Kopējās enerģētikas spēks - labi vai ļauni
Komentāri:
Inese* -
2011-11-10 22:20
Jā, mīļā!
"brīva griba" + "dievišķa mīlestība".
Perfekta formula :)
Inese* -
2011-11-10 22:51
Man škiet, ka šad tad mums jādzird kardināli pretēji viedokļi tad, ja idealizējam savu vēr'tību sistēmu vai arī kā Tu, Maijiņ, saki - lai veicinātu iecietību.
Bet viena lieta ir to dzirdēt un otra lieta -tam pakļauties, to pieņemt, lauzt sevi un mēģināt dzīvot pēc pretējas vai distancētas vērtību sistēmas. Tad sākas stāsts par sevis nodošanu.
Vai arī citreiz tas ir stāsts par pielāgošanos. Piemēram, padomju laikos bija jāpielāgojas ļoti daudz lietām, lai vienkārši izdzīvotu.
Inese* -
2011-11-11 00:26
Nodot sevi -
tas ir katreiz, kad sev ko solam, bet nepildam.
Piemēram, solam sev no rītiem agrāk piecelties un drusku pavingrot, bet....diemžēl pastiepjam roku un nospiežam pulksteni vai pārliekam uz stundu vēlāk.
Solam sev iet kontrastdušā, bet uz auksto pusi ūdens krānu vispār nepagriežam.
Piemēram, nolemjam regukāri iet pastaigās (vai nūjot, vai peldēt, vai uz semināriem, vai uz...) un tā arī nedarām.
Šie ir tādi tiešie solījumi, kurus nepildām.
Bet tad ir vēl tas, kas saistīts ar savu vērtību sistēmu un godīgumu. Piemēram, lai izdabātu vīram, vīramātei, draudzenei utt.
Piemēram, cilvēks ir kristietis un tiešām tic Dievam, bet ieprecās ģimenē, kur visi noskaņoti pret baznīcu, ticību un Dievu. Un cilvēks, diemžēl nespēj uzturēt šo savu ticību un padodas kopējam spiedienam.
Tikpat labi tas var būt saistīts ar kādām svarīgām tradīcijām, kārtības mīlestību, labām domām, tikumību utt.
Vistrakāk ir, ja tapēc ka piekrāpj, iet pašam piekrāpt kā atriebību. Nu tad tad ir dubultsods - jau tā sāpīgi, bet vēl pats sevi ņem un nodod, jo izdara kaut ko pretēju savai vērtību sistēmai.
Vēl -piemēram, piedaloties grupas iespaidā kaut kādās zādzībās, vai neatļautās situācijās utt.
sevi nodot nozīmē darīt pretēji savai vērtību sistēmai.
Inese* -
2011-11-11 01:31
O, jā - šo sajūtu es arī pazīstu, ka kāds mans skolotājs, vai cilvēks, kura viedokli es augstu vērtēju, saka vēl arī to, ko tiešām savā apziņā neielaižu un kam negribu piekrist.
Un tas ir nevis tāpēc, ka es gribu strīdēties vai vienkārši izvēlos būt opozīcijā, bet gan tāpēc, ka patiešām mana vērtību sistēma un Dieva likumu izpratne ir pretēja tam, ko šis cilvēks raksta vai saka.
Bet atkal citu lielu daļu no viņa paņemu un vēl uz tā bāzes, ko viņš runā, pilnveidoju savu izpratni un attieksmi.
Inese* -
2011-11-11 02:19
Andrai-
Tajā brīdī, kad ar Dievu slēdzam vienošanos vai arī izaicinām Visumu- mūs momentā pārbauda vai tiešām darīsim to, ko solījām.
Man tā ir bijis daudzjārtēji.
Piemēram, nosolos sev un Dievam ka mēģināšu kontrolēt un mazināt savas dusmas. Ko domā - tieši tajā brīdī viss sāk notikt tāds, par ko "nevar nedusmoties". Izgāžos, kā veca sēta un pieņemu savu nevarību.
Un interesanti, ka tieši tajā brīdī, kad vairs neiespringu uz to savu nedusmošanos - pilnīgi viss atlaidās un es tiešām dusmojos mazāk.
Manuprāt, ka tad, kad uzņemam kaut kādu kursu - tagad nedusmoties vai tagad būt mierīgām un harmoniskām, tas sanāk it kā tu kaut ko sev aizliedz vai ierobežo. Tas vairs nesanāk dabiski.
