Kritiens, pārdomas, pateicība


sadaļa: SARUNAS

autors: INESE PRISJOLKOVA

 Šajā sarunā gribu ietvert vairākas tēmas un redzēs vai man tas viss izdosies. Sākšu ar to, ka vakar biju uz kino. Tas mūsu ģimenē reti notiek un tādēļ jau notikums pats par sevi ir vērā ņemams. Kad semināros stāstu cik būtiski ir ievērto līdzsvaru starp darbu, atpūtu un izklaidi, tad vienmēr pati secinu, ka es vai nu strādāju vai atpūšos, bet tāds vārds kā „izklaide” manā dzīvē laikam, ka ieguvis jau citu jēgu.

Kādreiz tas bija saistīts ar braukšanu ciemos - ar tērzēšanu, bagātīgu ēšanu un dzeršanu. Bet kopš ir tik ļoti daudz runāju savos semināros, konsultācijās un mājas lapā, tad vēl kaut kur speciāli braukt, lai no sirds ar draugiem parunātos – nu tas galīgi vairs nav aktuāli. Ēšana kā bauda un dzeršana kā apreibināšanās man nekad nav bijusi aktuāla (lai gan visu mūžu ir darīts) un tā nu tāda ciemošanās kaut kā no dzīves ritma ir pazudusi.

Kādreiz es izklaidējos ļoti daudz iepirkdamās. Bet tagad ir nomainījusies attieksme pret resursiem, nevajadzīgas lietas pārpārēm vairs nepērku. Arī staigāšana pa veikaliem vairs nesajūsmina.

Iepriekš ļoti bieži gājām uz teātriem. Bet tas atkal bija saistīts ar manu māsu, kas bija ģimenes kultorgs – sapirkās iepriekš visiem biļetes un pēc tam tikai paziņoja kuri datumi jārezervē un cik naudiņas tas ir izmaksājis. Tagad māsa Norvēģijā un šī kultūras daļa iet secen. (Protams, protams, mēs paši varētu pirkt biļetes, ierakstīt kalendāros datumus utt. Bet saku godīgi – tas nenotiek. Nu vismaz šajā dzīves periodā.)

Tad vēl kādreiz gāju gandrīz uz visiem koncertiem, ko Arēna Rīga organizēja. Ļoti patika. Bet..arī tas periods pārgāja. Biju uz James Blunt un pēc tam uz AHA. Uz šiem abiem es varētu iet kaut katru mēnesī, bet....

Un tā nu vakar notikums – bijām ar vīru uz kino. Filma „Bebrs”. Varat izlasīt anotācijās par ko tur kā bija, bet filmas laikā tika uzdoti vairāki jūtīgi jautājumi un viens no tiem ir „cik laimīgi mēs patiesībā esam”. Nevis cik mēs atrunājamies, vai cik mēs gribam būt laimīgi, bet tiešām esam. Un tur arī vairākas situācijas, kas atklāj dažādu dzīvju aizspoguliju – kur skaidri tiek parādīts, ka katram savs „skelets” skapī un ja šo jomu uztausta, tad ir gan puņķi, gan asaras un jautājums par laimi kaut kur pagaist. Un tā kā tā filma bija tāda diezgan pelēka, padrūma un saistīta ar depresiju, tad nolēmu šodien saldajā ēdienā paskatīties kaut ko sen aizmirstu nebēdnīgu un skaistu un on-linā noskatījos „Sekss un lielpilsēta” pirmo filmu (nevis seriālu, bet filmu). Un tur vienā mirklī atkal ir tas pats jautājums – meitenes, cik bieži jūs jūtaties patiesi laimīgas. Un tad viena no varonēm pārējām saka – „es tā jūtos katru dienu. Nu varbūt ne visu dienu, bet katru dienu.” Un pēc tam viņa sāk satraukties – kā tā var būt, ka katram kaut kas dzīvē slikts notiek, bet viņai viss tā kā pa diedziņu. Kā tā – citi laimi nejūt, bet viņa jūt.

