Suns- tā ir laime un mīlestība mājās


Komentārs:

Mince* - 2011-02-07 20:31
Man ir runcītis.Vasaras sākumā kā mazu,pūkainu kaķēniņu atnesu to mājās,jo tas bija pamests-jo vairākas reizes to centos iebāzt atpakaļ pagalmā,no kura pa caurumu tas tik un tā līda laukā:) Kā tas iespējams-nezinu,jo tur bija dēlis priekšā,ko arī cītīgi piekārtoju:)Tik un tā mazais razbainieks izlīda un murrāja tik skaļi un pieglaudīgi,kad turējām to rokā.Kad līdz vakaram neatradās kāds,kas to meklētu un viņš vairs neatstājās ne mirkli,pārnesu to mājās:)
Sākumā pēc vannošanās tas atgādināja drīzāk mazu žurkulēnu,kuram divas trešdaļas ķermeņa sastāda galva un ausis:)Pēc izžāvēšanas jau gan kļuva par pūku mākonīti:)Tāds mīļuma,maiguma un ņurcīšanās iemiesojums! nekad nekādi nav pievīlis.Dāvina mīlestību tik sulīgi kā apelsīna koks,murrā,ņurkst,atbild,kad sarunājamies ar viņu.Ja tumsā gadās viņam garām iet,kur viņš nometies-ieņurkstas-tas ir gan smieklīgi,gan mīļi! Nekad nav brēcis pilnā kaklā,neko asu vai tamlīdzīgu nezinu.Viņš staro kā mazs radiatoriņš:)Vienmēr pieglaužas,vienmēr mīlējas,vienmēr skatās acīs un uzdod jautājumu: "Kā klājas,mīļo saimniek?":) Tad tu,cilvēks,saproti:tas ir MANS kaķis....pat vairāk-šķiet,ka tas ir kas vairāk par vienkārši-kaķi...



  Pēdējā pusgadā man ir ļoti daudz dažādu atklājumu un viens no maniem lielākajiem ieguvumiem šai periodā ir suns.

Ja esi suņu saimniece, tad jau zini kādu mīlestību un kādu bezgalīgu prieku viņš dod. Ja ne, tad Tev ir visas iespējas dzīvē to nokārtot.

 

Man šī ir pirmā pieredze. Nekad man pašai nav bijis suns un nekad es nebiju jutusi tik lielu saikni ar suņiem, bet šobrīd ir tā, ka man pilnīgi acīs krīt, ka visi laimīgie cilvēki, kurus satieku, ir ar suņiem.

 

Un tas patiešām pilnīgi maina dzīvi. Un tas patiešām pilnīgi maina režīmu. Un tici – ir vieglāk saņemties uz pilnīgi jebko.

No rīta ir jauki iet agri ārā – lūk, suns ir gatavs iet līdzi. Un pat ja ir lietains laiks, vai snieg sniegs – sunim ir jāiet laukā un līdz ar to pašai uzreiz tiek rīta pastaiga, kurā visticamāk, ka mēs neizietu dažādu atrunu dēļ. Tad laiks ir ne tāds, tad laika nav, tad jāsteidzas uz darbu, tad nav garstāvokļa utt. Iemeslu pietiek. Bet ja zini, ka jāizved suns, tad uzreiz cita apņemšanās. Celies, ģērbies un ej.

Un re- pie viena saņem vislabāko dienas enerģijas devu, kas piemīt tikai un vienīgi agram rītam.

 

Vai arī, ja esi nolēmusi pasportot- es peldos, bet kāds cits , piemēram, brauc ar riteni, nūjo vai skrien – tur suns atkal vienmēr ir priecīgs līdzgājējs.

Šad tad ir tā, ka gribas „nobastot” un kaut kā pateikt „šoreiz nē”, bet suns jau ir pieradis pie ik dienas ritma un pošas un aicina un vedina uz lielo pārgājienu.

 

Savukārt vakarā – zvaigznes skatīt. Citreiz varbūt, ka nemaz nesaņemtos no siltas istabas tā doties vēsumā, vējā, lietū vai salā. Bet mazajam (vai manā gadījumā lielajam) draugam vajag laukā un tu jūti, ka jau celies un ej. Atnāc atpakaļ – un tāds prieks un gandarījums.

