Par augšanu, par jogu, par ietilpību Komentāri:
Tija* -
2012-02-18 01:24 Inesīt, mīļo, es esmu tik neizsakāmi laimīga par to, ko Tu raksti. Tu tik vienreizēji proti aprakstīt jogas transformējošo iedarbību.
Ik pa laikam un arvien no jauna grupās un sarunās rodas jautājums - kas tad tā joga īsti ir? Tad pa visiem kopā to atkal apspriežam. Un tad katrs saka ko pavisam citu.
Tas - kā Tu to vienā rakstā ieliec... tur ir tā, ka ne tikai iesācējs, bet jau ļoti "sens" jogotājs pēkšņi var ieraudzīt jogu pavisam jaunā dimensijā un Tevis dodotā informācija var palīdzēt cilvēkiem atvērties pārmaiņām un transformācijai.
Paldies Tev, ka esi mūsu vidū! Es jau Tev un cilvēkiem esmu teikusi - ja grupās ir cilvēki, kas jau ir atmodušies, viņi palīdz to drīzāk piedzīvot arī pārējiem! Un šis process tik skaisti apstiprina to, cik vienoti esam - smalkām, enerģētiskām saitēm.
Tija* -
2012-02-18 02:30 Man ir sajūta un tiešām arī reāli domājot - cik bieži nedēļā cilvēks var atlicināt 2 stundas nodarbībai, ka divas reizes nedēļā grupā ir pietiekami. Trīs jau varētu būt daudz un ļoti spēcīgi. Bet tieši kā Tu raksti, Inesīt, - arī reizi nedēļā un jo īpaši - ilgstoši un regulāri, izraisa lielas pārmaiņas dzīvē.
Pārējā laikā var var jogu praktizēt savā dzīvē citos aspektos - un tas ir tas, par ko Tu raksti un vadi seminārus, Inesīt. Īstā joga ir tad, kad dzīvojam, izprotot cēloņu un seku likumības ik uz soļa, kad ļaujamies savas Dvēseles izvēlētajam ceļam un jo īpaši - kad transformējam un šķīdinam savu EGO visikdienišķākajās dzīves situācijās. Kad praktizējam pateicību un pazemību.
Arī meditāciju, elpošanas tehnikas un pozas, protams, var praktizēt katru dienu mājās. Daudzi tā arī dara - pajogo kādu pus stundiņu ik dienas vienatnē. Vai arī izpilda ik rīta elpošanu 10 minūtes - un sekas būs jūtamas jau drīz :) Var darīt ļoti dažādi!
Tija* -
2012-02-22 23:27 Airai - jā, tieši tā tas notiek. Uzsākot jogas praksi, cilvēkā aktivizējas visas apspiestās lietas - kā fiziski, tā psihiski. Daži prakses sākuma laikā kļūst agresīvi, ja pirms tam sevi ilgstoši apspieduši. Cits, kurš nav izbēdājis kādas bēdas, piedzīvos to, ka sāpēm būs jāiztīrās - tās nāks uz āru.
Un tā kā mūsu fiziskais ķermenis ir nepastarpināti saistīts ar emocijām (enerģētiku), tad arī tajā visas sasprindzinātās vietas sāks atbrīvoties un tas iesākumā bieži vien izskatās kā dažādas saslimšanas un apspiestu, jeb hronisku kaišu saasināšanās.
Ir cilvēki, kuriem sasprindzinājums ķermenī un psihē ir tik liels, ka sākumā pēc nodarbībām ir jāvemj.
Ceļš ir viens - turpināt jogas praksi, līdz viss harmoinzējas. Un tā tas patiešām notiek. Joga ir pašdziedināšana :)
Tija* -
2012-02-22 23:37 DaigaiZ - man ļoti gribas te iekopēt un vēlreiz pārlasīt Tevis teikto: Tu ieraugi savu īsto ceļu, TU nesacenties, bet dari.