Un es sāku domāt par sevi. Ka man ir tieši tāpat kā tai Šarlotei no filmas. Un tajā brīdī es ceļos no gultas un tāpat halātā, basām kājām vienkārši dodos uz mājas pirmo stāvu un.....skaidri jūtu....kā uz  trepju augšējā pakāpiena ....sāku slīdēt. Es visu redzu kā palēninātā filmā. Es slīdu un esmu jau uz muguras...bac...ba bac...saņemu pakāpienu pēc pakāpiena...ba..ba bāc...krītu un krītu. Man izkrīt no rokām trauki, ko biju turējusi rokās un es dzirdu kā Sandija no augšas panikā kliedz. Es krītu, krītu, krītu. Un man ir sajūta, ka reiz taču es noturēšos, ka tūlīt kaut kur pieķeršos, ka tūlīt atgūšu līdzsvaru. Bet...nekā...esmu jau pie apakšējiem pakāpieniem un saļimstu zemē. Man nesāp pilnīgi nekas. Es neko neesmu lauzusi. Es uzreiz to saku Sancim, bet piecelties vēl nevaru. Kaut kā bail izkustēties. Sandija raud, uztraucās. Suns mani laiza. Bet man ir tikai viena sajūta – absolūta laime, mīlestība un pateicība, ka nekas man nesāp, ka neesmu sasitusi ne galvu, ne asti, ne muguru, ne papēžus. Ka viss ar mani ir kārtībā.

Es pieceļos, mierīgi kā plānots ieeju dušā, izmazgāju matus, kaut ko daros. Un tikai tad, kad man atbrauc mājās vīrs un es reāli varu visu šo situāciju izstāstīt viņam, tikai tad es lēnām sāku drebēt un man ir neliela enerģijas satricinājuma sajūta.

Mēs sēžam, dzeram tēju un nu jau tērzējam – cik mūsu dzīve, laime un ikdiena īstenībā var būt trausla. Ka nekas mums pa īstam nepieder un ka nekam nevaram pieķerties. Ka viss var pazust vienā brīdī. ( un tam pat nav vajadzīga ne avārija, ne lidmašīnas katastrofa, ne noziegums, ne negadījums. Tu vienkārši dzīvo pa māju, un....). Varēja gadīties, ka salūzt mugurkauls, sprands vai sasitas galva. Rezultāts varēja būt no sliktākā līdz pat vissliktākajam. Bet man nav nevienas skrambiņas. Pat neviena zilumiņa. Mēs sēžam un vienkārši dzeram tēju. Sakām viens otram, cik viens otru mīlam un apzināmies –cik būtiski ir laimi saskatīt tieši šeit un tagad.

Mēs nezinām cik mums kas tiks dots. Un tieši tādēļ ir vērts apzināties savu laimīgo dzīvi jau šodien. Un nevis tēlotu laimi vai uzspēlētu, nevis pierādīt kādam.....vai sev, ka esmu laimīga, bet tiešām – sajust, ka tieši šeit šobrīd tagad es mīlu Dievu un mīlu dzīvi, mīlu sevi un mīlu savus tuvākos, mīlu pasauli un visus jūs!

Kā Lazarevs saka (vakar 7 stundas viņu klausījos u skatījos) – pats svarīgākais ir mīlestība. Ja tu spēj saglabāt mīlestību katrā brīdī, lai kas ar tevi notiktu – tad tas ir vissvarīgākais mūsu dzīves uzdevums. Mīlestība un tikai tad dzīvība un visas pasaulīgās jūtas. Pāri visam dievišķa mīlestība un pateicība.

Lai Tev mīlestības piepildīta diena!

Ar mīļumu,

Inese

Komentāri (62)  |  2011-11-13 22:56  |  Skatīts: 10067x         Ieteikt draugiem       TweetMe   
Inese* - 2012-01-27 17:46
Nu pirmkārt Alisīt -samīļoju Tevi un vēl, lai ātrāk Tavs pirktiņš sadzīst.

