Kā es rakstu savu Laimes dienasgrāmatu


Komentārs:

Jannat* - 2011-10-25 20:36
Agnesiit, Tu mani savilnjoji sobrid - tik patiesi, un labs par dziives vienkaarsiibu, kaa arii laimes sajuuta ir muusos


autors: AGNESE PODNIECE

Sveika, Mīļā!!

Šodien tā pa īstam sāku iekārtoties savā jaunajā Laimes Dienasgrāmatā.  Jau kuro reizi pārslidinu plaukstu pār skaisto vāku, reljefiem burtiņiem, punktiņiem.. noņemu gumiju, lappuses paveras. Jaunas, baltas, pagaidām vēl tikai Ineses piepildītas. Tukšās gaida mani, manus šīsdienas laimes mirkļus.

Manā īpašumā šobrīd ir pusotra Pateicības dienasgrāmata un šī pāris dienas atpakaļ, ļoti siltā un Ineses mīlestības piepildītā,  grāmatas svētku vakarā,  iegūtā Laimes dienasgrāmata.

Savu pirmo Pateicības dienasgrāmatu sāku rakstīt šī gada februāra beigās.  2010.gada decembra sākumā pirmo reizi satiku Inesi. Inesi, kura ar savu apņemšanos, milzīgu ticību, mīlestību un paļaušanos, bija ļoti spilgts piemērs man un mums visām, ka dzīvē viss ir iespējams, ja vien tu lūdz, tici un rīkojies.

Nu, lūk, un arī es nolēmu sākt rīkoties. Jo cik bieži ir tā, ka mēs zinām tik daudz, esam lasījušas, mācījušas, iegaumējušas un atcerējušās.. un aizmirsušas, jo neesam pielietojušas praksē.

Es nolēmu sākt ar Pateicības dienasgrāmatu.

Jo kādā no grāmatām biju lasījusi, ka pateicība ir viens no sešiem pārpilnīgas un laimīgas dzīves  pavedieniem. Un es taču pilnīgi noteikti vēlējos, lai mana dzīve ir tāda. :)

Pateicība atklāj dzīves pilnību. Tā pārvērš to, kas mums pieder, par pietiekamu un par vēl ko vairāk. Tā pārvērš noliegumu piekrišanā, haosu kārtībā, apjukumu skaidrībā. Tā var pārvērst maltīti dzīrēs, ēku par mīļām mājām, svešinieku par draugu. Pateicība piešķir jēgu mūsu pagātnei, sniedz mieru šodienā un rada priekšstatu par rītdienu” M. Bītija

Man nepatīk instrukcijas un norādījumi, tādēļ ieteikto piecu labo lietu pierakstīšanas vietā ik vakaru, nolēmu – rakstīšu trīs, jo piecas likās tik daudz. Likās, nu nevar šodienas apstākļos ar cilvēku atgadīties piecas patiešām jaukas lietas, kuras tad nu vakarā pierakstīt.

Tagad atšķirot savas pirmās Pateicības dienasgrāmatas lapu, redzu trīs biklus ierakstus:

Paldies, tev Dievs, ka : 

1.Mēs šodienu nodzīvojām mierā un saskaņā.

2. Mums bija iespēja tikt pie tīra un garšīga avota ūdens.

3. Mēs apciemojām mammu  un tēti, un paēdām kopā svētdienas pusdienas. 

It kā nekas īpašs, parasta svētdiena. Pamostamies, pabrokastojam, ar kannām aizbraucam uz Tukuma avotiņu pēc ūdens, un atpakaļceļā apciemojam vīra vecākus. Parasta diena. Parasta svētdiena. 

Bet patiesībā ļoti bagāta svētdiena, ja vien tu saskati un novērtē to.

Es novērtēju. Ļoti. Varbūt tādēļ, ka  jau vairāk kā desmit gadus man nav iespēja apciemot savu mammu un tēti.

Vīra vecāki patiesi un no sirds ir kļuvuši arī par maniem vecākiem.  Ar vīru dažkārt smejamies – mēs esam gandrīz kā dvīņi – ar vienu mammu un tēti, un kopā ilgāk nekā atsevišķi – no saviem 38 dzīves gadiem, kopā esam 22. :)

 Es novērtēju abu mīlestību, rūpes, un kā jau vecākiem pienākas, dažkārt arī raizes par sen jau pieaugušiem bērniem. No sirds un ar mīlestību. 

