Domāšana pa jaunam
Komentāri:
Baiba* -
2012-02-15 17:02
Es savu intuīciju atpazīstu tā, ka kaut kā sirdī zinu, kā jārīkojas, vēl neizanalizējot visus faktus. Tā ir tāda iekšēja sajūta, nojauta, bet dažreiz pat neizskaidrojama pārliecība, ka Tu zini, ka Tev jādara tā un ne savādāk. Intuīcija bieži ņem informāciju no kopējā apziņas vai informācijas lauka, kas prātam vēl nav pieejams. Tādēļ intuitīvi pieņemtie lēmumi bieži vien izrādās apbrīnojami pareizi. Šis ir veselas tēmas vērts jautājums.
Kā rīkoties, ja gribi ieklausīties savā intuīcijā? Pastāstīšu, kas man palīdz:
1) tai brīdī nedomā. vienkārši zini. tas ir kā uzgriezt radiostaciju uz pareizajiem viļņiem. es sajūtu tādus kā iekšējās balss čukstus. varbūt Tev būs kāda cita sajūta.
2) atzīsti, ka Tu nezini visu. Ja Tu visu tāpat labi zini, priekškam tad Tev vajadīga intuīcija?
3) tā vietā, lai prasītu sev "Kas man tagad jādara?" Dažkārt ir labi pieņemt tādu kā novērotāja pozīciju un jautāt: "Interesanti, kā Baiba tagad rīkosies?"
4) rīkojies, kad saklausi intuīcijas čukstus. Varbūt Tev liksies, ka jāpiezvana draugam. Vai jānopērk grāmata, kas izkrīt veikalā no plaukta. Tad dari to. Intuīcija var aizvest Tevi uz vietām, kur nekad neaizvedīs racionālais prāts;
5) bet neanalizē un nepūlies pārāk uzreiz atrast atbildes uz grūtiem jautājumiem. Bieži vien atbildes nāk pēc kāda laika. Tad, kad Tu nomierinies un atslābsti.
Nu tie ir tikai daži ieteikumi. Ir autori, kas uzskata, ka šo 6. maņu var attīstīt. Es domāju, ka tā ir taisnība.
Baiba* -
2012-02-15 18:26
Man ir ļoti līdzīgi- esmu vairākas reizes mēģinājusi "aizbēgt no sevis", darot to darbu, kas nav tuvs manai sirdij, bet dzīve vienmēr ir atvedusi atpakaļ pie sevis. Interesanti, ka vakar ar vīru bijām uz romantisku filmu pēc patiesiem notikumiem "Zvērests" (The vow). Galvenā varone pēc autoavārijas zaudē atmiņu par pēdējiem 5-ciem savas dzīves gadiem. Viņa šai laikā ir pārrāvusi attiecības ar līgavaini, pametusi juridisko skolu, izstudējusi mākslas skolu un strādā par tēlnieci. Un ir iemīlējusies un apprecējusies ar savu tagadējo vīru. Pēdējais, ko galvenā varone atceras pirms avārijas, ir tas, ka viņa ir kopā ar bijušo līgavaini un studē juristos...
Vīrs viņu ļoti mīl, cenšas viņu mīlestību atjaunot, bet atmiņa neatgriežas.. un sieviete atsāk jurisprudences studijas, atkal satiekas ar bijušo līgavaini, izšķiras ar vīru... Tomēr pēc laika līgavainim un sievietes tēvam (kuram ir ļoti svarīgi, lai meita ir juriste) viņa atkal izšķiras no līgavaiņa, pamet juristus un atkal apmeklē lekcijas mākslas skolā.. Interesanti ir tas, ka atmiņu par šo savu dzīves posmu viņa tā arī neatguva, bet kaut kas viņu aizveda atpakaļ pie savas patiesās būtības. Arī attiecības ar bijušo vīru atjaunojās un viņa iemīlēja viņu no jauna. (kaut neatcerējās). Man ļoti patika, ka sieviete bija drosmīga un sekoja savai sirdij, nevis klausīja tēti vai citus radus, kas viņu par šo mākslinieces karjeru nosodīja. Tikai tā viņa varēja būt laimīga, klausot savai sirdij, nevis izdabājot citiem.
