sadaļa: LEKTORI RAKSTA
autors: ANITA BUZJUKA
Mans vārds ir Anita. Reiz es izvēlējos gaismas un mīlestības ceļu, un tas ir mans patiesais ceļš. Esmu bezgala laimīga, ka man ir dota iespēja būt šeit starp jums. Es ļoti mīlu dzīvi un it visā saskatu mīlestību, to bezgalīgo, visaptverošo spēku, kas mūs visus vieno, un nav nekā dižāka par to. Vienmēr esmu vēlējusies būt starp tiem, kas mani iedvesmo un kurus iedvesmoju es, un tā tas arī notiek, piepildās mani vispārdrošākie sapņi, šobrīd esmu „Pavasara studijas” topošo lektoru kursā.
Dzīve ir brīnumainu iespēju lauks, un tikai no mums pašiem ir atkarīgs, vai mēs šīs iespējas izmantojam, vai nē. Iespējas mums tiek dotas ik uz soļa, tās var būt dažādas, gan kādu konkrētu piedāvājumu veidā, gan vienkārši kā iekšējs impulss, vēlme kaut ko darīt, mainīt savā dzīvē.
Es arvien biežāk cenšos ieklausīties sevī un tvert šos impulsus. Tas ir intuitīvi. Piemēram, ienāk pēkšņi prātā doma, ka man ir jāpiezvana kādam cilvēkam, tad vienkārši daru to, vai arī, man ir kāds jautājums, un es, atverot internetu, skaidri redzu atbildi, reizēm pat tiešā tekstā. Tas ir apbrīnojami, no kurienes tas nāk? Varbūt kādam tas šķitīs nejauši, bet nekas šai dzīvē nav nejauši, šādi dzīve, Dievs ar mums sarunājas. Ik mirkli mums tiek piedāvātas atbildes uz mūsu uzdotiem jautājumiem vai iekšējiem konfliktiem, un, esot vērīgākiem, mēs tās spējam saskatīt. Tas ir, kā teicis Koelju, ‘’visa pasaule sadodas rokās, lai mums palīdzētu’’... Šādi caur situācijām, cilvēkiem, Dievs mums sniedz atbalstu. Vai tas nav apbrīnas vērts?!...
Kā tad atpazīt, vai šī atbilde, kuru mēs uztvērām, patiesi nāk no Dieva, vai vienkārši tās ir mūsu prāta fantāzijas? To var atpazīt tikai un vienīgi mūsu sirds, ir jāsajūt atsauce savā sirdī. Tieši caur sirdi izjūtot, mēs rodam pareizās atbildes un risinājumus, bet prāts ir tas, kas reizēm mūs aizved maldu ceļos. Ir tāds teiciens – domāt ar sirdi, sajust ar prātu. Tam ir ļoti dziļa jēga, tas arī ir tas, uz ko mums vajadzētu tiekties. Sirds jūt, kā ir, prāts analizē, tas ir labi, tas slikti, šis te ir glīts, šis- neglīts un tml. Tieši prāts ir tas, kā dēļ rodas konflikti un problēmas. Viss, kas notiek, vienkārši ir. Tas ir tāpat kā naudas monētai divas puses, mēs taču nevaram teikt, ka viena no tām ir laba, bet otra slikta. Mums izlemt, kā mēs nosauksim situāciju, tāda arī tā kļūs mums, jā, tieši mums, jo kādam citam, viss varbūt būs pavisam citādi, bet tā, savukārt, ir viņa izvēle.
Ir tāds teiciens, katram sava taisnība, un tā tik tiešām ir. Tādas absolūtas patiesības jau nav, jo viss, kas ir, plūst un mainās, arī mēs, un ja mēs pretojamies šīm pārmaiņām, mēs ciešam. Vienīgais, kas nekad nemainās, ir pašas pārmaiņas. Nav svarīgi, kas ar mums notiek, svarīgi ir tas, kā mēs uz to reaģējam, un lūk tas arī nosaka mūsu nākotni, tieši šā brīža reakcija. No tā jau arī varbūt teiciens, ka katrs mirklis ir zelta vērts, jo tieši šajā mirklī mums tiek dota iespēja, mainīt savu dzīvi arvien uz labu.
Mēs nevaram izmainīt to, kas šobrīd notiek, jo tas jau notiek, tad kāda gan ir jēga šausmināties, nosodīt, bēdāties par to, tas ir neizbēgami, šis process ir pilnīgs un noslēgts, jo tas jau ir, un tur neko nevar mainīt, mēs varam mainīt tikai savu attieksmi pret notiekošo, un šādi mēs varam vērst uz labu to, kas notiks nākotnē. Piepildot šo mirkli ar mīlestību, izpratni, pieņemot visu kā ir, saprotot, ka, ja tas jau ir, tad tāda ir bijusi Dieva griba, bet mēs esam radīti pēc Dieva līdzības, un mūsu spēkos ir transformēt jebkuru situāciju pozitīvā virzienā tieši ar savu attieksmi un situācijas pieņemšanu. Vai tas nav vareni? Mēs patiesi varam kļūt par radītājiem!
Svarīgākais mirklis, kas mums tiek dots, ir šis mirklis, nekā jau cita nebūs, vienmēr būs tikai un vienīgi šis mirklis, tāpēc, ja esam nolēmuši ko darīt, mainīt savā dzīvē, tad darām to tagad un tūlīt, jo nekad jau nepienāks nākotne, tās vienkārši nav, viss ir šeit un tagad, un tā būs vienmēr. Tas ir mirklis, kurā mēs esam, pārējo rada mūsu prāts. Tas ir tā, ka mēs maldinām sevi ar to, ka nākotnē, tad, kad pabeigsim skolu, universitāti, apprecēsimies, izskolosim bērnus un tml., tad tik sāksim dzīvot, tad tik kļūsim laimīgi. Tā no gada uz gadu atliekot, skat vecums jau klāt, un tā arī nepienāk tā ideālā diena, kad beidzot sākt dzīvot tā pa īstam.
Novēlu visiem būt patiesiem pret sevi, kļūt īsteniem un sākt beidzot pašiem radīt to, ko sirds jau sen vēlas, nav svarīgi, kas tas ir, jo katram tas ir kas savs, nav nekā un neviena lieka šai pasaulē, mēs visi viens otru tikai un vienīgi papildinām. Viss ir tā, kā tam ir jābūt, un nav ideālāka brīža, kā šis mirklis, lai beidzot sāktu darīt to, ko Dvēsele sen jau vēlas un sirds jūt. „Tad, kad Dieva griba sakritīs ar mūsu vēlmēm, mēs patiesi kļūsim laimīgi...” neatceros autoru, bet man ļoti patīk kā pateikts. Es to saprotu tā, ka tad, kad mēs darīsim patiesi to, ko mēs vēlamies, to, ko vēlas mūsu Dvēsele, mūsu sirds, nevis prāts, kas mūs ved pa maldu ceļiem, tad mēs patiesi būsim laimīgi. Šeit varu piebilst vienīgi to, ka nav ideālāka brīža, lai to sāktu, kā šis mirklis – zelta mirklis.
Visiem laimi vēlot,
Anita(*-*)