Es novērtēju un atgādinu savam mīļajam, ka šis ir laiks, kad mēs varam mīlēt savus vecākus. Mīlēt, kamēr viņi ir kopā ar mums. Un priecāties. 

Pašķirot tālāk savu Pateicības dienasgrāmatiņu, jau sestajā ieraksta dienā redzu, ka trīs ierakstu vietā ir četri.

14. dienā (rakstu katru dienu) – jau divu lapaspušu garumā. Un ieraksti vairs nav bikli, nedroši un īsi, bet tie ir emociju, laimes un prieka pilni. 

Es iekšēji gavilēju, kad rakstu Tev, mīļā, šīs rindiņas, jo zinu, -  ja vien Tu pamēģināsi, un sāksi rakstīt savu Laimes Dienasgrāmatu, Tu piedzīvosi brīnumu. Pavisam vienkāršu, bet patiesu brīnumu.

Tu vienkārši būsi pavisam cits cilvēks pēc tam, kad apzināti ik dienas pateiksies par savām vienkāršajām, it kā pašsaprotamām dzīves bagātībām.

Tu būsi iekustinājusi kādu senu garīgu likumu, kas sasaucas arī ar Bībelē rakstīto: jo vairāk tev pieder un jo vairāk tu par to pateicies, jo vairāk tev tiks dots.

Manā gadījumā es atguvu spēju saskatīt un novērtēt savas bagātības pirms es esmu tās zaudējusi (jo cik gan bieži esam lasījušas, ka vienmēr kaut kas atgadās, līdz cilvēki sāk novērtēt to, kas tiem ir dots)

Es izvēlos pārlūkot un novērtēt visu savu bagātību: veselību, mīlestību, brīnišķīgas attiecības, veselu un laimīgu bērnu, mājīgu, siltu un mīļu māju, divus dzīvespriecīgus, veselus un smaidīgus prieka kamoliņus – franču buldodziņus, kuri sagādā visai ģimenei milzīgu prieku ik dienas. Par draugiem, par  darbu uz kuru, ikdienas dodos ar prieku, kolēģiem, ar kuriem jūtos kopā harmoniski un labi, par iespēju pelnīt naudu, būt paēdušai, un dažkārt arī palutinātai.

Es atguvu laiku, lai gan pirms tam likās, ka tas skrien. Es sapratu, ka ne jau laiks skrien , bet patiesībā skrienam mēs.

Brīdī, kad tu pamosties laicīgi, un tev atliek laika, vēl guļot gultā pateikties par saldi izgulēto nakti, un brīnišķīgo rītu, tev pietiek laika ieskatīties spogulī sev acīs, un pateikt – Labrīt, smukiņā!! Tev šodien būs laba diena!! Tu atceries sabučot visus savus mīļos pirms iziešanas no mājas, un novēlēt – Jauku dienu! Tu atceries pacelt acis uz debesīm  pa ceļam uz sabiedrisko transportu, lai papļāpātu ar Dievu un VisumuJ un ieraudzītu rīta netveramo tīro un svaigo skaistumu. Šis mirklis ir mirklis, kad tev ir iespēja ar pilnu krūti ieelpot laimi un mīlestību.. ja vien tu to vēlies..

Un tu vēlies.. jo kā gan tu vari cerēt saņemt ko vairāk, neprazdama novērtēt to, kas tev jau ir..

Un tieši tādēļ es šovakar atveru savu jauno, Ineses radīto, izloloto un dāvāto  Laimes Dienasgrāmatu, un sāku iekārtoties tajā.. ar savām pirmajām ielīmētajām puķītēm, taurenīšiem un sirsniņām, ar saviem pirmajiem, patiesajiem un vienkāršajiem laimes mirkļiem.. ar visu, visu, visu savu bagātību, laimi un mīlestību...

Un esmu ārkārtīgi pateicīga par šo iespēju! Un no sirds novēlu piedzīvot šo vienkāršo mīlestības pilno brīnumu arī Tev, man mīļā! Pamēģini! :)

Komentāri (32)  |  2011-10-24 17:11  |  Skatīts: 8940x         Ieteikt draugiem       TweetMe   
Dzintra Č.* - 2011-10-24 18:40
Cik silti un jauki. Jā tā dienasgrāmatas rakstīšana tiešām ir viena brīnumjauka lieta.



