Kopējās enerģētikas spēks - labi vai ļauni


sadaļa: SARUNAS

autors: INESE PRISJOLKOVA

Šodien aizdomājos par to, cik viegli vai grūti ir pakļauties vai nepakļauties sabiedrības kopējai enerģētikai, sabiedrības pasūtījuma, jeb „visi dara tā” principam.

Šis jautājums īstenībā ir tik ietilpīgs, ka mēs varētu par to runāt visdažādākos līmeņos un komentāru sadāļā to darīsim. Nu sākot, piemēram, ar ietekmi no mazām grupām – ar ģimeni, ar kolektīvu, ar tuvu ļaužu vēlmēm vai paradumiem utt. līdz pat valstiskiem vai pat pasaules kopējiem notikumiem.

Vai esi pamanījusi cik viegli ir paļauties kopējai straumei, ja pati neesi gana stabila vai arī ja Tev nav gana stipra sava vērtību sistēma, vai principi, kurus nepārkāp?

Mēs te pie viena raksta aizrunājāmies par atkritumu čupu mežā. Un ir taču tik viegli tai piemest vēl klāt savu izdzertā dzēriena pudeli vai sviestmaižu papīrus, ja pa rokai īstas miskastes nav, bet somā likt atpakaļ un garu gabalu to nest negribas. Pieļauju, ka retais ņemtu un nomestu pudeli zemē pilnīgi tīrā mežā vai parkā. Bet kā ir tad, ja tur jau čupa ir priekšā? Vai tad tomēr ieliec tos savus atkritumus somā un nes tālāk līdz vietai, kura paredzēta izmešanai?

Un tad mēs runājām par anonīmiem komentāriem – kuri ar brīžiem ir salīdzināmi ar atkritumu čupu un izgāztuvi. Cik viegli vai grūti ir neļauties kārdinājumam un kaut ko rupju neuzrakstīt vai neatcirst kādam, kurš pārāk lecīgi ir ko sarakstījis? Kā ir? Viegli?

Vai paspēj tad atcerēties, ka īstenībā pa lielam mēs pirmkārt atbildam tieši par saviem darbiem un savām domām.

Bet runājot par kopējo enerģētiku- es ārkārtīgi labi to izjūtu, vadot seminārus. Parasti mums ir tā, ka tiekamies līdzīgi domājošie un stiprinām katrs savu un kopējo enerģētiku. Bet ir pāris reizes gadījies, kad esmu uzaicināta uz kādu kolektīvu, kur pa vidam ir kāds skeptiķis vai kāds, kurš grib apstrīdēt, ko runāju, un tad man ir ārkārtīgi interesanti noskatīties kas notiek ar grupu. Ja šis cilvēks ir ļoti harizmātisks un stiprs, tad, kamēr viņš runā lielākā daļa grupas lēnām pāriet viņa enerģētikā un viens pēc otra sāk māt līdzi ar galvu, pieslienoties šim viedoklim. Es klausos un vēroju. Un tad lēnām sāku runāt es – un atkal visa grupas enerģija lēnām pāriet savukārt tagad jau manā pusē. Un tie paši cilvēki, kuri tikko kā bija mājuši ar galvu līdzi pretējam viedoklim, nu intensīvi sāk atbalstīt manējo un piekrist manis teiktajam. Kas tur notika? Kāpēc tas tik viegli ir izdarāms?

Tādēļ, ka – ja cilvēkam nav izteiktas savas vērtību sistēmas, ja viņš dzīvo savās šaubās vai nav pārliecināts par savu rīcību, domām, viedokli – viņš mēģinās pieslieties vai nu kādam stiprākam vai arī vairākuma viedoklim (tātad lielākai stiprākai enerģijai). Ar šādiem cilvēkiem ir viegli manipulēt. No šādiem brīžiem un situācijām vajag ļoti uzmanīties.

Atceramies 13.janvāra notikumus, kad ne no kā sākās grautiņš pie Saeimas. Kāds izprovocēja un tauta atsaucās. Neticu, ka kāds vienkārši būdams viens pats, būtu sācis mest akmeņus. Un ticu arī tam, ka ļoti liela daļa cilvēku vispār neapzinājās, ko viņi dara. Ka tāda īsta apjēga nāca tikai pēc tam. Ka tajā brīdī indivīda apziņu vadīja pūlis.

Tieši tādēļ, par šo visu domājot, man šķiet, ka ir ārkārtīgi būtiski pēc iespējas ātrāk un stabilāk sakārtot savu vērtību sistēmu.  Un tad, kad esi savās izvēlēs stabils – Tevi nevar izsist no sliedēm un tu neej neviena pavadā. (Arī uz maniem semināriem vai mājas lapu Tu nāc nevis tādēļ, ka svēti tici, ko es te rakstu vai runāju, bet tādēļ, ka palasot manu viedokli vai kāda cita viedokli, Tu vari izdarīt secinājumus. Tu vari salīdzināt un veidot pati savu vērtību sistēmu. Kaut kas Tev der, kaut kas nē.)