 

Un arī kompānija mājās vienmēr ir nodrošināta. Ak, cik daudz rakstus šai mājas lapai es esmu uzrakstījusi ar Džekiju blakus. Viņš īstenībā ir pirmais, kas visu uzzina, jo ir tik cieši pieglaudies man pie kājām, ka brīžiem šķiet, ka esam saauguši kopā.

Arī mājas semināros reizēm ir tā, ka pēkšņi veras durvis un Džekijs nolemj pievienoties. Un ja seminārs jau iet uz beigām un dalībnieki piekrīt, tad viņš tiešām var palikt telpā un visu no malas vērot.

 

Suns ir omulība un milzu mīlestība mājās. Suns dod absolūtu uzticības un drošības sajūtu. Tā kā – ja vien Tev kaut kas no nosauktā trūkst – iegādājies suni un Tu redzēsi kas tā ir pa dzīvi. :)

Mana neilgā pieredze rāda, ka suns pārvērš cilvēka dzīvi un vēl labāku, mīļāku un sirsnīgāku, kā pirms tam.

 

Protams, arī kaķi. Bet tas jau būs cits stāsts citā reiz... :)

 

Paldies, mūsu mīluļiem.

Komentāri (17)  |  2010-10-16 01:42  |  Skatīts: 6192x         Ieteikt draugiem       TweetMe   
Skaidrīte* - 2010-11-12 20:41
Vēl pirms mēneša es par šo rakstu teiktu, ka var jau būt, ka tā ir. Bet tagad ar smaidu saku, tā ir! Līdz ar mazo takšu kucēnu mūsu mājās ir ienācis tik daudz pozitīvu emociju. Bērniem tās ir patīkamas rūpes un atbildība par kādu, kas ir mazāks par viņiem. Un man ne tikai prieks, bet arī jauns dienas ritms , par ko es ļoti priecājos.

Inese* - 2010-11-13 01:12
Es ar kādreiz ļoti būtu brīnijusies par ko iet runa. Bet tagad redzu, ka suņu saimnieku dzīve ir pilnīgi savādāka kā cilvēkiem bez suņa.
Tagad es brīnos, ka man Džekijs ir tikai pirmais suns.
Sevi bez suņa nevaru vairs īsti iedomāties.
Nu...kaut kas tad reāli pietrūktu. Laimes komplekts nebūtu pilns :)

Jauki, Skaidrīt, ka Tev ir Tavs taksīts :)


kristine - 2011-01-30 19:21
Man ir kaķis. Viņš pie mums pieklīda, izvārdzis un civēku pamests 7 gadus atpakaļ. Mēs viņu paņēmām, sakopām un kopš tā brīža sākās mūsu laimīgā kopdzīve. Dzīvnieciņš ir ļoti uzticīgs un bezgala mīļš. Un ļoti daudz man iemācījis, rūpēties par kādu. Kad viņu glaudu, liekas viņš ar katru sava kažoka spalvu izbauda šo mirkli. Un arī to var pamācīties no viņa. Vakar es uzzināju, ka mans kaķītis ir slims un ka nav tālu tā diena, kad viņam būs jāaiziet uz labākiem medību laukiem. Tas ir skumjš brīdis. Un arī tagad mans kaķītis mani māca. Māca priecāties un pateikties par šodienu. Par brīdi, kad esam kopā, novērtēt to. JO VĒL VIŅŠ IR AR MUMS KOPĀ. Ja agrāk es steidzos dzīvot, piemēram, gaidīju pavasari, vasaru, brīdi, kad satikšu savu mīlestību, kad nopelnīšu naudu, tad TAGAD es novērtēju šo mirkli, tieši šodienu, kad esmu kopā ar radībiņu, kuru ļoti mīlu un kura mīl mani. Jūs par to rakstījāt, Inese, par dzīvošanu tagad un šodien, par ši mirkļa apziņu, par spēju to pamanīt, novērtēt un tam pateikties. Es tikai tagad to tā īsti izpratu, sajutu ar katru šūnu. Pateicoties savam kaķītim. Un es nolēmu priecāties par katru brīdi, nevis raudāt par dienu, kad viss beigsies. Priekš manis tā ir ļoti svarīga un jauna mācība.

