Centrs sevī 2


Komentārs:

litalita - 2011-12-31 19:44
Beidzot atkal ir mazs brītiņš kārtīgi izlasīt visus jaunākos rakstus šai mājaslapā! Liels, liels paldies Inesei un visām meitenēm par šejienes vērtīgo, dzīvesgudro informāciju, padomiem un pieredzi! Par jauko, silto un mīlestības pilno noskaņu!
Kā vēlējumu visām Jums-lapas veidotājām un mums-lasītājām, ielieku šādu vēlējumu:
TICIET SEV!
Jūs esat vislielākais dārgums.
Nekas jums nav neiespējams.
Tā nav likteņa kaprīze.
Tā ir tikai jūsu kaprīze.
Neviens nevar piespiest jūs atteikties no sapņiem.
Tikai jūs varat traucēt sapņiem kļūt par realitāti.
Jūsu panākumus nosaka jūsu vēlēšanās.
Ticiet savam darbam!
Sapņojiet, par ko vēlaties sapņot!
Ejiet tur, kurp jūs gribat iet!
Esiet tas, kas gribat būt!
Tāpēc, ka jums ir tikai viena dzīve un viena iespēja izdarīt visu, ko vēlaties!
Lai dzīve jūs apvelta ar laimi, kas padarīs jūs par gaišu cilvēku!
Ar problēmām, kas padarīs jūs stipru!
Ar skumjām, kas padarīs jūs cilvēcisku!
Ar cerību, kas padarīs jūs laimīgu!
Ticiet saviem spēkiem!
JŪS VARAT VISU!
/M.Norbekovs/



sadaļa: DIEVA UN VISUMA LIKUMI
autors: INESE PRISJOLKOVA

 Mēģināšu vēl vairāk un konkrētāk aprakstīt kā izpaužas centrs sevī.

Centrs sevī ir ciešā mērā saistīts ar sevis apzināšanos, ar pasaules apzināšanas, ar saikni ar Dievu, ar izpratni par apkārt notiekošo redzamo un neredzamo pasauli.

Šo centra sajūtu sevī ir vērts trenēt un attīstīt, jo tas rada brīvību un spēju būt autoram pašam savā dzīvē.

Tiklīdz cilvēks ir atkarīgs no ārējiem apstākļiem –vienalga vai tas saistīts ar citu cilvēku uzvedību vai uzskatiem, laika apstākļiem, sociālām situācijām, vai kādiem citiem ārējiem faktoriem, - viņam grūtāk būt saimniekam paša dzīvē.

Kādēļ?

Tādēļ, ka mainīt mēs varam tikai sevi. Mēs nevaram izmainīt visu apkārt notiekošo. Toties mēs varam iemācīties uz to reaģēt ar mīlestību un iekšēju mieru.

Piemēram, ir cilvēki, kas saka, ka viņiem ir depresija no saules trūkuma, no ziemas, no tumšā laika. Un es gribu teikt, ka viņi par to runā, žēlojas un īgņojas tik bieži un daudz, ka patiešām zaudē spēkus un ar laiku kļūst arvien vārgāki un sašļukušāki un beigu beigās viņiem ir taisnība – ziemas periodā viņiem spēka nav. Tikai nevis no saules trūkuma, bet no pašiem savas attieksmes un graujošās uzvedības pašam pret sevi.

Ja viņi tik ļoti nevainotu šos ārējos apstākļus, ja centrs būtu nevis ārpus viņiem, bet pašos, tad viņi varētu šo savu iekšējo spēku nevis zaudēt, bet gan radīt. Viņi varētu pieņemt un saprast ar mīlestību, ka mums ir brīnišķīga iespēja dzīvot Latvijā, kurā ir 4 gadalaiki un ka ziemas periods patiešām mums ir domāts „miegam” un enerģijas iekšējai atjaunošanai, un ka savukārt varam papildus piedomāt kā izmantot to, kas mums šeit tiek dots. Piemēram, es pati šobrīd sēžu sasegusies segās, jo tikko kā biju jūrā peldēt un esmu pilnīgi laimīga, ka varu iziet šo aukstā ūdens radīto ķermeņa attīrīšanos un stiprināšanos tieši tādēļ, ka mums ir ziema. (Aukstā ūdens iespaidā, ķermenis sāk ražot iekšējo karstumu, kas uzkarsējot ķermeni, izstumj ārā visus baciļus un slikto enerģiju.) Manā gadījumā es gūstu spēkus klāt no tā, ka ir sācies aukstais laiks un ziema. Es pieņemu to ar mīlestību un baudu, ko tā var sniegt.