Inese* - 2011-10-24 18:56
Ak, Agnesīt, mīļā! Lasu Tavu rakstu un man birst asaras no prieka, jo zinu cik viss Tavs rakstītais ir patiess. Zinu kā tas viss strādā un kādu laimi var piedzīvot no brīža, kad sāc pateikties un novērtēt to, kā dzīvo.
Atceros laiku, kad Tu tikai sāki rakstīt savu pateicības dienasgrāmatu un kā dalījies ar mums jauno lektoru nodarbībās par to, cik tas vērtīgi.

Kad es rakstīju laimes dienasgrāmatā savus stāstus, bieži iedomājos par Tevi un ar kādu prieku un gandarījumu Tu raksti savu dienasgrāmatu. Tu man biji kā iedvesmas avots šim izdevumam. Paldies Tev par to!

Lai mums katrai ir īpašs šis laimes dienasgrāmatas rakstīšanas laiks!!!

Diāna* - 2011-10-24 18:59
Paldies par silto un mīļo rakstu!

Baiba* - 2011-10-24 21:10
Paldies, Agnese, ļoti sirsnīgs raksts!

Baibiņa :)** - 2011-10-24 21:35
Jā,arī es saku PALDIES Agnesei par iedvesmas pilno rakstu :)

:) Un,kaut arī es jau esmu sākusi ieelpot Inesītes veidoto -brīnišķīgo dienasgrāmatiņu.....man liels prieks,ka arī no Tava raksta man ir no kā atkal pamācīties un iedvesmoties!!!

Lai mums visām viss labais tikai vairojas!!! :)


Gunita* - 2011-10-25 00:00
Burviigs,iedvesmojos rakstins!Paldies! Es vel skirstu tuksas lapa un it ka bailojos vai neuzdrosinos tajas rakstit,bet ta tacu tagad ir mana Dienasgramata. Bus jaraksta,tas vienkarsas un ikdieniskas lietinas,bet tam ir taa liela noziime.

Elīza* - 2011-10-25 01:19
Agnese, Tu raksti, ka atguvi laiku. Vai Tu varētu paskaidrot sīkāk, kā Tev tas izdevās? Jo arī man šķiet, ka laiks skrien un nevaru paspēt pat sevis nosprausto minimālo programmu, nemaz nerunājot par citām lietām, ar ko gribētos nodarboties, bet nesanāk laika trūkuma dēļ :(