Manuprāt, ir ļoti būtiski nebūt atkarīgam.

Vakar klausījos to Lazareva ierakstu un viņš beigās saka fantastiskus vārdus par sevi – ka viņš nepieder ne pie zinātnieku klana, ne pie dziedniekiem , ne pie rakstniekiem, ne pie gaišreģiem. Viņš ir pats par sevi. Viņš nav ne no viena atkarīgs. Tikai no Dieva.

Un tad es tā padomāju – kāda tā ir svētība – nebūt atkarīgam.

Man pašai arī tā ir. Arī es nemeklēju nekādas profesionālās asociācijas jeb kopienas. Man nav jāpārstāv neviens viedoklis un es pat nepārstāvu nevienu mācību (nu tikai pašas izveidoto un no Dieva saprasto). Un tad par sevi varu teikt – ka man ir ārkārtīgi izteikta tā sajūta, ka es to daru vai nedaru tieši tāpēc, ka tas ir vai nav saistībā ar manu vērtību sistēmu. Es nerakstīšu anonīmu sliktu komentāru un nemetīšu pudeles mežā. Kāpēc? Tādēļ, ka tas neiekļaujas manā vērtību sistēmā. Es būšu uzticīga savam vīram un savai ģimenei – kāpēc? Tāpēc, ka tāda ir mana vērtību sistēma. Es runāšu savos semināros vai rakstīšu grāmatās tikai to, par ko esmu pārliecināta. Par to, kas saskan ar manu vērtību sistēmu, uzskatiem un izpratni par Dieva un Visuma likumiem.

Atceries neredzamo likumu – kā tu izturies pret sevi, tā citi pret tevi.  Ja sevi nodod – citi nodos. Ja sevi cieni – citi cienīs. Ja sevi mīli – citi mīlēs.

Es Tev novēlu dzīvot saskaņā ar savu vērtību sistēmu, sevi cienīt, mīlēt un nenodot. Audzē savu enerģētiku un esi Tu pati. Vienīgais atskaites punkts vai dari labi vai nē –ir Dievs. Ja dari labi attiecībā pret sevi un Dievu – tad arī cilvēkiem būs ar Tevi labi. Tu būsi laimīga un mīlestības piepildīta un Tev nevajadzēs nevienu, kam pieslieties, sekot vai spēlēt spēli „visi dara tā”.

Lai Tev izdevusies diena!

Ar mīļumu,

Inese

Komentāri (92)  |  2011-11-10 20:38  |  Skatīts: 8342x         Ieteikt draugiem       TweetMe   
Baiba* - 2011-11-14 00:41
Viss kārtībā, meitenes! No manas puses šai mājas lapā vairs personīgu jautājumu nebūs.

Baiba* - 2011-11-14 16:45
xxx- es arī esmu gājusi terapijā, ne ķermeņa, bet geštalta. Ko varu sacīt- tas tiešām ir grūts darbs ar sevi, kā mana terapeite teica- ja tas nav grūti (nu tiešām dažreiz ir tāda sajūta, ka griež ar nazi dvēselē), tad tas nav pa īstam. No otras puses, laimes terapija salīdzinoši šķietas tik patīkama, ka es domāju, vai neesmu izvēlējusies vieglāko ceļu, lai aizbēgtu no grūtībām. Varbūt tie ir vienkārši dažādi ceļi, kuros attīstos kā personība. Kaut gan man jāsaka, parastā psihoterapijā man drusku pietrūka tās garīguma, dievišķās pieejas, visu cēloņu un seku, pasaules kopējās uzbūves izpratnes. Es par šo pat rakstu mēģināju uzrakstīt, bet vēl nepabeidzu.

Anonīms* - 2011-11-14 18:53
Ups, Līderu akadēmija? Un kā Tev , Inesīt, patika šis treniņš?

Inese* - 2011-11-14 20:34
Man ļoti patika un noderēja, bet pēc manis gāja ļoti daudz cilvēku, kas nespēja tikt lidz galam, jo nevareja pardzivot (it kā) agresivo attieksmi.
Tiesa es izgaju tikai 2 limeņus.

