Mīli visus, tik izvēlies distanci


 Solījos parunāt par robežām.

Vispār mani šis jautājums krietni vien saista, jo savā būtībā es tiešām domāju, ka ideālā variantā mums vajadzētu iemācīties mīlēt pilnīgi visus cilvēkus, neko neupurējot no savas laimes.

Mīlēt gan tos, kuri mums patīk, gan tos, kas mums krīt uz nerviem, gan tos, kuri mums nepatīk.....visus.

Bet kā to izdarīt un vai vispār tas iespējams.

 

Tagad zinu, ka ir, jo esmu sapratusi, ka iekšējai dievišķai mīlestības sajūtai nav jābūt ārēju notikumu un izpausmju apstiprinātai. Tev jau nav nevienu jāpārliecina vai jāpierāda par savu iekšēju sajūtu, pozitīvu attieksmi un viedu mīlestību.

Ja paņemam visaugstākos piemērus, tad Kristus arī nestaigāja un nevienu neapskāva un nemīļoja tiešā nozīmē, tomēr sirdī mīlēja gan katru atsevišķi, gan visus reizē.

 

Lūk, par šo mīlestību es runāju.

Par dievišķu mīlestību sirdī, kuru jūti pret katru cilvēku, tai pat laikā nekādā veidā nepārkāpjot viņa personības robežas un neļaujot pārkāpt savējās.

 

Varbūt pat vieglāk to iedomāties un saprast, runājot par dzīvniekiem. Mans suns man ir iemācījis mīlēt citus suņus, mani kaķi man ir iemācījuši mīlēt citus kaķus. Bet gluži tāpat kā es patiešām neņemos glaudīt un mīļot garāmejošus citu saimnieku suņus vai kaķus, tieši tāpat, šķiet, ka ir ar saikni ar citiem cilvēkiem.

 

Ko nozīmē mīlēt cilvēkus? Manā skatījumā tas ir tā, ka tu pati esi pašpietiekama un ar mīlestību sapildīta personība un saproti, ka cits cilvēks vērtība pats par sevi. Ka, protams, viņš ir izvēlējies savu dzīves ceļu, tu cieni un respektē viņa izvēli, noskaties kā viņam iet, palīdzi, ja viņš tev to jautā, ej ciemos, ja viņš aicina tevi savā mājā, vai arī , ja tev ir vēlme, tad ieaicini viņu pie sevis. Tomēr katru mīļu brīdi respektējot un saprotot, ka katram ir sava mācība, katram savs mērķis, katram ir sava dzīves telpa un personības robeža un mana saistība ar cilvēkiem ir tieši tik liela, lai kopēji vairotu pozitīvu un gaišu enerģētiku un tomēr lai katrs mēs dzīvotu savu dzīvi. Ar domām, ar attiecībām, ar sajūtām, ar notikumiem.

 

Viss ir ideāli līdz brīdim, kad kāds grib šīs attiecības tuvāk, bet otrs grib ne tik tuvu. Viens grib tikties katru dienu. Otram pietiktu vienreiz nedēļā vai mēnesī. Viens zvana pie katra mazākā notikuma vai jautājuma, otram pietiktu, ja svētkos nosūta sms.  Un tad nu sanāk tāda kā apvainošanās vai bēdāšanās, aizdomas un atstumšana, „lūpas uzmešana” un kašķa meklēšana. Bet īstenībā, ja laikus būtu piemeklēta abiem pieņemama distance, tad attiecības būtu bijušas bagātinošas kā vienam tā otram

 

Kā izvēlēties to pareizo distanci, lai paziņu līmenī, draugu līmenī, radu līmenī, kolēģu līmenī utt. mēs prastu saglabāt mīļas un tuvas attiecības, bet tai pat laikā, lai nebūtu jāpakārto sava dzīve šīm attiecībām?