AgneseP.* - 2011-10-25 04:24
Es tik ļoti, meitenes priecājos, ka man izdevies iedvesmot jūs!! Es tik ļoti priecājos, Inese, ka spēju iedvesmot arī Tevi, jo mēs tik bieži un labprāt ņemam no Tevis, jauki, ka man izdevies kaut nedaudz iedot Tev arī no sevis.
Elīza, par laika iegūšanu, jā nepaskaidroju neko sīkāk, lai arī gribēju rakstīt vēl un vēl, bet sapratu,ka jau tā tik ļoti gari viss sanāk..:)
Bet bija tā. Apmēram divus mēnešus pēc tam, kad biju diendienā rakstījusi savu Laimes dienasgrāmatu, es pēkšņi pamanīju, ka šis pavasaris ir neparsti garš. Es katru dienu, dodoties uz mežu pastaigā ar sunīšiem, ievēroju katru izmaiņu dabā, katru smaržas niansi gaisā, es laikam biju sākusi vairāk vērot, vairāk izbaudīt, vairāk saskatīt. Es nezinu. Bet šis atklājums priekš manis bija milzīgs prieks. Atceros kādu pavasara dienu mežā, kad piefiksēju sevi vienkārši stāvam un vērojam jaunos zāles asniņus un smaidam:) Kādreiz es vienkārši izgāju savu apli pa mežu, jo suņiem taču jāstaigā. Tad tagad es redzēju, es vienkārši biju sākusi redzēt!!! Un es nebiju veikusi kaut kādu lāzeroperāciju acīm, es laikam vienkārši, pateicoties savai Laimes dienasgrāmatai, biju iemācījusies saskatīt visus tos brīnumus, kas ikdienas mums ir apkārt ir par pilnīgi baltu velti, bet, kuras mūs tik ļoti var iepriecināt.
Tādēl es saku, ka biju atguvusi laiku. Jo kā daudzas meitenes arī es bieži biju brīnijusies - kā laiks skrien. Tikai tad es sapratu - apstājies, atver acis, paliec rāma, vēro un tu ieraudzīsi, ka patiesībā skrien tu.
Cik bieži cilvēki saka - man nav laika. Bet patiesībā laiks ir visu laiku. Ir tikai tevis noteiktās prioritātes, kuras, ja vien tu vēlies, vari pārkārtot tā, lai justos patiesi laimīga.
Vai zini, kad es lasu visas savas mīļās grāmatas - dienās, kad izvēlos savu auto atstāt mājās un doties uz darbu ar villcienu. Tās ir manas laimīgās dienas, jo vakaros pēc darba, vakariņu gatavošanas un suņu pastaigas, parunāšanās ar ģimenes locekļiem, palasīt izdodas pavisam maz.
Vai zini, kad es veicu savas meditācijas? Brīžos, kad izvēlos doties ar kājām no vietas punkta A uz punktu B, atsakot vīra piedāvājumam mani aizvest.
Es apzināti metu nost no savas dzīves visu ar, ko esam pamazām apauguši - pulksteņi, mobilie tālruņi, automašīna pie rokas jebkurā brīdī un jebkurā laikā, internets, datori un absolūti bezjēdzīgais pārītis TV un prese.
Norimstoties, dažreiz atsakoties no komforta - auto nomainot ar veselīgām, mierigām un meditatīvām pastaigām, izvēloties izslēgt TV, klusumā un mierā pasēžot ar savu Laimes dienasgrāmatu, es saprotu un sajūtu to, ko pasaules gudrie mācījuši gadu simtiem - LAIME IR MŪSOS. Patiesa laime ir mums dabiska. Ar to mēs esam piedzimuši. To nevar iegūt, jo tā jau ir mūsos. Un viss. Tik vienkārši.
Bet pavērojot cilvēkus mums apkārt, ieklausoties cilvēkos mums apkārt, mēs ieraugam un sadzirdam, ka gandrīz ikviens visu dara pilnīgi pretēji - skrien prom no tās vietas, kur patiesā laime vienkārši ir no dabas jau ielikta. JOcīgi.
Tādēļ, es veicu inventarizāciju savā ikdienā. Un daru to ar prieku. Un atkārtoju.. ar dubultu prieku...
un mācos koncentrēties, un laimi meklēt savā iekšējā pasaulē, nevis ārējā, iepazīt un paļauties uz savu Patieso būtību, nevis uz savu EGO, apzināti bremzēju mūžīgo skriešanu .. un skriešanu, jo tagad es zinu, ka laime ir tepat, nevis tur... kaut, kur aiz stūra, kaut kur nākotnē, kaut, kur citā ģimenē. Laime ir manī, tieši šeit un tieši šobrīd. Tā tikai klusiņām un pacietīgi gaida, lai tu to pamanītu un novērtētu..:)

xxx* - 2011-10-25 04:29
:)

Diāna* - 2011-10-25 05:01
Un vēl viens paldies:)

Daina* - 2011-10-25 05:07
Tik ļoti, ļoti skaisti un patiesi! Es piekrītu katram vārdam! Paldies, mīļā! :) Es smaidu!

Solvita* - 2011-10-25 18:21
Skaisti gan!
Pateicos par jauko rakstu un burvīgo papildinājumu.