Ja cilvēks saprot, ka ārējos apstākļus var izmantot savā labā – sava iekšējā centra stiprināšanai, augšanai un attīstībai, tad ir iespēja kļūt savas dzīves saimniekam. Ja viņš dusmojas par ārējiem apstākļiem, tad vairo ārējo apstākļus spēku un ietekmi savā dzīvē.

Kāds cits piemērs varētu būt par sociāliem apstākļiem, politiskām situācijām, procesiem, kas notiek sabiedrībā utt.

Ir vērts saprast kāpēc šī krīze Tev tiek dota. Varbūt tādēļ, lai Tu gūtu kādu konkrētu atziņu un iemācītos to pārvarēt, izdzīvot, transformēt. Un tiklīdz Tu to saproti, tā centrs ir Tevī. Tu saproti, ka vari šos ārējos apstākļus izmantot savai augšanai.

Kāds cits piemērs varētu būt par citu cilvēku viedokļiem un ietekmēm uz Tavu dzīvi. Vai tas Tev ir svarīgi? Cik svarīgi?

Ja kāds kritizēs Tavu izvēlēto ceļu, vai teiks, ka tas nekam neder, vai šaubīsies par Tavām spējām.  – Vai tas Tevi ietekmē vai nē? Ja ietekmē, tad ko Tu darīsi?

Vai sapratīsi, ka tas Tev ir dots augšanai? Ja jā, tad viss kārtībā. Tad Tu šo situāciju būsi izdzīvojusi ar centru sevī. Tu būsi pieņēmusi apkārtējās pasaules atspulgu, lai saprastu, kas Tev pašai sevī ir jāmaina vai varbūt, ka nemaz nav jāmaina. Tu to izvēlies. Tu esi tā, kas izdara secinājumus un pieņem lēmumus savā dzīvē.

Bet tiklīdz pie katra ieteikuma vai pie katras kritikas Tu centīsies mainīties, tad tas vairs nav centrs sevī. Tad Tu mēģini izskriet visiem vējiem līdzi. Tātad mums ir jāsaprot, ka katrs satiktais cilvēks kaut kādā ziņā ir mūsu skolotājs. Bet atceries, ka Tev nav jāmainās un jāizdabā atbilstoši katram šim skolotājam vai katra skolotāja mācībai. Tu pieņem, uzklausi un tad izdomā kas Tev Tavā dzīvē der, kas ne. Un mainies atbilstoši jau savai pārliecībai.

Tieši tāpat ir ar prognozēm, programmām, veiksmes vai neveiksmes cipariem, datumiem, skaitļiem utt. (par ko visu runājām pie iepriekšējiem rakstiem). Uzklausi, padomā un secini, kas Tev der, kas ne. Būtiski ir neieprogrammēties. Būtiski ir nebūt atkarīgam. Būtiski ir nepārlikt savas dzīves atbalsta punktu ārējos apstākļos –vienalga vai tas mammas vai vīra viedoklis un ieteikums, vai tā ir astroloģiskā prognoze, skolā audzinātais, politiskā situācija vai laika apstākļi. Tava laime no tā nav atkarīga. Vai pareizāk sakot – Tu esi tā, kas nosaka no kā ir atkarīga Tava laime.

Es savā dzīvē esmu pieņēmusi ļoti daudz nepopulāru lēmumu. Arī dzīves lielākās kļūdas esmu izdarījusi tāpēc, ka tā pati izlēmu. Bet vienu es varu skaidri pateikt – ka man tās manas kļūdas bija ļoti nepieciešamas un es arī šodien pieņemtu tieši tos pašus lēmumus. Tas bija nepieciešams manai augšanai. Tas bija mans dvēseles ceļš.

Arī tagad es ļoti daudz, ko daru, es vienkārši zinu, ka man tas ir jādara. Tas ir mans dvēseles ceļš. Es daudz neklausos, ko man citi saka. Centrs ir manī. Un šis mans centrs ir saistīts ar Dievu. Tev ir tāpat. Tikai nocentrējies. :)

Lai Tev izdodas!

