Laimes sajūta sevī


sadaļa: LEKTORI RAKSTA

autors: BRIGITA MIRONOVA-STANKĒVIČA

Sveika!

Jau atkal ir kas tāds, par ko vēlos Tev uzrakstīt! :)

Šorīt, ceļoties un sākot savu dienu, aizdomājos par laimes sajūtu sevī. Kā sanāk, ja esmu to laimi atradusi, tad tā ir visu laiku ar mani? Vai arī tomēr ir kā ar rozi – tā ir jāmīl, jākopj un par to ir jārūpējas, lai tā ziedētu man un citiem par prieku? Un, protams, nonācu pie secinājuma, ka jā, man par savu laimes sajūtu ir līdzīgi kā par rozi jārūpējas, jālaista un jāmīl, lai tā ziedētu. To es sapratu, kad palaidos  „slinkumā” (domāju, ka mums katrai tā gadās ik pa brīdim) – un ne jau tā, ka pārstāju darīt lietas, kas man ikdienā ir jādara, bet es slinkoju attiecībā pret sevi – neizdarīju tās lietas, kas manu laimi „baro” – neatradu laiku sev – neko neierakstīju savā laimes dienasgrāmatā, fiziskajās aktivitātēs noslinkoju, nospiedu modinātāju no rīta...un hops – mana laimes sajūta „pieplaka”. Es tā nemanot ieslīgu ikdienas rutīnā un piemirsu savu rozi aplaistīt un apmīļotJ Un ir ļoti vērtīgi to laicīgi pamanīt – lai tā roze nenokalst pavisam, it sevišķi, ja tas zieds ir vēl jauns – tas prasa daudz lielāku rūpību un mīlestību :).

Kā katrs zieds arī mana laime reiz uzplauka. Un es skaidri atceros to mirkli, kad tas notika. Tas notika tajā brīdī, kad atvēru savu sirdi Dievam! Tā ir absolūta laimes sajūta! Es burtiski sajutu sevi kā daļu no Visuma. Man tajā brīdī nevaldāmi bira asaras, manī notika tāds kā „klikšķis”, es sapratu, ka Dievs mani mīl. Tam, ka es esmu ir ļoti liela jēga. Tā ir sajūta, ko es nevaru ar vārdiem aprakstīt, tikai no visas sirds novēlēt, lai arī Tu to sajūti :). Dievs man ir sūtījis dažādas mācības un pārbaudījumus. Arī ļoti, ļoti sāpīgus, ka prāts to nespēja aptvert. Bet, kad es izpratu Dieva un Visuma likumus, ko ļoti saprotami izklāsta Inese, es sapratu, ka šiem pārbaudījumiem ir bijusi jēga. Es iemācījos piedot un atvērt savu sirdi mīlestībai. Pateicoties šai mācībai es apguvu to, ko, protams, skolā mums neviens neiemāca- tikt pāri sāpēm – caur piedošanu – uz pateicību un absolūtu mīlestību. Tas sniedz man pilnīgi citus apvāršņus, kas iesniedzas dziļi manā dvēselē un dara mani bezgala laimīgu!

Atverot sirdi Dievam, no sirds pieņēmu un iemīlēju sevi. Pieņēmu ar pateicību savas mācības – manī iestājās absolūts miers un milzīga paļāvība uz Dievu. Šī sajūta dod pilnīgi citu garšu dzīvei. Es mācos novērtēt katru dienu, katru situāciju savā dzīvē, arī ja tā sākumā nešķiet pozitīva. Uztveru to kā manu ceļojumu pretī absolūtai mīlestībai un laimei. Saprotu un apzinos, ka šis ceļš būs arī ar bedrēm un nāksies ieguldīt arī lielākos „remontos” :). Bet tur jau tas dzīves skaitums slēpjas – kontrastos! Kā lai zina kas ir prieks, ja nezināsim kas ir bēdas? 