Laila* - 2011-10-25 19:47
Paldies, mīļā! Tik burvīgi Tu raksti. Un prieks, Tevi te sastapt!
Arī man ir izdevies sajust, ka laime patiesi mīt mūsos. Un ir fantastiski laba sajūta, kad pats to saproti. Šovasar, skrienot pa tikko pielijušu mežu, no šīs sajūtas pat raudāju, cik skaists viss bija. Un tādā mirklī tu saproti, ka esi dabas sastāvdaļa un tev gribas apskaut visu pasauli šajā laimes sajūtā un dalīties ar to. Jā, patiesā laime mūsos ir ielikta no dabas, bet mūsu varā ir izvēle, būt laimīgam vispirms ir JĀIZVĒLAS. Pajautā sev: "vai tu gribi būt laimīgs?" Un nekādu "bet", ja man būtu tas vai šitais.... Viss ir šeit un tagad, šajā mirklī. Ir jāvelta vienas un tās pašas pūles, lai justos vai nu laimīgs vai nelaimīgs. Viss ir tavās rokās. Un tā ir tikai un vienīgi katra mūsu abildība ko mēs izvēlamies. Nevienam citam uz šīs pasaules nav pienākuma darīt tevi laimīgu. Ne tavai mātei, ne tēvam, ne laulātajam draugam, ne draudzenei, ne bērniem, ne priekšniekiem, ne kolēģiem un draugiem un pat ne tavam horoskopam. Tā ir tava un tikai tava atbildība. Un vēl ir tā, kad esi izvēlējies būt laimīgs, ar to vien nepietiek. Laimē ir jāvingrinās. Jā, un es to daru. Zini kā? Es iekļauju laimi katrā savā dienā. Atvēlu laiku sevis lutināšanai. Nu piemēram, uzvelku no rīta savas mīļākās drēbes, pārsteidzu dēlu ar brokastīm gultā vai pati brokasīts notiesāju milzīgu kūkas gabalu. Citā dienā es baudu pastaigu pa parku ar savu krustdēlu, mēs barojam pīles un paši ēdam šo maizi pilnām mutēm. Citā reizē tās ir nesteidzīgas un stundām ilgas pusdienas vai vakariņas ar mīļiem cilvēkiem. Vai šopings ar draudzeni. Smeldzīga filma, kad gribas raudāt. Komēdija, kad gribas izsmieties. Ineses seminārs vai jogas nodarbība, kad gribas stiprināties garīgi. Un man tas dod milzīgu prieku, bagātina un ļauj justies laimīgai un tādas dienas ir piepildītas, bez tukšuma sajūtas. Un reizēm es noklausos sarunas ar sevi, es nebēgu no tām, bet ja man tās nepatīk, es tās apzināti izmainu.
Man patīk tas teiciens svinēt dzīvi un es apzināti svinu šo Dieva doto dāvanu, ar pateicību, ka man ļauts to piedzīvot.

Maija* - 2011-10-25 19:56
Acīs sariesās asaras lasot komentāru sadaļā Tavu papildinājumu rakstam, Agnese, cik skaisti un reizē vienkārši Tu spēj saskatīt laimi sevī un ikdienā! Es esmu tikai pašā pašā ceļa sākumā un gribētu būt tik iekšēji stipra un laimīga bez ārējo apstākļu ietekmes. Bet vai tiešām pietiek tikai ar priecāšanos par sīkumiem ikdienā un pateicībām par tiem, lai attīstītu sevī šādu spēku?
Vakar veicu savu pirmo ierakstu Laimes dienasgrāmatā. Ilgi baidījos "sasmērēt" baltās un tīrās lapas, bet tad saņēmos un ierakstīju savus dienas pozitīvos novērojumus un sajūtas. Patiesībā jāsaka, ka tie pagaidām man šķita tādi samocīti teikumi, kā jau Agnese raksta par sevi - trīs biklas pateicības, taču šis raksts iedvesmo un iedrošina, ka vēlāk es/mēs kļūsim par "laimes mirkļu ķērājām" kā kādā komentāru sadaļā izteicās Inese. Pirmais solis vienmēr ir nedaudz grīļīgs, kā bērnam, kurš mācās staigāt, bet vēlāk nav paturams. Paldies Inesei, paldies, Agnesei, paldies Jums visām ,kas dalās ar savām pārdomām un pieredzi, kādam cilvēkam - man- tas šobrīd ārkārtīgi palīdz piecelties no pelniem. Mīļās, sūtu jums savu milzīgo pateicību!

Elīza* - 2011-10-25 20:09
Maija, turies! :) Mēs esam ar Tevi un pats Dievs ir ar Tevi ;) Viss būs labi :)

Maija* - 2011-10-25 20:26
Paldies, Elīza! Paļāvība uz Augstākiem spēkiem, Dievu arī tas man vēl jāiemācās. Jānotic, ka Dievs mīl mūs visus tādus, kādi esam. Tas taču arī varētu būt solītis pretī sevis iemīlēšanai, vai ne? Ka ja esi laba Dievam, kālab nemīli pati sevi?!

