Taisna mugura un smaids
Komentāri:
Solvita* -
2012-01-17 01:46
tas bija mans komentārs ..
Solvita* -
2012-01-17 01:50
savukārt, man pašai patika, ka pielikts akcents pazemības tēmai..citādi daži labi EGO jau spiežas uz āru :)
Solvita* -
2012-01-17 05:13
es jau rakstā izteikta domai piekītu, un man par to nekādu komentāru nav, drīzāk man būtu sevi grūti vizualizēt kā balerīnu....tā tik grūta māksla....skaista, bet ļoti nežēlīga , baletdejotji atsakās no tik daudzām parastu cilvēku ''ekstrām'''. Un baleta prīmas - nenormāls darbs un īsa tā būšana uz skatuves.. Baletdejotāja man asociējas ar filmu ''Melnais Gulbis'' , par ko Portmane saņēma Oskaru. Pašiznīcioši skarba baleta ikdiena, man ir tāda sajūta. Notiekti skaista māksla, bet ......
kategorisms bija tikai pirmā teikuma dēļ, par to,ka , ja mēs uzrakstām, kā mēs jūtamies, un , ja tas nav tik pozitīvi, tad mūs novērtē....
ja, jā, es tam xxx visam piekrītu, ko raksti..
Solvita* -
2012-01-18 01:36
Ja skatāmies uz savas pieredzes karti, un , ja atrodam atbilstošus orientierus , kur bijušas noglabātas līdzīgas emocijas un jūtas, tad liekas , ka spējam ieteikt risinājumu citam, BET katra cilvēka pieredze ir ļoti individuāla. Kas derēs meitai, ne vienmēr derēs arī mātei. Ne vienmēr...
Kāpēc? Tagad sēžot pie galda darbā...no pretējās mājas loga raugās manī ļoti viedāka kundze ..un tad es domāju, ja viņa aprakstītu šo pašu situāciju ...vai tiešām es spētu virzīt domas tāpat?
Man patīk , ko Inese raksta...patīk, ka ir šāda mājas lapa, un cilvēks izmisumā, kad nevar tā vienkārši iztaisnot muguru un smaidīt, var te tā ierakstīt un tad īstenojam Dieva nodomu esam karsti vai auksti, bet ''neesam remdeni'' , t.i., vienaldzīgi. Tas rada labvēlīgu atmosfēru un rada apstākļus paskatīties , kas notiek še tālāk...tas patīk.
BET es domāju arī to, ka katra no mums ir ļoti unikāla...un tajā brīdī, ka sastopamies ar pilnīgi savādāku pieredzi, vērtībām , vai vienmēr ar mīlestību sirdī varam pieņemt, ka katram ir šis unikālais ceļš, kas vienam ir šaura meža taka, bet citam - lielceļš, vienam ar bedrēm, bet citam - ar kalniem un lejām.
Vai eksistē universāla formula , kā dzīvot labāk? Dieva likumi ir universāli, bet, ja visi tos ievērotu no mazām dienām, tad neraizētos, tad būtu saskaņa....
Esam dažādi/-as , ar savu pieredzi un tad izvēle, un katram viņa izvēle liekas labākā tieši šeit un tagad brīdī...
Nav divu vienādu cilvēku. tikai kloni varbūt būs? :)...un tāpat arī ieteikumi, katrs ņem to, ko var paņemt. Katrs dod to, ko var dot. Jūs teiksiet - filozofēju. Varbūt. Man patīk pārdomāt lietas, procesus, un no sava skatu punkta raugoties es varu Dzintrai vien ieteikt pārdomāt, atrast uzticamu cilvēku, kam nebūs vienalga, kas ar tevi notiek, un vai tas ir profesionāls psihologs vai patiess tuvs cilvēks , ar ko jūties ērti, izrunāt savu situāciju, atrast risinājumu, un virzīties no spiedošā stāvokļa prom, atrodot labās lietas.
zinu, ka man ir bijis grūti, kad savas mācību stundas izgāju, uz zinu, ka esmu raudājusi spilvenā, bet pilnīgi piekrītu, ka šādā stāvokli vajag sākt kaut ko darīt , jo citādi emocionālie bloki rada slimības vēlāk, un tad jau vairs nav tikai emocionāli smagi, bet arī fiziski. Lai no tā izvairītos, labāk atrast nodarbi, kas patīk Tev un Dievam par prieku.
