Kopējās enerģētikas spēks - labi vai ļauni


sadaļa: SARUNAS

autors: INESE PRISJOLKOVA

Šodien aizdomājos par to, cik viegli vai grūti ir pakļauties vai nepakļauties sabiedrības kopējai enerģētikai, sabiedrības pasūtījuma, jeb „visi dara tā” principam.

Šis jautājums īstenībā ir tik ietilpīgs, ka mēs varētu par to runāt visdažādākos līmeņos un komentāru sadāļā to darīsim. Nu sākot, piemēram, ar ietekmi no mazām grupām – ar ģimeni, ar kolektīvu, ar tuvu ļaužu vēlmēm vai paradumiem utt. līdz pat valstiskiem vai pat pasaules kopējiem notikumiem.

Vai esi pamanījusi cik viegli ir paļauties kopējai straumei, ja pati neesi gana stabila vai arī ja Tev nav gana stipra sava vērtību sistēma, vai principi, kurus nepārkāp?

Mēs te pie viena raksta aizrunājāmies par atkritumu čupu mežā. Un ir taču tik viegli tai piemest vēl klāt savu izdzertā dzēriena pudeli vai sviestmaižu papīrus, ja pa rokai īstas miskastes nav, bet somā likt atpakaļ un garu gabalu to nest negribas. Pieļauju, ka retais ņemtu un nomestu pudeli zemē pilnīgi tīrā mežā vai parkā. Bet kā ir tad, ja tur jau čupa ir priekšā? Vai tad tomēr ieliec tos savus atkritumus somā un nes tālāk līdz vietai, kura paredzēta izmešanai?

Un tad mēs runājām par anonīmiem komentāriem – kuri ar brīžiem ir salīdzināmi ar atkritumu čupu un izgāztuvi. Cik viegli vai grūti ir neļauties kārdinājumam un kaut ko rupju neuzrakstīt vai neatcirst kādam, kurš pārāk lecīgi ir ko sarakstījis? Kā ir? Viegli?

Vai paspēj tad atcerēties, ka īstenībā pa lielam mēs pirmkārt atbildam tieši par saviem darbiem un savām domām.

Bet runājot par kopējo enerģētiku- es ārkārtīgi labi to izjūtu, vadot seminārus. Parasti mums ir tā, ka tiekamies līdzīgi domājošie un stiprinām katrs savu un kopējo enerģētiku. Bet ir pāris reizes gadījies, kad esmu uzaicināta uz kādu kolektīvu, kur pa vidam ir kāds skeptiķis vai kāds, kurš grib apstrīdēt, ko runāju, un tad man ir ārkārtīgi interesanti noskatīties kas notiek ar grupu. Ja šis cilvēks ir ļoti harizmātisks un stiprs, tad, kamēr viņš runā lielākā daļa grupas lēnām pāriet viņa enerģētikā un viens pēc otra sāk māt līdzi ar galvu, pieslienoties šim viedoklim. Es klausos un vēroju. Un tad lēnām sāku runāt es – un atkal visa grupas enerģija lēnām pāriet savukārt tagad jau manā pusē. Un tie paši cilvēki, kuri tikko kā bija mājuši ar galvu līdzi pretējam viedoklim, nu intensīvi sāk atbalstīt manējo un piekrist manis teiktajam. Kas tur notika? Kāpēc tas tik viegli ir izdarāms?

Tādēļ, ka – ja cilvēkam nav izteiktas savas vērtību sistēmas, ja viņš dzīvo savās šaubās vai nav pārliecināts par savu rīcību, domām, viedokli – viņš mēģinās pieslieties vai nu kādam stiprākam vai arī vairākuma viedoklim (tātad lielākai stiprākai enerģijai). Ar šādiem cilvēkiem ir viegli manipulēt. No šādiem brīžiem un situācijām vajag ļoti uzmanīties.

