Ja Tu esi nolēmusi kaut ko uzsākt darīt, tad īstenībā visvieglāk to izdarīt ir domājot par laimi un fantastisko sajūtu, ko tas sniegs. Piemēram, ja ziemā ir uzēsts par daudz un nu vajadzētu ieturēt diētu vai kā īpaši piedomāt pie tā cik apēd, tad padomā par fantastisko sajūtu, kad varēsi valkāt drēbes pa vienu vai diviem izmēriem šaurākas.
Ja domā par vingrošanu vai jogošanu un nevari saņemties, tad iedomājies to fantastisko sajūtu, kāda rodas, kad esi reāli piekususi, bet tai pat laikā atjaunojusi spēka rezerves, palaidusi vaļā visu agresiju un uzkrātās emocijas. Mums jogas grupām bija „Lieldienu brīvlaiks” vienu nedēļu un kaut arī eju tikai vienu reizi nedēļā, jau pa šo laiku esmu reāli noilgojusies pēc tādas dziļas izelpošanās.
Jā, ja tagad man būtu jānosauc viena visbūtiskākā lieta motivācijai, lai izkustētos no slinkuma vai „nekānegribēšanas enerģijas”, tad tās ir atmiņas un sajūtas par to laiku, kad konkrēto lietu darot – biju laimīga. Kad atceros cik labi jutos to darot.
Es smeļos spēku pati savā pozitīvajā pieredzē.
Un tā – šodien rakstu ar prieku. Plūstoši, mierīgi smaidot un domājot par to, kā Tu pie sava datora to lasi. Es atkal jūtu šo mūsu brīnišķīgo saikni un nedomāju par tiem, kam mūsu sarunas nepatīk. Viņiem ir izvēle nelasīt gluži tāpat kā man ir izvēle rakstīt.
Vai tas nav brīnišķīgi – katram dzīvot saskaņā ar savu izvēli.
Lai Tev izdodas rast motivāciju darbiem, kas ieplānoti.
Ar mīlestību,
Inese |