Kas zina, varbūt , kamēr mēs te kaut ko rakstām, Tev, Dzintra, jau mainījusies cita noskaņa........cerīgāka. Un Tu ar savu unikālo pieredzi atrodi sev kādu ceļa rādītāju, kādu zīmi no Dieva.... lūdz Dievu, parunājies...un ..viss plūst un mainās... varbūt pēc laika, līdzīgi kā Inese varēsi rakstīt ..’’man man ar tā ir bijis’’ ....un redzēsi jau šo situāciju no cita skatu punkta. Lai izdodas rast savu risinājumu! Kas meklē, tas atrod, un Tu, Dzintra, atradīsi!
sadaļa: LASĪTĀJI RUNĀ
Labrīt! Šorīt atkal esmu piecēlusies tā paagrāk, neskatoties uz to, ka ir brīvdienas rīts. Un gribu ar Tevi aprunāties :) un padalīties (Mani pilnībā ir pārņēmusi došanas enerģija un es to patiesi baudu!).
Vai esi kādreiz aizdomājusies (noteikti esi!) cik liela nozīme mūsu pašapziņas uzturēšanai un labam garastāvoklim ir stājai? Zinām jau zinām, bet cik pašas to ikdienā praktizējam? Ir taču tā, ka citreiz ikdienas problēmas burtiski „spiež pie zemes” un ir kā „smagums plecos”. Un nemanāmi sagumstam, ieraujam galvu plecos pat negribot...Bet organismam, zemapziņai tā jau ir zīme - kaut kas nav kārtībā. Elpošana arī kļūst tāda kā saspiesta, skābeklis šūnām pienāk mazāk, līdz ar to patiešām jūtamies sliktāk un nedomājam vairs tik skaidri. Bet vai šāds stāvoklis mums palīdz šīs problēmas risināt? Protams, ka nē. Mēs gaidām, kad garastāvoklis uzlabosies. Vai kad problēmas beigsies. Un tad - tad gan mēs jutīsimies laimīgi un labi. Bet var sanākt, ka mēs gaidīsim ļoti, ļoti ilgi... Un caur šādu pieeju nebūsim savas dzīves autores.
Tagad pamēģini savādāk – no otra gala - nevis gaidi problēmu izzušanu vai labu noskaņojumu, lai justos labi, bet radi to pati - iedomājies, ka esi Dejotāja. Vai Balerīna. Vai Karaliene ar lielo burtu, kas ir cieņpilna, pašpārliecināta un ar cieņu nes savu kroni. Pleci atpakaļ, mugura taisna (mugurkauls ir atbildīgs par daudziem ķermeņa orgāniem un to veselību), galva augšā (bērnībā trenējos ar grāmatu uz galvas :), starp citu, ļoti labs vingrinājums). Vēders ievilkts, diafragma stingra (tas ir svarīgi, par to arī Inese raksta). Vai vari iedomāties, ka tiecies pie Dieva. Un pacel acis uz debesīm (nevis ar nodurtu galvu raugies kaut kur zemē). Ej ar vieglumu. Visu dari ar šo vieglumu, pacilātību un savas vērtības apziņu. Tas nekas, ka Tu izliecies (sākumā). Zemapziņa to nezina. Tai viss ir reāls. Un viņa sāks pieskaņoties... (un tas ir pierādīts, mani šai jautājumā iedvesmoja M. Norbekova grāmatas). Tas viss kļūs par Tavu otro ādu, par Tevi pašu. Un patiesībā jau Tu esi tāda - Karaliene, no zvaigznēm un Dieva nākusi. Tikai aizmirsusi. Nekad nav par vēlu atcerēties.
