Vēlreiz par mērķiem jeb „kas lācītim vēderā”
Komentāri:
Baiba* -
2012-01-23 03:01
Piekrītu par Elīzai par istabas izmēšanu. Man arī sākumā laimes terapijai bija jāieliek pamats.
Baiba* -
2012-01-23 14:25
Inesei- laba platforma tiešām ir stabilas pozitīvas ģimeniskas vērtības, liela mīlestība ģimenē un ticība, viss par ko Tu raksti. Ja tas viss ir, dzīves laikā lai kādas vētras būtu, to ir gandrīz neiespējami pazaudēt. Un ja dzīve šo platformu no kājapakšas izsit, savas vērtības apziņa ļauj to atjaunot.
Turpretim, ja šīs iekšējās stabilitātes nav, tad ir gana grūti (es negribu rakstīt neiespējami, bet dažiem gandrīz līdz šai robežai) to paša spēkiem uzcelt. Bet tas ir iespējams. Tad es vienmēr skatos uz cilvēkiem, kā Luīze Heija vai Vaiens Daers, kuru bērnība nebija salda, bet viņi tomēr izveidoja ticību Dievam un sev un līdz ar to ienesa savā dzīvē mīlestību un visuma likumu izpratni tā, ka spēja palīdzēt arī citiem. Nezinu par Vaenu Daeru, bet Heija izgāja psihoterapiju. Un visbiežāk tas nav dažu mēnešu process (un gana sāpīgs), bet gadu vai divus, kad patiešām ir jārakājas tai "samazgu spainī", lai tiktu no tā laukā. Bet, kā saka Skots Peks, daži no mums ir vairāk atvērti žēlastībai un arī pēc smagiem dzīves sitieniem pat bērnībā spēj piecelties un augt, kas ir apbrīnojami (arī ar minimālu psihoterapiju vai pat bez tās).
Man pašai platforma ir bijusi pavisam minimāla, un gana ilgs dzīves laiks pagāja vispār apzinoties, kas es esmu, ko es daru un kāpēc. + vēl terapija un psiholoģijas studijas. Viegli negāja un vēl tagad dažkārt kāpju uz veciem grābekļiem, kad vecā uzvedība ņem virsroku. Tas tiešām ir pastāvīgs darbs ar sevi, lai gan varu teikt ka mums visiem ir tieksme jeb tiekšanās uz gaismu un , jo vairāk mēs tai paļaujamies, jo ātrāk mēs nokļūsim tur, kur vēlamies un kur mums jānokļūst. Nu tāds man te garš monologs no sirds.
Bet esmu pateicīga par visu, kas ar mani ir noticis! Un gribu meitenēm, kurām tas sākums nav bijis tas labākais, atgādināt- nepiesauciet ārējos apstākļus vai platformas trūkumu par aizbildinājumu, lai paliktu cietēja un upura lomā un neturpinātu atbildības par savu dzīvi uzņemšanos un tiekšanos pēc gaismas! Tas patiesi ir strupceļš. Labāk atvērt savu sirdi labajam, kaut soli pa solītim!
Baiba* -
2012-01-23 14:37
Elīzai- es domāju, ka Inesei nav "jānolaižas uz zemes". Ir labi, ka ir tādi cilvēki, kas ceļ mūs augšup. Un nav jāsēž blakus dubļos lai to darītu. Es tāpat jūtu, ka no Ineses strāvo līdzjūtība (ne līdz-cietība, kas būtu ciešanas) un cieņa pret katru smagu situāciju vai dzīves ceļu. Tā ir vienkārši cilvēcība un Dieva dota mīlestība. Mēs taču zinām- gan no Ineses grāmatām, gan šeit rakstītā, ka arī Inesei ir bijuši savi pārbaudījumi un savs ciešanu ceļš, no kura viņa tā teikt, "aiz matiem ir izvilkusi sevi laukā" un no šīs savas skumjās pieredzes ir izveidojusi kaut ko skaistu. Un caur savu pieredzi parāda, ka arī mēs to varam. Nu vismaz tā es to saprotu.
Baiba* -
2012-01-23 16:47
Gribēju vēl papildināt- platforma jeb zemapziņa patiešām ir jāsakārto, savādāk tiešām būs, kā Iluta raksta, citēju- "Tikko kā viņš tiek kādā stresa situācijā, tā parastā uzvedība ir atkal atpakaļ, jo psihiskais nesaprot kaa rikoties savādāk". Tā patiesi ir mūsu automātiska reakcija. Kamēr viss dzīvē ir gludi, viss apgūtais un izlasītais strādā, bet patiesi- māksla ir iegūto pielietot tieši situācijā, kad viss neiet nemaz tik gludi un dzīve mūs šūpo. Tieši tad nepieciešama vislielākā mīlestība un paļāvība un ticība saviem spēkiem un Dieva tālākredzējumam. Ikviens var domāt pozitīvi, kad viss patiesi noris brīnišķīgi. Bet patiesa māksla ir ieraudzīt dievišķo arī grūtībās un izaicinājumos. Palikt ar to centru sevī un nezaudēt pamatu zem kājām.