Atceramies 13.janvāra notikumus, kad ne no kā sākās grautiņš pie Saeimas. Kāds izprovocēja un tauta atsaucās. Neticu, ka kāds vienkārši būdams viens pats, būtu sācis mest akmeņus. Un ticu arī tam, ka ļoti liela daļa cilvēku vispār neapzinājās, ko viņi dara. Ka tāda īsta apjēga nāca tikai pēc tam. Ka tajā brīdī indivīda apziņu vadīja pūlis.

Tieši tādēļ, par šo visu domājot, man šķiet, ka ir ārkārtīgi būtiski pēc iespējas ātrāk un stabilāk sakārtot savu vērtību sistēmu.  Un tad, kad esi savās izvēlēs stabils – Tevi nevar izsist no sliedēm un tu neej neviena pavadā. (Arī uz maniem semināriem vai mājas lapu Tu nāc nevis tādēļ, ka svēti tici, ko es te rakstu vai runāju, bet tādēļ, ka palasot manu viedokli vai kāda cita viedokli, Tu vari izdarīt secinājumus. Tu vari salīdzināt un veidot pati savu vērtību sistēmu. Kaut kas Tev der, kaut kas nē.)

Manuprāt, ir ļoti būtiski nebūt atkarīgam.

Vakar klausījos to Lazareva ierakstu un viņš beigās saka fantastiskus vārdus par sevi – ka viņš nepieder ne pie zinātnieku klana, ne pie dziedniekiem , ne pie rakstniekiem, ne pie gaišreģiem. Viņš ir pats par sevi. Viņš nav ne no viena atkarīgs. Tikai no Dieva.

Un tad es tā padomāju – kāda tā ir svētība – nebūt atkarīgam.

Man pašai arī tā ir. Arī es nemeklēju nekādas profesionālās asociācijas jeb kopienas. Man nav jāpārstāv neviens viedoklis un es pat nepārstāvu nevienu mācību (nu tikai pašas izveidoto un no Dieva saprasto). Un tad par sevi varu teikt – ka man ir ārkārtīgi izteikta tā sajūta, ka es to daru vai nedaru tieši tāpēc, ka tas ir vai nav saistībā ar manu vērtību sistēmu. Es nerakstīšu anonīmu sliktu komentāru un nemetīšu pudeles mežā. Kāpēc? Tādēļ, ka tas neiekļaujas manā vērtību sistēmā. Es būšu uzticīga savam vīram un savai ģimenei – kāpēc? Tāpēc, ka tāda ir mana vērtību sistēma. Es runāšu savos semināros vai rakstīšu grāmatās tikai to, par ko esmu pārliecināta. Par to, kas saskan ar manu vērtību sistēmu, uzskatiem un izpratni par Dieva un Visuma likumiem.

Atceries neredzamo likumu – kā tu izturies pret sevi, tā citi pret tevi.  Ja sevi nodod – citi nodos. Ja sevi cieni – citi cienīs. Ja sevi mīli – citi mīlēs.

Es Tev novēlu dzīvot saskaņā ar savu vērtību sistēmu, sevi cienīt, mīlēt un nenodot. Audzē savu enerģētiku un esi Tu pati. Vienīgais atskaites punkts vai dari labi vai nē –ir Dievs. Ja dari labi attiecībā pret sevi un Dievu – tad arī cilvēkiem būs ar Tevi labi. Tu būsi laimīga un mīlestības piepildīta un Tev nevajadzēs nevienu, kam pieslieties, sekot vai spēlēt spēli „visi dara tā”.

Lai Tev izdevusies diena!

