Sestdien braucu uz Madonu un kā vienmēr, kad man ir tālie semināri, pa ceļam paklausos radio. Arī šoreiz bija tāpat. Raidījuma tēma bija par mīlestību un raidījuma vadītājs kopā ar psiholoģi runāja par to – cik ilgi mīlestība ir akla un kad pienāk tas brīdis, kad cilvēks ierauga īsto realitāti un pārstāj sevi mānīt.

Braucu un domāju – diez kāpēc ir šāds viedoklis un kādēļ ir šāds uzstādījums. Kāpēc jau sākotnēji cilvēkiem ir jāiestāsta, ka iemīlēšanās un mīlestība ilgst tikai kaut kādu skaitu mēnešu vai gadu un pēc tam nu „tad tu viņu ieraudzīsi īstā gaismā”. Tāpat kaut kur esmu dzirdējusi sabiedrībā zināmu viedokli, ka mīlestība ir ķīmisks process, kas ilgst augstākais 3 vai 4 gadus. Jautājums – un kas tad notiek pēc tam? Rutīna? Pieķeršanās? Bailes palikt vieniem? Vai tiešām – mīlestības tajā visā vairs nav?

Neticu.

Esmu uzaugusi mīlošā ģimenē, kur vecāki viens otru mīlēja 40 gadus, zinu par saviem vecvecākiem, kas viens otru mīlēja visu mūžu, zinu savu dzīvi, kad mīlestība ar kopdzīves gadiem tikai pieaug. Par kādiem gan pārejošiem ķīmiskiem procesiem to var nosaukt.

Nē, es gan neuzskatu, ka mīlestība dara aklu.

Manā skatījumā viss ir pilnīgi otrādi. Es uzskatu, ka mīlestība mums atver acis un tieši tad kļūstam redzīgi. Ieraugam cilvēka dvēseli, saskatām cik viņš ir skaists. Un diemžēl, ja pazūd mīlestība, vai pareizāk sakot, ja prāts ņem virsroku un mēs paši totāli sagraujam mīlestību, tad kļūstam akli un vairs neredzam skaisto un labo. Un pietiek atvērties mīlestībai, kā atkal spējam priecāties par dzīvi un baudīt laimi, prieku un fantastiskas attiecības.

Raidījumā kā piemērs tika pieminēta Blaumaņa Kristīne, kura, lūk, dēļ šīs „aklās mīlestības” ir aizgājusi no citām attiecībām (kā zināms – no precībām ar Akmentiņu) pie Edgara. Un tajā brīdī es biju gatava zvanīt uz radio un pārjautāt psiholoģei – kā no psihologu viedokļa tad būtu pareizi? – vai izvēlēties stabilu vīrieti ar kārtīgiem ienākumiem, bet kuru viņa nemīl? Vai tomēr būt kopā ar savu mīlestību, kaut arī viņam ir tāda daba, kāda ir?

Es esmu Kristīnes pusē. Es esmu mīlestības pusē. Nu nevar dzīvot ar nemīlamu vīrieti, kaut arī viņš ir stabils un labi pelna. Tā ir nodevība pašai pret sevi. Tā ir nodevība pret savu mīlestību. Pret savu dvēseli.

Cits jautājums ir par to kā palīdzēt savai mīlestībai atmest kaitīgus - graujošus ieradumus. Bet arī to var tieši ar mīlestību. Ja mēs pašas augam, mūsu cilvēks līdz ar mums aug un mainās.

Īstenībā, ir tik daudz pārraižu un raidījumu, kurā cilvēki runā tik ļoti pretēji Visuma un Dieva kārtībai. Un negribas jau strīdēties. Un negribas kritizēt. Par sevi – es varu vienkārši izvēlēties neklausīties. Bet ir tik ļoti žēl, ka tos, kuri šobrīd ir meklējumos un savu īsteno vērtību sistēmu tikai veido – tos šādi pētījumi, pieņēmumi un komentāri ietekmē. Starp citu dažreiz var tikai pabrīnīties cik ļoti liels spēks ir sabiedrības domai, profesionāļu viedoklim par kādu konkrētu jautājumu.

Tādēļ – īstenībā atkal nonākam pie atbildības par to, ko klausāmies un kam ļaujam nosēsties mūsu zemapziņā.

Jo vairāk tajā būs šaubu un mīlestības nolieguma, jo dzīvē grūtāk izveidot mīlestības piepildītas attiecības.

Es Tev novēlu būt pārliecinātai par mīlestības spēku un par mūžīgu mīlestību. Tā tas vienkārši ir! :)

Un kā domā Tu?

Sūtot labas domas,

Inese