Šodien pilnīgi nejauši man kā lielu noslēpumu pateica, ka kāds jauns pāris gatavojas izdarīt pārsteigumu un aizbraukt ciemos uz citu valsti pie radiem, viņiem neko nepasakot.

Zinot tos cilvēkus no abām pusēm bija jāsecina, ka pārsteigums nebūs patīkams, jo visticamāk izraisīs stresu namamātei un piespiedu režīma pārkārtošanu namatēvam.

Aizdomājos, vai man tas būtu patīkams pārsteigums vai drīzāk nē. Un bija jāatzīst otrais variants.

Nolēmu ar Tevi par to parunāt.

Vai Tev patīk gatavot pārsteigumus? Vai iepriekš tam kā sagatavojies un izpēti vai tam cilvēkam tas tiešām patiks, vai arī paļaujies, ja jau pašai patīk, tad citiem ar noteikti, ka patiks.

Gribu teikt, ka šeit var sanākt visādi. Cilvēki ir ļoti dažādi. Ir tādi, kam patīk visu ieplānot laikus un pie šī sava plāna turēties. Ir tādi, kas neko daudz neplāno, bet tomēr skaidri zina ko un kā grib. Un tad vēl ir tādi, kas tiešām to vien gaida, kad kāds cits ieviesīs kādu notikumu viņa dzīvē. Tad, lūk, no visām šīm grupām, tikai trešajiem ar pārsteigumiem vienmēr var trāpīt desmitniekā. Pārējiem ir tā, ka vai nu tad ir ļoti jābūt pārliecinātiem par cilvēka slēptajām vēlmēm, vai arī ar pārsteigumiem labāk neriskēt.

Ir taču bezgala jauki ieplānot ko skaistu un tad kopā to īstenot. Tad cilvēki būs tam gatavojušies gan psiholoģiski, gan praktiski un tad tiešām rezultāts vienmēr būs ar plus zīmi.

Vēl ir vienmēr jāatceras, ka tas, kas vienam ir pieņemams un patīkams, citam tā var nebūt.

Ļoti jūtīgi jāizturas pret cilvēku personības robežām un telpu.

Kā arī jāpiedomā vai konkrētā rīcība ir pierasta vai nē.

Pastāstīšu nelielu epizodi no savas dzīves. Es savai mammai dažas dienas atpakaļ aizsūtīju sms ar tekstu „Mammīt, es Tevi ļoti mīlu”. Mana mamma to saņēma ar prieku un atsūtīja pretim gaišas domas, mīļu sms vēstulīti. Tātad manai mammai šis bija patīkams pārsteigums un mīļa ziņa no meitas.

Bet turpat blakus atradās mūsu kopīgie radi, kuri uzreiz tiešā tekstā pajautāja „kas viņai aiz ādas, ka viņa tā raksta?”

Tātad savukārt viņu ģimenē tā nav pieņemts. Viņiem šāda īsziņa radītu neizpratni un aizdomas. Tas nebūtu jauks pārsteigums, lai cik mīļi domāts.

Un tas jau principā ir vienalga vai sūtīt ziņu, vai braukt ciemos, bet ir skaidri jājūt vai mēs tam cilvēkam sagādājam prieku vai tieši otrādi -  pārdomas un neizpratni, vai ar savu ziņu un klātbūtni otram sevi uzkraujam, vai dodam gaišas domas un mīlestības pilnu tikšanos.

Faktiski, tas ir temats par robežām. Vai tādas ir, kur tādas ir un kā tās ievērojam?

Nākošā sarunā parunāsim par šo tēmu, labi?