Sastapties ar sevi


sadaļa: LEKTORI RAKSTA

autors: DAINA ROZENBERGA

Ir rīts, ap plkst. 06:30. Es apsēžos uz grīdas, iekārtojos, lai nekur, nekas nespiež. Aizveru acis... un dodos savā ikrīta ceļojumā. Kur tas mani aizvedīs, nemaz nezinu.

Katru rītu 20-30 minūtes nododos meditācijai. To sāku ar „sazemēšanos”, kad iedomājos, kā no mana astes kaula izaug gara sakne, caur grīdu iestiepjas dziļi zemē (tas ir svarīgi, lai mūsu dvēsele neaizlido pārāk tālu :)), tad noskaitu Tēvreizi un pasakos Augstākiem spēkiem par atbalstu. Domas vēl šaudās pa galvu, klusuma nav... Skaitu afirmācijas...man vislabāk palīdz „Dievs, es Tevi ļoti mīlu”, burtiski šķiet, tas attīra prātu. Vienā mirklī domas pazūd... esmu es, šeit un tagad... Tas ir katra rīta skaistākais mirklis, aiz tā, ka pamostos...

Es nekad agrāk nebūtu domājusi, ka spēšu mierīgi nosēdēt pus stundu un klausīties sevī. Vienmēr šķita, jāskrien, jāpaspēj, jādomā, jādara, jā-..... n-reizes... Mūždien sev stāstīju, ka meditācijas nav priekš manis. To „?” dara tikai īpaši cilvēki. Un vispār, ko jūs man piesienaties, neesmu es tam radīta. :)

Kāpēc es to rakstu? Tāpēc, ka šodien saprotu cik tas ir svarīgi – atvēlēt katru dienu vismaz 20-30 min sev un klusumam. Atvēlēt pavisam maz, lai sakoncentrētu sevi, savāktu kopā enerģiju sevī, lai tā neizkaisās uz visām pusēm.

Skrienot ik dienas, dzīvojot šķietamībā, ka darbs dzen darbu, nesaprotot, kas ir svarīgāks, nespējot izsekot savām domām – mēs strauji sevi pazaudējam, izsmeļam, paliekam bez spēka... Un tad, sēžam kā nelaimes čupiņas un mēģinam saprast, no kura gala sākt... savākt sevi „mājās”.

Un zini, var sākt ar pavisam nieku – ar nelielu pastaigu pasaules un dabas skaņās – ieklausies, kas notiek uz ielas pilsētā, parkā, pļavā, mežā. Dabā ziemā skaņu nav daudz, bet nu jau iestājoties pavasarim daba sāk savu dziesmu. Koncentrējot savu dzirdi uz dabu, Tev piemirstās domāt... :) Nesteidzies, atvēli laiku, lai izbaudītu mirkli. Arī pilsētas skaņās var vienkārši ieklausīties, sajūtot to dzīvību, kas kūsā tās ielās, bet arī saprotot, ka ielu malās stāv ēkas, tās tur atrodas jau gadu desmitus, simtus... un stāvēs, kāda vēl tik pat... Un šīs mājas, kurās sakrājusies tik fantastiska vēsture, stoiskā mierā...ir šeit un tagad. Ieklausies, ko tās stāsta... Atrodi vismazāko lietu, kas Tevī ienes mieru... Vienu mirkli paskaties debesīs, ieelpo plašumu un brīvību. Sajūti saules spēku un enerģiju. It viss, kas ir mums apkārt var mūs spēcināt, ir tikai jāizvēlas uzņemt sevī šo spēku, mieru un harmoniju.

Kad Tev izdodas ielaist sevī mieru, atrodoties dabā. Atvēli mirkli sev, vislabāk no rīta, pieceļoties 20 minūtes agrāk. Apsēdies, kā ērtāk, piever acis... un dodies ceļojumā.

Man joprojām, ne katru rītu tas izdodas viegli, ne katru rītu domas ātri atkāpjas. Bet es turpinu klausīties sevī. Es turpinu stiprināt centru sevī, jo tik ļoti sajūtu, kā tas palīdz ikdienas gaitās. Pamēģini arī Tu. Nedomā, kā tas izskatās. Nedomā, ka tas nav priekš Tevis, pirms neesi pamēģinājusi. Apsēdies, aizver acis un ieelpo... sevis pašas un Visuma spēku! Ļaujies šim mirklim...