Ar mīlestību,

Inese
Komentāri (33)  |  2011-12-30 22:28  |  Skatīts: 8440x         Ieteikt draugiem       TweetMe   
Maija* - 2011-12-30 22:55
Nu ļoti labi teikts! Un iedvesmojoši, jo patiesi. Laimīgi!

Gunita* - 2011-12-30 23:13
Burviigi,lai mums nakamgad izdodas katrai atrast centru sevi.Es esmu cela sakuma un turpinasu savu celu kopa ar Jums.

Baiba* - 2011-12-30 23:15
Šis raksts man ļoti patīk! Es meitai, kad viņa dažkārt sūdzas par to, ko kāds dārziņā nepatīkamu ir teicis, viemēr atgādinu- svarīgi ir nevis tas, ko citi par Tevi domā, bet tas, ko Tu pati par sevi domā.

Jannat* - 2011-12-30 23:22
Jaa, lai cik diivaini, bet sii man buus pirmaa ziema, kad nav pat grama no depresijas pret tumso laiku, mees esam tiesaam tik sveetiiti,ka ir sis tumsais periods Eiropaa, kad varam pieveersties vairaak sev - sevis atjaunotnes zinjaa, personiski, es vairaak lasu dziljas aizraujosas teemas, riiti aiziet rituaalos un daudz kas cits notiekaas. Biezi arii man suudzeejusies ir cilveeki, ka tas laiks uzdzen vinjiem depresijas, bet ticiet man, vasaraa vinji atrod par ko citu bozties un taa visu cauru gadu....
Paldies Inesei, ka ir tik skaidri saprotami padziljinaata sii teema :)

Elīza* - 2011-12-30 23:30
Paldies, Inesīt, par rakstu, Tu ar to padziļināji manu izpratni šajā jautājumā :)

Baiba* - 2011-12-30 23:31
Es uzskatu, ka sava loma nosliecei uz vienu vai otru garastāvokli ir arī iedzimtībai, jo, lai kādi apstākļi man dzīvē gadītos, es nezaudēju otimismu, varbūt tikai uz īsu brīdi, nekad nav uznākušas nekādas depresijas un viemēr atrodu situācijas "zelta maliņu" vai kā saka, redzu glāzi pa pusei pilnu. Esmu tāda, kopš sevi atceros. (lūdzu, Dievs, tagad mani speciāli nepārbaudi ar īpaši smagiem apstākļiem ;) ). Mans vīrs, piemēram, ir pesimistiskāks pēc dabas un viemēr tāds ir bijis, lai cik labi klātos vai neklātos (mēs viens otru toties labi līdzsvarojam, jo viņš ir tāds iezemētāks, kamēr es pa mākoņiem lidinos). Arī bērni ir dažādi- meitiņa var ilgi par kaut ko bozties, kamēr dēlēns pēc bēdām ātri atkal ir smaidīgs un rotaļīgs.
Kā domājat jūs?

Baiba* - 2011-12-30 23:34
Ar to, es protams, negribu piesaukt iedzimtību kā aizbildinājumu, lai ieslīgtu dziļā ziemas depresijā, bet vienkārši gribēju teikt, ka citam varbūt optimisma vai dzīvesprieka atjaunošana un uzturēšana prasa piepūli vai lielāku piepūli.

Jannat* - 2011-12-30 23:43
Ja iedzimtiibu skataas no karmas viedoklja....man senci ir bijusi taadi iignaaki un reizeem vinji kaadreiz "uzbrauca" - nu kur es taada optimiste esot gadiijusies?Jo biezi tomeer atradu par ko priecaaties!! Mana kaadreizeejaa iignosanaas ziemas laikaa par apstaakljiem vareetu buut arii aizguutaa informaacija no apkaarteejiem,
Kaa nu nekaa sis ir diskutabls jautaajums - vai taa ir bijusi iedzimtiiba, aizguutaas informaacijas prakse !! bet paldies Dievam tas viss ir garaam :))))

Jannat* - 2011-12-30 23:45
.. katram cilveekam tas ir individuaali

Inese* - 2011-12-31 00:18
Mēs ļoti daudz savā dzīvē varam mainīt apzināti. Arī to, kas mums liekas, ka ir iedzimts.
Piemēram, es bijusi dzimusi izteikta gaļēdāja. Ēdu gaļu katrā ēdienreizē un man tas likās ļoti būtiski. Plus vēl tam manas asins analīzes mūžam šo manu pieņēmumu apstiprināja - man trūka dzelzs un bija mazasinība.
Tagad jau 1,5 neēdu gaļu un tas man liekas pilnīgi normāli.