Baiba* -
2012-02-16 20:31
Tā ir, ja no katras situācijas varam izlobīt savu mācību, tad tā upura pozīcija vairs nav vajadzīga :)
sadaļa: LASĪTĀJI RUNĀ
Sveika! Gribu padalīties ar savu pieredzi, kā nesen dzīvē izmantoju to, ko mēs te mācāmies un domāju „pa jaunam”. :)
Nedēļas sākumā man bija ieplānots iet pie draudzenes (sauksim viņu par Sandru) uz dzimšanas dienu. Dāvana jau izdomāta, sirdī miers un prieks. Te negaidīti zvana otra draudzene (ar kuru kopā mums jādodas ciemos, saukšu par Ilzi) un prasa, vai es esmu Sandrai jau dāvanu nopirkusi- vai es atceroties, ka kaut kad domājām korķu viļķi dāvināt, bet viņa jau esot dāvanu nopirkusi, un tad nu tas korķu viļķis tā kā man esot jādāvina. Mani drusku apmulsināja Ilzes teiktais, bet tad es atceros- jā, laikam kaut kad solījām to korķu viļķi. Bet manī ir tāda kā neizprotama pretestība, taču šoreiz intuīcijā neieklausos un nolemju savu iepriekš domāto dāvanu nepirkt, bet gan iegādāties korķu viļķi un loģiski vīnu komplektā.
Šeit man jāpastāsta, ka, tāpat kā Inese savā pirmajā grāmatā raksta, arī man agrāk patika šad tad iedzert pa glāzei vīna, tomēr, kopš aizraujos ar laimes terapiju, šī vēlme bija kļuvusi arvien mazāka un mazāka un es aizvien biežāk sāku no piedāvātās glāzes jubilejās atteikties. Kaut kā jutu, ka man to nevajag un es no tā neko labu negūstu. Un līdz ar to jutu, ka arī nevēlos no sevis tādas lietas dāvināt, bet nu inerces pēc tomēr to izdaru.
Aizeju ciemos, pasēdēšana izvēršas jauka, es gan iekšā vairāk par pusglāzi vīna nevaru iedabūt... Pie tam no tā paša vakarā uznāk tāda ēdelība- alkohols palielina apetīti- ka visu nakti svaidos pa gultu (jo uz nakti nav labi daudz un smagi ēdieni).
Apmēram ap 3-jiem naktī man sāk šausmīgi sāpēt nesen labotais zobs. Un it kā vienkāršs, neliels labojums bez nekāda iekaisuma un pagaidu plombēm (es, pirms zobārste to atklāja, pat nejutu, ka man tur ir caurums).
Nu ko- domājot pa vecam- būtu vienkārši iedzērusi pretsāpju zāles un gulējusi līdz rītam. Bet tagad sāku „pa jaunam”- uztveru sāpes labvēlīgi un domāju, ko tās vēlas man pateikt? Kas man ar šo situāciju jāsaprot? Vai esmu sadusmojusies uz kādu, apvainojusies? Kas vēl? Kas vēl? Un tad pēkšņi prātā uzpeld atbilde- Tu rīkojies pret savu sirdsapziņu, kad draudzenei to vīnu dāvināji. Tu taču zināji, ka to nevajag. Un te pat nav runa par to, vai iedzert kādu glāzi vīna ir labi vai slikti. Tikko es šo domu paspēju izdomāt līdz galam, zobu sāpes dīvainā kārtā atlaidās, līdz pazuda pavisam un es saldi aizmigu.
Protams, var meklēt „objektīvus” iemeslus un teikt- nu tās sāpes man no tā, ka iedzēru vīnu, zobs vēl nebija pilnībā sadzijis. Bet tomēr mani pārsteidza, cik ātri sāpes pazuda uz neatgriešanos, kad atklāju to iemeslu.
Mans secinājums - pirms pieņem kādu lēmumu, ieklausies savā iekšējā balsī. Izdomā, vai Tu ar šo lēmumu tuvojies Dievam vai attālinies no tā. Vai Tu pieņem lēmumu, kādam izdabājot vai domājot tikai par savu ego, vai tomēr ieklausies savā sirdī un, kā D. Volšs saka, vai Tevi vada visaugstākās domas un viscildenākās jūtas? Nav jābaidās kļūdīties, tomēr arī kļūdoties tad Tu zināsi, ka rīkojies pēc vislabākās gribas ar to informāciju, kas Tev bija pieejama. Un tad jau nebūs vietas ne vainas apziņai, ne nožēlai.
Lai Tev šodien izdodas ieklausīties savā intuīcijā un sirdī un rīkoties atbilstoši tam!
Ar mīļumu, Baiba. |