Labāk ir vienkārši audzēt mīlestību un paļāvību uz Dievu.
Lai gan...treniņu nolūkos jau visu ko darām :)
Runājot par divām slodzēm un dzīvi bez brīvdienām - nu tas velk uz to, ka paļāvību uz Dievu ir diezgan maz, ka gribam visu pašas uz saviem spēkiem iznest. Un Dievs mums to ļauj. Tikai mūsu spēki rūk. un var pienākt viens brīdis, kad būs jāatzīst tā sava nevarība vai nu pašam vai piespiedīs to atzīt ar reālu apstādināšanas situāciju.
Mīļā - sāc sevi mīlēt.
Nu nevar cilvēks ilgstoši būt kā duracell zaķis.
Inese* -
2011-11-11 03:51
Galvenais, lai Tu neiekļūsti upura lomā, jo tad tie paši rēķini, parādi un dzīves situācijas būs kā tirāns.
Inese* -
2011-11-11 18:03
Nu jā -uz divagadnieku jau īsti pay padusmoties nevar. un man šķiet, ka pat uz četrgadnieku ne.
Mums tas atgadījās 9os gados, kad tas ir tomēr uzskatāms par reālu blēņu.
Laime, ka vairs nekas tāds neatkārtojas :)
sadaļa: SARUNAS
autors: INESE PRISJOLKOVA
Šodien aizdomājos par to, cik viegli vai grūti ir pakļauties vai nepakļauties sabiedrības kopējai enerģētikai, sabiedrības pasūtījuma, jeb „visi dara tā” principam.
Šis jautājums īstenībā ir tik ietilpīgs, ka mēs varētu par to runāt visdažādākos līmeņos un komentāru sadāļā to darīsim. Nu sākot, piemēram, ar ietekmi no mazām grupām – ar ģimeni, ar kolektīvu, ar tuvu ļaužu vēlmēm vai paradumiem utt. līdz pat valstiskiem vai pat pasaules kopējiem notikumiem.
Vai esi pamanījusi cik viegli ir paļauties kopējai straumei, ja pati neesi gana stabila vai arī ja Tev nav gana stipra sava vērtību sistēma, vai principi, kurus nepārkāp?
Mēs te pie viena raksta aizrunājāmies par atkritumu čupu mežā. Un ir taču tik viegli tai piemest vēl klāt savu izdzertā dzēriena pudeli vai sviestmaižu papīrus, ja pa rokai īstas miskastes nav, bet somā likt atpakaļ un garu gabalu to nest negribas. Pieļauju, ka retais ņemtu un nomestu pudeli zemē pilnīgi tīrā mežā vai parkā. Bet kā ir tad, ja tur jau čupa ir priekšā? Vai tad tomēr ieliec tos savus atkritumus somā un nes tālāk līdz vietai, kura paredzēta izmešanai?
Un tad mēs runājām par anonīmiem komentāriem – kuri ar brīžiem ir salīdzināmi ar atkritumu čupu un izgāztuvi. Cik viegli vai grūti ir neļauties kārdinājumam un kaut ko rupju neuzrakstīt vai neatcirst kādam, kurš pārāk lecīgi ir ko sarakstījis? Kā ir? Viegli?
Vai paspēj tad atcerēties, ka īstenībā pa lielam mēs pirmkārt atbildam tieši par saviem darbiem un savām domām.
Bet runājot par kopējo enerģētiku- es ārkārtīgi labi to izjūtu, vadot seminārus. Parasti mums ir tā, ka tiekamies līdzīgi domājošie un stiprinām katrs savu un kopējo enerģētiku. Bet ir pāris reizes gadījies, kad esmu uzaicināta uz kādu kolektīvu, kur pa vidam ir kāds skeptiķis vai kāds, kurš grib apstrīdēt, ko runāju, un tad man ir ārkārtīgi interesanti noskatīties kas notiek ar grupu. Ja šis cilvēks ir ļoti harizmātisks un stiprs, tad, kamēr viņš runā lielākā daļa grupas lēnām pāriet viņa enerģētikā un viens pēc otra sāk māt līdzi ar galvu, pieslienoties šim viedoklim. Es klausos un vēroju. Un tad lēnām sāku runāt es – un atkal visa grupas enerģija lēnām pāriet savukārt tagad jau manā pusē. Un tie paši cilvēki, kuri tikko kā bija mājuši ar galvu līdzi pretējam viedoklim, nu intensīvi sāk atbalstīt manējo un piekrist manis teiktajam. Kas tur notika? Kāpēc tas tik viegli ir izdarāms?