Tik skaisti un tik precīzi pateikts par jogas izraisītajām pārmaiņām :)
Un, protams, vienmēr varam sazināties par to - kur, kādās grupās, kāda ir situācija ar brīvajām vietām!
Tija* -
2012-02-22 23:40 Jā, Inesīt, tas kā es parasti cilvēkiem saku, kam sākumā iet raibi - cita ceļa jau būtībā nav. Vienlaga ar kādām tehnikām vai praksēm, viss sastrēgušais ir jāatraisa no sevis, jādabū ārā. Iekšā to atstāt nedrīkst, ja grib dzīvot priecīgs, vesels un laimīgs :)
sadaļa: SARUNAS autors: INESE PRISJOLKOVA
Šodien gribu Tev izstāstīt par savām pārdomām saistībā ar pēdējā laika straujajiem notikumiem un ar spēju to paņemt pretim. Atceries, mēs vienā rakstā runājām par to, ka veiksme var būt arī graujoša. Ka vēlmju piepildījumam un laimīgai dzīvei ir jābūt sagatavotai vietai. Ka – ja neesi gatavs, tad liela laime var kļūt par smagu mācībstundu un lielu zaudējumu.
Šajā rakstā gribu parunāt par to, kā veidot un attīstīt ietilpību.
Un interesantākas tas, ka pusgadu atpakaļ es Tev būtu viennozīmīgi teikusi, ka vienīgais, kas reāli ir jādara, ir jāaudzē mīlestību. Caur domām, ar attieksmes un paradumu maiņu, bet tagad man jāsaka, ka manā dzīvē ir nācis klāt vēl kaut kas ļoti, ļoti spēcīgs – un tās ir manas ik nedēļas jogas nodarbības.
Ar jogu man bija tā, ka zemapziņas līmenī es it kā domāju, ka tas man derētu un būtu labi, bet bija šādi tādi aizspriedumi, kas traucēja, un man likās, ka kāds man noteikti mēģinās „iemudžināt” dziļā austrumu filozofijā, liks klausīties mantras un darīt kaut ko nesaprotamu. Bet es taču esmu tik ļoti izteikta latviete. Un es patiešām negribu pārņemt kaut ko pa tiešo no Indijas vai kādas citas zemes. Man ir svarīgas manas latviešu saknes un tradīcijas un tas ir tas, kas mani reāli ievibrē, aizkustina un dara mani labāku.
Pamatojoties uz šiem saviem stereotipiem, es tālāk tā arī neko par jogu neinteresējos. Līdz brīdim, kad pagājšgad aizbraucu uz jogas nometni pie Tijas kā lektors. Es pie sevis vēl kaut kā nodomāju, ka es taču stāstīšu par laimes terapiju un ka neko īpaši nezinu par jogu. Un tad notika mans pirmais „klikšķis” – nodarbības beigās Tija visai grupai teica: „šis viss, par ko Inese runāja, ir īstenā jogas būtība”. Es biju tik ārkārtīgi pārsteigta, tik ļoti tas man likās jocīgi, ka es taču no jogas neko nezinu, ka runāju tikai par mīlestību, laimi un patiesi laimīgu dzīvi.
Un Tija saka – tā ir joga. Joga ir ceļš uz šo patieso laimi un mīlestību.
Tas mani tā ieinteresēja, ka neskatoties uz to, ka esmu „ļoti garīga” un ķermeniskās lietiņas priekš manis vienmēr ir šķitušas kā pakārtotas, kā nesvarīgas, nolemju pieteikties uz jogas nodarbībām iesācējiem.
Un tad sākas mani pārsteigumi viens pēc otra – pirmkārt, jau par to, ar kādu pietāti un mīlestību Tija vada nodarbības. Tas ir kaut kas tik dižs un vienkāršs vienkopus, ka pastāstīt par to nevar. Otrkārt, man bija pārsteigumu pārsteigumi par to, kā visu to, ko es stāstu no domu un enerģijas viedokļa, Tija izskaidro un sasaista ar fizioloģisko, ķermenisko un brīžiem pat tīri medicīnisko. Treškārt, es uzzināju, cik mans ķermenis ir ļoti atstāts novārtā. Un atkal jāsaka – kāda tā bija bauda soli pa solim sajust kā tas atmostas un paliek ar katru nodarbību un katru nedēļu un mēnesi stiprāks. Un tad nāca pats svarīgākais un priekš manis unikālākais atklājums –ka tieši caur ķermeņa attīstību, caur ķermeņa bloku noņemšanu, mēs spējam garīgā līmenī atvērties un sākt audzēt to ietilpību, par kuru runājam, daudz lielākos apmēros.
