Solījos parunāt par robežām.
Vispār mani šis jautājums krietni vien saista, jo savā būtībā es tiešām domāju, ka ideālā variantā mums vajadzētu iemācīties mīlēt pilnīgi visus cilvēkus, neko neupurējot no savas laimes.
Mīlēt gan tos, kuri mums patīk, gan tos, kas mums krīt uz nerviem, gan tos, kuri mums nepatīk.....visus.
Bet kā to izdarīt un vai vispār tas iespējams.
Tagad zinu, ka ir, jo esmu sapratusi, ka iekšējai dievišķai mīlestības sajūtai nav jābūt ārēju notikumu un izpausmju apstiprinātai. Tev jau nav nevienu jāpārliecina vai jāpierāda par savu iekšēju sajūtu, pozitīvu attieksmi un viedu mīlestību.
Ja paņemam visaugstākos piemērus, tad Kristus arī nestaigāja un nevienu neapskāva un nemīļoja tiešā nozīmē, tomēr sirdī mīlēja gan katru atsevišķi, gan visus reizē.
Lūk, par šo mīlestību es runāju.
Par dievišķu mīlestību sirdī, kuru jūti pret katru cilvēku, tai pat laikā nekādā veidā nepārkāpjot viņa personības robežas un neļaujot pārkāpt savējās.
Varbūt pat vieglāk to iedomāties un saprast, runājot par dzīvniekiem. Mans suns man ir iemācījis mīlēt citus suņus, mani kaķi man ir iemācījuši mīlēt citus kaķus. Bet gluži tāpat kā es patiešām neņemos glaudīt un mīļot garāmejošus citu saimnieku suņus vai kaķus, tieši tāpat, šķiet, ka ir ar saikni ar citiem cilvēkiem.
Ko nozīmē mīlēt cilvēkus? Manā skatījumā tas ir tā, ka tu pati esi pašpietiekama un ar mīlestību sapildīta personība un saproti, ka cits cilvēks vērtība pats par sevi. Ka, protams, viņš ir izvēlējies savu dzīves ceļu, tu cieni un respektē viņa izvēli, noskaties kā viņam iet, palīdzi, ja viņš tev to jautā, ej ciemos, ja viņš aicina tevi savā mājā, vai arī , ja tev ir vēlme, tad ieaicini viņu pie sevis. Tomēr katru mīļu brīdi respektējot un saprotot, ka katram ir sava mācība, katram savs mērķis, katram ir sava dzīves telpa un personības robeža un mana saistība ar cilvēkiem ir tieši tik liela, lai kopēji vairotu pozitīvu un gaišu enerģētiku un tomēr lai katrs mēs dzīvotu savu dzīvi. Ar domām, ar attiecībām, ar sajūtām, ar notikumiem.
Viss ir ideāli līdz brīdim, kad kāds grib šīs attiecības tuvāk, bet otrs grib ne tik tuvu. Viens grib tikties katru dienu. Otram pietiktu vienreiz nedēļā vai mēnesī. Viens zvana pie katra mazākā notikuma vai jautājuma, otram pietiktu, ja svētkos nosūta sms. Un tad nu sanāk tāda kā apvainošanās vai bēdāšanās, aizdomas un atstumšana, „lūpas uzmešana” un kašķa meklēšana. Bet īstenībā, ja laikus būtu piemeklēta abiem pieņemama distance, tad attiecības būtu bijušas bagātinošas kā vienam tā otram
Kā izvēlēties to pareizo distanci, lai paziņu līmenī, draugu līmenī, radu līmenī, kolēģu līmenī utt. mēs prastu saglabāt mīļas un tuvas attiecības, bet tai pat laikā, lai nebūtu jāpakārto sava dzīve šīm attiecībām?
Vai Tev kādreiz iz bijis tā, ka Tu izturies pret kādu mīļi un pieklājīgi, bet pēc kāda laika jau jūti, ka viņš mēģina koriģēt visu Tavu dzīvi? Viņš/a zina kur jums labāk iet kopā izklaidēties, viņš/a zina kas labāk būtu jādara Tavam vīram vai sievai, viņš/a zina ko Tev vajadzētu vai nevajadzētu darīt konkrētā situācijā. Un ja gadījumā Tu izlem darīt kā savādāk, tad sākās visa veida manipulācijas un apvainošanās par to, ka necieni viņa ieteikumus vai viedokli.
Un tad nu pielavās domā – bet varbūt, ka nemaz nav jāmīl visi cilvēki.
Vai- cits gadījums. Tu no sirds kādu atbalsti, kādam palīdzi, bet pēc kāda laika sāc saprast, ka esi vairs vienīgā kas kaut ko dara un tas cilvēks jau ir sācis atrofēties uz Tava rēķina un to vien gaida, kad Tu nāksi un izdarīsi viņa vietā.
Un atkal sāk likties - varbūt visi nemaz nav jāmīl.
Es par to teiktu tā, ka iekšēji sirdī būtu gan jāmīl pilnīgi visi. Tikai attiecību un tikšanās ziņā būtu jābūt dažādām distancēm cik kuru tuvu pielaižam.
Kādēļ tā?
Jāmīl tādēļ, ka visi esam saistīti vienā konkrētā enerģētiskā veidā, un šo enerģijas kopējo trauku varam uzturēt un attīrīt tikai un vienīgi ar mīlestību.
Ar mūsu pašu laimes pamatā ir mīlestība.
Tātad – no sirds iemīlēt sevi ir pirmais uzdevums. Iemīlēt citus nākošais solis.
Bet kā pēc tam noturēt to distanci. Cilvēki, sajutuši tavu labo un silto attieksmi, gribēs tikties arvien biežām, tieksies un ilgosies pēc tevis un tad nu nav skaidrs vai tā arī nav sava veida atkarības veidošana tiem otriem.
Es teiktu nē.
Ja jau kopš paša sākuma ir skaidras Tavas robežas un Tu skaidri zini ko un cik tālu ej, cik tālu ļaujies, cik tālu atsaucies, tad problēmu nebūs.
Tad nebūs tā, ka vakarā pēkšņi ir zvans pie durvīm un ieradušies ciemiņi, kurus neesi plānojis. Vai arī uzaicinot vienu cilvēku, nebūs jāsagaida arī vēl viņa visi līdzpaņemtie neaicinātie draugi.
Cilvēki ļoti ātri saprot ko un kā var atļauties, ja vien pati zini savu nostāju kas tev ir un kas nav pieņemami.
Tāpēc vien, ka sirdī mīli cilvēkus, Tev tagad nav jākāpj pāri saviem ieradumiem, ērtībām un principiem, jo, lūk, kādam trūkst takta sajūtas un viņš nerēķinās ar Tavu brīvo laiku, telpu un plāniem. Nebūt ne.
Var uzturēt mīļas attiecības un var pat uzturēt bezgala mīļu un siltu attieksmi pret visiem cilvēkiem, pilnīgi neko neupurējot no sava laika, paradumiem un dzīves.
Kā Tu domā?
Kāda ir Tava pieredze?