sadaļa: LASĪTĀJI RUNĀ
Labrīt! Šorīt atkal esmu piecēlusies tā paagrāk, neskatoties uz to, ka ir brīvdienas rīts. Un gribu ar Tevi aprunāties :) un padalīties (Mani pilnībā ir pārņēmusi došanas enerģija un es to patiesi baudu!).
Vai esi kādreiz aizdomājusies (noteikti esi!) cik liela nozīme mūsu pašapziņas uzturēšanai un labam garastāvoklim ir stājai? Zinām jau zinām, bet cik pašas to ikdienā praktizējam? Ir taču tā, ka citreiz ikdienas problēmas burtiski „spiež pie zemes” un ir kā „smagums plecos”. Un nemanāmi sagumstam, ieraujam galvu plecos pat negribot...Bet organismam, zemapziņai tā jau ir zīme - kaut kas nav kārtībā. Elpošana arī kļūst tāda kā saspiesta, skābeklis šūnām pienāk mazāk, līdz ar to patiešām jūtamies sliktāk un nedomājam vairs tik skaidri. Bet vai šāds stāvoklis mums palīdz šīs problēmas risināt? Protams, ka nē. Mēs gaidām, kad garastāvoklis uzlabosies. Vai kad problēmas beigsies. Un tad - tad gan mēs jutīsimies laimīgi un labi. Bet var sanākt, ka mēs gaidīsim ļoti, ļoti ilgi... Un caur šādu pieeju nebūsim savas dzīves autores.
Tagad pamēģini savādāk – no otra gala - nevis gaidi problēmu izzušanu vai labu noskaņojumu, lai justos labi, bet radi to pati - iedomājies, ka esi Dejotāja. Vai Balerīna. Vai Karaliene ar lielo burtu, kas ir cieņpilna, pašpārliecināta un ar cieņu nes savu kroni. Pleci atpakaļ, mugura taisna (mugurkauls ir atbildīgs par daudziem ķermeņa orgāniem un to veselību), galva augšā (bērnībā trenējos ar grāmatu uz galvas :), starp citu, ļoti labs vingrinājums). Vēders ievilkts, diafragma stingra (tas ir svarīgi, par to arī Inese raksta). Vai vari iedomāties, ka tiecies pie Dieva. Un pacel acis uz debesīm (nevis ar nodurtu galvu raugies kaut kur zemē). Ej ar vieglumu. Visu dari ar šo vieglumu, pacilātību un savas vērtības apziņu. Tas nekas, ka Tu izliecies (sākumā). Zemapziņa to nezina. Tai viss ir reāls. Un viņa sāks pieskaņoties... (un tas ir pierādīts, mani šai jautājumā iedvesmoja M. Norbekova grāmatas). Tas viss kļūs par Tavu otro ādu, par Tevi pašu. Un patiesībā jau Tu esi tāda - Karaliene, no zvaigznēm un Dieva nākusi. Tikai aizmirsusi. Nekad nav par vēlu atcerēties.
Un tas nenozīmē, ka Tev būs „deguns gaisā” un Tu kļūsi iedomīga. Tas vairāk ir atkarīgs no Tavas vērtību sistēmas un no tā, vai Tu savus sasniegumus piedēvē tikai sev, vai Dievam, savai dievišķajai sākotnei. Pazemība nenozīmē būt nospiestam pie zemes. Man patīk, kā Šrī Činmojs raksta par pazemību - „Ja cilvēks ir pazemīgs, tas nenozīmē, ka viņš ir vājš, ka viņš ir nabags. Pazemība un pazemošanās ir divas pavisam atšķirīgas lietas. (..) Mums jāapzinās Dieva klātbūtne sevī, nevis caur savu necienīguma apziņu, bet caur pazemību. Ja esmu sava radītāja necienīgs, kāpēc gan Radītājs mani radīja? Mēs esam Dieva bērni. (..) Mēs nedrīkstam justies viņa necienīgi. Mums tikai jābūt pazemīgiem, jo tikai caur pazemību var saskatīt un sajust Dieva gaismu.” Īstenībā šī ir veselas tēmas vērta saruna.. (Ja kādam interesē vairāk, grāmatā „Laimes pavedieni” šis jautājums izklāstīts burvīgi).
Un pats galvenais - pasmaidi, ej ar vieglu smaidu cauri visam, ko dari, visur, kur ej. Varbūt liekas muļķīgi smaidīt tad, kad viss nav tā, kā Tu gribētu. Bet atceries - Visums ir kā spogulis. Un kādus priecīgus notikumus lai viņš atspoguļo uz Tavu „drūmo ģīmi”? Atkal pieminot šo pašu Norbekovu, man patika viņa pieredze, kur viņš pats ar biedriem apmeklēja mūkus kalnos, lai uzzinātu, kāpēc pie viņiem bijušie cilvēki tik ātri atveseļojas no visām savām kaitēm. Noslēpums bija vienkāršs - visu laiku smaidi. Visu dienu. Arī tad, kad negribas. Arī tad, kad ir grūti. Un jo īpaši tad, kad ir grūti. Zemapziņa pieskaņosies - ja jau cilvēks smaida, sagaida to labāko - tad jau laikam patiesi kaut kad labs ir gaidāms. Tas noteikti atspoguļosies arī ārpasaulē. Un tā nav problēmu vai bēdu ignorēšana. Tā ir apziņa, ka tieši tā mēs varam sākt uzņemties atbildību par savu noskaņojumu.
Ideāli būtu, ja stājai un smaidam vēl vari pievienot vizualizāciju- iztēloties un sajust, kādu Tu gribi redzēt savu dzīvi vislabākajā tās versijā. Un kādu Tu vēlies redzēt sevi. (Bet tas jau ir atkal atsevišķas tēmas jautājums). Starp citu - par vizualizāciju - to noteikti zini, bet atgādināšu, cik labi ir iztēloties dušā vai meditācijā, kā viss smagums no Taviem pleciem tiek noskalots ar ūdeni un aiztek prom. Vai man patīk meditācija (starp citu, no grūtniecības kursiem :)) - kad iedomājies, ka visas Tavas sāpes, bēdas, dusmas (kas nu kuram ir aktuāli pašreizējā brīdī) saveļas mazā melnā kamoliņā un šis kamoliņš iziet no Tevis ārā caur pēdām, cauri zemei, uz zemes centru, kur sadeg un izkūp pilnībā. Pēc tam vari sevi sapildīt ar mirdzošu dievišķo gaismu, mīlestības un vieduma enerģiju, iztēlojoties to, kā Tevī ieejošu gaismu, staru vai lietu.
Šis miers, stāja un smaids man arī ļoti sasaucas ar centru sevī. Pamēģini šādi nodzīvot kaut vienu dienu. Un paanalizē savas izjūtas.
Patiesā mīlestībā, Baiba.
