Kādā citā rakstā, kad runāju par pozitīvu attieksmi pret dzīvi, bija komentāri, ka pozitīvai domāšanai traucē naudas trūkums.
Hmmm...
Tas mani pamudināja domāt par naudu un cilvēku attieksmi pret naudu.
Kas tad ir nauda? Un kas tā nav? Vai nauda ir laba vai slikta? Kāda ir cilvēku attieksme pret naudu?
Es piekrītu teorijai, ka nauda ir nekas cits kā enerģija. Nauda ir potenciāls spēks, kas vairo to, kas cilvēkā jau ir. Pati par sevi nauda nav ne laba, ne slikta. Bet nu gluži kā uguns vai ūdens – ja tiek neatbilstoši lietots, tad var nodarīt ļaunumu. Labam cilvēkam nauda palīdz darīt labas lietas. Savukārt, ja cilvēkā ir uzkrājušās ne tik labas īpašības, tad nauda kā spogulis tās izceļ un vairo.
Un es neticu, ka naudai ir tiešs sakars ar laimi, nelaimi vai prieku un bēdām. Es zinu ļoti daudz stāstu, kad cilvēkam ir milzum daudz naudas, bet ir sagrauta veselība, viņš jūtas vientuļš, pamests un nelaimīgs. Un es zinu ļoti daudz cilvēku, kuri ir laimīgi nebūdami pārlieku bagāti, lai neteiktu, ka tiešām dzīvo pieticīgi. Un, protams, zinu bagātus un laimīgus, kā arī nabadzīgus un nelaimīgus. Bet pēc visa šī spriežot, laimes vai nelaimes sajūta nav tieši atkarīga no naudas.
Piemēram, skatos dziedošo ģimeņu raidījumu un manuprāt, ļoti bagāti neviens no viņiem nav, tomēr viņi ir gatavi katru nedēļu gatavot priekšnesumus būt kopā un vēl iepriecināt ļoti lielu skaitu skatītājus, izstarot laimi un prieku, pozitīvismu un mīlestību.
Un tāpat kā naudai nav tieša sakara ar laimi, tāpat naudai nav tieša sakara ar smagu darbu un strādāšanu. Zinu, zinu, ka tas izklausās mulsinoši un pat kaitinoši. Bet nu piekritīsiet, ka ir ļoti daudz cilvēku, kas tiešām godprātīgi strādā un ļoti smagi strādā, bet naudas ir tik, cik galus savilkt kopā. Un ir tādi, kas ar darbu nopelna lielu naudu. Un ir arī tādi, kas kaut ko sarunā, kādam kaut ko palīdz, izdara kādus darījumus un naudiņa vienmēr ir un ir. Ir dažādi un pēc tā varētu spriest, ka tiešā saikne – darbs un nauda – atkal nenostrādā.
Kas tad? Kur tad ir tā saikne?
Nu man jau šķiet, ka tomēr tā ir paša cilvēka attieksme pret naudu un naudas enerģiju.
Un faktiski jau mūsu tautas vēsturi papētot, daudz kas top skaidrs. Ilgus gadus un gadu simtus kalpojot citam režīmam, citam „kungam” arī rodas sajūta it kā nauda būtu atkarīga no kāda cita.
Bet faktiski, zinot kaut nedaudz kaut ko par enerģijas likumiem, top skaidrs, ka tieši tāpat kā mēs piesaistām to, ko mēs domājam, tāpat ir ar attieksmi pret naudu.
Ja baidies no naudas un bagātības – naudas nebūs.
Ja nauda patīk un ar prieku to saņem un izdod – nauda vienmēr būs atkal un atkal klāt.
Ja cilvēkam no naudas ir bail, tad, protams, tīri intuitīvi ir vieglāk izvēlēties dzīvi bez naudas vai trūkumā. Un pat ja dēļ tā ir jāvaino puspasaule, valdība, krīze, darba devējs vai nekrietnās bankas, tik un tā – tā ir paša izvēle.
Un savukārt, ja nauda patīk un to uztver kā savu paša veselīgas enerģijas rādītāju, tad nauda ir bija un būs.
Un tad arī šis periods kļūst par iespēju laiku, kas norāda uz prasmi pielāgoties situācijai un elastīgu pieeju saviem resursiem.
Zinu cilvēkus, kas šobrīd pirmo reizi mūžā veido nevalstiskās organizācijas un tieši sabiedriskā sektorā kopā rada jaunus projektu. Zinu tādus, kas atgriežas pie sen aizmirstām aktivitātēm un uzsāk projektus, kas bija aktuāli 90os gados. Zinu, kas aizbrauc uz ārzemēm un tagad saka- ak, es taču to pašu visu varēju darīt arī pie mums.
Iespēju ir gana daudz un ja ir veselīga attieksme un spēja paskatīties uz savu dzīvi no malas, tad var saprast, ka arī šis laiks mums ir dots, lai iegūtu jaunas atziņas un uzzinātu par sevi un citiem daudz ko jaunu. Starp citu – tieši stresa situācijas parāda mūsu īsto dabu. Kā arī to, kā protam ar to tikt galā.
Es aicinātu saskatīt šo kā iespēju laiku, kad sevī atrodam jaunus resursus un spējas, jaunas radošas pieejas gan savai izaugsmei, gan veselīgas enerģijas vairošanai un līdz ar to arī naudas pelnīšanai un līdz ar to - tautas atveseļošanai