 

Vai Tev kādreiz iz bijis tā, ka Tu izturies pret kādu mīļi un pieklājīgi, bet pēc kāda laika jau jūti, ka viņš mēģina koriģēt visu Tavu dzīvi? Viņš/a zina kur jums labāk iet kopā izklaidēties, viņš/a zina kas labāk būtu jādara Tavam vīram vai sievai, viņš/a zina ko Tev vajadzētu vai nevajadzētu darīt konkrētā situācijā. Un ja gadījumā Tu izlem darīt kā savādāk, tad sākās visa veida manipulācijas un apvainošanās par to, ka necieni viņa ieteikumus vai viedokli.

Un tad nu pielavās domā – bet varbūt, ka nemaz nav jāmīl visi cilvēki.

 

Vai- cits gadījums. Tu no sirds kādu atbalsti, kādam palīdzi, bet pēc kāda laika sāc saprast, ka esi vairs vienīgā kas kaut ko dara un tas cilvēks jau ir sācis atrofēties uz Tava rēķina un to vien gaida, kad Tu nāksi un izdarīsi viņa vietā.

Un atkal sāk likties - varbūt visi nemaz nav jāmīl.

 

Es par to teiktu tā, ka iekšēji sirdī būtu gan jāmīl pilnīgi visi. Tikai attiecību un tikšanās ziņā būtu jābūt dažādām distancēm cik kuru tuvu pielaižam.

Kādēļ tā?

Jāmīl tādēļ, ka visi esam saistīti vienā konkrētā enerģētiskā veidā, un šo enerģijas kopējo trauku varam uzturēt un attīrīt tikai un vienīgi ar mīlestību.

Ar mūsu pašu laimes pamatā ir mīlestība.

 

Tātad – no sirds iemīlēt sevi ir pirmais uzdevums. Iemīlēt citus nākošais solis.

 

Bet kā pēc tam noturēt to distanci. Cilvēki, sajutuši tavu labo un silto attieksmi, gribēs tikties arvien biežām, tieksies un ilgosies pēc tevis un tad nu nav skaidrs vai tā arī nav sava veida atkarības veidošana tiem otriem.

Es teiktu nē.

Ja jau kopš paša sākuma ir skaidras Tavas robežas un Tu skaidri zini ko un cik tālu ej, cik tālu ļaujies, cik tālu atsaucies, tad problēmu nebūs.

Tad nebūs tā, ka vakarā pēkšņi ir zvans pie durvīm un ieradušies ciemiņi, kurus neesi plānojis. Vai arī uzaicinot vienu cilvēku, nebūs jāsagaida arī vēl viņa visi līdzpaņemtie neaicinātie draugi.

Cilvēki ļoti ātri saprot ko un kā var atļauties, ja vien pati zini savu nostāju kas tev ir un kas nav pieņemami.

 

Tāpēc vien, ka sirdī mīli cilvēkus, Tev tagad nav jākāpj pāri saviem ieradumiem, ērtībām un principiem, jo, lūk, kādam trūkst takta sajūtas un viņš nerēķinās ar Tavu brīvo laiku, telpu un plāniem. Nebūt ne.

Var uzturēt mīļas attiecības un var pat uzturēt bezgala mīļu un siltu attieksmi pret visiem cilvēkiem, pilnīgi neko neupurējot no sava laika, paradumiem un dzīves.

 

Kā Tu domā?

Kāda ir Tava pieredze?