Mans, līdzīgi kā arī Tavs, pašizaugsmes ceļš nekad nebeigsies. Tas ir mūsu ceļojums! Šobrīd esmu ļoti laimīga, ka man ir iespēja šo ceļu turpināt kopā ar Tevi – gan šeit mūsu brīnišķīgajā mājas lapā un, nu jau arī kopīgos semināros! Šobrīd, līdzīgi kā Daina, nopietni gatavojos savam pirmajam semināram. Ja vēlies man pievienoties brīnišķīgā ceļojumā desmit mēnešu garumā, es no sirds priecāšos Tevi redzēt jau februāra pirmajā sestdienā Tērbatas ielā!

Patiesā laimē un mīlestībā, Brigita

text-align: justify;
Komentāri (58)  |  2012-01-19 15:49  |  Skatīts: 9647x         Ieteikt draugiem       TweetMe   
Brigita* - 2012-01-20 00:49
Solvitiņ! Šis ir jautājums ar ko saskaras daudzas no mums:) Mans vīrs ir ļoti īpašs cilvēks. Viņš Dievam netic, bet tas par ko esam vienisprāt - ka ir kas augstāks par mums. Viņš ir pret kristietību.Tagad viņš lasa Ņūtonu (viņš piekrīt tam, kas tur rakstīts) un mums kļūst daudz veglāk par šo runāt. Es viņu ļoti mīlu un cienu viņa viedokli. Un, protams, es būtu priecīga, ja viņš domātu tā kā es:)'Bet tā nav un es to pieņemu, nemēģinu viņu pārliecināt par pretējo. Vienīgais, ko lūdzu no viņa, lai viņš pieņem to, ka mans viedoklis savukārt atšķiras no viņa. Un pamazām mēs augam kopā:)

Paldies par labiem vārdiem!

Solvita* - 2012-01-20 01:12
Laima, Tev ir skaists, skanīgs vārds !
Vai zini, cik tas sens un latviešiem stiprs vārds ...pēc dainām un folkloras Laimas dievība lēma cilvēkiem likteni...un sekojot cēloņu un seku likumiem, tāpat vien jau nekas nenotiek. Pat , ja vārds/niks ir tikai izdomāts šeit, tik un tā zemapziņa atpazīst stipros vārdus.
Un Tu noteikti esi stipra . Tev daudz dots ..tikai ar to ir jāmāk sadzīvot.
...un visu laiku notiek mijiedarbība, tikai paļaujoties uz Dieva gribu, var iegūt sirdsmieru.
Bet , ka jau te vienā no komentāriem bija , ka sākumā tiešām vajag izgulēties ...un atrast laiku sev.. un tad arī darbi tiks apdarīti..
Man liekas, mēs,sievietes, baigi grēkojam esot superatbildīgas, kontrolējot visu, un pazūd ļaušanās..
man arī reizēm tāda problēma uzpeld. Tev tik daudz praktisku padomu jau ieteica gan Ilona, gan Baiba no pieredzes, gan Anita stiprināja, un Daina jau uzklausīja..
Gluži kā Paulu Koelju raksta, visa pasaule sadodas rokās, lai tev palīdzētu...un te jau sadodas ...Tātad tu neesi savās problēmās viena...labi, ka savu sāpi izliki, tas jau ir sākums, un atbalsi radīji...es domāju, ir iemesls Dievam par to pateikties :)....
tas ir ļoti labi, un tie drūmie mākoņi izklīdīs, ja vien ļausies tam.

...Iztēlojies, ka Tu esi nokļuvusi vasarā pie jūras kādā siltā saulainā dienā, Tavas pēdas sajūt siltus smilts graudiņus, saules stari mazliet kutina tavu vēderu, tu izjūti katru saules pieskārienu, saule ir tik spoža , ka gribas uzlikt saules brilles , Tavu augumu liegani ieaijaa vēja plūsma, un Tu ļaujies visam , kas ar tevi notiek....Tu jautā Dievam par to, kā rīkoties tālāk un saņem atbildes Tu esi mierīga un maiga...tikai ļaujies tam un pieraksti visas savas domas, izjūtas un atbildes.....


Solvita* - 2012-01-20 01:35
Paldies, Brigita, man bija svarīgi uzzināt Tavu pieredzi, jo es pati ar šo jautājumu saskaros, daudz domāju un aizvien meklēju atbildes...Abpusēja pieņemšana.Kaut kā ļoti līdzīgi..