Ar mīļumu,

Inese

Komentāri (92)  |  2011-11-10 20:38  |  Skatīts: 8341x         Ieteikt draugiem       TweetMe   
Elīza* - 2011-11-11 18:46
Man ienāca prātā, ka bērns ķērās klāt datoram, jo varbūt dators "jāiztīra"? :)
Mani šitā kaķis audzina - kad sakrājusies čupa ar neizgludinātām drēbēm, tad kaķis ielien tajā čupā un izžīžā drēbēs caurumus.... Nākas izmest šo to :)

astere* - 2011-11-11 19:21
Drīzāk divgadīgajam bērnam liekas, ka dators "atņem" mammu...

xxx* - 2011-11-11 22:18
Par dzīvniekiem katrs noteikti kaut ko var pastāstīt :)
Puikas man no ielas atnesa kaķēnu, kamēr viņs auga .... uh patiesībā var teikt visu dzīvokli izdemolēja. Pēc gada nācās pārlīmēt visās istabās tapetes, manus glaunos aizskarus stērbelēs sataisīja, puķes likvidēja, akvāriju likvidēja u.t.t. .... es tikai vācu un nopūtos .... vēlāk atskatījos uz kaķa darbiem un sapratu, ka nabaga dzīvnieciņam nācās tā noņemties , lai piepildītu manas vēlēšanās .... mana istaba ieguva gaišu zaļu nokrāsu, pie logiem zaļas žalūzijas un kad rīta gaisma iespīd ai kāda patīkama noskaņa istabā , tieši tāda kā es biju sapņojusi. Puķes arī tika likvidētas izlases kārtībā - tās kuras man nevisai gribējās un tieši tāds pats stāsts par pārējām lietām... šobrīd kaķis ir nosacīti mierīgs ievedis savu kārtību .... tad kad es saspringstu uz materiālo, tad teik asināti nagi gar sienām nevis tur kur paredzēts :)

Anonīms* - 2011-11-11 22:29
xxx- Man patīk, kā Tu saki, dēlēns malacis! :) Tāpēc jau saku, tikko nosolījos visu darīt ar mīlestību sirdī, protams, arī būt savaldīga, iecietīga utjpr., kad Dievs uzreiz bac! un pārbauda (par to, ko Inese iepriekšējos komentāros raksta). Nu neizturēju tai reizē pārbaudi, nekas, mūžu dzīvo mūžu mācies :D Šodien, starp citu, vēl viena visuma dāvana- dzinu naglu sienā, gribēju piekarināt virs spoguļa lampiņu. Bet tur, kur dzinu, izrādās bija elektrības vads, to ar naglu sienā iekšā pārdūru un lielā griestu lampa vairs nestrādā. To īstenībā varēja paredzēt, ka tur būs vads, jo tā vieta, kur dzinu naglu, bija virs elektrības slēdža. Tad nu es padomāju- paldies par piemēru, Dievs, jo es bērnus, kad sastrādā blēņas, vienmēr baru: "Nu taču padomāt vajag, pirms kaut ko dara!" un īgņojos. Tagad domāju, nu jā- vai nu es tiešām pati vienmēr padomāju pie visa ko daru hi hi. Viemēr jau iesaka iedomāties sevi bērna vietā- vai viņš tiešām saprot, ka izdarījis ko sliktu? Es tagad domāju- nu atnāktu, piemēram, vīrs un sāktu mani bārt- nu iepriekš taču vajag padomāt, pirms kaut ko dara! Vai man tas kaut ko dotu? Drīzāk jau palīdzētu attieksme - ko es no tā varu mācīties? Ko es ieguvu no šīs situācijas? Ko visums man gribēja pateikt. Un tāpat es mācos nereaģēt uz bērnu blēņām ar spontānām dusmām, bet ar izpratni. Reti jau kad bērni tā tīšām kaut ko sliktu sadara, parasti vai nu garlaicīgi vai uzmanību vajag, vai tiešām nepadomā ar sekām vai neprot savādāk emocijas izteikt. Jā, ar prātu to saprast var, bet pieņemt katru situāciju ar mīlestību es cenšos un mācos.
Elīzai - jā, pozitīvais bija tas, ka tiešām iztīrīju starp taustiņiem sakrājušos putekļus un noberzu monitoru riktīgi tīru! Pēc notikušā es vienmēr atrodu "zelta maliņu". Tas, ko mācos- apvaldīt spontānās dusmas.
Asterei- tā varētu būt, ja es sēdētu tai brīdī pie datora, bet dēlēns to nedarīja dusmīgs būdams, domāju, tas tāds eksperiments, kā līme klājās uz dažādām virsmām :)