Tāpat par temperatūras izjūtu. Esmu izteikta siltummīle un varētu sevi saukt par ķirzaku. Dzīvojot pie jūras, es nekad nepeldējos, tikai sauļojos un man ūdens vienmēr jūrā šķita par aukstu.
Nu un tagad es peldos jūrā arī ziemā.

Par pūcēm un cīruļiem - esmu bijusi periodiski gan tas gan tas. Bet jūs jau ziniet manu teicienu, ka pūce ir izlaidies cīrulis un tapēc tagad par sevi saku, ka dzīvoju pēc sajūtām. Ir man periods, kad guļu vairāk (piemēram tagad), bet ir periods, kad katru dienu ceļos pirms septiņiem.

Un ar to optimismu vai pesimismu - nu pieļauju, ka kaut kādas individuālas atšķirības jau mums ir ( :))))) ) bet ar sevi vienķārši var strādāt un lēnām mainīt, lai dzīvotu vairāk saskaņā ar Visuma un Dieva likumiem.
Kā zināms dievišķa enerģija ir pozitīva enerģija.

Dace* - 2011-12-31 02:18
Inese! Vienkārši - paldies! Un patiesi Laimīgu jauno gadu Tev un taviem mīļajiem!

litalita - 2011-12-31 19:44
Beidzot atkal ir mazs brītiņš kārtīgi izlasīt visus jaunākos rakstus šai mājaslapā! Liels, liels paldies Inesei un visām meitenēm par šejienes vērtīgo, dzīvesgudro informāciju, padomiem un pieredzi! Par jauko, silto un mīlestības pilno noskaņu!
Kā vēlējumu visām Jums-lapas veidotājām un mums-lasītājām, ielieku šādu vēlējumu:
TICIET SEV!
Jūs esat vislielākais dārgums.
Nekas jums nav neiespējams.
Tā nav likteņa kaprīze.
Tā ir tikai jūsu kaprīze.
Neviens nevar piespiest jūs atteikties no sapņiem.
Tikai jūs varat traucēt sapņiem kļūt par realitāti.
Jūsu panākumus nosaka jūsu vēlēšanās.
Ticiet savam darbam!
Sapņojiet, par ko vēlaties sapņot!
Ejiet tur, kurp jūs gribat iet!
Esiet tas, kas gribat būt!
Tāpēc, ka jums ir tikai viena dzīve un viena iespēja izdarīt visu, ko vēlaties!
Lai dzīve jūs apvelta ar laimi, kas padarīs jūs par gaišu cilvēku!
Ar problēmām, kas padarīs jūs stipru!
Ar skumjām, kas padarīs jūs cilvēcisku!
Ar cerību, kas padarīs jūs laimīgu!
Ticiet saviem spēkiem!
JŪS VARAT VISU!
/M.Norbekovs/

Inese* - 2011-12-31 23:13
Paldies!

Kitty* - 2012-01-01 02:16
Ļoti labs raksts! Paldies!!!
Man atkal ir tā,ka mēs ar ģimeni dzīvojam ārzemēs un man gribās atpakaļ uz Latviju,bet vīrs apslāpē šo manu vēlmi.Kopš esmu sākusi strādāt,jūtu,ka sapnis atgriezties mājās kļūst ar katru dienu reālāks.Es nevaru necienīt vīra vēlmi,jo esam ģimene,ir arī bērniņš.Jūtu,ka vīrs ļoti ietekmējas no citu teiktā par Latvijas depresiju,stresu,bet es cenšos to neielaist sevī.Zinu,ka Dievs grib,lai visa ģimene esam kopā,jo,kad uz kādu laiku esam šķirti,vienmēr ir "interesanti",kaut kas atgadās.Vai nu mašīna saplīst vai kaut kas tāds notiek,kur vajag vīrieša roku :) Vai tā ir tikait sakritība? Diez vai! :)
Es neticu ne pareģiem,ne burvjiem.Ticu sev,saviem spēkiem un savām izjūtām!:) Un manas izjūtas grib mācīties Latvijā maģistratūrā, rušināties pa dārzu un vest meitiņu uz Latviešu tautu dejām..... :)
Liekas,ka Latvijā ir interesantāk,viss ir krāsaināks.Vai esmu idealizējusi savu Latviju,būdama prom,- nezinu.Bet vienkārši gribas mājās:)
Lai visām Jums Laimīgs Jaunais Gads!!!