Sandra* - 2012-01-20 03:36
Pirmkārt- Paldies Brigitai par fantastisko rakstiņu.



Otrāmkārtām, Laima- tu neesi viena... prieks ka runā, un tas jau nozīmē, ka gribi lai sadzird... gribi kaut ko mainīt, varbūt tas ir apjukums, kas neļauj salikt visu pa "plauktiņiem" bet pamazām, soli, pa solītim un sanāks.. tikai tici.. tici pati sev...
Man patiešām prieks, ka cilvēks runā, ka nekautrējas no tā kas notiek. Kā tur saka, labāk īsu brīdi muļķis, nekā visu mūžu. Nu neatceros precīzi tos vārdus.



Un treškārt- arī es sev no Jūsu ieteikumiem gūstu tik daudz.. Jūsu pieredze, domas, sajūtas.. Fantastiska domu apmaiņa. Arī es vel tikai mācos būt lamīgai... tāpēc man šī diskusija liekas tik svētīga.


Paldies Jums visām.

Sandra* - 2012-01-20 03:38
Nu re.. vārdu laimīga uzrakstīju nepareizi :)))

Lai jauks vakars...

Inese* - 2012-01-20 06:01
Mēs tieši šodien ar vīru runājām par to, cik vērtīgi, ka mūsu izaugsme ir notikusi kopā. Mēs kopā audzējam savu ticību un mīlestību.
Kopā iepazīstam Dievu. Kopā lasām grāmatas un pārrunājam, ko esam izlasījuši.
Šis ir ļoti vērtīgs laiks mums abiem.

Un arī mēs sākām ar "Dvēseļu ceļojumu".

Ilva* - 2012-01-20 06:16
Laimai!
Tu esi ļoti drosmīga, ka atļāvies izstāstīt savu sāpi....un par to Tevi varu patiesi paslavēt.
Tev vienkārši ir jāapsēžas un jāsastrukturē viss pēc kārtas...vērtību par vērtībai...jomu pa jomai...kas priekš Tevis ir vissvarīgākais....un atbildes atnāks...pakāpenisksi.
Sāc ar to, ka iedod sev kvalitatīvu laiku pārdomām.
Šeit netā...meitenes Tev tik brīnišķīgu atbalstu un padomus un pieredzi sniedza. Iespējams pirmās emocijas, kas bija uzkrājušās tik augstu, ka neredzēja vairs pāri degungalam...ir pierimušās...tad liec nākamo solīti...liec sevi darbībā.
Un Tu redzēsi varēsi pati sevi uzslavēt....un izjutīsi laimi:))
Es ļoti ticu, ka Tev izdosies.....:))


Brigita* - 2012-01-20 06:26
Manuprāt šī tēma par to, kā mēs augam garīgi un kā tas saskan ar mūsu tuvākajiem, ir vienas pamatīgas diskusijas vērta! Jo mēs virzamies pa savu attīstības ceļu un ne vienmēr otram tas šķiet pieņemami... Un, ja tas nenotiek daudz maz sinhroni - sāk veidoties pamatīga plaisa! 'Tā ir kārtējā mācībstunda - šo visu, par ko šeit runājam - saskaņot ar sev tuvajiem cilvēkiem. Un tas, kā mums tas izdodas- varētu ar laiku izveidot pieredzes apmaiņas diskusiju:)
Tagad jauir viena brīnišķīga pieredze - Dvēseļu ceļojums - lielisks sākums gan Inesei, gan man:)

Gundega* - 2012-01-20 08:16
Laima, manuprāt, problēma ir nevis bērni un laika trūkums, bet attiecības ar vīru, jo sākumā, lasot tevis rakstīto, padomāju, ka esi vientuļā māte. Tad vīrs tika pieminēts, bet neko pozitīvu par viņu neuzrakstīji. Tā ir joma pie kuras jāstrādā.