Bet ja gribam analizēt, tad es darītu tā - rokas ir saistītas ar došanu/ņemšanu. Ar darbu. Ar profesinonalitāti.
Tavā gadījumā ļoti konkrēti ar Tavu darbu, naudu, spējām, prasmēm - gandrīz vai ar visu dzīvi.
Ir jādomā - varbūt esi šīs savas domas idealizējusi. Varbūt pārāk pieķērusies savām prasmēm un spējām. Varbūt pārāk uztrakusies, ka tik kaut kas nenotiek, jo tieši tad, mums ir vieslielākā iespēja pašiem ar savām bailēm izveidot sev nevēlamus notikumus.

Paņēmu te V Vedres grāmatiņu par hiromantiju, un tur rakstīts, ka vidējais pirksts esot Saturna pirkts, raksturo melanholiju, iekšējo nemieru, dziļdomību un dvēseles pretrunīgumu.
Nu....tur arī to cēloni var meklēt:)

veseļojies!!!!

Ilona* - 2012-01-27 18:11
Ineses rakstītai: Varbūt pārāk uztrakusies, ka tik kaut kas nenotiek, jo tieši tad, mums ir vieslielākā iespēja pašiem ar savām bailēm izveidot sev nevēlamus notikumus.

Kā no šādas notikumu secības izvairīties?

Alise* - 2012-01-29 12:00
Hmm... interesanti. Luīzes Heijas grāmatā "You can heal your life" atkal, apskatījos, pirksti representē dzīves nianses (" the details of life") . Un tieši vidējais pirksts ir saistīts ar dusmām un seksualitāti.
Tad nu, no visām iespējamām versijām: darbs, iekšējais nemiers, seksualitāte.... Laikam manā gadījumā tas ir vairāk saistīts vai nu ar pieminēto Vedres versiju vai varbūt ar - Luīzes Heijas. Ar darbu, profesionalitāti it kā viss kārtībā - nekā tāda ko analizēt nesaskatu.. Nu dusmas... tās - skaidrs no kurienes... Tagad tā domāju, ka zinot, ka dusmas ir destruktīvas, esmu mēģinājusi tās sevī apspiest, bet, iespējams, tas nav risinājums.. Strap citu, jā - pirms vēl savainoju savu pirkstu, konstatēju, ka joprojām esmu dusmīga uz savu vīrieti :( Tā es izskaidroju savas garastāvokļu maiņas, kad viendien liekas - viss ir piedots, bet citudien atkal - ak, kā kaut kas tāds varēja vispār notikt? Un tad tās krāsas sajaucās un viss atkal rādās tumšos toņos.. Braucu uz darbu un domāju - nu paklau, nu kas man ir, nu ko, es visu laiku atgriežos pie tā notikuma - un tajā brīdī sapratu, ka tās taču ir dusmas - apslēptas dusmas - par pārinodarījumu.
Un pāris dienas vēlāk - bāc! un zils pirksts! Un liekas - diendienā taču tas logs virināts vaļā/ ciet, nekad nekas tāds nebija noticis un te... nu jā, aizdomājos...
Seksualitāte.. tas vispār tāds plašs termins, par ko, Inese, Tu varbūt vēlētos uzrakstīt rakstiņu... Jo, ja es tā padomāju, tad tajā vārdā "seksualitāte" tomēr daudz kas ietilpst. Arī sievišķība. Kaut arī - tur ir kaut kas vairāk. Ines, man interesē Tavas domas šajā sakarā! :)
Arī par dusmām - mēs zinām, ka ideāli būtu - ja mūsos dusmu nebūtu. Bet, ko darīt, ja ir? Pilnīgi nevēlamas, bet ir :( Varbūt, Inesīt, varētu pakomentēt?
Paldies!

Alise* - 2012-01-29 12:18
O, tikko atradu vienu Tavu, Inese, rakstu par seksualitāti - tur ir tāds teikums, kas man lika ieklausīties sevī:

"Ja sieviete jūtas skaista, vesela un laimīga, tad viennozīmīgi viņa ir seksuāli ļoti pievilcīga."