Iluta* - 2012-01-02 02:35
Par to ziemas miega iestāsānos manas domas ir šādas-Ir tomēr kaut kas jāmēģina darīt,pat ja tik ļoti to negribas.Ar darbību var kontrolēt savu vēlmi. Tāpēc mums ir nepieciešams spēks, lai sevi uzturētu darbībā, un tas atkal nosaka mūsu progresa ātrumu. Cilvēki jautā: "Nu, kur ir garīgajā pasaulē Kā lai viņu atklāj?

Un neapzinās, ka katru dienu mēs zaudējam daudz laika bezmērķīgi. Izrādās, ka kāds darbiņš, kas bija iespējams pabeigt vienas dienas laikā - ir izstiepts uz mēnesi vai ilgāk.Mēs nerupējamies par to,lai katra mūsu doma ,katra mūsu iespēja būtu virzīta tā ,lai mēs noklūtu katrs pie sava mērķa.

Ļoti bieži un ilgi mēs atrodamies tādā stāvoklī, kur mums nav vēlēšanās,bet laiks paiet-dzīve paiet , un mēs nezinām, ko darīt ar to. Mēs tikai gaidām,ka viss pats kaut kā nebūt no sevis izmainiesies. Bet nekas nemainīsies pats. Galu galā, mums tieši tāpēc šis klusuma laiks ir dots,lai mēs tajā ienestu kādu darbību,un tās rezultātā piepildit savu dzīvi ar baudu-piepildīt savas vēlēšanās. Kamēr vien mēs nesajutīsim,ka visa pasaule,visa realitate-ka tas butiba mes esam katrs pats,viss ir musu spogulis un viss ir atkarigs tikai no mums pašiem.

Un nav jāgaida,kad mus kads pamodinās nāk no ārpuses


Baiba* - 2012-01-02 16:40
Turpinot Ilutas domu- kad man ir tā, ka neko negribas darīt, ļoti palīdz tiešām sākt kaut mazāko kustību- traukus mazgāt, grīdu slaucīt, nu to visu, ko Inese arī iesaka. Un tad jau pamazām parādās arī enerģija citām lietām. (pie sevis skaitu savas vecās mammas teicienu: " Slinkum, slinkum, laid mani vaļā, tevi sitīs, man sāpēs" :)

Inese* - 2012-01-02 18:12
Kitty-
Ģimenei patiešām ir jābūt kopā un vīram un sievai vienotā enerģētiskā laukā, jo tieši tad ir harmonija, tieši tad no Kosmosa nāk spēki klāt. Ja vīrs un sieva ir tālu viens no otra, tad spēki zūd.
Ja Tavs vīrs ir latvietis, tad ir jēga ieguldīt enerģiju un ar laiku vest savu ģimeni mājās. Jo visstiprākā ģimene būs tieši tur, kur ir saknes.

Un runājot par idealizēšanu - ja idealizē pa daudz, tad to, ko idealizējam, mums atņem (tas ir Visuma likums). Tātad - palaid šo savu idealizēšanu vaļā un būs vieglāk atgriezties :)

Ilona* - 2012-01-02 18:35
Piemēram, man ir grūti atrast to savu Es, to savu centru, dzīvot ar tādā saskaņā, lai netraucētu citiem un nebojātu arī savu dzīvi. Tikai pag.gadā sāku sev tā pamatīgi pievērsties, tas process nav beidzies. Dzīve tiek kārtota ļoti, ļoti lēnām. Gandrīz katru dienu rodas kaut kāda jauna atklāsme. Ceļš nav viegls, brīžiem ir iekšā tāds stresa kamols, ka nezini, kā to noslāpēt. Tādos brīžos savu enerģiju virzu afirmāciju skaitīšanai, nezinu, pareizi vai nē, bet liekas vērtīgāk.
Būtībā ļoti bieži es iekšēji jūtos, kā laiva okeānā vētras laikā. Bet savu māju es esmu sakārtojusi, bet zinu, ka pēc trim dienām kārtošu atkal. Tagad kārtošu darba jomu, vēlreiz revidēšu mērķus. Kārtošana ir vienīgais, kas mani patreiz nomierina.