Baiba* -
2012-01-23 16:53
Annai- uz šo vislabāk droši vien Inese varēs atbildēt, bet manas domas ir- sākumā iemīlēt un pieņemt savu pašreizējo situāciju (jo neba jau otrs cilvēks padara mūs laimīgas, mēs varam iedot tikai to, kas mums ir vai kas mēs esam). Un paskatīties, kādas vēl jomas mūsu dzīvē ir bez attiecībām- hobijs, draugi, ģimene, veselība, darbs, attiecības ar Dievu utt, - vai šīs jomas ir piepildītas- tad nebūs tā, ka ieciklējamies tikai uz īsto un vienīgo un, ja viņa nav, tad dzīvē ir liels tukšums.
Baiba* -
2012-01-23 19:40
Psihoterapijā es arī nedaudz vīlos, bet tā izgaismoja daudzus manas uzvedības aspektus un paskatījās uz manu pieredzi no citas puses tā, ka tas bija ļoti vērtīgi. Tagad no xxx komentāriem sapratu, kane jau tai terapijā bija vaina, bet tajā, ka konkrētais terapeits neņēma vērā dievišķo izpratni un visuma likumus.
Elīzai - Kāpēc tad lieliski saprotas un viens otram spēj palīdzēt cilvēki, kam ir līdzīgas problēmas, pieredze?- taisnība, bet vienam cilvēkam patiešām nav iespējams un arī vajadzīgs to visu pārdzīvot... Tad jau, piemēram, psihologi nemaz nespētu strādāt ar krīzē nonākušajiem.
Baiba* -
2012-01-23 20:15
un nevajadzētu konkrēto negatīvo pieredzi pārāk ekstrapolēt (bet tieši to mēs dažkārt darām)- piemēram, manu vecomammu piekrāpa draudzene. Līdz ar to viņa izdarīja secinājumu, ka draudzenes nav uzticamas. Un ar lielām aizdomām skatījās un gan pret manām, gan manas mammas draudzenēm. Vai tas bija objektīvi? Nē, tā bija viņas konkrētā pieredze ar viņas konkrēto draudzeni. Citreiz mēs ļoti turamies pie savām vecajām pieredzēm un pārliecībām, kas mums traucē dzīvot tagadnē un uztvert konkrēto cilvēku bez pieredzes "birkas"
Baiba* -
2012-01-24 13:57
Piekrītu, mīlestība, paļaušanās uz Dievu palīdz dziedēt un sakārtot visu zemapziņas haosu. Man tagad pie katra rīta rituāliem pieder saruna ar Dievu (ar kladi rokās :))
sadaļa: DAŽĀDI INESES RAKSTI
autors: INESE PRISJOLKOVA
 Šodien gatavoju atbildes uz cālis.lv iesūtītajiem jautājumiem par vizualizēšanu un nākotnes veidošanu, un līdz ar to nevilšus aizdomājos kāda ir tā atšķirība, kad apzināti uzstādām mērķus, vizualizējam un stādam nākotnes plānus, un kad esam gatavi to visu palaist un ļauties Augstāko spēku vadībai.
Un nonācu līdz dažādām pārdomām, par kurām ar Tevi gribu padalīties.
Likumu un likumsakarību izpratne nosaka, ka mūsu nākotnes notikumi sākotnēji rodas smalkajā plānā, kas cieši saistīts ar mūsu zemapziņas informāciju un mūsu domām, un pēc tam materializējas dzīvē. Tātad –vienalga vai mēs vizualizējam vai to nedarām, uzrakstam mērķus vai neuzrakstām, nākotne rodas saistībā ar mūsu domām un to, kā mēs tās vadām. (tātad ir jābūt pārliecinātam par savu domu virzību)
Ja cilvēks uzraksta mērķus un veido vizualizācijas kolāžas, tas viņam palīdz fokusēt domas un enerģētiku konkrētā virzienā un palīdz periodā, kad varbūt viņa enerģētika ir bijusi pārāk izkaisīta, jeb varbūt domas bijušas pārāk saistītas ar apkārtējo notikumu ietekmi. Tomēr, mērķu formulējumi un kolāžas tik un tā nebūs stiprākas par zemapziņas informāciju. Tā ir lēnām jāsakārto.
Lai vieglāk būtu saprast, paņemsim konkrētu piemēru – sieviete grib iepazīties ar savu īsto un vienīgo, iemīlēties, dibināt ģimeni un būt laimīga. Viņa godīgi saraksta šā gada mērķus un uztaisa vizualizācijas karti, bet iekšēji tās bailes, neticība un šaubas ir tik lielas, ka ir spēcīgākas, par jebkuriem uzrakstītajiem mērķiem.