Mairita* - 2011-10-25 20:33
Super Agnese! Tavs komentārs sapurina, pastāstot par būtisko mierīgi un plūstoši. Un īstenībā pats būtiskais arī ir šis miers un plūstošums mūsos.
Vakar arī gāju ar kājām no centra (darba) uz Purvciemu (mājām) un baudīju katru mirkli. :)))

Jannat* - 2011-10-25 20:36
Agnesiit, Tu mani savilnjoji sobrid - tik patiesi, un labs par dziives vienkaarsiibu, kaa arii laimes sajuuta ir muusos

Baiba* - 2011-10-25 20:38
Esmu secinājusi, kad domāju vai palīdzu tiem, kuriem iet grūtāk, nekā man, manī ielīst milzīgas pateicības jūtas par visu to, kas man ir dots un espēju novērtēt vismazāko ikdienas sīkumu. Viss pastāv tikai salīdzinājumā. Nevajag, protams, novērsties no savām problēmām, lai risinātu citu vietā viņu problēmas, tas, ko es gribēju pateikt, ir- saskatīt pasauli plašākā perspektīvā, ka ne viss griežas tikai ap mani un manām problēmām.

Baiba* - 2011-10-25 20:43
Un vēl - Laila pareizi saka, laimē ir jāvingrinās, es to saprotu tā, ka katru dienu atrodu iemeslu pasmaidīt un bū't laimīgai, katru dienu atkal un atkal lasu pozitīvas grāmatas, rakstus utt. Tas tāpat kā ar jebkuru lietu- la mēs palaižamies slinkumā, mēs to zaudējam. Tāpēc ir tik labi, ka ir šādas pozitīvas lapas, grāmatas, cilvēki, kas atbalsta viens otru garīgumā, laimes mirkļos un pārdomās, dalās savās atklāsmēs un pieredzēs, paldies jums visām! Bučas! :)

Elīza* - 2011-10-25 21:16
Maija, kādu laiku atpakaļ te bija links, kur varēja iegūt Ramtas Balto grāmatu. Palasīju dažas nodaļas. Tā ir ļoti laba grāmata, palīdz saprast, kas ir Dievs, kas esam mēs, ko mēs šeit daram utt. Vislabāk man patika šāda doma, kas bija rakstīta tai grāmatā: gribi ieraudzīt Dievu? Pieej pie spoguļa. Tu skaties Dievam tieši sejā :)

Vēl tur bija teikts tā: mēs ikviens esam daļa no Dieva, bez kuras Dievs vairs nebūtu pilnīgs. Dievs ir visur - cilvēkos, zemē, mākoņos, vējā, lietū, ūdenī, kokos, puķēs, putnos, debesīs, dzīvniekos, pat gaisā, ko mēs elpojam, ir Dievs, nu visā, visā, kas dzīvs, ir Dievs. Pietiek vien aizdomāties par to, apzināties to kaut uz mirkli, un pārņem milzīga mīlestības sajūta :) Un šī doma man palīdz sākt just mīlestību pret pasauli. Jo kā gan var nesākt iemīlēties tajā, ja saproti, ka tas ir Dievs :)

Un vēl tur bija: ka Dievs mūs visus tik ļoti mīl, ka ir devis Brīvību - izvēles brīvību. Būt, par ko vien mēs vēlamies, dzīvot, kā vien mēs vēlamies, nodarboties, ar ko vien mēs vēlamies. Brīvību iepazīt tumsu un gaismu. Dot Izvēles brīvību esot augstākā mīlestības izpausme. Tur bija teikts, ka Dievs, savā bezgalīgajā mīlestībā uz mums, kļūst par visu, ko vien mēs "vēlamies" (par to, ko mēs domājam, par to, ko mēs jūtam). Gan par gaismu, gan par tumsu Viņš kļūst. Kā bija teikts Secret filmā - your wish ir my command (Tava vēlēšanās ir rīkojums man).

Esmu tādā sajūsmā vien no tām pāris nodaļām, ko izlasīju, ka pat izstāstīt nevaru :) Tā grāmata patiešām sniedz atbildes uz daudziem jautājumiem. Un vislabāk man patīk tas, ka Ramta nevis vienkārši pasaka - ir tā, un ir tā, bet ar jautājumiem, ko uzdod lasītājam, pierāda, ka tā tas patiešām ir.

Vispār iesaku ikvienam šo grāmatu izlasīt. Personīgi man tā palīdz noticēt tam, ko lasam visās gudrajās grāmatās, tam, ko mums visiem Inesīte mīļi māca :) Ka tas viss patiešām ir patiesība, ka tas viss patiešām darbojas. Nu jau man patiešām sāk rasties aizdomas, ka mēs visi esam savu dzīvju autori :))

?* - 2011-10-25 21:45
Kas ir Ramta?

