Kad dvēsele dzied


sadaļa: LEKTORI RAKSTA

autors: BRIGITA MIRONOVA-STANKĒVIČA

Vakar ar ģimeni skatījāmies filmu „In time”, kur apspēlēts tas, ka cilvēcei vienīgā vērtība ir laiks – arī naudas vienība ir laiks. Šī filma manī rosināja spēcīgas pārdomas par to, kā tas sasaucas ar realitāti. Laiku nav iespējams ne nopirkt, ne iegūt vai kā citādi saņemt vairāk par to cik tas ir. Tas mums visiem ir iedalīts vienā daudzumā neatkarīgi no dzimuma, sociālā statusa, izskata u.t.t. Mums visiem ir 24 h diennaktī, 7 dienas nedēļā un 365 dienas gadā. Es sāku aizdomāties kā mēs šo resursu izmantojam? Ir teiciens – laiks ir nauda! Taisnība, kad to tērējam darot darbu, mēs to pārvēršam naudā. Bet kā ir ar to, ka laiks ir prieks? Laiks ir gandarījums? Laiks ir piepildījums? 

Vai nav tā, ka šodienas ātrajā dzīves tempā, kur viss notiek ātrāk, straujāk, efektīvāk, progresīvāk, mēs paši sevi apzogam? Atņemam sev visdārgāko, kas mums ir – pie tam brīvprātīgi? Nepārtraukti cīnoties par izdzīvošanu, rēķinu nomaksu, jaunas, lielākas mājas iegādi, lielāku ietekmi, pierādot sev un citiem, ka esmu gana laba un konkurētspējīga darba tirgū, gana zinoša savā jomā u.t.t. Lai varam aizbraukt 1x gadā ceļojumā vai iegādāties sen kāroto kleitu?

Kur ir tā robeža, kad vienkārši dzīvojam savu pasaulīgo dzīvi, lai apmierinātu savas vajadzības un piepildītu savus sapņus un to, kad jau burtiski „iejūdzam sevi” darba zirga važās un griežam savu dzīves ratu aizvien ātrāk un ātrāk? Robeža, kad ceļamies no rīta un attopamies jau  vakarā atkal laimīgi tikušas gultā. Robeža, kad tūlīt kusīs sniegs un pēkšņi jau viss ir zaļš izplaucis, bet es to pat nepamanīju, jo steidzos dzīvot?

Esmu pārliecināta, ka es pati sevi veiksmīgi biju novedusi līdz tādam „progresam”, kad nemanīju kā mainās gadalaiki, paskrien nedēļa pēc nedēļas un mēnesis pēc mēneša. Es ļoti labi atceros sevi divus gadus atpakaļ šādā vāveres ritenī. Un ļoti labi atceros, ka izņemot formālu „finansiālu drošības sajūtu” vairāk neko daudz neguvu. Nē, tomēr guvu – lielisku mācību pati sev, ka es tā vairāk nevēlos turpināt. :)

Agri vai vēli pienāk brīdis, kad nākas apstāties. Vai nu brīvprātīgi vai piespiedu kārtā, piemēram, ar kādu slimību! Kad tas ir noticis – Tu apstājies, beidzot dvēsele var uzelpot un pateikt – lūdzu, mīļā, nesteidzies tik ļoti. Atceries kur ir Tavas mājas un kāpēc Tu esi šeit! Tas ir iespējams tikai, kad apstājies, kad esi šeit un tagad. Tu  beidzot vari atsākt sapņot, kā bērnībā... Dvēseles balss Tev čukstēs, kas Tev ir vajadzīgs, ko Tu esi nākusi šeit darīt un kāds ir Tavs ceļš. Tikai tad, kad esi apstājusies – Tu vari sadzirdēt, ko vēlas pateikt Tava dvēseles balss.

Kad esi pastājusies – Tava dvēseles balss dzied , jo Tu pamani cik skaists ir laiks aiz loga, cik patīkama ir kņada mājās, kur rosās Tavi mīļie un cik ļoti dārgs Tev ir viss, kas patiesībā ir ļoti vienkāršs. Nesteidzīgs brīvdienas rīts ar visu ģimeni gultā vai kārtējais mākslas darbs virtuvē, kas ļoti iepriecina Tavu dvēseli un arī ģimeni. :)

 Laiks, kurš ir vienādā daudzumā mums visiem pēkšņi šķiet, ka ir kļuvis vairāk. Liekas, ka diena kļuvusi garāka, piepildītāka, krāsas košākas un es pati laimīgāka. Izrādās, ka tas tikai tādēļ, ka apstājos un ļāvu savai dvēselei dziedāt!

Dvēselei viss ir ļoti vienkārši – viņa vienkārši mīl. Un tas ir vienīgais, kas mums jāatceras.

Lai Tava dvēsele dzied,

Brigita

Komentāri (8)  |  2012-03-07 15:23  |  Skatīts: 3718x         Ieteikt draugiem       TweetMe   
Karinčiks..* - 2012-03-07 19:32
Paldies par jauko rakstu..
Mums par velti dota liela bagātība - LAIKS.
Laiks ir vislētākais un tomēr visdārgākais, jo tieši caur
viņu mēs dabūjam visu.....
Nekas nenotiks vairāk kā tikai tas,
kam jānotiek...
Ar prātu jau saprotu,bet kārtējais darbs ar sevi...




