Šodien gribu ar Tevi parunāt par ko tik netveramu un tik neierastu, ka no sākuma ilgi domāju, vai vispār tā ir runājama tēma. Bet tā kā ar Tevi runāju gandrīz par visu, tad varbūt ir laiks arī parunāt par smalko lauku, par mūsu spējām tur nokļūt, par pieredzi, par sajūtām, kad esam tur pabijuši.

Vai esi savā ikdienā pieradusi meditēt? Vai ieiet dziļā relaksācijā? Vai alfa stāvoklī? Vai varbūt nodarbojies ar Reiki, Jogu vai kādu citu praksi, kurā ir arī dziļā relaksācija un/vai meditācijas?

Es kādu laiku atpakaļ tiešām gāju uz Reiki meditācijām un tas vienmēr man palīdzēja rast atbildes uz dziļajiem jautājumiem. Tomēr man jāsaka, ka tad vairāk meditēju precīzi tā, kā Reiki skolotājs vada. Nu apmēram tā, kā Tu klausies manas meditācijas diskā un redzi precīzi to, ko tur stāstu. Tās ir vizualizācijas meditācijas, kas ārkārtīgi atslābina un palīdz nomierināt prātu, atslābināt ķermeni un pa to laiku notiek ķermeņa pašārstēšanās.

Bet šoreiz gribu parunāt par to pieredzi, kas rodas, ja dvēsele izvēlas pati doties savos ceļojumos un Augstākie spēki viņai to atļauj. Man nesen bija tāda pieredze, kad Jogas nodarbības noslēguma relaksācijā ļaujos pilnīgam atslābumam un mana dvēsele dodas smalkā plāna ceļojumā. Tas ir kaut kas tik brīnišķīgs, kas , protams, nav šeit aprakstāms –var satikt gan sen aizgājušos piederīgos, gan tos, kas vēl nav dzimuši. Piedevām interesanti tas, ka dvēseles izvēlas tikties būdamas tajā vecumā, kas viņām pašām ļoti patīk. Vienā šādā satikšanās reizē vecāki var būt jaunāki par bērniem vai vecvecāki jaunāki par vecākiem, bērni, kas vēl nav dzimuši jau kā pusaudži – un tur vecumam nav nekādas nozīmes. Tu kā dvēsele vienkārši zini kas viņi ir un tās sajūtas, tā mīlestība visiem kopā ir tik vienreizēja, ka lieki jautājumi vispār nerodas. Ir pilnīgi viss tā, kā Ņūtons raksta savās grāmatās „Dvēseļu ceļojums” un „Dvēseļu liktenis”.

Ir daudz cilvēku, kas piedzīvojuši klīniskās nāves vai kādus dzīves satricinājumus un redzējuši gaismas tuneļus un arī tikušies ar sev tuvajām dvēselēm. Ir tādi, kas apzināti prot apciemot smalko lauku. Ir, kas ļaujas atslābumam un nepretojas, ja viņa dvēsele izlemj to darīt.

Šai rakstā gribēju pajautāt vai Tev ir šāda  veida pieredze un kādas Tev bija sajūtas to piedzīvojot. Vai varbūt Taviem tuviniekiem un Tu zini par to pastāstīt.

Vai esi par šo interesējusies un kādas ir Tavas domas par šo tematu?