Anita* - 2012-01-20 15:45
Laima! Kad ir laiks, noskaties, varbūt noder:
http://www.youtube.com/watch?v=aiVVlOnN3_g&feature=related

Dzintra* - 2012-01-20 16:49
Esmu jau omītes statusā un mani bērni jau lieli.Un bērnu slimošana ir bijusi arī man.Varu vienīgi teikt,ka kad bērni būs izauguši,tad tos smagākos mirkļus atcerēsies ar lielu laimes sajūtu un mīļumu,jo varēji būt ar viņiem kopā un palīdzēt,sniegt savu mīlestību,ziedot laiku un miegu.Sīkas slimībiņas neatcerās.Nav jābūt kalponei,bet tas viss ir dzīves sastāvdaļa.Un mūsu laikos zālēm bērniem ir uzlabotas garšas īpašības,nav tik traki jāmocās kā kādreiz.Mazmeitiņai ir 3 gadiņi un arī bija jādod zāles,ar jokiem,kaut ko ieinteresējot un bērns pat pats paņem un izdzer,tāpat ar tāda vecuma bērniem var sarunāt,bērni ir ļoti atsaucīgi.Iesaku Laimai vienmēr atcerēties,ka tas nav mūžīgi un kādreiz tas beigsies un būs jaukie mirkļi.

xxx* - 2012-01-20 18:05
Mēs te ņemamies ar rituāliem, metodēm, ar domu attīstīt sevi kā personību, ar domu Dievam par godu. Man ir jautājums vai Dievam visu to vajag, vai viņam vajag rituālus un citas lietas? Vai tās tomēr ir vajadzīgas mums? Tad kur te ir paļaušanās un kur kontrole. Vai tādejādi mēs neizvairamies it kā no sāpīgām lietām? Vai tādejādi mēs nenoliedzam to ka Dievs ir visur nosacīti labajā un nosacīti sliktajā, neredzot lietas to vienotībā

Patiesībā man ir juceklis, par šo visu.



Diāna* - 2012-01-20 18:18
xxx - man liekas, ka Dievam ir vajadzīgs, lai mēs būtu laimīgi. Taču kā to panākt - tā ir tā Dieva dotā izvēles brīvība cilvēkam. Vienam palīdz viens rituāls, citam - otrs. Un jebkurā gadījumā - gan ar rituāliem, gan bez tiem, vienalga mēs tiekam virzīti cauri gan "sliktajam", gan "labajam". Mēs nevaram izvairīties no tā, kas mums paredzēts:)

Diāna* - 2012-01-20 18:25
Mīļio Brigitiņ, paldies Tev par šo rakstu!
Mana laimes roze vēl pagaidām ir tāds pavisam trausls stādiņš ar švakām saknēm, taču ne mirkli nešaubos, ka kādudien tas izaugs par pamatīgu, ziedpilnu krūmu:))

xxx* - 2012-01-20 18:29
vēl jautājums. Kas ir būt laimīgiem?
Harmonijas, līdzsvara saglabāšana jebkurā situācijā? Ja tu saslimsti, ja kāds nomirst, ja notiek labas lietas. Nāvē redzē jaunā dzimšanu, nevis tikai sāpes un ciešanas?
Ja tu esi viens, bez partnera, pieņemt to un mīlēt šo situāciju tādu kā ir nevis iemīlēt šo situāciju tāpēc lai mainītu nākotni? Slimībā redzēt to ka tā tevi sargā no posta dvēselei? Tas ka nav materiālā nodrošinājuma redzēt , ka tas nāk tava radošuma attīstībai par labu?


Ilona* - 2012-01-20 18:31
Es pateikšu, kāpēc es ņemos. Dzīvojot kā līdz šim, es savā dzīvē esmu saskārusies ar problēmām, kuras nevaru vai nemāku atrisināt. Turklāt vismaz man ir skaidrs, ka kaut kas ir jāmaina manī pašā nevis problēmās. Es cenšos mainīt savu uztveri par lietām, situācijām.
Mans mērķis - attīstīt savu iekšējo motivāciju, kas man šķiet pazudusi. Tieši tā - dzīvē ir gan labais, gan sliktais. Un es DAŽĀDOS AVOTOS meklēju informāciju, kā radoši pieiet tam, kas NENOTIEK KĀ MAN GRIBĒTOS.

Personīgi man pateikt, ka nevis man nepatīk haoss, bet es mīlu kārtību kā personībai ir atklājums.