Varbūt... hmm, nejūtos īsti laimīga? Nu skaista un vesela - tas it kā nesasaucas ar šobrīdējo situāciju - esmu skaista un gana vesela :-), bet varbūt nejūtos īsti laimīga un tāpēc nejūtos seksuāli pievilcīga? Varbūt tā ir tā saikne ar Heijas pieminēto seksualitāti? Un, kādas šajā gadījumā būtu "zāles"? Manas pašas intuīcijas saka - ļauties. Ļauties tam, kas notiek, pārdzīvot/ izdzīvot dusmu periodu bez sevis šaustīšanas, ka man tādas ir, un koncentrēties vairāk nevis uz bailēm par nākotni, bet vienkārši dzīvot tā, kā pašai patīk... Un pieņemt lēmumus vadoties, vai man tas patīk/der vai nepatīk - tātad neder. Sev tomēr es uzticos.
Jā, nu teorētiski tas viss skan ļoti loģiski. Īstenībā - tikt vaļā no bailēm un dusmām nemaz nav tik vienkārši. Kaut gan, nešaubos, tas noteikti nāktu par labu. Tagad atliek saprast - kā reāli to izdarīt? :)

Sofija* - 2012-01-29 15:00
Mēs jūtamies skaistas, seksuāli pievilcīgas tad, kad mums ir īstais vīrietis blakus, ja mēs sev nepatīkam, tad kaut kas īsti nav kārtībā. Kam mums mūsu seksualitāte, ja nav kur to pielietot? Agri vai vēlu tā vienkārši noplok. Mēs sievietes šeit uz zemes esam nākušas, lai mīlētu vīrieti, un protams, ja ir mīlestība, tad tā ir abpusēja, ja tās nav, sieviete nejūtas ne īsti laimīga, ne skaista, ne seksuāla (es šeit domāju tieši konkrēti to mīlestību, ko veido pāra attiecības). Tā īsti laimīgas, skaistas un seksuālas mēs varam būt tikai kopā ar savu vienīgo, vismīļāko, vislabāko.

Alise* - 2012-01-29 15:56
Nu vispār, es jūtos skaista un seksuāli pievilcīga tad, kad es sev patīku, neatkarībā no tā, vai ir vīrietis blakus vai nē. Man galvenais tomēr būt harmonijā pašai ar sevi - un varbūt tieši nevis saistībā ar izskatu vai seksuālitāti, bet gan atbilstoši tam - kāda es gribu būt kopumā - kā cilvēks, kā sieviete, kā Pasaules daļa.
Man liekas, ka kopējā pašapziņa ir cieši saistīta ar seksualitāti. Sevi ir jāpazīst.
Seksualitāte nebeidz mūsos pastāvēt, ja pēkšņi "īstais" vairs nav klātesošs, vai ne?
Esmu jutusies skaista un seksuāla arī tad, kad biju diezgan nelaimīga. Protams, nenoliedzu, ja esmu laimīga, tad tas viss dubultojas. Tikai gribu teikt, ka ne viss te tā vienā kastītē liekams..

Inese* - 2012-01-29 17:28
Par tām dusmām par pāridarījumu un nespēju to aizmirst (vai vismaz pastāvīgi par to nedomāt), tas saistīts ar mūsu aizvainoto EGO.
Tur, Alisīt, vienīgais , kas der - ir saprast, ka savu vīru mīli un ka šī mīlestība ir vēl stiprāka par konkrēto notikumu.
Īstenībā ir kaut kā jāsaprot, ka pagātnes situācijas mainīt nevar. Toties var mainīt attieksmi.
Tu vari mēģināt šo notikumu apskatīt no dvēseļu mācības viedokļa. No mūžības viedokļa. Ka visticamāk, Tev šobrīd tāda mācība jāiziet tādēļ, ka kādreiz esi ko līdzīgu nodarījusi kādam citam (vai nu šai vai iepriekšējās dzīvēs).
Un tādēļ Tev iedod šo notikumu, lai Tu varētu izprast - cik tas ir sāpīgi.