Baiba* - 2012-03-07 20:28
Patiesi, tā ir. Mani šoreiz apstādināja dēlēna slimība... Citreiz skrienot mēs palaižam garām signālus, ka kaut kas nav kārtībā ar mums pašām vai mums tuvajiem. Reti jau ir tā, ka slimība "uzgāžas" uzreiz uz galvas. Vairumā gadījumu ir priekšvēstneši. Atvelciet elpu, māmiņas! (un arī citas meitenes, protams! :))

Brigita* - 2012-03-07 21:08
Apstāties uz mirklīti un būt šeit un tagad kaut 3 minūtes ir lielisks sākums tam , lai sajūtam spēka pieplūdumu darboties ar mīlestību tālāk - ārstēt mazo slimnieku:) vai doties savās ikdienas gaitās nepazaudējot sevi:)
Mīļās meitenes, es no sirds novēlu mums visām neaizmirst ik pa brītiņam apstāties un apstāināt savu laiku:) lai ieraudzītu skaisto sevī un sev apkārt un jauki, ka šajā brīnišķīgajā lapā mēs viena otrai to atgādinām! Viena otru iedvesmojam! Esmu ļoti pateicīga par šo - mūsu kopējo ikdienas iedvesmas avotu!

Karinčiks..* - 2012-03-07 22:02
Jo vairāk mēs apzināmies,cik mūsu laiks ir dārgs un svēts,jo vairāk to novērtējam..
Kad mūsu sirsniņas ir atvērtas mīlestībā mēs priecājamies par visu..tas pat rodas pats no sevis.
Laiks ,kas man ir atvēlēts.. ir ļoti nozīmīgs..


Māra* - 2012-03-08 01:21
Paldies par jauko rakstu! Tieši šodien es sajutu, kā mana dvēsele dzied, kad tai ir laiks izbaudīt visu jauko, ko Dievs mums devis - sauli pie debesīm, attiecības ar līdzcilvēkiem, kafija smaržu mīļākajā kafejnīcā.
Nu jau labu brīdi mācos neskriet, nedzīt laiku, bet lūkoties apkārt un ar pateicību pieņemt to, ko Dievs mums dāvā katru dienu - dabas krāšņumu (kas ir tverams ar visām maņām, un arī šīs visas maņas ir Dieva dāvana), attiecības ar cilvēkiem, mirkļus, kuri bieži vien nav aprakstāmi vārdos, bet ir tik jauki un sirdi sildoši. Šodien bija viena no tām dienām, kurās bija tik daudz mazu brīnišķu mirkļu, ka dvēsele patiešām dziedāja. Un no šādām dienām cenšos paņemt spēku un uzmundrinājumu, lai pietiktu arī tām steidzīgajām un ne tik veiksmīgajām dienām. Cenšos saglabāt to dziedošās dvēseles sajūtu. Lai izdodas mums visām!

DaceKalēja(*-*)* - 2012-03-11 22:45
Laiks, tiešām, vairs tā neskrien, kad Tu centies izbaudīt katru mirkli. Tikai tagad pēdējo mēnešu laikā pateicoties Pavasara studijai es esmu atmodusies :)

Es eju pa ielu un piedomāju, lai mana galva tikai ar mani kopā "iet pa ielu" un nerisina citas problēmas, citus jautājumus, kuri būs pēc stundas, dienas vai kādu citu reizi jākārto. Es izbaudu vēju, ieklausos skaņās, vēroju cilvēkus, pasmaidu un skaidri zinu, ka šis laiks pieder man.
Man beidzot ir acis vaļā.
Paldies, Brigita, par rakstu, jo tieši laiks ir tas, kas negaida, kad mēs modīsimies, tas vienkārši aiztek kā upes ūdens... Tu nevari upei palūgt mazliet patecēt atpakaļ:) Un tikai tas, ko Tu esi pasmēlis, tikai tas pieder Tev.
Lai mums izdodas!

Baiba* - 2012-03-12 02:30
Dacīt, Tu skaisti raksti- un tikai tas, ko Tu esi pasmēlis- tikai tas pieder Tev. Es pievienojos. :)

Ilva* - 2012-03-12 04:39
Mana dvēsele dzied....lasot šo skaisto rakstiņu un brīnišķīgo komentāru, ko ir ierakstijusi DaceKalēja.
Es....pilnībā tam piekrītu....ka pa ceļu ir jāiet kpā ar savu galvu....un jāizbauda tas pilnībā....un, lai arī pēc stundas ir tik svarīgi notikumi....es baudu...to ko daru tajā mirklī. Tā sajūta ir tāda brīnumaina.... it kā būtu apstājies laiks...un tas ir tik skaisti:)
Un...atvelkot atpakaļ 8martu, kas priekš manis ir tik nozīmīgs.....es vienkārši smaidu....šā diena par godu man bija kā atskaite man....ka esmu iemācījusies baudīt laiku un notikumus:)


Atpakaļ