Mairita* - 2011-11-14 21:08
Es atkal vēlējos jautāt par geštaltu. Esmu šo to dzirdējusi,lasījusi. Bet praksē neesmu sastapusies. Baiba, tā kā Tev ir pieredze, vai vari noraksturot, kāds tas ir, vai ir iedarbīgs un vai tiešām tik radošs, kā man šobrīd radies iespaids? Labprāt arī dzirdētu citu domas. Jo ir tāda klusa doma par studijām uz to pusi. Un Paldies jau iepriekš! :)))

Baiba* - 2011-11-15 03:50
Manuprāt, ļoti laba pieeja, izmanto arī nedaudz psihodrāmas un ķermeņa terapijas metodes. Par iedarbīgumu - nu der praktiski visiem, vienīgi kā jau visas terapijas, rezultāti ļoti atkarīgi no klienta motivācijas. Tad kad es gāju terapijā, Latvijā sertificēti speciālisti bija pārsvarā psihodinamiskajā un geštaltterapijā, tagad ir krietni plašāka izvēle. Ja tiešām vēlies studēt, iesaku painteresēties www.gestalt.lv Rīgas Geštalta institūtā pie speciālistiem, pasniedzējiem, lai Tev izstāsta, tad izsecināsi, vai tas ir tas, ko Tu vēlies. Gribu piebilst, ka sudēt terapiju un iet terapijā nav gluži viens un tas pats. Ja vēlies ko radošu, tad ir arī tāda mākslas terapija un deju terapija. Bet, ja izlemsi pati iet terapijā, tas noteikti būs ieguvums tavai pašiauzgsmei, lai kādu terapijas virzienu Tu izvēlētos. Lai gan studējot Tev tāpat noteikti būs jāziet pašterapija pie speciālista. Man ir arī grāmatas par geštaltu, piem. Geštalts- Kontakta māksla vai Fricis Perlzs (metodes pamatlicējs) "Atkritumu spaiņa iekšā un ārpusē", bet tās domāju vērts lasīt, ja reāli jau studēsi šo virzienu.

Baiba* - 2011-11-15 04:00
Un vēl - Mairitai un ne tikai - visiem, kas vēlas iet terapijā vai studēt terapiju, iesaku noskatīties amerikāņu seriālu " In treatment", ir 3 sezonas, katrā pa 45-28 sērijām. Tur atainoti visi terapijas plusi mīnusi, redzami realitātei pietuvināti terapijas seansi, terapeita darbs, grūtības, dilemmas un problēmas, veiksmes un neveiksmes, Tiešām ļoti interesanti tiem, kas interesējas par šo tēmu. Es novilku saitā www.kinozal.tv, tikai tur nepieciešama reģistrācija un arī savs reitings jāuzmana. Vēl par šo seriālu var izlasīt šeit: http://psihoterapeitespiezimes.blogspot.com/2011/01/in-treatment.html

Mairita* - 2011-11-15 17:43
Mīļš paldies, Baiba, ka dalījies!
Man tas ļoti noderēs! :))

Anita* - 2011-11-15 22:14
Kaut kā vieglāk gribētos iet šo dvēseles ceļu. Visas šīs terapijas, psihodrāmas un tml. balstās uz ''rakņāšanos'' pagātnē, bet varbūt ir beidzot pienācis laiks atmest visu to lieko, kas ir bijis un pārstāt cilāt negatīvo pieredzi, jo pagātnē (ar visām mūsu daudzajām dzīvēm) ir tik daudz kas bijis arī negatīvs, ka šī ''rakņāšanās'' var vilkties bezgalīgi, tā mēs nekad nepārstāsim dziedināt savu pagātni, bet dzīve taču ir tik bezgala skaista, tad kāpēc gan mums,mūsu atvēlētajā laikā šeit uz Zemes, nebūt tā pa īstam šeit un tagad, atmetot visu to lieko, kas sen vairs mums nekalpo, no pagātnes paņemot līdzi tikai un vienīgi mīlestību. Mēs paši esam savas realitātes radītāji, tad kas gan mums var traucēt būt laimīgiem jau tagad, atmetot visas drāmas un psihodrāmas, tikai mīlestība ir reāla viss pārējais ir ilūzija. Tās ir manas šī brīža pārdomas par tā saucamajām, neskaitāmajām terapijām. Vienkārši atlaižam to, kas ir bijis, pieņemam to, kas ir, un skaidri zinam, ka neiespējamais patiesībā ir iespējams.
Lai visiem prieks un mīlestība!

