Ja šo rakstītu laikā pirms vēlēšanām, Tu noteikti padomātu, ka esmu ļāvusies iesaistīties priekšvēlēšanu kampaņā.

Tā tiešām nav.

No politikas stāvu tālu. No politiķu kritizēšanas arī. No slavēšanas arī.

Un vispār, šai mūsu sarunai nebūs nekāda sakara ar politiku un tas, ka runāju par to šobrīd, ir tikai vēlēšanu paspilgtinātas manas emocijas šajā sakarā.

Aptuveni vienreiz gadā man uznāk tāda milzu mīlestība pret savu zemi, ka pilnīgi jāraud. Pārējā laikā tā vienkārši ir milzīga mīlestība, ko varu salīdzināt ar mīlestību pret savu ģimeni, pret vecākiem, pret vecvecākiem, pret bērnības atmiņām un visu to labo, ko esmu savā dzīvē piedzīvojusi.

Atceros, ka apmēram gadu atpakaļ noskatījos kādu pārraidi par Latvijas izlaupīšanu, un tajā brīdī sapratu, ka tik ļoti mīlu savu zemi, ka ir tik ļoti žēl par to, kas notiek, ka radīšu pozitīvās domāšanas centru tieši Latvijā, ka runāšu par visbrīnišķīgākajām lietām tieši latviešu valodā un tieši ar latviešiem, ka pati palīdzēšu Latvijas cilvēkiem būt laimīgiem. Ka noteikti nebraukšu „pasaulē laimi meklēt” tikai tāpēc vien, ka citās valstīs ir labākas pelnīšanas iespējas, dzīvošanas iespējas, vai sociālās garantijas.

Manā skatījumā tas ir tas pats, kas secināt, ka mani vecāki nav gana labi, izvēlēšos tagad citus, kuriem smukāka māja.

Skarbi?

Jā.

Bet mēs jau zinām, ka paši esam savas dzīves autori un viss ir mūsu pašu izvēle. Un arī tas, vai darām kaut ko, lai situāciju labotu, vai arī tieši otrādi – sākam runāt cik viss slikti un ka citur labāk. Tā veicinot to, lai notiek, kā runājam.

Pats svarīgākais ir atcerēties, ka ir pamatvērtības, bez kurām dzīvi nevar sakārtot. Un tā īsteni laimīgs bez šīm vērtībām nevar kļūt. Tā ir mīlestība uz Dievu, mīlestība uz ģimeni, mīlestība uz savu zemi, savu valsti, mīlestība uz cilvēkiem, kas ir ap mums.

Ja iedomājamies, cik maza ir Latvija pasaules kontekstā. Un, ja paši to nemīlēsim un ja paši to nodosim, kas tad būs? Kas būs ar mums pašiem? Un kas būs ar Latviju?

Aizvakar braucu uz Tērveti. Ja Tu zinātu, cik tas ceļš bija skaists. Cik sakopti lauki, cik skaista daba, cik sirsnīgi cilvēki. Un tas viss tik daudz senām atmiņām saistīts.

Atceros, ka kādreiz bērnībā braucām uz Svētes pusi pie radiem ciemos, kā braucām uz Zaļenieku pusi un tētis vienmēr stāstīja par savām bērnības un jaunības gaitām. Tur viņš dzīvojis savā bērnībā, tur gājis skolā, tur uz pirmajām ballēm utt. Un pati Tērvete tik skaistām atmiņām pielieta, kur esmu bijusi tik daudz dažādos savas dzīves periodos. Gan lielās māsas kāzu dienā, gan mazās māsas bērnības svētkos, gan vecāku kāzu jubilejā, gan vienkārši kādā skaistā ģimenes izbraucienā.

Vai citas zemes skaistums varētu man dot šo bezgalīgo mīlestību un skaisto atmiņu piepildīto sajūtu?

Protams, ir skaisti aizbraukt un paskatīties pasauli, bet... tik labi ir pēc tam atgriezties mājās, kur visam ir daudz dziļāka jēga, daudz stiprākas saknes un daudz piepildītāka šodiena.

Kāpēc?

Tāpēc, ka šeit ir mūsu saknes. Ka šeit ir dzīvojuši mūsu senči. Arī viņiem bija savi sapņi, savi ideāli un galu galā mīlestība, kā rezultātā radāmies mēs.

Un galu galā, kad mēs vēl bijām tikai dvēseles un gatavojāmies iemiesoties uz Zemes, jau tad mēs izraudzījāmies kontinentu, valsti, ģimeni, kurā dzīvot un iziet savas dzīves mācības.

Un ja reiz izdarījām tādu izvēli, tad nevajag sevi vairs nodot.

Ja mēs paši sevi nododam, tad vienmēr atradīsies kāds, kurš nodos mūs. Viss strādā kā bumerangs. Visums tikai atspoguļo to, kas ir mūsos.

Ja redzēsi cik skaista un bagāta ir Tava zeme, tad tieši tā arī būs. Ja redzēsi cik skaista un bagāta esi Tu – tieši tā arī būs.

Lai tā būtu ir jābūt labiem pamatiem – mīlestībai pret saviem vecākiem, ģimeni, bērniem. Mīlestībai un lepnumam par savu zemi. Vienkārši Mīlestībai.