Inese* - 2011-01-31 03:58
Man prieks, Kristīne, ka Tev ir tik brīnišķīga pieredze ar savu mīļo kaķīti. Arī man vēl viss priekšā - arī manai kaķenītei būs kaut kad jāaiziet. Viņai tagad ir 18 gadi un viņa ir bijusi ar mani kopā visos priekos un bēdās. Es viņu savcu par savu karmisko kaķi.
Reiz, kad es dēļ insulta zaudēju redzi- es pēc dažām stundām to palēnām atguvu, bet mana kaķenīte palika ar vienu actiņu akla. Un tikai tad es sāku saprast ko mūsu dzīvnieki mūsu labā dara un cik mēs to apzinamies un cik varbūt arī ne.

amia - 2011-02-07 04:33
biju dzirdējusi, ka suns savai saimniecei nelaiž klāt vīrišķo enerģiju??? kāds tam varētu būt pamatojums?

Inese* - 2011-02-07 05:32
Ja saimniece ir vientuļa un ļoti pieķērusies savam sunim, tad visa mīlestība aiziet šai virzienā.
Suns kļūst arvien nozīmīgāks saimnieces dzīvē un to, protams, apzinās.
Ja kāds gribēs viņu no šīs nozīmīgās vietas izstumt, viņš tik vienkārši to neatdos ;)

Mince* - 2011-02-07 20:31
Man ir runcītis.Vasaras sākumā kā mazu,pūkainu kaķēniņu atnesu to mājās,jo tas bija pamests-jo vairākas reizes to centos iebāzt atpakaļ pagalmā,no kura pa caurumu tas tik un tā līda laukā:) Kā tas iespējams-nezinu,jo tur bija dēlis priekšā,ko arī cītīgi piekārtoju:)Tik un tā mazais razbainieks izlīda un murrāja tik skaļi un pieglaudīgi,kad turējām to rokā.Kad līdz vakaram neatradās kāds,kas to meklētu un viņš vairs neatstājās ne mirkli,pārnesu to mājās:)
Sākumā pēc vannošanās tas atgādināja drīzāk mazu žurkulēnu,kuram divas trešdaļas ķermeņa sastāda galva un ausis:)Pēc izžāvēšanas jau gan kļuva par pūku mākonīti:)Tāds mīļuma,maiguma un ņurcīšanās iemiesojums! nekad nekādi nav pievīlis.Dāvina mīlestību tik sulīgi kā apelsīna koks,murrā,ņurkst,atbild,kad sarunājamies ar viņu.Ja tumsā gadās viņam garām iet,kur viņš nometies-ieņurkstas-tas ir gan smieklīgi,gan mīļi! Nekad nav brēcis pilnā kaklā,neko asu vai tamlīdzīgu nezinu.Viņš staro kā mazs radiatoriņš:)Vienmēr pieglaužas,vienmēr mīlējas,vienmēr skatās acīs un uzdod jautājumu: "Kā klājas,mīļo saimniek?":) Tad tu,cilvēks,saproti:tas ir MANS kaķis....pat vairāk-šķiet,ka tas ir kas vairāk par vienkārši-kaķi...

Inese* - 2011-02-07 20:52
Es arī piekrītu tam, ka suns un kaķis mājās ir daudz vairāk kā tikai mājdzīvnieks.
Gan jau, ka arī citi dzīvnieciņi.

Ir taču kāds iemesls kāpēc tieši šis suns vai tieši šis kaķīts dzīvo pie konkrētā saimnieka.

kristine - 2011-02-08 02:33
Es arī piekrītu, ka dzīvnieciņš no vienkārša kaķa paliek par MANU KAĶI un tas jau ir kaut kas īpašs (man). Reizēm viņš tāds mans psihoterapeitiņš, citreiz vienkārši mīļa būtne. Svarīga. Vajadzīga. Neaizmirstama.