Baiba* - 2011-11-15 23:27
Anitai - Jā, es piekrītu, nav gadiem jāiet terapijā, lai kļūtu laimīgs (un neviena terapija to negarantēs) bet ir cilvēki, kam piedošana, atlaišana, sevis un dzīves mīlestība nepadodas tik viegli- var būt tā, ka šīs nepatrisinātās pagātnes problēmas vai karmiskās situācijas, kuru mācību neesam apguvuši, velkas mums līdzi un traucē būt laimīgiem tieši šeit un tagad. Ir labi, ja spējam iemācīties no tām, kas jāiemācās, piedot, kam jāpiedod un iet tālāk, bet dažkārt ir tā, ka kāpjam uz vieniem un tiem pašiem grābekļiem un nesaprotam, kāpēc. Dažkārt vienkārši "aizmirst" problēmu vai "pārkāpt tai pāri" sanāk kā galvu smiltīs ierakt, bet problēma jau nepazūd. Terapeits vai kaut vai konsultācija ar Inesi vai citu sepciālistu var palīdzēt paskatīties uz situāciju no malas, jo pašiem mums bieži darbojas t.s. aizsardzības reakcijas, kuru dēļ mēs netiekam laukā no savas situācijas. Terapija, ja tā ir produktīva, vienmēr ir ceļš atpakaļ pie sevis paša, izziņas, kas es esmu, ko tad es patiesi vēlos un kas man traucē to sasniegt. To, protams, var panākt ne tikai ar terapiju, arī ar jogu, meditāciju, pašanalīzi, Re ku Tija saka, ka viens jogas retrīts aizstāj cik tur tos gadus terapiju. Un tas tā noteikti varētu būt. Cilvēki ir dažādi un arī ceļi uz savu patieso būtību atšķiras.

Baiba* - 2011-11-15 23:35
Būtībā terapijas mērķis jau varētu būt iedzīvināt šo atziņu "Mēs paši esam savas realitātes radītāji, tad kas gan mums var traucēt būt laimīgiem jau tagad, atmetot visas drāmas un psihodrāmas, tikai mīlestība ir reāla viss pārējais ir ilūzija", ne tikai cilvēka prātā, bet sirdī un pieredzē.

Jannat* - 2011-11-16 07:07
Taa kaa mekleeju ilgi sev draudziigaako paliidziigaako terapiju - Tad skiet Laimes, pozitiivisma terapija manai personiibai ir vispiemeerotaakaa - pirms tam tiiraa psihoterapija manii raisiiija vainas apznju un vairaak negatiivas juutas, lai gan nenoliedzu, ka arii taa noder un paliidz, bet labaak to njemt par paliigu, kad esi atkopies ar laimes terapiju - jo tomeer pozitiivi radiitaas sajuutas un miilestiiba ir dziednieks visam

xxx* - 2011-11-16 19:25
Varu vienīgi dalīties ar savu pieredzi saistībā ar terapijām un veidiem kā dziedēju dvēseli. Tā ir vairāku gadu pieredze .

~10 gadus atpakaļ jutu kā man paliek arvien grūtāk un grūtāk, nomāktāka un nomāktāka. Kaut kā lavierēju starp noskaņojumiem, bet īsta prieka dzīvē nejutu. Līdz tam laikam vispār nekad īpaši neaizdomājos par garīgām lietām, dvēseli u.t.t. bija kaut kādi iekšēji morāles principi un tas arī viss. Pamazām viss juka ģimene, es. Bija meklējumi kaut ko mainīt , bet tas tikai pasliktināja situāciju. Nonācu slimnīcā, un tad nāca mani pirmie vārdi, kas mani pamazām veda uz garīgo ceļu. Tie vārdi nāca no Mariņinas kriminālromāna – tev nekas uz šis pasaules nepieder tikai tavas domas. Šie vārdi ļoti spēcīgi mani ietekmēja. Varēju palaist savas izjukušās attiecības, palaist vīru bez iekšēja aizvainojuma. Bet es tomēr turpināju nīkt ārā kā cilvēks. Līdz savācu savas pēdējās iekšējās rezerves, pieņēmu vīra ieteikumu doties pie terapeita, tur bija pārrunas plus hipnoze. Iekšēji es daudz ko nepieņēmu no tā ko man teica, bet tas bija man grūdiens, lai kaut nedaudz sāktu domāt par dzīvi, nevis pamostoties no rīta jau gaidīt vakaru, lai dotos pie miera.

Vai šai periodā es būtu pieņēmusi laimes terapiju? Nē, kā kopēju terapiju noteikti, ka nē. Tai laikā es biju ļoti noslēgta. Vienīgais ko es tai laikā varēju darīt, bija nepārtraukti braucieni uz jūru, pastaigas vēl paralēli daudz lasīju Koelju. Sāku vēl vairāk aizdomāties par garīgām lietām.

Tad nāca man Lūles grāmatas. Tas bija spēcīgs attīrīšanās periods. Pamazām parādās izpratne par cēloņu seku likumiem. Tās grāmatas pilnīgi manī ielija, spēcīgi mainot mani , manu uztveri. Pavērās man pirmās izpratnes par to kāpēc ar mani tā notika. Grāmatas tai laikā bija vienīgās ar kurām spēju runāties par to , kas ar mani notiek.

Tad beidzot bija pienācis laiks, kad es varēju pieņemt palīdzību no malas, sākt kaut nedaudz runāt skaļi par to kas man dvēselē. Nāca ķermeņa terapija. Pat laikam patiesībā nav nozīmes kāda terapija, būtiskākais, ka bija uzticība cilvēkam un bija rezonanse. Bija spēcīgs darbs ar atmiņām, ar ķermeni un te arī sākās sarunas par Dievu un Dievišķo.

