Laura* - 2011-11-11 17:17
Tā ir - pats lielākais un vērtīgākais skaistums nāk no dvēseles! Ja sevī iekšēji jūtamies labi, tad arī ārēji to citiem vieglāk pamanīt.
Jā, lai cik ļoti ik pa laikam gribas sevi palutināt ar kādu jaunu apģērbu vai aksesuāru, patiesībā, pietiek ar to, kas ir mājās. Noteikti skapī ir kaut kas, kas nav ilgāku laiku vilkts, vai arī nemanot ieraugi, ka līdz šim nepamanīts apģērbs ļoti labi saskan kopā ar kādu citu, ko līdz šim nebiji iedomājusies. Citreiz vienkārši vajag uzvilkt pašu labāko un dārgāko, kas no tērpiem mājās ir un doties savās gaitās. Tas lieliski ceļ pašapziņu un arī iekšējo pašsajūtu!
Iesaku izmēģināt tādu metodi - vienu dienu veltīt visu skapī esošo apģērbu uzlaikošanai, lai atrastu atkal jaunus komplektus. Jāvelk arī apavi un zeķubikses, ja nepieciešams - tā, lai redzi visu kopējo tēlu, nevis vienus atsevišķus svārkus! Vari arī uzkrāsoties un ieveidot frizūru! Tā tu visdrīzāk atklāsi, ka ir TIK DAUDZ apģērbu, ka spēj vien tos novalkāt! Un jutīsies vēl laimīgāka:)
Bet vispirms, protams, tam atrodi iekšējo prieku un sajūsmu!
Lai skaista diena mums visām!!!!

Inese* - 2011-11-11 18:00
Es esmu darījusi tā, kā Laura raksta - ka uzvelk kaut ko dikti smuku un dodās savās gaitās, jau pilnīgi ar citu apziņu un pašapziņu. Šitas reāli strādā.

Mēs tagad varētu savilkt paralēles un izdomāt kapēc Latvijā un Rīgā ir ļoti daudz skaistu un sapucētu sieviešu un meiteņu :)))
Vai tas ir lai paceltu pašpziņu??? Vai arī tāpēc, ka tā pašapziņa jau ir "gatava"?

Ja runāju par sevi - tad man pucēšanās un izteikta noņemšanās ar tēlu ir tad, kad pieklibo kaut kas saturam. Kad biju ne visai laimīga, tad toties biju dikti smuka :)))
Tagad varētu būt otrādi - ka saturs ir tik mirdzošs, ka neviena forma to nevar pārspēt :)))

Vispār - ļoti interesants temats. Paldies Baiba!

Baiba* - 2011-11-11 22:11
Nu jā, es biju ar to pucēšanos pārņemta divdesmit un cik tur gados, kad "medīju" otro pusīti, bet tik traki noņēmos ar to, kā izskatos, ka aizmirsu padomāt, kas tad man tai otrā cilvēkā patīk un ko tad es meklēju. Bet paradoksāli- gribējās jau, lai mani iemīl ne tikai izskata dēļ.
Bet tagad man arī patīk dažkārt smuki uzkrāsoties un ielikt foršus auskarus, ne tāpēc, lai nomaskētu savus trūkumus, kādu pievilinātu vai pazīmētos, bet tiešām, lai izceltu iekšējo superīgo sajūtu!

dainarozenberga* - 2011-11-11 22:34
Es piekrītu Baibai par to pucēšanos. Kopš tā laika, kad sastapos ar Pavasara studiju es itin bieži, no rīta pieejot pie skapja sev saku - ŠODIEN IR SVĒTKI, ir šodiena, mana laimīgā dienā, tātad jāsapucējas! :) Manuprāt, man tas nāko tiešām no tās mirdzošās iekšējās sajūtas, un ja reiz iekšēji jūties skaists, kāpēc gan ārējo tēlu nedaudz neuzprišināt. :)

Man ir stāsts par to, kā es devos vienu rītu uz darbu, saposusies - no rīta pavadīju vairāk laika saveidojot matus, uzkrāsojos, uzvilku kaut ko skaistu un mīļu. "Braucamgabals" sanāk kādi 16 km, attiesīgi ~20 min, es katru rītu tajās 15 min sarunājos ar Dievu, skaitu afirmācijas, tik ļoti uzlādējos, ka 100% jebkurš to var pamanīt. Tā es smaidīga, laimīga piebraucu pie biroja un man pretī brauca mašīna, kurā sēdēja puisis - saskatījāmies, es pasmaidīju un iebraucu stāvvietā.