No sirds cienu tos, kas sevi, savu centru ir atraduši, līdz kaulam izprotu tos, kas tagad sevī iedziļinās, izturību un pacietību Jums.

Inese* - 2012-01-02 19:02
Centru sevī vieglāk ir atrast, ja sev jautā - ko Visums man šobrīd māca. Kas man ir jāiemācās? kas man ir jāsaprot?

Un ja atbildes nerodas, tad vienkārši vēro, kas notiek.

To dara pilnīgi bez nermozēšanas - skatās uz visu, kas dzīvē notiek un pieņem. Vēro. Sajūt mieru sevī.
Lai to vieglāk izdarīt, šad tad var parunāt līdzi- tagad es mācos to un to, tagad es daru to un to.
(piemēram, tagad es eju aukstā dušā, bet es par to neuztraucos, tikai vēroju kā mans ķermenis atdziest.
Vai pēc tam - pats lēnām sasilst).

Un tiklīdz sajūt centru sevī, tā sāk baudīt un izjust kas viss notiek dzīvē. Sāk dzīvot ar garšu.
Kad centrs ir mūsos, tad vairs nekas nav pavirši. Tad viss ir pa īstam ar krāsu, garšu un smaržu :)

Ilona* - 2012-01-02 19:11
Paldies, Inese. Paldies par ideju par runāšanu līdzi. Šodien es to izmantošu.

Karinčiks* - 2012-01-03 16:10
Paldies...Ļoti labi pateikts....vienreizēji...

Klinta* - 2012-01-09 08:35
Ká so centru seví var vél papildus trenét? kas man ir jádara,lai es so sajútu ( centru seví) attístítu vél vairák ?

ilva* - 2012-01-09 09:01
Brīnišķīga sajūta ir,kad....mēs paši izjūtam....un saprotam, kad patiesi centrs ir sevī.Šodien mani dzīve pārbaudija....izvērtās saruna...tik nopietna...par kuru iesākumā....nebiju domājusi....tikai vakarpusē...sapratu...cik jauki,ka pastāvēju pie savām domām....sevi neapmānot....es priecājos par sevu rīcību....bet dzīve nemitīgi mani pārbauda...cik ļoti es centrējos sevī...un cik nobīdos...ik pa laikam.

ilva* - 2012-01-09 09:11
Par idealizēšanu...es pilnībā piekrītu...sāp nežēlīgi...jo biju idealizējusi un pieslīpējusi līdz maksimumam...un tad, kad domāju, ka nu viss sāksies....tā viss apsīka....tik sāpīgi un tik ļoti žēl....smeldz jau pusgadu un nespēju aizmirst....tas priekš manis bija tik ļoti svarīgi.

Inese * - 2012-01-09 19:56
Klintai-
Centru sevī viegli ir trenēt tad, kad ir kaut kas drusku tā kā japacieš, jeb jāiztur. Piemēram, mums jogas nodarbībās Tija bieži spēka pozīcijās saka - tas nekas ka viss ķermenis trīc un ir sajūta, ka vairs nevaru. Tai brīdī tu vienkārši koncentrējies uz elpošanu un vēro savu ķermeni it kā no malas.
Tad, kad šo iemācās darīt, tad dzīvē tas loti palīdz.

Tāpat kā dzīvē, kad notiek kaut kas nepatīkams, Tu neko tur nevari padarīt, iekšā viss trīc un raustās, gribētos sākt raudāt vai kliegt, un šai brīdī vienkārši pārnes savu apziņu uz elpošanu. Sajūti kā ieelpo un izelpo. Kamēr atgūsti līdzsvaru nedomā neko citu - tikai to kā tagad ieelpo un izelpo. Un kad jau atkal viss ir kārtībā un centrs ir Tevī, tad vari pieslēgties situācijai un mierīgi atrast pozitīvāko risinājumu :)

Tieši tāpat tāds treniņš sanāk ar auktā ūdens procedūrām. Kad it kā skaties no malas. Kad auksts vairs nav auksts, bet tikai tāds ārējs fons. Ka visa apziņa ir iekšā.
Tas ārkārtīgi palīdz dzīvē neļaut ārējiem apstākļiem sevi izsist no līdzsvara.



Lapa | 1 [2] |

Atpakaļ