Var no vienas puses piekrist kāpēc rakāties pagātnē, bet ja es paceļot atmiņas , spēju to notikumu ieraudzīt citā gaismā, ienest tanī piedošanu, pieņemšanu, kā rezultātā noņemu iekšējos apvainojumus un padaru gaišāku šodienu, tad es saku jā ir vērts cilāt atmiņas. Bet tas nenozīmē, ka visiem tā ir jādara. Mēs esam tik dažādi. Kādam piedošana, saikne ar dievišķo nāk cauri visai dzīvei. Citam tā jāiegūst, jāatceras. Manā gadījumā man nācās iziet visu šo ceļu lai es sāktu pieņemt Dievu, nē es neesmu patiesa. Nevis pieņemt Dievu, bet ieraudzīt Dieva gribu, ar Dievišķā pieņemšanu sevī man vēl iet pasmagi.

Nu jau kādus divus gadus man ir sava laimes terapija, daudzi elementi sasaucas ar Inese laimes terapiju. Šobrīd mans dvēseles ceļš ir emocionāli vieglāks , bet tas ir tikai pateicoties tam, ka esmu izgājusi cauri šiem gadiem, savai pieredzei.

Katram dzīves periodam ir sava palīdzīgākā, draudzīgāka terapija un katram sava. Mēs katrs esam unikāls, neatkārtojams.


Inese* - 2011-11-17 04:42
Paldies, xxx, par Tavu stāstu un Tavu pieredzi. Tas vēlreiz un vēlreiz ļauj izprast cik mēs esam dažādi un tai pat laikā katrs unikāls.
Vienotas receptes jau nav. Ir tikai mūsu katra paša ceļš. un paldies Dievam, ka varam šeit (vai jebkur citur) dalīties un izprast, ka ar mums katru viss ir kārtībā.

Es arī esmu "bijusi ciet" un man bija grūti, bet man škiet, ka man jebkad agrāk būtu ļoti derējusi laimes terapija. Tikai toreiz - sen atpakaļ, par to neko nezināju.
Mana māsa ir psihologs un droši vien es biju ietekmējusies, jo manī bija pārliecība, ka katra situācija ir jāizvelk ārā un jāatstrādā līdz pat cēlonim.
Es arī gāju uz dažādām terapijām, bet tas mani padarīja tikai vājāku.
Šad tad man ir žēl, ka jau toreiz nezināju par pozitīvo pieeju un laimes terapiju. Būtu sev aiztaupījusi vairākus gadus ņemšanos pa dubļiem.
Bet gan jau, ka man arī tas bija vajadzīgs.
Nu vismaz kaut vai tikai tādēļ, lai tagad man būtu viedoklis par to kā tas notiek.

Toreiz domāju, ka ar laimīgs cilvēks var būt tikai tad, kad ir visu sa'vu dzīvi izpreperējis un iztīrījis. (labi, ka neviens mani toreiz nenošokēja, ka vēl taču ir arī iepriekšējo dzīvju uzkrājums).

Tagad uz to visu skatos pilnīgi savādāk. Es varu mierīgi visu ar pateicību pieņemt un saskatīt tajā mācību, kas man bija jāiegūst. Interesanti, ka tajās terapijās es neko no tā visa nesaskatīju. Tur pietrūka dievišķuma. Tur pietrūka Dieva un Visuma likumu. Tur pietrūka izpratnes par lietu kārtību.
Man škiet, ka arī tagad psihoterapijās tas viss pietrūkst.
Prieks vismaz ka Gadecka trešās tūkstošgades psiholoģija sāk savilkt to visu kopā.

Baiba* - 2011-11-17 16:30
Jā, Inese, es pilnīgi piekrītu par šo "Tur pietrūka dievišķuma. Tur pietrūka Dieva un Visuma likumu. Tur pietrūka izpratnes par lietu kārtību. " (līdzīgi jau minēju pirms tam vienā no saviem komentāriem), tādēļ esmu priecīga par laimes terapiju un arī pirms tam man lielu atbalstu sniedza atziņas par pozitīvo domāšanu. Terapija man palīdzēja man saprast, kāpēc es rīkojos tā, kā rīkojos, bet laimes terapija aizveda tālāk un dziļāk. Starp citu, kā es atradu Ineses lapu- pagājušo gadu sākās grūtības attiecībās, mērķu uzstādīšanā, dzīves ceļa turpinājuma izvēlē un es aizgāju 10-15 konsultācijas reizes pie savas paziņas psiholoģes, bet rezultāts mani īsti neapmierināja, tomēr tas bija iesākuma grūdiens kaut ko mainīt. Un pēc tam "pavisam nejauši" (kurš gan tam tic?:)) sagribējās izvilkt sen plauktā nostāvējušo un jau sen nelasīto Siņeļņikova "Izproti savu slimību". Pēc grāmatas izlasīšanas meklēju internetā informāciju, saistītu ar vārdu "sievišķība" (bija problēmas ar to) un lūk- atradu Ineses lapu! :) Tā kā dažreiz, kad esam iestrēguši, domāju, ir labi, ja meklējam jebkādu palīdzību, darām kaut ko, ja vēlamies ko mainīt un tad jau liktenis vai kā to nosaukt aizvedīs mūs pa 'mūsu ceļu", kas atsauksies mūsu dvēselē.