Baiba* - 2011-11-11 22:30
Pēdējais mans komentārs

xxx* - 2011-11-11 22:54
mīļā, naglu dzīšana ir vīriešu darbs. Tas ka mēs to varam ,nenozīmē ka mums tas jādara. Manuprāt to lasīju pie Lūles.
Kāpēc tas ir vīriešu darbs? Tāpēc ka viņi tver telpu kopumā, te parādās atšķirīgā uztvere starp vīrieti un sievieti. Tagad noliec sevi vīra lomā, kad viņš pārnāks un redzēs ka ir pielikts spogulis ( nu tavā gadījumā ne spoguļa , ne gaismas :D ). Bet pamodulē situāciju, vai tava rīcība nav pazemojoša priekš vīrieša.
Jā mēs varam palīdzēt viens otram, kad jūtam ka otrs ir nokrauts, bet tā ik dienā tomēr katram sava joma.

Baiba* - 2011-11-11 22:58
xxx- es domāju, ka Tu tā sacīsi :) Viss kārtībā, spogulis sen jau tur stāv kādu laiku, mazo lampiņu gribēju pielikt virs tā. Pareizi, esmu nepacietīga, gaidīšu vīriņu mājās! :)

xxx* - 2011-11-11 23:06
:))) cik paredzama palikusi..... būs kaut kas jāmaina

Elīza* - 2011-11-11 23:15
Baiba, es vairāk ar datora iztīrīšanu biju domājusi tā satura pārskatīšanu, vecu failu dzēšanu, mapīšu sakārtošanu utt. :)

Baiba* - 2011-11-12 00:29
xxx- viss kārtībā ;) Man patīk, ka ir domubiedri!
Elīza- jā, sanāca tīri burtiski! :) Bet laba doma- paskatīšos arī saturā, vai nav kas lieks. Es vēl iedomājos, varbūt, tas liecina, ka datoru jaunu vajag? Viskaut ko jau var pozitīvu atrast, paldies, meitenes!

Inese* - 2011-11-12 01:13
Baibai-
aaaaa!!!!! sist metāla naglu elektrības vados un pie tā jautāt diez ko Visums man šobrīd grib pateikt!!!! aaaaa!!!!

Dievs Tev griba pateikt, ka viņš Tevi bezgalīgi mīl, neskatoties uz muļķībām, kod ari.
Viena lieta ir tas, ko xxx saka. Nu sievietēm tiešām nav jādzīvo vīrieša lauciņā, bet otra lieta ir diezgan traka tāda beztbildība pret elektrību. Vai "korķus" Tu biji iepriekš izslēgusi?

xxx-
vai tiešām visu, ko dara dzīvnieki, var tik mīļīgi izskaidrot. Piemēram, mana kaķenīte, kurai nu jau 19 gadu vienu periodu (vairākus gadus) negāja uz tualeti ārā, bet kādā istabas stūrī. Un pilnīgi tā, ka izstaigājas pa āru, bet atnāk mājās un pēc brītiņa zem galda čupiņa.
Ko viņa man gribēja ar šo pavēstīt?