Tas, ko raksti par lietu vienotību - nav slikta bez laba. Tikai manā gadījumā es tik ļoti biju ieciklējusies uz slikto vai to kas neatbilst manām iecerēm, ka mācos netērēt tam savu enerģiju, bet uzreiz meklēt sliktajā labo. Man tas vismaz neatņem spēku.

Mums ir dota dzīve, kas jānodzīvo cik labi vien varam - nevis saskaņā ar kādiem kanoniem, likumiem, bet ar savu sirdsapziņu. Bet es biju par viņu aizmirsusi, tagad, tās lietas jālabo.
Man viens cilvēks teica tādu piemēru, ka nav nozīmes, kas tu esi pēc profesijas, pats algots slepkava, galvenais, ka dari to pēc labākās sirdsapziņas.

Inese* - 2012-01-20 18:38
Manuprāt rituāli ir vajadzīgi tikai mums pašiem. Lai mēs spētu "uztrenēt" šo miera un ļaušanos sajūtu. Lai spētu atvērties Dievam.
Tas īstenībā galīgi nav viegli, ja līdz šim esi visu pārraudzījis un vadījis un sev licies tik svarīgs.
Un pēkšņi sparoti, ka būtu jāļaujas.
Tas ir kā mācīties peldēt. Peldēt var iemācīties tikai tad, kad vairs neesi krampjos aiz bailēm par slīkšanu.

Un tad tu cilvēks, audz un saproti, ka ļausies. Un tomēr ik pa laikam atkal iekrīti vēlmē visu pārraudzīt ( jo diez jau vai viss bez tevis te tik labi notiek).
Es laikam , ka'uzrakstīšu par šo rakstu :)


xxx* - 2012-01-20 18:58
Ir tā ka tu dzīvo darbojies, lasi, viss notiek. Liekas ka ir skaidrība, tad nāk kāds lūzums un rodas jautājumi. Un tad saproti, ka patiesībā tu visu laiku kusties pa apli, tikai tas aplis paliek lielāks ( citi to sauc pa spirāli).
Ar ļaušanos man nemaz nav viegli. Un kad saproti, ka Dievs nav tur augšā, bet ar tevi, ka nav ne augšas , ne apakšas, ka viss ir viens. Tad ir juceklis, kas tad bija paties tevī līdz šim lūšanas punktam.
Es šeit lasu, citos ir tāda pacilātība un maigums runājot pa šo tēmu, es sevī ieklausos, nu nav tā manī visa, bet ir pavisam savādāk ir klusums tads kas pielāgojas katram runātājam, tad uzreiz parādās bailes, kas īsti esmu es tas runātājs, vai tomēr kas cits, pēc savas pieredes dzīvē uzreiz nodrebu, ka atkal pakļaujos citam, tad nāk citas domas, ka es kalpoju, ka es aiz cieņas pret otru pieņemu viņa stāvokli, lai redzētu lietas kā viņš. Tie ir reti mirkļi, mani viņi biedē .... īstenībās jūtu ka šobrīd manā pieliekamajā bievārijuma burciņas tiek pārkārtotas citā secībā un arī saturs tiek nomainīts :)

Ilona* - 2012-01-20 19:23
xxx
matemātikā ir skaidrs, ka 1 + 1= 2, bet dzīvē un izjūtās ir katram savs. Katra teiktajā ir savs patiesības grauds. Un ar tiem patiesības graudiem ir tā, jo vairāk iedziļinies, jo vairāk jauna uzzini un vēl vairāk nezināmais atklājas...
par pacilātību vārdos es parasti saku tā ka aiz smaida bieži vien slēpjas vislielākās skumjas...

Tu ļoti labi par to apli uzrakstīji. Man nākas piekrist, jo tā arī ir. Jo mazāks mums tas aplis, jo mazāk raksti mums šķiet saprotami vai piemēroti. Tad šķiet, kad kaut kas tev to apli padara lielāki, un kaut kas no informācijas šķiet vairs neaktuāls, bet kaut kas beidzot "atver acis".

Apļa diametru varam veidot bezgalīgu, cik nu mums tam pietiek spēka un vēlmes.