Man bija sākusies laimīgā šodiena. Priecīgi strādāju, līdz pusdienlaikā devos īsā pastaigā, gar savu mašīnīti. Un ko es redzu - zīmīte aiz stikla tīrītāja - "Saskatījāmies, vārds un tel.nr.".
Ar mani tā notika PIRMO reizi dzīvē, un kāpēc notika - es staroju, mirguļoju, vai vienkārši dalījos ar laimes sajūtu sevī - un cilvēks sajuta! :) Pasakaini! Tas viss ir tā vērts - sevī jāaudzē mīlestība, pašapziņa, pateicība un paļāvība!
Lai Tev izdodas! :)

Baiba* - 2011-11-11 22:38
Brīnišķīgi, Daigiņ! Jā, to laimīgo acu mirdzumu un prieka enerģiju var sajust jau pa gabalu.

Mairita* - 2011-11-11 22:59
Vau cik romantiski! :)) Super stāsts! :))))
Jā, kad mēs starojam "no iekšas", tad esam neatkārtojamas.

dainarozenberga* - 2011-11-11 23:05
Tieši tā, par to jau ir stāsts - vispirms ir jāsāk mirdzēt savā visdziļākajā būtībā. Būdama neapmierināta, nogurusi, nelaimīga - Tu vari uzkrāsoties, saģērbties varbūt pat "ulzikt" smaidu, bet tas nav tas mirdzums, tam nav tā satura klāt... Es to izjūtu pēdējā laikā gluži vai ik uz soļa - jau tā savā būtībā daudz smaidu, bet cilvēki sajūt to manu iekšējo vibrāciju un daudz vairāk atsaucas! :) Mmm, ka Inesīte saka - kaifīgi! :)

Baiba* - 2011-11-12 00:25
Jā, meitenes, lai arī man patīk koptas sievietes un vīrieši, uzskatu, ka pārspīlēta (!) ārējā tēla pucēšana (tai skaitā plastiskās operācijas, ja tās nav veiktas kādu nopietnu fizisku problēmu dēļ) liecina par zemu pašapziņu.

dainarozenberga* - 2011-11-12 01:21
Es esmu par to, ka esam dabiskas, apzinoties savu iekšējo un arī ārējo skaistumu.
No rītiem, kad jūtu sevī rīta enerģijas spēku un savas esības apzināšanos un esmu laimīga, es vienkārši izvēlos spilgtākas krāsas, baltu blūzi, piespraužu puķu piespraudi un izvēlos būt sievišķīga. Tas viss tikai apstiprina manu sajūtu - Dieva dāvana, ka man ir Brīvā griba - es izvēlos svinēt katru dienu!

Inese* - 2011-11-12 01:21
upss - šitas ir atkal vesels stāsts. Un man, protams, ir viedoklis par tām plastiskajām operācijām.
Bet droši vien, ka nebūtu īsti korekti par to runāt, jo man nav pašai savas pieredzes par šo tematiku.
Viss būtu it kā aprunāšana ko es domāju par to, ka kāds tā dara.