Vēl var gadīties, ka pārāk idealizē uzticību vai monogāmiju (kas protams, ir pamatvērtības).
Mīlestība ir stiprāka par ideāliem un idealizēšanu.
Mēģini sapildīt notikušo ar mīlestību un piedošanu.

Runājot par seksualitāti - seksuālā enerģija, tāpat kā visas citas enerģijas mūsos, ir ļoti kopjama. Lai tā nav pa agresīvu un lielu, lai tā nav iztrūkumā, lai tā nav saistīta ar "upura" lomu, jo tad mēs izsaucam vardarību un pārinodarījumu.
Arī tas var būt par pamatu nodevībai.
Ja ir sajūta, ka partneris no manis prasa kaut ko tādu, ko es negribu dot vai darīt, bet viņš tomēr uzstāj - pakļaušanās gadījumā var iekļūt upura stāvoklī. Nu un tad gan partneris, gan pati mīlēšanās kļūst par tirānu, kas var nodarīt gan fiziskas, gan morālas sāpes.

Ja kas tāds ir noticis, tad ir jāatveseļo sava seksualitāte un seksuālās enerģijas plūsma - iemīlot sevi un savu ķermeni. Sajūtot to. Samīļojot. Lolojot. Kopjot.

Lai kļūtu iekārojama un skaista priekš citiem (vīram, vīriešiem) - jābūt iekārojamai un skaistai pašai priekš sevis.



Alise* - 2012-01-30 01:25
Labrīt!
Nē, seksuālajā aspektā es nekad neesmu darījusi to, ko man nav pašai gribējies. Un paldies Dievam, man nekad dzīvē nav neviens neko seksuāli uzspiedis. Un vispār es tā nemaz nepakļaujos nevienam, vienīgais kā to cilvēki var panākt ar manipulācijām un varu... Es noteikti ieklausos citu vēlmēs un viedokļos, bet beigu beigās daru tikai to, ko pati gribu.

Bet šis nav tas gadījums.

Par to sev patikšanu piekrītu 100 punkti. Tieši to arī iepriekš teicu, ka - ja sev patīku - jūtos iekārojama.
Šobrīd gan man nav tāds "periods", ka sev nepatīku. Bet pirms gada gan bija. Dzīvoju stresā, pārstrādājusies, laika sev vispār nebija... tas bija tieši pēc atgriešanās no kuģa un savas dzīves uzsākšanas no jauna, citā vietā. Viss bija tiešām jāsāk no nulles. Es to izdarīju. Bet stress bija milzīgs. Toreiz laikam arī attiecībās sāka kaut kas mainīties, jo biju būtībā sakoncentrējusies uz savas dzīves nostabilizēšanu, jo zināju, ka neviens to tiešām mana vietā nedarīs. Nebija pat mamma/ tēta tuvumā kam palūgt aizņemties naudu vai kur aizbraukt atpūsties, justies kā mājās. Bija baigi grūti.Un es netiku galā ar nogurumu un iekšējām dusmām - kāpēc viss ir tik grūti?... Tajā brīdī sāku sev nepatikt. Jo pēc izšķiršanās ar bijušo vīru, sev apsolījos - nekļūt atkal depresīva, stresaina utml. Es sev tāda noteikti nepatīku. Bet tā notika. Es nezināju, kā ar visu tikt galā.

Inese* - 2012-01-30 02:08
Tas labi, Alistīt.

Bet kad to rakstīju, tad padomāju, ka tas varētu būt loti daudzu pāru neuzticības pamatā. Tieši labprātīga upura loma, kas pēc tam pārvēršas par kaut ko nepatīkamu.