Inita* - 2011-03-24 05:18
Es piekrītu Inesei, ka sevi bez suņa vairs nevaru iedomāties. Man ir visparastākais "dvorterjers". Jau otrais. Pie kam pirmā burtiska kopija. Kad nācās pirmo iemidzināt, es dienām burtiski brēcu un nomierinājos tikai pēc mēneša, kad sameklējām gandrīz kopiju pirmajam mīlulim. Man pat daudzi paziņas sākumā jauno ģimenes locekli sauca iepriekšējā mīluļa vārdā. Protams, raksturi atšķiras, bet tās pozitīvās emocijas, ko spēj dot viena četrkājaina radībiņa, ir kaut kas neatsverams,

zumZum* - 2011-03-24 07:46
mums ari puisi ir adopteetas divas kakju meitenes - maasinjas no patversesmes... un ir abas divas ir tik spilgtas personiibas.. vienkaarshi fantastiskas radiibinjas! Abas katru reizi kaa ejam guleet grib ieritinaaties pie mums, vai starp mums vai vnk palien zem segas, ka tikai tuvaak buut :) Bet ja reizeem striidamies un viens izneshas aaraa pa durviim, tad abas divas seezh, skraapee logu un traki njaud :) Un veel visaadi joki un spoki ar vinjaam :)

Inese* - 2011-03-24 18:40
es ar piekrītu, ka dzīvnieki ļoti jūt mājas atmosfēru. :)

Zane* - 2011-03-24 20:23
Mums ir 2 sunīši, un mums viņi ir kā ģimenes locekļi, visur vienmēr ir līdzi, un visi jau ir pieraduši pie tā un zina ja mēs būsim, tad arī līdzi būs mūsu mīluļi. Un tiešām mājās tie rada īpašu atmosfēru- visu laiku notiek rosība. Un tas ir forši.:) Un Tev ir apziņa, ka vienmēr tevi kāds gaidīs mājās un patiesi no sirds mīļos:)

Inese* - 2011-03-24 21:57
Ai, jā! Tie mājās sagaidīšanas rituāli ir tik īpaši. Es atceros, kad dzīvoju vēl Rīgā, tad man kaķenīte Lote mācēja mani atpazīt, ja padžinkstināju atslēgas - viņa skrēja pār visam pagalmam pretim un priecājās kā sunīts. Pēc tam, kad jau dzīvoju Jūrmalā, viņa viennozīmīgi pazina manas mašīnas motora skaņu un skrēja pretim, kad braucu mājās.
Nu jau viņai ir 18 gadi un viņa pārsvarā dzīvo vairs tikai iekšā.

Bet mājās gaidīšanas rituālu ir pārņēmis Džekijs :)

un tas ir mīļi:)

Kristīne D.* - 2011-11-23 22:44
Jā dzīvnieciņš ir kaut kas īpaš un mums tāda bija mūsu Mikiņa, diemžēl pēcoperācijas periodu neizturēja un aizgaāja uz citiem medību laukie. Mūsu ģimenei ļoti trūkst viņas, māja liekas tāda tukša. Bērni arī ļoti pārdzīvo jo gandrīz 12 gadus ir bijusi mūsu ģimenes locekle.

astere* - 2011-11-24 00:06
Bernes ganu suņa alimentu kucēns ar ciltsrakstiem meklē mīļus un gādīgus saimniekus. Ļoti labi sadzīvo ar visiem ģimenes locekļiem un citiem dzīvniekiem. Kucēns ir attārpots, vakcinēts un pieradināts dzīvot āra apstākļos. Vecums - 3 mēneši.
Varu nosūtīt bildes uz e-pastu. Kucēnu saimnieki dāvina.

Lf* - 2011-11-24 22:45
Esmu viens no tiem laimigajiem, kas var pateikt - esmu cits cilveks jo man ir viss labakais suns, viss gudrakais suns, kas man devis tik daudz. Paldies vinam, bez vina es nevaru iedomaties savu ikdienu :-))))


Atpakaļ