xxx* - 2011-11-17 17:40
Es jums nevaru piekrist. Jo manā gadījumā saistībā ar ķermeņa terapiju bija cilvēki kuri paši biji tuvi ar Dievišķo, līdz ar to terapijā tika ienesta Dievišķā mīlestība. Ar savu terapeiti daudz mēs runājām par visuma likumiem un kā tie atspoguļojas manā dzīvē. Tieši viņa man ieteica nodaļas no bībeles Vēstules Korintiešiem , kad man bija jautājumi kas tomēr ir mīlestība, tieši mana terapeite man ieteica ienest pozitīvo un laimes elementus savā dzīvē. Tikai es kādu pusgadu uz to skatījos rezervēti, līdz sāku pieņemt.
Agrāk minēju par nometni maigajā bioenerģētikā, tieši tur es sajutu ļoti lielu pietāti Dievišķā priekšā no kursu vadītāja R. Overlija.
Tā ka tas ir cilvēciskais faktors nevis tas ka terapijā nav šīs pieejas.
Man laikam bija pien''acis laiks izprast šīs lietas.

Inese* - 2011-11-17 17:53
:)) Tev vienkārši bija ļoti paveicies ar terapeiti, kas domāja plašāk kā akadēmiskajā prsihoterapijā pieņemts :)

Jannat* - 2011-11-17 18:34
Jaa tad psihoterapija skiet vairaak pienjemama, un ir pozitiiva pieredze - lieliski xxx, piekriitu Inesei - tev paveicaas

Maija* - 2011-11-17 19:30
xxx - Tava aprakstītā pieredze pirm svairākiem gadiem tik ļoti atgādina manas pašreizējās sajūtas, ka no rīta ātrāk gribās lai pienāk vakars, kad varēs doties pie miera, jo tas ir vienīgais laiks, kad tieku atsvabināta no savām domām, ķermenis ir tik ļoti noguris no ciešanām, ka nespēj mani vairs nest. Es mokos ar vēlmi atgūt zudušās attiecības (lai gan nu jau saprotu, ka to man laikam nevajag, bet ievainotais pašlepnums laikam vēl nevar ar to samierināties) un vēlmi piedot un atlaist to cilvēku bez rūgtuma sirdī. Taču atšķirībā no Tevis rakstītā, ka Tev ļoti palīdzēja Mariņinas romānā izlasītie vārdi - tev nekas uz šis pasaules nepieder tikai tavas domas un no tā Tev kļuva vieglāk palaist vīru, es esmu pārlasījusies simtiem šādu apliecinošu frāžu un domu, taču reāli to izdarīt nespēju. Turklāt novēroju sevī, ka šāda tendence manī ar katrām attiecībām tikai pastiprinās. Es kļūstu nevis viedāka, bet infantīlāka, man kļūst grūtāk palaist un aizmirst ar vieglumu, es turu sevī aizvainojumu un izvēlos pilnīgi izslēgt šo cilvēku no savas dzīves, bēgot un slēpjoties. Manī parādījušās bailes iet pa ielu, lai tikai nesatiktu šo cilvēku un nedod Dievs, vēl kopā ar jauno sievieti, es norobežojos un izvairos no jebkādas iespējas kaut kur redzēt, satikt (pat internetā!), man gribās slēpties no viņa, jo zinu, ka viņš klusībā seko manām darbībām, lai būtu pārliecināts,ka ar mani viss ir kārtībā. Es apzinos, ka šis aizvainojums grauj manu veselību, bet tik un tā nespēju tikt veselīgi tam pāri. Pie psihologa mani kavē iet tieši iepriekš pieminētā vainas sajūta, ko izsauc terapija, rakņājoties pagātnes notikumos. Analizējot savas kļūdas man kļūst tikai smagāk, jo es sevi kritizēju un nosodu, ka tā esmu rīkojusies un tamdēļ zaudējusi attiecības. Tāpēc laimes terapija šķiet pieņemamāka, jo māca nevis kritizēt sevi, bet pieņemt un iemīlēt, ar ko man ir problēmas.
Varbūt kāds var padalīties, kā tik vaļā no aizvainojuma un dusmām pret cilvēku un kā viegli palaist, nenosodot sevi?