Alise* - 2012-01-30 07:31
Labprātīga upura loma... nu seksuāli - noteikti, nē. Vienīgais, kas nāk prātā sakarā ar upura lomu, ko pati tā kā uzņēmos varētu būt - iepatikties vīra māsai. Jo jau no pašiem sākumiem es sapratu, ka šī sieviete ir ļoti svarīga viņa dzīvē. Nojautu, ka ikdienā mēs bieži redzēsimies un mana dzīve būs mazliet tā kā saistīta ar viņu. Tāpēc mēģināju to visu tā - pēc iespējas gludāk, draudzīgāk, vienkāršāk.

Es tiešām ilgu laiku pūlējos, kādus pāris gadus... un ļoti pārdzīvoju, ka nesanāk, jo vīrs, manuprāt, neapzināti, bija radījis tādu kā psiholoģisku spiedienu - mums IR jābūt labās attiecībās.
Valstī, kur patlaban dzīvoju, viņam no "tuvās"ģimenes ir tikai māsa. Man - neviena. Tāpēc es pat pati gribēju, lai mēs tā kā - visi būtu kopā... Bet tas neizdevās, neizdodas.
Esmu visādi izmēģinājusies.

Esam arī daudz runājuši ar vīru par mūsu abu sajūtām šajā sakarā. Un, jāsaka, tieši tas oktobra atgadījums mazliet lietas pamainīja. Jo viņš toreiz aizgāja pie māsas.. es aizdzinu gandrīz vai ... un pati nozudu uz pāris dienām. Bet, izrādās, nākamajā dienā viņš jau bija atgriezies mājās un bijis pārsteigts un nobijies, ka manis vairs tur nav. Laikam tajā brīdī kaut kas viņa apziņā mainījās, viņš kaut ko saprata.
Un es pati - man laikam kaut kā tā "neveiksmīgā" Jaunagada ballīte bija punkts uz "i", kad, pārbraucot mājās pēc atkal kārtējās "cenšanās" - iejusties attiecīgajā atmosfērā, iepatikties, būt tādai "kā visi pārējie" tajā kompānijā, lika saprast - ka viss!
Es vairs negribu izlikties ne par ko! Es vairs speciāli nedarīšu neko, lai radītu "pareizu (te es ironiski smīkņāju..), atbilstošu iespaidu" šajās māsas kompānijās.
Es to nekur citur nedaru! Nesaprotu, kāpēc biju pati sevi piespiedusi to darīt tur?... Nu laikam jau tāpēc, ka zināju, manam vīram ļoti gribējās, lai es visās tajās ar māsu saistītajās kompānijās justos kā "savējā".
Tagad ir tā, ka man tiešām iekšēji daudz vairāk ir palicis - vienalga (pirms tam pilnīgi nebija vienalga!) un arī viņš pats ir kaut ko sapratis.
Nu tā... vīra māsa kaut kādā dīvainā un man līdz galam neizprotamā kārtā ir bijis ļoti spēcīgs aspekts mūsu attiecībās, un mums ļoti daudzas nesaskaņas ir bijušas tieši dēļ viņas - vai situācijām, kurās bija iesaistīta viņa pati, viņas vīrs un dažreiz arī viņas draugi.

Vai tas šada veida upura loma, Tavuprāt, Inese, arī var būt pāru neuzticības pamatā?

Inese* - 2012-01-30 17:58
Pa lielam "upura" loma paliek "upura" loma. Ja paši izvēlamies (jeb kaut kā iemudžinamies) situācijas, kurās kļūstam upuri, tad dzīve un tuvie cilvēki kļūst par tirāniem. Un parasti sit pa tām jomām, kas visvairāk sāp.

Bet runājot par to māsu un Tavas situācijas aprakstu - es teiktu, ka vajag šo "cenšanos" palaist vaļā. Ka nevajag tik ļoti censties izpatikt. Izpatīkot citiem, Tu nodod sevi.
Likums vēsta -" ja tu sevi nodod, tevi nodos".

Kā Tu izturies pret sevi, tā citi (tai skaitā vīrs) izturēsies pret Tevi.



Alise* - 2012-01-31 02:09
Jā, saprotu. Paldies, Inesīt!



Lapa | [1] [2] 3 |

Atpakaļ