AgneseP.* - 2011-10-25 22:01
:)) sāk rasties aizdomas...:)) redzi, kā tas palēnām notiek... mēs lasam, mēs mācamies, mēs augam ... un mūsu aizdomas pārvēršās par pārliecību un ticību. Tas ir tik forši!!!

Un vēl par pateicību domājot, šorīt no rīta atcerējos kādu salīdzinājumu. Iedomājies, tu gatavo garšīgas vakariņas saviem mīļajiem. Tu dari to ar īpašu maigumu, rūpēm un mīlestību, tu jau iztēlojies kā viņiem garšos, viņi tevi slavēs, un pieprasīs papildus porcijas. Un no šīm domām vien, tu iedvesmojies, un gatavo ar vēl lielāku mīlestību.
Pienāk vakariņu laiks, kad ģimene ir ieturējusi maltīti, un tu tā kā gaidi, kad kāds tevi paslavēs, bet neviens to nedara. Pusaudžu bērns aiziet no galda pat nepateicis, paldies. Pēc mirkļa pazūd vīrs, kaut ko nomurminot klusi zem deguna:)
Kā tu jūties? Ar cik lielu mīlestību un iedvesmu nākamreiz tu gribēsi iegrimt kulinārijas mākslā, lai pārsteigtu savus mīļos? Noteikti, ka gribēsi, bet tavs entuziasms, iespējams būs mazinājies.
Un tāpat ir ar Visumu. Tas cenšās katru dienu mūs iepriecināt, mūs pārsteigt, bet cik bieži mēs to saredzam, un cik bieži mēs pasakam paldies!:)
Es jau esmu ieradusi dienas laikā vēlēties, esmu pieradusi, ka saņemu to, un esmu arī pieradusi uzreiz pacelt acis uz debesīm un platu smaidu pateikt, paldies,mīļais!!!
Un tā mēs dienas laikā sarunājamies un spēlējamies. Es viņu izaicinu - vēlos, viņš man tik pat izaicinoši, it kā vēlēdamies pateikt - tu tiešām netici, ka es to varu?, atbild:)
Vēlos tikt mājās ātri, bez sastrēgumiem. Es tieku. un pasaku, paldies, mīļais. Vēlos veiksmīgu un piepildītu darba dienu, un es saņemu. Vēlos tikt sausa mājās, kad līst, un es saņemu saules apspīdētas debesis uz mirklīti, kamēr tieku līdz mājām. Un pasaku paldies!! Un jo vairāk es saku paldies, jo lielāki un neticamāki brīnumi notiek:) Bet šis jau ir laikam citas, nākamās saruna stāstiņš.
Bet, jā. Mēs taču katra vēlamies saņemt mīļu paldies par mīlestību, par kādu darbiņu, par rūpēm vai kādam veltīto laiku. Un no savas pieredzes varu teikt, ka mēs neesam vienīgās, kas to gaida...:)

xxx* - 2011-10-25 22:14
Ramta. Baltā grāmata (krievu valodā)
http://failiem.lv/u/hwjevnw

litalita - 2011-10-26 03:29
Beidzot es ar varu ko te ierakstīt, lasu šo mājaslapu jau ilgi, kādu laiku atpakaļ biju reģistrējusies, bet nekādi nevarēju atcerēties lietotājvārdu un paroli...Tikko, pārlasot Agneses rakstu un komentārus man tie atausa atmiņā... Paldies par visiem rakstiem, informācijām, komentāriem...šī lapa, tās veidotāji izstaro gaismu, siltumu, spēku un mīļumu! Arī es var teikt pat vēl nesen esmu nonākusi pie tām pašām sajūtām [citēšu]: "Un tādā mirklī tu saproti, ka esi dabas sastāvdaļa un tev gribas apskaut visu pasauli šajā laimes sajūtā un dalīties ar to. Jā, patiesā laime mūsos ir ielikta no dabas, bet mūsu varā ir izvēle, būt laimīgam vispirms ir JĀIZVĒLAS. Pajautā sev: "vai tu gribi būt laimīgs?" Un nekādu "bet", ja man būtu tas vai šitais.... Viss ir šeit un tagad, šajā mirklī. Ir jāvelta vienas un tās pašas pūles, lai justos vai nelaimīgs."
LAI MUMS VISIEM IZDODAS!




Lapa | 1 [2] |

Atpakaļ