Baiba* - 2011-11-17 20:11
xxx- prieks, ka dzirdu, ka, kā Inese saka, akadēmiskajā terapijā arī ir terapeiti, kas ņem vērā Dievišķo pusi. Starp citu, par šo domāju, lasot Skota Peka grāmatu "Nepazīstamais ceļš"- amerikāņu psihoterapeits raksta par savu darbu ar pacientiem un viena nodaļa pat saucas "Žēlastība" , autors daudz grāmatā piemin šo netveramo dievišķo palīdzību, visa dzīvā saikni, bet savā terapijā un arī psiholoģiskajās konsultācijās Latvijā neesmu ar to saskārusies.

Baiba* - 2011-11-17 20:23
Maijai - vispār jau psihoterapijā, tāpat kā laimes terapijā neviens Tevi nekritizēs, bet uzsvērs vai atspoguļos Tavu atbildību (ir atšķirība starp vainu un atbildību) par notikumiem Tavā dzīvē. Nevajag sevi nosodīt, tai brīdī Tu rīkojies tā, kā spēji ar tām zināšanām, kas Tev bija. Domā, kā Tu vēlies, lai būtu tagad un uz priekšu. Padomā, ko Tu iegūsti, paturot aizvainojumu un dusmas pret šo cilvēku/iem? Citrreiz ir kādi slēptie motīvi, ko ar apziņu nenojaušam. Baidīties nevajag, ja Tev nelīdz lasītas frāzes, noteikti aprunājies ar psihologu, ja tīk laimes terapija- klātienē ar Inesi vai seminārā un Tu redzēsi, ka lēnām sāksi izmainīties! Vēlu daudz mīlestības, lai veicas un galvu augšā!

Anita* - 2011-11-17 20:35
Visam ir vajadzīgs laiks, arī lai tiktu vaļā no aizvainojuma un dusmām. Mēs nevaram sev iestāstīt to, kā nav, svarīgi ir būt patiesai pret sevi, un ja reiz šobrīd ir tāds periods, kad ir skumji, dusmas aizvainojums,varbūt jāpieņem sevi tādu, kāda esi, ja nepieciešams, var arī kārtīgi izraudāties, aizbraukt, piemēram uz mežu, un no visas sirds izkliegties vai tml. Man tikt vaļā no aizvainojuma ļoti palīdzēja ūdens, visādos veidos, gan kontrastduša, gan dzeršana,gan pastaigas gar jūru un protams, prakšalana, katram jau ir savādāk. Man gan aizvainojums nebija pret vīrieti kā mīļoto, bet gan kolēģi, kura dēļ mani atlaida no darba. Es vēl neesmu nokārtojusi savas darba attiecības, bet skaidri zinu, vienalga, kas ar mums notiek, viss notiek tikai un vienīgi aiz mīlestības, viss notiek uz labu, arī ja dotajā brīdī ļoti sāp. Kad ir šķiršanās no mīļotā, ir grūti to uzreiz pieņemt, bet padomā, ja reiz tas ir noticis, tur vairs neko nevar mainīt, tu vari mainīt tikai savu attieksmi - piedot, atlaist un līdzi paņemt tikai to labo, kas jūsu starpā ir bijis. Tu nevari brīvi iet tālāk, ja līdzi jāvelk smags ''vezums'', bet tu jau pati to visu zini. Vienīgais, ko man vēl gribas piebilst ir tas, ka pasaulē ir tik daudz foršu vīriešu, vai ir vērts izniekot savu dārgo laiku, lai pārdzīvotu par to, kurš ir prom, nu atlaid viņu, viņam priekšā citas mācībstundas, bet tu pati vari izvēlēties mīlestību, jo nekas nav neiespējams, vajag tikai no visas sirds vēlēties. Varbūt tepat aiz mājas stūra tevi gaida kāds, par kuru tu tik ilgi esi sapņojusi, varbūt jūs pat paejat garām un viens otru neredzat tikai tāpēc, ka sirdī ir aizvainojums un dusmas, un kur tās ir, tur mīlestībai nav vietas.
Lai sirds ir mīlestības pilna un blakus katrai patiess draugs!!!

Baiba* - 2011-11-17 20:40
xxx- kā izpaužas maigā bioenerģētika un kas tas ir? Skatos, komentāros vairākas reizes pieminēji...