xxx* - 2011-11-12 01:46
atļaušos pasmaidīt par kaķenīti . :)
Diez ko viņa tev grib parādīt????
Tie , Inese , būs tikai minējumi , tikai mani novērojumi , bet tie nebūs objektīvi, jo kā zini mēs redzam to kas attiecas vairāk uz pašu.
Izskatās pēc kaut kā nepieņemšanas. Ja padomā kur tiek piestrādāts - zem galda, stūrī, kaut kur tālāk no acīm . Var jau teikt ka visi kaķi meklē stūri savām vajadzībām, bet nu jaatrod saistība ar sevi. Pirmais kas man nāk prāta ir negativitātes nepieņemšana .... hmmmm , tas nav īstais vārds ... varbūt tuvāks būs netīrības domās , emocijās nepieņemšana .... šobrīd taustos .... tas bija redzams diskusijā par 2 meitenīti kurai 20 cilvēki pagāja garām, un vēl kaut kur to manīju ..... redz daudzās literatūrās iesaka negatīvo transformēt uz pozitīvo, man liekas ka tas nav īsti korekti, pareizāk man liekas ka būtu saskatīt pozitīvo it kā negatīvaja, pieņemt to, pateikties un tikai tad pārvērst mīlestībā .... man ir bijis tā ka pa sapņiem diezgan asi diskutēju ar kādu, fiziski jūtu kā dusmas aug un aug, tad pēkšņi sev pasaku stop , kas te īsti notiek , es taču gribu pabarot lepnību, pārākumu, uh cik mana mīļā esi liela izaugusi, kad es to piefiksēju tālak vis notiek pat bez vārdiem apņem gaisma un siltums... un saldi ar smaidu guļu tālāk.

Patiesība , Inese, noteikti ir vienkārša. Paņem kaķenīti klēpī un uzdod sev un viņai jautājumu, un pirmā atbilde kura iešausies tā arī būs pareizā

Mairita* - 2011-11-12 02:00
:)) iesmaidīju par kaķenīti un XXX atbildi.
XXX, Tu esi ļoti interesants cilvēks! Un Tavi komentāri vienmēr ir īpaši, riktīgi ar savu funktieri., par to arī paldies! :)))

Solvita* - 2011-11-12 02:13
Jā, arī man tas radīja mīļu smaidu.
Piekrītu Mairitai par xxx klātbūtni un interesantiem komentāriem.

Inese* - 2011-11-12 03:40
Nu būs man ar savu Loti jāparunā. Viņa man ir karmiskais kaķis un gan jau, ka daudz no dzīves saprot. :)) Galu galā - viņai gandrīz jau 20 gadu.
Uzreiz varu pateikt, ka man nav ne mazāko dusmu uz viņu par to, ko viņa izdara. Ir un ir. Savāc un mīl kaķīti par to, ka viņa vienkārši ir.

Nu jāpadomā par to pieņemšanu/nepieņemšanu. Gan jau, ka tur man ir kāda mācība, kas vēl jāsaskata un jāapgūst.

Par to bērniņu un 20 cilvēkiem - es atceros, ka Tu teici, ka es tur kaut ko līdz galam neizprotu.
man jāsaka, ka vēlravien man atbildes nav.
Bet tas, ko tiešām zinu, ka ļoti norobežojos un izmairos no masveida negatīvām un zemajām enerģijām. Varbūt, ka vienkārši sevi sargāju. Varbūt, ka tas nav mans karmiskais uzdevums -tīrīt zemo enerģiju. Bet es patiešām pamanu, ka simts gadus neesmu bijusi nelabvēlīgās vidēs un ja godīgi tad pat tirgus laukumā vai stacijā ne.
Par to man ar ir jāpadomā.