Es tikai vēlos Tevi iedrošināt pamēģināt. Nemeklē atrunas, tikai kaut reizi to izdari.

Tajā mirklī, kad aizver acis un esi ar sevi, kas notiek? Vai iestājas neizpratne? Prāts sāk celt paniku, kas te tagad notiek? Vai tiešām tam liks paklusēt? Parunā ar sevi, kāpēc tik ļoti baidies sastapties ar savu dvēseli? Tāpēc, ka sāp? Šīs sajūtas jau nenozīmē to, ka meditācijas nav priekš Tevis... tas nozīmē, ka sen jau laiks piestāt un sevī ieklausīties. Nenovirzies no mērķa – no vēlmes dzīvot apzināti laimīgu dzīvi, no vēlmes dzīvot mierā un harmonijā. Nenovirzies no šī mērķa tikai tāpēc, ka Tev ir bail sastapties ar sāpēm, ar atklāsmi cik daudz sev esi darījusi pāri. Tas ir tikai pirmais solis... Sākums var būt nepatīkams, jo pāri sev darām nemitīgi, slēpjoties aiz rūpju un steigas maskas. Bet sastopoties, aci pret aci, ar šiem pāridarījumiem, saprotam, ka ilgāk tā turpināt nedrīkst. Ir kaut kas jāmaina...

Es Tev no sirds novēlu – sastapties ar sevi, ieklausīties sevī un mainīt attieksmi pret sevi. Es Tev no sirds novēlu – iemīlēt savu pagātni, izbaudīt savu šodienu un sajust, ka šajā mirklī Tu sāc veidot savu nākotni. :) Es ar visu sirdi Tevi atbalstu! Es pilnā nopietnībā esmu šeit, lai Tevi iedvesmotu veikt pirmo soli ceļā pie sevis! :)

Dziļā pateicībā un mīlestībā,

Daina

Komentāri (15)  |  2012-03-14 17:42  |  Skatīts: 4418x         Ieteikt draugiem       TweetMe   
Elīza* - 2012-03-14 18:40
Paldies, Daina, par rakstu. Nja, tieši par šo pēdējās dienās domāju... Man tieši ir atklāsmes posms par to, cik daudz es sev esmu nodarījusi pāri. Vairs nevis par to, cik citiem, bet tieši sev. Vai tas ir posms ceļā uz sevis iemīlēšanu? Un tagad ir tāda sajūta, ka esmu iestrēgusi - sāku apjaust, cik daudz esmu nodarījusi sev pāri, tā dzīvot vairs nespēju un nevēlos, tai pat laikā nav spēka kaut ko mainīt...

Dace* - 2012-03-14 18:46
Paldies! Jūsu raksti tā palīdz un iedvesmo. Reizē ar pavasara iestāšanos - dod spēku un enerģiju. Veiksmīgu ikdienu!

dainarozenberga* - 2012-03-14 18:48
Elīza, jā, es ticu, ka tieši šis ir ceļš uz sevi iemīlēšanu. Man pašai bija šoks, tajā mirklī, kad sapratu, ka esmu no sevis bēgusi, nevis sevi mīlējusi. Soli pa solītim un man izdevās sevi piepildīt ar mīlestību. Un ticu, ka Tev arī izdosies. Šobrīd neko nedari ar varu, ļaujies izjust šo atklāsmi, nekrīti sevis žēlošanā, bet šīs domas pieņem kā bezgalīgu svētību un laimi - beidzot Tu esi sapratusi, ka tiešām daudz esi nodarījusi sev pāri.
Un pa solītim jāatrod lietas, ka Tevī vairo mīlestību. Viennozīmīgi tā ir došana - tā, kas pilna ar beznosacījumu mīlestību. Brīdī, kad es pateicu savam vīram "Vēlos darīt Tevi laimīgu", sāku tuvināties sevis iemīlēšanai. Tas ir tik neparasti - tad kad pilnībā atvēru sirdi otram, manī ieplūda arī mīlestība uz sevi...
Un pateicība bezgalīgi audzē mīlestību...
Es no sirds vēlu Tev atrast mieru, laimi un mīlestību sevī pašā! Un pavisam noteikti, Tava dvēsele ir ļoti dziļa un gatava bezgalīgi mīlēt! :)

dainarozenberga* - 2012-03-14 18:49
Dace, mīļš paldies! Jums arī skaistu un saulainu IKdienu! :)

Vaira* - 2012-03-14 20:05
Dainīt....paldies..paldies,lai tev šī diena enerģijas,mīlestības un prieka pilna...jo,redzu,ka šodien pilna dieniņa tev atbalstot un stiprinot pārējos...lai izdodās..