IneseJ* - 2011-11-17 22:22
Maijai ... Man arī ir bijusi tā svētība, izbaudīt kā tas ir, kad cilvēks, kuru esi uzskatījis par otru pusīti, Tevi nodod... Divreiz. Laikam jau tai otrai reizei vajadzēja nākt, jo neko nebiju no pirmās reizes iemācījusies - sagāju ar šo cilvēku kopā vēlreiz, bet dziļi, dziļi sirdī jutu tādu kā aizvainojumu, kaut ikdienā likās, ka viss notiekas pa vecam, iekšēji tā nebija. Nu jā, vajadzēja tam notikt vēlreiz, lai es beidzot uzdotu sev jautājumu - kāpēc es sev daru pāri? Kāpēc es sevi nemīlu? Nevis - kāpēc viņš man to nodarīja? Vai - kāpēc viņš mani nemīl? Un, viedi vārdi - mums nekas uz šīs pasaules nepieder, tikai mūsu domas... Un tajā brīdī, kad es uz to visu paskatījos savādāk - ne jau viņš man vēlējās nodarīt pāri, bet vienkārši pats gribēja būt laimīgs .. nu tā kā viņš kā Dievišķa būtne jūt, tad man kļuva vieglāk piedot un atbrīvoties no iekšējā grauzēja - aizvainojuma. Es sāku sevi iemīlēt no jauna, kā sievieti, kā Dievišķu būtni. Liels paldies man jāsaka Inesītei, jo tikšanās ar viņu (sākumā caur šo mājas lapu, tad individuāli un vēlāk arī semināros) man palīdzēja sakārtot domas, atrast tos autorus, kas sniedza man atbildes uz maniem jautājumiem (Siņeļņikovs, Lazarevs, Ņūtons, Svijašs, Heija..). Sāku apmeklēt jogu, kas man palīdzēja sakārtot, harmonizēt un apzināt manas domas, dvēseli un ķermeni. Zinu, ka man vēl daudz jāmācās, un nekas nevar mainīties tā uzreiz, bet notikumi apkārt ir mainījušies - Dievs man ir atsūtījis citu vīrieti, no kura jūtu ļoti stipru enerģiju (ar prātu gan vēl turos tam mazliet pretī, bet viss liecina, ka tiešām atsūtīta radniecīga dvēsele), man ar manu bijušo šobrīd ir ļoti labas, draudzīgas un savstarpēji izpalīdzīgas attiecības. Un domāju, ka es gribētu iepazīties ar to sievieti (tam vēl gatavojos), paspiest viņai roku, jo pateicoties viņai varbūt divi vai vairāk cilvēki atkal būs laimīgi ..
Lai mīlestības pilns ir šis laiks!

IneseJ* - 2011-11-17 22:22
Maijai ... Man arī ir bijusi tā svētība, izbaudīt kā tas ir, kad cilvēks, kuru esi uzskatījis par otru pusīti, Tevi nodod... Divreiz. Laikam jau tai otrai reizei vajadzēja nākt, jo neko nebiju no pirmās reizes iemācījusies - sagāju ar šo cilvēku kopā vēlreiz, bet dziļi, dziļi sirdī jutu tādu kā aizvainojumu, kaut ikdienā likās, ka viss notiekas pa vecam, iekšēji tā nebija. Nu jā, vajadzēja tam notikt vēlreiz, lai es beidzot uzdotu sev jautājumu - kāpēc es sev daru pāri? Kāpēc es sevi nemīlu? Nevis - kāpēc viņš man to nodarīja? Vai - kāpēc viņš mani nemīl? Un, viedi vārdi - mums nekas uz šīs pasaules nepieder, tikai mūsu domas... Un tajā brīdī, kad es uz to visu paskatījos savādāk - ne jau viņš man vēlējās nodarīt pāri, bet vienkārši pats gribēja būt laimīgs .. nu tā kā viņš kā Dievišķa būtne jūt, tad man kļuva vieglāk piedot un atbrīvoties no iekšējā grauzēja - aizvainojuma. Es sāku sevi iemīlēt no jauna, kā sievieti, kā Dievišķu būtni. Liels paldies man jāsaka Inesītei, jo tikšanās ar viņu (sākumā caur šo mājas lapu, tad individuāli un vēlāk arī semināros) man palīdzēja sakārtot domas, atrast tos autorus, kas sniedza man atbildes uz maniem jautājumiem (Siņeļņikovs, Lazarevs, Ņūtons, Svijašs, Heija..). Sāku apmeklēt jogu, kas man palīdzēja sakārtot, harmonizēt un apzināt manas domas, dvēseli un ķermeni. Zinu, ka man vēl daudz jāmācās, un nekas nevar mainīties tā uzreiz, bet notikumi apkārt ir mainījušies - Dievs man ir atsūtījis citu vīrieti, no kura jūtu ļoti stipru enerģiju (ar prātu gan vēl turos tam mazliet pretī, bet viss liecina, ka tiešām atsūtīta radniecīga dvēsele), man ar manu bijušo šobrīd ir ļoti labas, draudzīgas un savstarpēji izpalīdzīgas attiecības. Un domāju, ka es gribētu iepazīties ar to sievieti (tam vēl gatavojos), paspiest viņai roku, jo pateicoties viņai varbūt divi vai vairāk cilvēki atkal būs laimīgi ..
Lai mīlestības pilns ir šis laiks!



Lapa | [1] [2] 3 [4] |

Atpakaļ