Brigita* - 2012-01-20 19:36
Man šķiet, ka Tev xxx, izaugsmes ceļš jau ir citā līmenī:)Spriežot pēc Taviem komentāriem, Tu esi ļoti daudz pārcietusi un ļoti daudz sapratusi. Ja salīdzinātu ar rozi - tad sāķotnēji, lai tā augtu ir jāpieliek vairāk pūļu un, kad tas jau ir nobriedis rožu krūms - to vajag pārstādīt, lai atkal varētu augt vēl kuplāks:) Tas kā Tu saki droši vien ar tām burciņam.
Skaidrs, ka es esmu stadijā jauns rozes zieds un daudz pūļu pielieku, lai saprastu kā to izaudzēt. Bet xxx, man šķiet, ka Tu lieliski parādi, ka šis process nekad nebeidzas - tikai aplis paplašinās:) Tās tādas manas, jaunās rozes, pārdomas par garīgās izaugsmes procesu...

Inese* - 2012-01-20 20:18
ai, cik smuki, Tu, xx, uzrakstīji par tām burciņām. Man ir sajūta, ka viss pieliekāmā saturs ir pēkšņi nomainīts :)))
Un nu nav vairs skaidrs kā lai pilnā balsī (semināros, komentāros) runā par to iepriekšējo, ja tagad tas saturs jau ir cits.

Vienīgais, ka man šai visā nav baiļu. Man ir ļoti laba sajūta par Dievu un sevi un savu dvēseli, kas saistīta ar Dievu.

xxx* - 2012-01-20 20:21
Brigita, es pieļauju, ka stāvu uz šķirtnes. Jo katru dienu mani mētā no vienas puses uz otru. Reizēm redzu dziļumu, reizēm truli skatos , cilvēciski atstrādāju podus, nosodu, novērtēju, nepieņemu, pamācu, kontrolēju ... viss kā pie cilvēkiem :).

Laiku pa laikam apskatos ko Rūnas man vēsta. šodienas vēstījums

" AV. Nosaukums liecina, ka šī rūna runā par Neizzināmo, par iekšējo maģisko apli. Tavs iekšējais Neizzinātais tiecas pie Apzinātā "es", savā ceļā mainot visu, ar ko saskaras. Šīs parādības ekstremālais variants - pieminētā psihiskā nāve. Šīs zīmes padoms - mierīgs saspringums, aktīvi meklējumi, kas virzīti uz savienošanos ar Neizzināmo. Ja nepieciešams, laid vaļā pagātni, lai nekas nestāv starp "tevi tagad" un "tevi rīt". Ja tu rīkosies pareizi, saksaņojoties nevis ar loģiku, bet gan ar sava Neizzinātā ieteikumiem, neizpaliks arī rezultāti: iesvētīšana, atjaunošanās vai - jauna dzīve.

REV. Tava pagātne mirusi, bet nākotne vēl nav piedzimusi. Šobrīd daudz kas atkarīgs no tevis - laid vaļā (!) pagājušo un nedomā pārāk daudz par tavas tagadējās darbības galarezultātu. Tagad ir īstais laiks atcerēties pazīstamo tēzi par nepieciešamību dzīvot Šeit un Tagad - un sākt to īstenot. Neaizmirsti arī par to, ka Pagātnei mirstot, aiziet ne tikai notikumi un sakari, bet arī "dzīves veidošanas" paņēmieni. Tieši tagad, kad dzimst tava jaunā Nākotne, tev jāveido arī jauni paņēmieni."
Man ierastās kustības, ierastās domas, rīcības ir ļoti grūti mainīt.
Katrā ziņā, es saku jums visām meitenēm lielu lielo paldies. Lasot Ineses rakstus, jūsu komentārus, es redzu sevi, redzu savu klupšanas akmeņus, redzu lietas, kuras jāmaina, kuras jau ir mainījušās.