Ilva* - 2012-03-14 20:21
Jāāā...Daina...tā ir tāda neaprakstāma laimes izjūta, kad sākam tuvoties pašas sev....un pasakoties tam, kad vēlamies padarīt laimīgu savu otru pusīti....:)
ļoti paldies Daina, kad dalies sajūtās.

inga* - 2012-03-14 20:46
Sveika, Daina.
un atkal es lasu ....un atkal pieķeru sevi pie domas ....Tu raksti gluži manas domas...
tieši tā - mīļie cilvēki, lūdzu, atvēliet laiku SEV ! tas patiesībā ir tik vienkārši izdarāms ! mīliet sevi ! es atradu sevi caur jogu.
es esmu laimīga ! man ir fantastiskas meitas, man ir draugi, man pieder rīts, kas piepildīts ar sauli un gaismu, man ir mākoņi, kur palūkoties, ārā dzied putni, uz mana krēsla guļ mans mīļais kaķis, .....un vēl , un vēl . Ir tik daudz gaismas ! lūdzu ieraugiet to ! un mīliet sevi !
paldies Tev par brīnišķīgo rakstu
svētīgu un mīlestības pilnu Tev un Taviem mīļajiem šo dienu !
ar saulainu pavasarīgu sveicienu, Inga

dainarozenberga* - 2012-03-14 21:37
Mīļās meitenes! Liels un saulains jums PALDIES! :) Turpinam iedvesmot un iedvesmoties! Samīļoju!
D. :)

Kira* - 2012-03-14 23:13
Kad dzīvoju Rīgā regulāri vairāk kā gadu apmeklēju jogas nodarbības,no rītiem meditēju,bet tas miers bija mirklīgs,nejutos piepildīta.Nu jau gandrīz gadu Rīgā nedzīvoju,esmu tuvāk dabai,no tās gūstu spēku,piepildījumu,mierinājumu,vakaros pirms gulētiešanas aprunājos ar savu zemapziņu pēc Siņeļņikova metodes.Ar zemapziņu sāku sazināties apzināti no 17 gadu vecuma(man tagad ir 27),bet kādus 7 gadu,kamēr dzīvoju un strādāju Rīgā biju aizmirsusi ar to sazināties.Šis gads ir svētība priekš manis,esmu daudz ko iemācījusies,esmu ikdienā mazāk ar cilvēkiem,mazāk sarunājos,jo šo gadu veltīju sev,savai izaugsmei.šorīt notika brīnums,tā bija sanācis,ka aizejot prom no lielpilsētas man palika nenomaksāts parāds par dzīvokli,kas bija sasniedzis 450ls,no manis tika pieprasīti 700ls,biju sabijusies,bet tad es mācījos nebaidīties,pēc Ineses metodes šo situāciju iziet ar mīlestību,saprast,kādēļ šī situācija man ir dota un ko tā man māca,nebiju vēl sākusi atmaksāt parādu,jo nevarējām vienoties par īsto parāda summu pusgada garumā.šorīt man atskanēja zvans no Creditreform,ka esmu firmai parādā 1 santīmu!esmu bezgalīgi pateicīga Visumam un savai zemapziņai,kurai neaizmirstu pateikt,cik ļoti to mīlu un tai uzticos.Brīnumi notiek!

Benita.* - 2012-03-14 23:54
Paldies par sajūtām!
Arī es esmu bijusi visu dzīvi skrējienā, uzņemoties vairāk un nonākot pie sastrēguma.Ko darīt?
Mācos, periodiski, pakāpeniski un galvenais pēc savas pieredzes.
Man ir prieks, ka visas esam šajā ceļā, lai gan esam dažādas, jo sastapjoties ar sevi mums ir vislielākais dzīves izaicinājums.
Reizēm noķeru sevi pie domas, ka pa daudz sapņoju, bet dzīve ir realitāte, ka ir cita pasaule, kurā vēlos, ka negribu pakļauties šai..... nāk pavasaris un vēlos saplūst ar to...
Šobrīd man ir ļoti daudz izteiktu domu, ideju., jo atbildi rodu sevī.... Tad sevi ievedu meditācijas stāvoklī, lidoju, ceļoju iekšejā pasaulē, kura saturs esmu es un tas kas notiek manī, manā dzīve,jo tā esmu es.Ceļojums pie sevis nav vārdiem aprakstāms. Esmu sapņotāja.Novēlu katrai savu lidojumu....!

