Jau kādu laiku domāju par šiem Ziemassvētkiem un eglīti mājās. Manī šogad ir notikušas tik milzīgas kvalitatīvas pārmaiņas un esmu tik ļoti sajutusi kopību ar dabu, ka man šobrīd ir tā, ka vēl arvien ar sevi sarunājos par eglītes ciršanu un īslaicīgo ienešanu istabā, izrotāšanu un.....izmešanu.
Un manī tiešām ir divas ļoti nopietnas iekšējās sajūtas – no vienas puses absolūta cieņa un izpratne par senču tradīcijām un rituāliem, bet no otras mana iekšēja izjūta un klusa, klusa baltiņa, kas saka, ka eglīte ir jau tik ilgi augusi un varētu augt vēl 100 un 200 gadus, ja vien es savu izpriecu dēļ tagad neizdomāšu to nocirst.
Man laikam, ka šogad daudz pieņemamāka būtu došanās uz mežu un eglītes izrotāšana par prieku meža dzīvniekiem. Ar burkāniem. Ar āboliem. Ar dažādiem garšīgumiem meža zvēriņiem.
Es vēl galīgi uz sliekšņa stāvu tai Eko tēmai, bet kaut kas man saka, ka tas ir ārkārtīgi globāli – pārvērtēt savu attieksmi pret savu dzīvi tieši tādā kā resursu tērēšanas ziņā un atkritumu ražošanas ziņā.
Vai esi padomājusi, ka cilvēks dzīvo kā absolūts patērētājs šai ziņā. Mēs neko neradām - tikai tērējam dabas resursus, tā veicinot globālo sasilšanu, dabas piesārņošanu un kopējās enerģētikas pasliktināšanos. Vai esi kādreiz par to domājusi?
Es iepriekš nedomāju.
Līdz šim es tikai tērēju, tērēju un tērēju un uzskatīju, ka tas ir pats par sevi saprotams. Un tikai tagad, kad manis pašas enerģētika ir kļuvusi tik attīrīta, arī domas mainās un attieksme mainās.
Un nav man sajūta, ka tagad gribu radikāli mesties un piketēt pret kādas fabrikas celtniecību, vai kādu citu lielu piesārņotāju rašanos, bet tā sajūta ir tāda ļoti, ļoti klusa, iekšēja un dziļa. Un ļoti, ļoti personīga – tikai ar vienu jautājumu – ko es varu savā dzīvē pārkārtot, lai dzīvotu saskaņā ar dabu un nevis ietu pret. Cik tas ir iespējams mūsdienu sabiedrībā un mūsu pasaulīgā dzīvē, un cik nav.
No vienas puses – filozofisks jautājums, kur var aizrunāties ļoti tālu. Bet no otras puses – tā ir mūsu ikdiena, kurā katru dienu varam izdarīt izvēli ko un kā darīt, ko un kā patērēt, ko un kā nest mājās un ko pēc tam izmest.
Un tā, man arvien vairāk šķiet, ka mana eglīte paliks augt mežā un es par viņu domās priecāšos. Un mājās tik un tā būs svētku sajūta ar ceptiem pīrāgiem, piparkūkām, mandarīniem un karsto vīnogu–upeņu dzērienu. Protams, būs arī dāvanas- šogad ļoti pārdomātas un visticamāk grāmatas vai adījumi.
Es esmu laimīga un pateicīga par visu, kas manā dzīvē notiek un arī par šī jaunajām atklāsmēm un pārmaiņām, par šo bezgalīgo mīlestību pret pasauli un dabu un par to, ka varu ar Tevi te parunāt.
Lai Tev brīnišķīgs, skaists un gaišs ir šis ziemas pārdomu laiks.
Ja Tevī arī šis laiks izraisa garas un nopietnas pārdomas un Tu labprāt gribi ar tām dalīties, tad ieraksti tepat komentāros, vai atraksti uz e-pastu, vai arī piesakies par to parunāt kādā no semināriem. Es par to ļoti priecāšos.
Ar mīlestību,
Inese