Un tas nenozīmē, ka Tev būs „deguns gaisā” un Tu kļūsi iedomīga. Tas vairāk ir atkarīgs no Tavas vērtību sistēmas un no tā, vai Tu savus sasniegumus piedēvē tikai sev, vai Dievam, savai dievišķajai sākotnei. Pazemība nenozīmē būt nospiestam pie zemes. Man patīk, kā Šrī Činmojs raksta par pazemību - „Ja cilvēks ir pazemīgs, tas nenozīmē, ka viņš ir vājš, ka viņš ir nabags. Pazemība un pazemošanās ir divas pavisam atšķirīgas lietas. (..) Mums jāapzinās Dieva klātbūtne sevī, nevis caur savu necienīguma apziņu, bet caur pazemību. Ja esmu sava radītāja necienīgs, kāpēc gan Radītājs mani radīja? Mēs esam Dieva bērni. (..) Mēs nedrīkstam justies viņa necienīgi. Mums tikai jābūt pazemīgiem, jo tikai caur pazemību var saskatīt un sajust Dieva gaismu.” Īstenībā šī ir veselas tēmas vērta saruna.. (Ja kādam interesē vairāk, grāmatā „Laimes pavedieni” šis jautājums izklāstīts burvīgi).
Un pats galvenais - pasmaidi, ej ar vieglu smaidu cauri visam, ko dari, visur, kur ej. Varbūt liekas muļķīgi smaidīt tad, kad viss nav tā, kā Tu gribētu. Bet atceries - Visums ir kā spogulis. Un kādus priecīgus notikumus lai viņš atspoguļo uz Tavu „drūmo ģīmi”? Atkal pieminot šo pašu Norbekovu, man patika viņa pieredze, kur viņš pats ar biedriem apmeklēja mūkus kalnos, lai uzzinātu, kāpēc pie viņiem bijušie cilvēki tik ātri atveseļojas no visām savām kaitēm. Noslēpums bija vienkāršs - visu laiku smaidi. Visu dienu. Arī tad, kad negribas. Arī tad, kad ir grūti. Un jo īpaši tad, kad ir grūti. Zemapziņa pieskaņosies - ja jau cilvēks smaida, sagaida to labāko - tad jau laikam patiesi kaut kad labs ir gaidāms. Tas noteikti atspoguļosies arī ārpasaulē. Un tā nav problēmu vai bēdu ignorēšana. Tā ir apziņa, ka tieši tā mēs varam sākt uzņemties atbildību par savu noskaņojumu.
Ideāli būtu, ja stājai un smaidam vēl vari pievienot vizualizāciju- iztēloties un sajust, kādu Tu gribi redzēt savu dzīvi vislabākajā tās versijā. Un kādu Tu vēlies redzēt sevi. (Bet tas jau ir atkal atsevišķas tēmas jautājums). Starp citu - par vizualizāciju - to noteikti zini, bet atgādināšu, cik labi ir iztēloties dušā vai meditācijā, kā viss smagums no Taviem pleciem tiek noskalots ar ūdeni un aiztek prom. Vai man patīk meditācija (starp citu, no grūtniecības kursiem :)) - kad iedomājies, ka visas Tavas sāpes, bēdas, dusmas (kas nu kuram ir aktuāli pašreizējā brīdī) saveļas mazā melnā kamoliņā un šis kamoliņš iziet no Tevis ārā caur pēdām, cauri zemei, uz zemes centru, kur sadeg un izkūp pilnībā. Pēc tam vari sevi sapildīt ar mirdzošu dievišķo gaismu, mīlestības un vieduma enerģiju, iztēlojoties to, kā Tevī ieejošu gaismu, staru vai lietu.
Šis miers, stāja un smaids man arī ļoti sasaucas ar centru sevī. Pamēģini šādi nodzīvot kaut vienu dienu. Un paanalizē savas izjūtas.
Patiesā mīlestībā, Baiba. |