Visticamāk, ka tas ir pašapziņas jautājums un man ir paziņas un darudzenes, kas tiešām šo savu pašapziņas trūkumu konkrētā jomā ir kompensējušas ar kādu operāciju, bet tagad pateikt vai tas ir labi vai nē - to neņemos.
Zinu, ka Lazarevs tagad teiktu, ka tā ir pārāk liela pieķeršanās vēlmēm un savam izskatam un ka tā var nonākt līdz Dieva dāvanu nenovērtēšanai. Svijašs runātu par ķermeņa idealizāciju. Bet nu...droši vien, ka jāatcerās, ka Dievs mums ir dāvājis ne tikai ķermeni, bet arī brīvu gribu un izvēli.
Tātad ja kāds izvēlās taisīt operāciju, tad...visu cieņu viņa izvēlei.
Ja kāds to nedara - visu cieņu viņam.
Katram savs.

Aira* - 2011-11-23 20:50
Es sāku ar šodienu, ka esmu skaista, vesela un brīnišķīga...

annina - 2011-11-24 21:56
Es jums pilnīgi piekrītu! Tas ir simtreiz pārbaudīts ! -Bet, ja tu cilvēciņ, pārsvarā dzīvojies un raujies pa mājām, ja no rīta pieceļoties raudiens nāk, jo sāp visas locītavas, sprands, un tā kamēr esi iekustējies paiet kāda stunda , tad bišķi atlaiž - nudien negribas vairs ne pucēties, ne smaidīt, ne vispār runāt..

Maija* - 2011-11-24 22:34
Jā, es piekrītu,ka veselība ir ļoti liels pamats tam, lai varētu justies pašpārliecināti.. Ja tās nav, tad ir diezgan pagrūti smaidīt un justies satriecoši. Un līdz ar to cieš arī pašapziņa.
Kad man ir slikta veselība es tik un tā saku paldies Dievam, par visām tām lietām, ko spēju paveikt ar savu slikto pašsajūtu, saku paldies, ka ar sāpošu kāju, tomēr varu aiziet līdz darbam. Tas, protams, ne vienmēr strādā kā "zāles", dažkārt tikai kā ielāps, bet, neskatoties uz kritieniem atpakaļ, es ik pa laikam, klausot Inese ieteikumiem, cenšos iztēloties, ka man jau viss ir, ka esmu jau vesela, moža, enerģiska un kā veikli kustos. Un paralēli tam cenšos saprast, kas ir manas slimošanas un stīvuma cēloņi, kam nevaru piedot, kad krāju sevī aizvainojumu uz ko un par ko, kāpēc notikumi izraisa manī attiecīgo reakciju ....kaut kā tā. Un ceru uz izveseļošanos, jo Dievam noteikti ir skaisti nolūki attiecībā uz mani. Vismaz es tā ceru :)))

annina - 2011-11-25 04:25
Kad man ir slikti, es nekādīgi nevaru piespiest sevi domas novirzīt uz kaut ko citu, bezgalīgi manī kņudinās tas sliktais, vai domas vai sāpes. Gadās, ka pārslēdzos uz citu vilni , tad, kad esmu satikusi kādu patīkamu cilvēku ar ko esmu vienkārši tāpat parunājuusies( ne jau par savu sāpi ) , VAI arī palasījusi kaut ko saistošu , kā MĒRFIJS , SIŅEĻNIKOVS un tagad arī INESE !

Baiba* - 2011-11-25 16:15
Turaties, meitenes, tiecieties ar pozitīviem cilvēkiem, lasiet, klausieties pozitīvu, iedvesmojošu informāciju! Klausoties Pravdinu, man patika viņas minētais angļu teiciens :"Fake it until you make it"- burtiski- izliecies vai iztēlojies tik ilgi, kamēr tu to sasniedz (kļūsti par to, ko vēlies).

InKa* - 2012-01-25 23:44
Es pievienojos rakstam :) Dzīvot ir kļuvis tik ļoti patīkami kopš esmu uzsākusi savu Laimes terapijas ceļu :) Ja man iesākumā likās, ka visas tās runas ir pa gaisu, tad tagad man jāatzīst, ka mainot domāšanu un attieksmi, es tiešām jūtu pacilājumu un pati esmu "pa gaisu" :)
Pateicos par iespēju apgūt šo mācību :)
Sākiet ar sevi, dariet sevi laimīgas!!! Un dzīve atdarīs visās jomās :)