Cita versija būtu, ja caur šiem mērķiem un caur attieksmes maiņu, viņa sakārtotu savu zemapziņu līdz tam, ka ticētu mērķu sasniegšanai. Lai šo ticību iegūtu tiešām ir jāsajūt, ka n-tie mērķi ir sasniegti un ka šis viss tiešām darbojas pēc „konkrētas shēmas”
Cits piemērs - cilvēks ir iekļuvis parādu un kredītu jūga, un nu saraksta mērķus, ka ir finansiāli neatkarīgs, kā pelna 100 000 gadā un uztaisa vizualizācijas kolāžu, kas to apstiprina. Bet nākošā dienā atnāk paziņojums no bankas, pēc tam no kredīt piedzinējiem, pēc tam no privātiem aizdevējiem un pēc tam vēl kašķis ar ģimeni un ikdienas trūkums – un uzrakstītie mērķi un kolāža nepiepildās.
Kāpēc?
Tāpēc, ka apziņas un zemapziņas informācija ir stiprāka par uzrakstītiem mērķiem un kolāžu.
Ar mērķus rakstīšanu vien un kolāžas uztaisīšanu vien ir pa maz.
Ir jāmainās enerģētikai, ir jāmainās domāšanai, ir jāizmainās attieksmei un ir jāiegūst ticība un pārliecība, ka patiešām viss, ko es gribu un ceru sakārtot un iegūt, ir iespējams.
Lai mērķi piepildītos, lai tos būtu iespējams sasniegt, ir vairāki priekšnoteikumi. Un pirmais no tiem ir, ka zemapziņas informācija sakrīt vai ir ļoti tuvu šiem mērķiem. Ka ticība (ka tā būs) ir tieši tikpat liela kā mērķi. Ka sevī burtiski sajūti, ka esi jau šos mērķus sasniedzis. Ka jūties, tā it kā jau viss būtu noticis.
Šim brīnišķīgi noder laimes terapija un viss, ko mēs šeit darām. Ja esi laimīgs un mīlestības piepildīts, ja esi pārliecināts, ka esi visu bagātību, mīlestības, veselības un vislabākās nākotnes vērts, tad iegūsti brīnišķīgu platformu, lai tas viss materializētos un realizētos dzīvē.
Un tieši tad, kad iegūsti šo sajūtu un patiešām sāc saprast, ka Dievam tavā dzīvē viss ir iespējams, un tad, kad atceries stāstu par egli (no Dainas raksta), ka Dievam no augšas viss labāk redzams, tad pēkšņi saproti, ka vari tos mērķus nerakstīt un vizualizācijas netaisīt.
Un tu tik un tā zini, kurp ej. Un tu tik un tā zini, ka Augstākie spēki tevi vada. Un tu pilnībā paļaujies, jo zini, ka tava zemapziņa ir sakārtota un tajā nav graujošu baiļu. Vai arī ja ir, tad tu zini, ko darīt un kā no tām tikt vaļā. Tevī ir miers un paļāvība un bezgalīga vēlēšanās darīt labu sev un Dievam par godu. Un darīt to vislabākajā iespējamā veidā – ja iespējams, tad caur savu misijas darbu, ja vēl ne, tad caur misijas apziņu par katru darbu, ko dari.
Un šai periodā saproti, ka jebkura mērķa uzstādīšana tevi bremzē, jo tu varbūt nesaskati pietiekoši tālu. Tu varbūt sevi ierobežo tikai uz šo mērķi, bet Dievam mērķi tavā dzīvē ir daudz tālāk. Un tad tu saproti, ka vari katru dienu no sirds darīt savu darbu un atbildīgi un ar mīlestību dzīvot savu dzīvi un vērot cik daudz laba ar tevi notiek.
Kāpēc?
Tādēļ, ka arī šobrīd tu esi fokusējis savu apziņu, domas un enerģētiku konkrētā virzienā – virzienā uz Augšu un uz Iekšu. Tu visu laiku esi saistīts gan ar savu dvēseli gan ar Dievu. Un kamēr vien šo saikni nepazaudē, tikmēr skaidri vari sajust, kā Augstākie spēki tevi vada. Un tu vienkārši Viņiem netraucē. Tu ļaujies un vēro, tu esi laimīgs, jo izdari daudz vairāk kā būtu iedomājies darīt. Ar tevi notiek notikumi, kurus tu pat nebūtu iedomājies lūgt.
Reiz Lazarevs kādā lekcijā teica – īstā lūgšana ir bez vārdiem. Tā ir tikai bezgalīgas pateicības un mīlestības vibrācija.
Bet ja šī saikne kaut kad pazūd, tad atkal jāsāk ar savu spēku pārbaudi un uzticēšanos sev un savai varēšanai – ir jāuzstāda mērķi, jākoncentrē enerģija, jāveido attiecības ar Dievu un viss aiziet pa apli. Vai pa spirāli. Tas jau atkal atkarīgs no mūsu augšanas (un brīžam krišanas atpakaļ).
No austrumu enerģijas skaidrojumiem tas saistīts ar Tamaz , Radžass un Satvu. Lai izkļūtu no Tamaz – ir jāiziet caur Radžass (mērķu uzstādīšana un sasniegšana) un tad var piekļūt Satva enerģijai. Par to jau esam runājuši citā rakstā.
Es novēlu Tev jebkurā no šiem posmiem sajust saikni ar sevi (savu dvēseli un īsteno būtību) un Dievu un ticēt virzībai, kurp ej.
Ar mīlestību,
Inese |
