sadaļa: LEKTORI RAKSTA
autors: BRIGITA MIRONOVA-STANKĒVIČA
Vakar ar ģimeni skatījāmies filmu „In time”, kur apspēlēts tas, ka cilvēcei vienīgā vērtība ir laiks – arī naudas vienība ir laiks. Šī filma manī rosināja spēcīgas pārdomas par to, kā tas sasaucas ar realitāti. Laiku nav iespējams ne nopirkt, ne iegūt vai kā citādi saņemt vairāk par to cik tas ir. Tas mums visiem ir iedalīts vienā daudzumā neatkarīgi no dzimuma, sociālā statusa, izskata u.t.t. Mums visiem ir 24 h diennaktī, 7 dienas nedēļā un 365 dienas gadā. Es sāku aizdomāties kā mēs šo resursu izmantojam? Ir teiciens – laiks ir nauda! Taisnība, kad to tērējam darot darbu, mēs to pārvēršam naudā. Bet kā ir ar to, ka laiks ir prieks? Laiks ir gandarījums? Laiks ir piepildījums?
Vai nav tā, ka šodienas ātrajā dzīves tempā, kur viss notiek ātrāk, straujāk, efektīvāk, progresīvāk, mēs paši sevi apzogam? Atņemam sev visdārgāko, kas mums ir – pie tam brīvprātīgi? Nepārtraukti cīnoties par izdzīvošanu, rēķinu nomaksu, jaunas, lielākas mājas iegādi, lielāku ietekmi, pierādot sev un citiem, ka esmu gana laba un konkurētspējīga darba tirgū, gana zinoša savā jomā u.t.t. Lai varam aizbraukt 1x gadā ceļojumā vai iegādāties sen kāroto kleitu?
Kur ir tā robeža, kad vienkārši dzīvojam savu pasaulīgo dzīvi, lai apmierinātu savas vajadzības un piepildītu savus sapņus un to, kad jau burtiski „iejūdzam sevi” darba zirga važās un griežam savu dzīves ratu aizvien ātrāk un ātrāk? Robeža, kad ceļamies no rīta un attopamies jau vakarā atkal laimīgi tikušas gultā. Robeža, kad tūlīt kusīs sniegs un pēkšņi jau viss ir zaļš izplaucis, bet es to pat nepamanīju, jo steidzos dzīvot?
Esmu pārliecināta, ka es pati sevi veiksmīgi biju novedusi līdz tādam „progresam”, kad nemanīju kā mainās gadalaiki, paskrien nedēļa pēc nedēļas un mēnesis pēc mēneša. Es ļoti labi atceros sevi divus gadus atpakaļ šādā vāveres ritenī. Un ļoti labi atceros, ka izņemot formālu „finansiālu drošības sajūtu” vairāk neko daudz neguvu. Nē, tomēr guvu – lielisku mācību pati sev, ka es tā vairāk nevēlos turpināt. :)
Agri vai vēli pienāk brīdis, kad nākas apstāties. Vai nu brīvprātīgi vai piespiedu kārtā, piemēram, ar kādu slimību! Kad tas ir noticis – Tu apstājies, beidzot dvēsele var uzelpot un pateikt – lūdzu, mīļā, nesteidzies tik ļoti. Atceries kur ir Tavas mājas un kāpēc Tu esi šeit! Tas ir iespējams tikai, kad apstājies, kad esi šeit un tagad. Tu beidzot vari atsākt sapņot, kā bērnībā... Dvēseles balss Tev čukstēs, kas Tev ir vajadzīgs, ko Tu esi nākusi šeit darīt un kāds ir Tavs ceļš. Tikai tad, kad esi apstājusies – Tu vari sadzirdēt, ko vēlas pateikt Tava dvēseles balss.
Kad esi pastājusies – Tava dvēseles balss dzied , jo Tu pamani cik skaists ir laiks aiz loga, cik patīkama ir kņada mājās, kur rosās Tavi mīļie un cik ļoti dārgs Tev ir viss, kas patiesībā ir ļoti vienkāršs. Nesteidzīgs brīvdienas rīts ar visu ģimeni gultā vai kārtējais mākslas darbs virtuvē, kas ļoti iepriecina Tavu dvēseli un arī ģimeni. :)
Laiks, kurš ir vienādā daudzumā mums visiem pēkšņi šķiet, ka ir kļuvis vairāk. Liekas, ka diena kļuvusi garāka, piepildītāka, krāsas košākas un es pati laimīgāka. Izrādās, ka tas tikai tādēļ, ka apstājos un ļāvu savai dvēselei dziedāt!
Dvēselei viss ir ļoti vienkārši – viņa vienkārši mīl. Un tas ir vienīgais, kas mums jāatceras.
Lai Tava dvēsele dzied,
Brigita