xxx* - 2011-11-12 05:46
Tā mana sajūta par nesaprašanu ir intuīcijas līmenī, vārdos nespēju izteikt, vienkārši to zinu ... :))
Viss nāk savā vietā un laikā. Reizēm redzu ka kaut kas pietrūkst, tad man bija parasti jautājums sev kā to labāk izteikt lai saproti, bet tad nomierinos un zinu, ka pienāks laiks un tu pati uztversi, kas tev ir jauztver . Un tad parasti nepaiet ne diena kā ir raksts un atklāsme. ļoti izteikti tas bija ar "svētību". un vispār ar Lazareva lekciju bija tieši tā pat , domāju varbūt nevajag, bet rokas pašas uzrakstīja. Tādos brīžoas sajūties ka mazi mēhānisma ritenīši lielajā visumā,jūti ka kāds vada visu neatkarīgi no tevis.
Tieši tāpat notiek arī pretējā visrzienā, ja manī nav miera, kaut kas urda, nekavējoties tiek sniegts caur taviem rakstiem. Tas ir runājot saistībā ar šo mājas lapu. Tieši tāpat notiek caur filmām, caur līdzcilvēkiem. Pagājušo sestdien un svētdien pēkšņi pārņēma nomācoša sajūta, tā mijās ik pa stundai ar mieru un spēcīgu nevēlēšanos dzīvot, man nebija tam izskaidrojuma, vienkārši notika un viss, es pat tam iekšēji nepretojos vienkārši skatijos kur aizvedīs. Nekur neaizveda ( šobrīd rakstot es tikai sapratu iemeslu kāpēc tā bija jābūt. ) Pirmdien aizejot uz darbu pusdienas pārtraukumā pēkšņi sākās saruna no kolēģa puse ( viņam piektdien izrādās atklājušās veselības problēmas) vārds vārdā ko teicu pa brīvdienām es sev, par nevēlēšanos dzīvot, ka nekas te vairs netur, ka nav kā dēļ te būt .... ja man nebūtu paši šis sarunas ar sevi pa brīvdienām, es nevarētu nekā viņam palīdzēt, nezin'tu ko teikt, jo nezinātu ko šīs sajūtas nozīmē .... man tam bija jaiziet cauri lai palīdzētu .... upss ... katliņš sāk vārīties .... uzpeldēja sen aizmirsti vārdi no terapijas - izejot piedzimšanas sajūtas - pirmā domā kas man bija - manī atsaucas viss kas noteik apkārt, tā kā manis pašas nemaz nebūtu .... misija.... kāda ir mana misija ???
saprotu ka atrāvos no tēmas, bet vienkārši tas rakstijās... un lai nu paliek.

Inese* - 2011-11-12 06:09
Es jau saprotu, ka intuīcijas līmenī. Un es jau arī negaidu konkrētu atbildi. Es pat nemaz nezinu kā uztvertu, ja Tu vai kāds cits man tagad teiktu priekšā kas man jāsaprot. Visticamāk, ka tad es saprastu vēl mazāk.
Es vienmēr saku, ka mums katram pašam ir jāizaudzē apziņa līdz tam, lai kaut ko saprastu un tiešām savās domās to pieņemtu un mainītu.

Un vēl man ir ļoti saprotams tas, ko saki, ka Tev bija jānokļūst līdzvērtīgā situācijā, lai pēc tam citam cilvēkam palīdzētu savukārt izprast viņa situāciju.
Šo es atpazīstu savā dzīvē.

Vēl man patīk vērot kā Tu ļaujies. Ļaujies sajūtām un savām domām, ļaujies tam, kas notiek un ļaujies tam, ja nenotiek. Tas liecinā par viedumu.
Lai arī esam vienaudzes manī tā vēl nav. Es varētu "cīnīties" un mainīties, un attīrīties, un lūgties, un meditēt, un peldēt aukstā jūrā. Manī vēlarvien ir ļoti daudz tās sajūtas, ka ar sevi jāstrādā. Nevis jāvēro kā es augu, bet tieši kaut kas jādara (un parasti tas ir kaut kas ļoti konkrēts).
Var jau būt, ka tas ir rakstura vai temperamenta jautājums.

Un es varu pievienoties te augstākierakstītiem komentāriem, par to cik Tavi komentāri, xxx, ir īpaši :)
Paldies Tev!