Solvita* - 2012-01-20 20:44
Brigita,
Man par šo, ka pašai ir ticība, attīsties, bet tuvākie un apkārtējie kaut kā ir ar citu skatījumu, ir sava pieredze.
Lieliski , ka tuvākais cilvēks garīgi tevi saprot šajā jautājumā, un es redzu šādas laimīgas ģimenes , kam pārliecība ir vienā virzienā.....viegli...BET arī nav viennozīmīgi, ka izvēloties šo vienas ticības ceļu, cilvēki visu mūžu dzīvo saskanīgi un laimīgi...atkal ir dažādi, arī pie vienas pārliecības pāri šķiras, retāk, bet šķiras....
Un tad es redzu citu variantu, kur kādam no ģimenes locekļiem ir sava pārliecība, bet citiem tuviniekiem cita................grūtāk....ir savstarpēja pieņemšana , tā ir. Ja tas nav tik nozīmīgi, var tā dzīvot, bet, ja tomēr tas kļūst arvien svarīgāk....tad , kā Tu saki , Brigita, var rasties plaisa...Bet atkal nav viennozīmīgi ..ir arī laimīgi pāri...
šobrīd esmu etapā, kad es nesaprotu, kāpēc notiek tā, kā notiek, tas ir saskares punkti ir, bet paralēli.....
Man ticība un ļaušanas ir milzīga......tā ir augusi un aug ar katru mirkli...
Man nav vajadzības ne ar ko salīdzināt , man Dievs tiešām ir pirmajā vietā un katru dienu, katru mirkli es pārliecinos , cik daudz svētības manā dzīvē tas nes (tas nav ar patosu, bet gan vienkārši ar savu liecību, tāpēc ar milzīgu pārliecību to var teikt)...
Bet ietekmēt otra izvēli, tāpat kā otru mainīt, mēs nevaram ...varam vai tikai pieņemt vai nepieņemt...citu variantu nav...............katram ir sava brīva izvēle, katram ir sava iekšēja ticība , apzināta vai neapzināta vērtību sistēma, un var būt tā ir mīlestības pārbaude ...tieši tā...mīlēt līdzīgo ir vieglāk...mīlēt atšķirīgo prasa vairāk ..vai vajag ..nevaru atbildēt...nav viennozīmīgas atbildes man.

xxx, Tev dabisks Tava apziņas lauka augšanas process, tikai jautājums Tev pašai, kas ir tajās burciņās, kas ir tas saturs, ar ko šīs burciņas piepildās...Tas jau nav apspriešanai, tas vienkārši Tev pašai.


Sandra* - 2012-01-20 21:04

Inesei un Brigitai

-man kaut kā liekas ka par dzīvu saka sirds, par mirušu jeb lietu dvēsele.....

Ko nozīmē Jūsu komentāros "Dvēseļu ceļojums"? man vienkārši izlasot iezagās apmulsums :)) vai arī es kādu tēmu esmu neizprastusi...

Jannat* - 2012-01-20 21:17
Katram jau sava dziives maaciiba jaaiziet - manaa gadiijumaa viirs ir tradicionaals tiiciibas piekriteejs un praktizeetaajs un tas ir vina dveeseles celjs un es atkal vairaak citaa skatupunktaa darbojos (Laimes terapija, Visumalikumu izpratne utt) es te taa padomaaaju - mees runaajmies par gariigaam lietaam, varbuut ne tik daudz, kaa tie paari, kas vienaa virzienaa iet, bet mums ir tas, ka mees viens otram neuzspiezam savu taisniibu, savu celju, paarmainjas notiek, mees kopaa augam, bet es taa neklaastu apkaarteejiem, ar ko es darbojos, jo saprotu, ka pirmkaart, vijiem ir cita apzinja un izpratne, un otrkaart, ar reaaliem darbiem, reaalaam paarmainjaam var vairaak un labaak citaadi domaajosos iepaziistinaat ar savu sfeeru...viirs man nejaucaas ne ikdienas rituaalos, ne rakstiisanaa, lasiisanaa, darbos un paardomaas, mums katram ir savs dienas ritms, bet tajaa pat laikaa, ir daudz laika kopaa buusanai... viss jau ir taa, kaa pats nostaada un arii kaadu maaciibu iziet dveesele savaa celjaa! Vieniem ir saskanja un iet vienaa virzienaa, citiem - katrs pa savam!



Lapa | [1] 2 [3] |

Atpakaļ