Krista* - 2012-03-15 00:26
Kira, vai tu vari pastaastiit siikaak, kaa tas ir iespeejams, ka no tava paraada ir jamaksaa tikai 1santiims? Arii man paslaik nodarbina sii probleema, kaa atdod paraadus, censos to visu pienemt ar milestiibu, bet pagaidaam tas situaaciju neatrisina...
Daina, sirniigs paldies par so rakstu.

Kira* - 2012-03-15 04:39
Krista,es pati nezinu kā tas notika tā,ka parāda vietā man nav parāds tomēr:) ilgi risināju sarunas ar viņiem,pārstāju baidīties(arī no creditreform un iespējamās tiesas).esmu bezdarbniece nu jau 9 mēnešus un katrs kredītpiedziņas zvans manī radīja izmisumu līdz brīdim,ka sapratu,ka tagad vienīgais ko varu darīt ir pieņemt šo situāciju un vērot,kas ar to notiek,ka parādu atdošu tik cik esmu parādā es nevis tik cik vēlas viņi.šo situāciju iespējams atrisināja tas fakts,ka tā brīnišķīgā māja,kurā īrēju dzīvokli ir slēgta,tur nevienam neko neizīrē vairs.Tas,protams,nemaina faktu,ka parāds bija,bet ja Visums ir nolēmis man atlaist parādu,tad ar cieņu un lielu mīlestību saku tam paldies,galvenais nejusties bezcerīgi,no katras bezizejas ir izeja.

Krista* - 2012-03-15 21:31
Paldies, Kira par atbildi.
Es veel tikai nesen saaku paarstaat izjust kaunu pret sevi un citiem par saviem neatmaksatajiem krediitiem, par to, ka nevaru atmaksaat paslaik.Bija meenesi, kad no baileem atsleedzu savu telefonu vai satruukos pie katra telefona zvana...Joprojaam ssi visa situaacija nelauj naktiis mieriigi guleet un palauties, ka viis buus labi..betzinu, ka kaut kad jau buus viss labi, tikai tagad ar cieņu jaizdzivo sis dziives posms.

Kristīne* - 2012-03-16 05:06
Krista, vai drīkst tevi lūgt padalīties ar pieredzi, kā ar sevi strādāji, lai tiktu šim pāri. Man patreiz ir līdzīgs periods, tāpēc ļoti labprāt dzirdētu kāda, kas ar šādu situāciju tiek galā, pieredzi. Domāju, ka ne es vienīgā.

Krista* - 2012-03-16 20:32
Sveika, Kristiine.
Bija bridis, kad man bija apnicis baidiities no karteeja telefona zvana, baidiities no taa cilveeka kurs zvana un jautaa, kad buus maksaajums..Es sanemos un saaku runaat.:) Ar cienu pret sevi, nelaujot sevi iebiedeet ar tiesaam, kuras man tomeer bija veelaak. Atceros mirkili, kad pateicu sev skaļi: Jaa, man ir krediiti. Jaa, man nav ar ko tos atdod, bet tas nenoziime, ka es esmu slikta, nozeelojama un vaaja.Taa ir mana dzīves maaciiba, caur kuru es iziesu . Es daudz lasu ezoterisku, graamatas vispaar, tas man paliidz. Siņeļņikova grāmatu "Ceļš uz bagātību" paarlasu loti biezi.Kaut kur lasiiju, ka krediits – taa ir energija, ko cilveeks ir aizneemies. Un taa energija ir jaatdod. Dod to energiju citiem! Bija kaadi divi gadi,kad ar viiru pat nesvineejaam sveetkus, piem, dzimšanas dienas, jo likaas, nu kaa mees varam kaut ko svineet, ja pasi esam parada. Bet pagajuso gadu noleemaam svineet sveetkus par spiiiti visam, jo dziive paiet.. Un visu laiku domaajot par naudas probleemaam, mees taas tikai piesaistaam...Es zinu, ka es atdosu to naudu, ka man vinas nav paslaik, bet vina man buus un es buusu briiva, taa es sevi uzmundrinu, kad ir pavisam gruuti..



Atpakaļ