Tādēļ, ka – ja cilvēkam nav izteiktas savas vērtību sistēmas, ja viņš dzīvo savās šaubās vai nav pārliecināts par savu rīcību, domām, viedokli – viņš mēģinās pieslieties vai nu kādam stiprākam vai arī vairākuma viedoklim (tātad lielākai stiprākai enerģijai). Ar šādiem cilvēkiem ir viegli manipulēt. No šādiem brīžiem un situācijām vajag ļoti uzmanīties.
Atceramies 13.janvāra notikumus, kad ne no kā sākās grautiņš pie Saeimas. Kāds izprovocēja un tauta atsaucās. Neticu, ka kāds vienkārši būdams viens pats, būtu sācis mest akmeņus. Un ticu arī tam, ka ļoti liela daļa cilvēku vispār neapzinājās, ko viņi dara. Ka tāda īsta apjēga nāca tikai pēc tam. Ka tajā brīdī indivīda apziņu vadīja pūlis.
Tieši tādēļ, par šo visu domājot, man šķiet, ka ir ārkārtīgi būtiski pēc iespējas ātrāk un stabilāk sakārtot savu vērtību sistēmu. Un tad, kad esi savās izvēlēs stabils – Tevi nevar izsist no sliedēm un tu neej neviena pavadā. (Arī uz maniem semināriem vai mājas lapu Tu nāc nevis tādēļ, ka svēti tici, ko es te rakstu vai runāju, bet tādēļ, ka palasot manu viedokli vai kāda cita viedokli, Tu vari izdarīt secinājumus. Tu vari salīdzināt un veidot pati savu vērtību sistēmu. Kaut kas Tev der, kaut kas nē.)
Manuprāt, ir ļoti būtiski nebūt atkarīgam.
Vakar klausījos to Lazareva ierakstu un viņš beigās saka fantastiskus vārdus par sevi – ka viņš nepieder ne pie zinātnieku klana, ne pie dziedniekiem , ne pie rakstniekiem, ne pie gaišreģiem. Viņš ir pats par sevi. Viņš nav ne no viena atkarīgs. Tikai no Dieva.
Un tad es tā padomāju – kāda tā ir svētība – nebūt atkarīgam.
Man pašai arī tā ir. Arī es nemeklēju nekādas profesionālās asociācijas jeb kopienas. Man nav jāpārstāv neviens viedoklis un es pat nepārstāvu nevienu mācību (nu tikai pašas izveidoto un no Dieva saprasto). Un tad par sevi varu teikt – ka man ir ārkārtīgi izteikta tā sajūta, ka es to daru vai nedaru tieši tāpēc, ka tas ir vai nav saistībā ar manu vērtību sistēmu. Es nerakstīšu anonīmu sliktu komentāru un nemetīšu pudeles mežā. Kāpēc? Tādēļ, ka tas neiekļaujas manā vērtību sistēmā. Es būšu uzticīga savam vīram un savai ģimenei – kāpēc? Tāpēc, ka tāda ir mana vērtību sistēma. Es runāšu savos semināros vai rakstīšu grāmatās tikai to, par ko esmu pārliecināta. Par to, kas saskan ar manu vērtību sistēmu, uzskatiem un izpratni par Dieva un Visuma likumiem.
Atceries neredzamo likumu – kā tu izturies pret sevi, tā citi pret tevi. Ja sevi nodod – citi nodos. Ja sevi cieni – citi cienīs. Ja sevi mīli – citi mīlēs.
Es Tev novēlu dzīvot saskaņā ar savu vērtību sistēmu, sevi cienīt, mīlēt un nenodot. Audzē savu enerģētiku un esi Tu pati. Vienīgais atskaites punkts vai dari labi vai nē –ir Dievs. Ja dari labi attiecībā pret sevi un Dievu – tad arī cilvēkiem būs ar Tevi labi. Tu būsi laimīga un mīlestības piepildīta un Tev nevajadzēs nevienu, kam pieslieties, sekot vai spēlēt spēli „visi dara tā”.
Lai Tev izdevusies diena!
Ar mīļumu,
Inese |