Komentāri (4)  |  2010-08-24 23:31  |  Skatīts: 3691x         Ieteikt draugiem       TweetMe   
dzintra* - 2010-08-25 18:31
Jauks raksts. Šobrīd ikdienā piedomāju pie savas attieksmes pret cilvēkiem. Īpaši pie tiem kuri man nevisai patīk (tādu nav daudz). Ja iekšēji jūtos slikti kādā brīdī, tad noteikti tas cilvēks parādīsies un sāks man krist uz nerviem. Vienā brīdī, kad es saprotu, ka viņš atnācis k-ko mācīt, es dziļi ieelpoju un pieņemu viņu kāds tas ir un pēc komunicēšanas ar šo cilvēku paliek laba sajūta. Tāda it kā es būtu kaut kam tikusi pāri.
Attiecībās ar tuvākajiem cilvēkiem, mani nedaudz šausta doma, ja es tiešām visu pēc labākās sirdsapziņas darīšu un nelikšu otram "iespringt" par ikdienas lietām, tad tas cilvēks tiešām sāks atrofēties un pieradīs, ka mājās ir "kalpone" kas tāpat visu izdarīs un nevajag neko darīt pašam. Mazliet bail, lai tas nenotiek. Bieži domāju, kur novilkt to mīlestības svītru, kur jau ir par daudz....bet tā, lai tam visam pāri ir mīlestība.
Šorīt piecēlos ar sajūtu, ka kaut kas nav tā - nu tāds burkšķošs noskaņojums un tas man tā nepatīk, jo gribās visu laiku dzīvot mīlestībā, jo tā sajūta ir tiešām jauka, taču šajos slikatjos brīžos ir sajūta, ka kāds nomainījis plati un neļauj man to mainīt..., gribās iemācīties dzīivot nepārtrauktā mīlestībā...jo tā tiešām ir fantastiska sajūta.


Inese* - 2010-08-25 20:05
Man ļoti patika kā Tu uzrakstīji par to "tikšanu pāri". Tā katreiz ir maza uzvara pār ieradumiem un laimes sajūta, kad izdodas neļauties kārdinājumam un sadarīt ko sliktu nepatīkamam cilvēkam. Bet tā vietā pieņemt viņu ar dziļu iekšēju mīlestību.
Es arī šos brīžus izjūtu ar gandarījumu un tiešām tas izdodās arvien biežāk:)

Kaut kur izlasīju, ka vajagot kādu ieradumu atkārtot 30 dienas un tad tas "ieiet asinīs". Būs jāpamēģina 30 dienas pret visiem izturēties labi, lai kas arī notiktu nekad nesadusmoties, nekad neuzvilkties. Un skat - varbūt šī prasme nostiprināsies.

Savukārt, ja gadās kā Tev sorīt - uznāk burkšķis un viss, tad pieeju tam ka negaisa mākonim. Acīmredzot uzkrājusies negatīvā enerģija, kas jāizburkšķ ārā;)
Un pēc tam atkal saulīte un laime :)

Anonīms* - 2010-08-25 20:57
jā, pamēģināšu es 30 dienas dienas savu mīlestības ieradumu, redzēs varbūt tiešām pielips un nebūs vairs pie tā jāpiedomā. jāsagatavojas tikai tam, ka bieži vien nākamais pārbaudījums tam vai tiešām esmu kau ko pieņēmusi un sapratusi ir riebīgāks kā pats pirmais. Tā vien liekas, kā tikko man šķiet nu viss, viss beidzot ir kārtībā tā uzreiz nākamā mācību stunda ir klāt...bet ja sirdī ir mīlestības ieradums tad jādomā, ka visu var izturēt un pēc tam just arvien pieaugošu gandarījumu par paveikto.!
Ar to slikto noskaņojumu ir gluži kā dzīvē - no rīta līst viss samācies, un re jau spīd saulīte...:)
Lai mums visām izdodas dzīvot mīlestībā!


Inese* - 2010-08-25 21:48
par tiem pārbaudījumiem ir tieši kā Tu saki. Katrs nākamais grūtāks, gudrāks un slīpētāks, kā iepriekšējais.
Galvenais nekļūt lepniem par to kā viss izdodas, jo tad kritiens būs reāli sāpīgs. Ja vien sevi uztveram kā skolniekus dzīves skolā, tad ir ļoti labi - mācāmies ar vien jaunas lietas un priecājamies, ka mums sanāk.
Savukārt ja vienā brīdī "sakāpj galvā", ka nu jau visu mākam, tad nāk īstenā mācībstunda, kas saliek visu atkal pa vietām....un nākas mācīties no jauna.

Atzīstos. Man ir tā bijis.
Un arī ar cilvēku mīlēšanu. Un arī ar dusmošanos. Un ar neveiksmju pārvarēšanu ar mīlestību. Nu...

Vārdsakot - dikten daudz vēl ko mācīties un ar sevi strādāt.

Lai mums izdodas viss!!!!


Atpakaļ