Diāna* - 2011-11-12 06:16
xxx, paldies arī no manis! :)

xxx* - 2011-11-12 06:30
:) paldies meitenes .... paldies

Baiba* - 2011-11-13 02:31
xxx- cik ilgi gāji terapijā?

xxx* - 2011-11-13 04:38
cik tu Baibiņ tieša. :))
Maigā Bioenerģētika. Pie terapeita nostaigāju ~2 gadus. Tā nebija plika terapija, bet darbs ar ķermeņa atmiņām, blokiem. Sameklēsi internetā kas tas ir ( tauriņpieskāriena masāža u.c.) . Piedzimšanu izgāju 8 dienu kursu nometnē. Katrā ziņā šai nometnē pacēlu kaudzi materiāla, joprojām šis tas uzpeld atmiņā un saslēdzas.


Solvita* - 2011-11-13 06:22
Baibai...

Klau, iesaku Tev izlasīt Daniels Goulmens ''Tava emocionālā inteliģence. Kāpēc tai mēdz būt lielāka nozīme nekā IQ''. Autors, psiholoģijas doktors, raksta..''spēja ieklausīties svešās emocijās un just tām līdzi ir cilvēcisko attiecību un mīlestības pamatā.
Empātija, līdzpārdzīvojums jeb spēja iedomāties sevi cita vietā arī liek cilvēkiem ievērot zināmus ētikas principus.''

Šādam ieteikumam par pamatu ir Tavi tiešie personīgie jautājumi publiskā vidē.



Baiba* - 2011-11-13 17:36
Solvitai - atvaino, ja esmu Tevi aizskārusi ar saviem jautājumiem. Es domāju- protams, ja nevēlas, uz tiem neatbild un tā arī pasaka. Bet esot publiskai personai, jārēķinās, ka uzdos visādus jautājumus, nu kaut vai publicē'joties žurnālā, jārēķinās ar žurnālista arī privātajiem jautājumiem. Cita lieta- katra brīva izvēle, vai uz tiem atbildēt vai nē. Vēlreiz atvainojiet, xxx un Inese, ja esmu jūs aizskārusi ar pārāk personīgiem jautājumiem.
Solvitai- cita lieta, ka meitenes jau pašas sevi var aizstāvēt, abildēt uz komentāru vai nē. Jautājums - kas notiek ar Tevi, kad Tu lasi šos personīgos jautājumus, kas uzdoti citiem? Ko jūti Tu un ko tas Tev nozīmē? Tev pat nav jāatbild man, vienkārši var padomāt par to.

Inese* - 2011-11-13 18:31
Ir ok. Man atvainošanās nav vajadzīga.
Un Solvitas reakciju es ļoti saprotu. Tā ir atbildība par notiekošo. Jo galu galā, kad noskatāmies kādā rīcībā, mēs esam tik pat situācijas līdzdalībnieki. Darbība tāpat kā bezdarbība ir enerģijas sastāvdaļa.

Rezi gāju tādos treniņos (Līderu akadēmija, ja kāds zina) un tur mums katreiz jautāja "kā tu šo situāciju esi radījis?".
Viss, kas notiek tavā dzīvē, viss, ko tu redzi, viss, ko tu dari (vai nedari) ir tevis paša radīts. Ja nedari - tad kāpēc? Ja dari - atkal kāpēc?
Tā ir mūsu atbildība ja iesaistāmies. Un tieši tāpat tā ir mūsu atbildība, ja neiesaistāmies.

xxx* - 2011-11-13 19:19
:))))) izskatās ka Baibiņa atkal ar āmuriņu un nagliņu pie elektrības vadiem stāv.

Principā Inese gan pie šī, gan pie otra raksta visu pateikusi.
Par savām problēmām un neproblēmā cilvēks publiski var paust tikai tad kad ir pārdzīvojis sevī , pieņēmis un tad tiešām tas vairs man nepieder un tad es varu par to balsī ( publiski) runāt ar citiem.





Lapa | [1] 2 [3] [4] |

Atpakaļ