Tieši caur elpošanu. Caur mieru sevī. Caur būšanu pie sevis. Caur pieņemšanu (jo brīžiem tais pozās noturēties nemaz nav tik viegli, bet tu stāvi un ar milzīgu mīlestību pieņem, ka jā – šobrīd ir grūti, tu it kā skaties uz to no malas un saproti, ka dari to savai attīstībai, ka pateicoties šim grūtumam, tev pēc tam dzīvē būs vieglāk). Un vēl man patīk, ka Tija visu laiku uzsver to tavu paša izvēli – ja tu gribi, tad dari tā. Ja nē, tad šodien vari darīt tā. Dara tikai tie, kas grib. Un ja no sākuma es patiešām spēju izpildīt tikai pusi no nodarbībā paredzētā, tad tagad es izvēlos pildīt gandrīz visu. Savukārt, ja man nav spēka, es vispār neuztraucos, ka meitenes uz blakus paklājiņiem, mierīgi turpina, bet man no pozas jau ir jāiet ārā, jo vienkārši vēl nav spēka. Caur to es mazinu savu Ego. (mans Ego no sākuma krita panikā, ka nespēju izdarīt, ko citi var. Esmu taču bijusī sportiste : )) Joga ir vienreizēja tieši Ego šķīdināšanai.)
Un runājot par to mīlestības ietilpību, kas rodas regulāri jogojot, ir tā, ka jau pašās pirmajās nodarbībās, es piedzīvoju fantastiskas meditācijas un dvēseles ceļojumus nodarbības beigu relaksācijas laikā. To esmu aprakstījusi jau kādos senākos rakstos. Tātad tieši dēļ šīs fiziskā ķermeņa bloku noņemšanas, dēļ arvien dziļāku spēju un spēka atraisīšanas, mums ir iespēja atbrīvot dvēselei ceļu. Vai varbūt mums pašiem ceļu pie dvēseles. Tu jau jūti, ka rakstu tikai par savām sajūtām un nevaru pateikt kāpēc un kā tas notiek, bet ir pilnīgi skaidrs, ka tagad, ja ir saspringta situācija, man nav nekādu problēmu atrast centru sevī, jeb būt pie sevis. Kāpēc? Tāpēc, ka es to daru katrā jogas nodarbībā. Ka es trenēju sevī „būšanu pie sevis”. Ka daru to ar milzīgu mīlestību un ka nu jau esmu to nosaukusi par būšanu kopā ar savu dvēseli, ķermeni un personību, jo tici man, katrs no šiem trijiem parādās nodarbības laikā ļoti spilgti. Ir brīži, kad ķermenis saka „ ir pa grūtu, vairs nevaru”, ir brīži, kad Ego izlien ar visām savām dusmām un tad ir feini iemācīties to šķīdināt caur elpu un mīlestību, un ir brīži, kad gandrīz vai taustāmi sajūti dvēseli – kad redzi it kā no malas kā tavs ķermenis iztur pozu, ka redzi it kā no malas kā Ego sprauslādams to ciešs, kļūdams arvien mazāks un nevarīgāks, bet tu pats esi tikai kā dvēsele –kā absolūta mīlestība, kura aug.
Lūk, tāda ir mana augšana kopā ar jogu un es esmu pateicīga Tijai par to, ka viņa mani (un ļoti daudz citu jogotāju) caur šo jogas ceļu ved ar tik milzīgu mīlestību.
Ar bezgalīgu mīlestību,
Inese
|