Zinu, ka mums sarunāts runāt par čakrām, tomēr šobrīd ir tāds mirklis, kurā gribu ar Tevi padalīties.
Atceries? Septembrī Tev rakstīju kā vienā dienā nomainījās sezonas. Kad visu vasaru karstā pludmalē biju rakstījusi grāmatu un mūsu sarunas, apkārt bija cilvēki peldkostīmos, kas baudīja tveici, un te pēkšņi vienu rītu atnāku uz pludmali un nekā no tā visa vairs nav. Ir cilvēki vējjakās un garās biksēs. Ir vējš un mākoņi. Un it kā viss tas pats, bet sajūta jau bija kļuvusi rudenīga. Bija brīdis ...pēc.
Tad tagad gribu ar Tevi padalīties ar mirkli ....pirms.
Es atkal esmu pludmalē mūsu pludmales kafejnīcā. Viss ir iekārtots un esam gatavi pludmales sezonai. Tiek solīti +25 un +30 grādi, bet šodien vēl nav. Ir jau tikai vēl maijs. Visi cilvēki ir vējjakās un garajās biksēs un nekas vēl neliecina, ka tūlīt, tūlīt sāksies karstais atvaļinājumu laiks. Peldēšanās un atpūtas baudīšanas laiks.
Šis ir īpašs laiks šeit – pludmalē. Te atbrauc ļoti daudz cilvēku. Daži, kas nekad nav redzējuši jūru un viņi dalās iespaidos un savās sajūtās brīžiem pat asarām acīs. Ir daudz tādu, kuri lido pāri pa tūkstošs kilometru, lai gadu no gada būtu šeit. Daudz mūsu pašu cilvēku gan no laukiem, gan citām pilsētām. Un interesanti, ka viņi nāk parunāties un dažreiz dalās ar saviem dzīves stāstiem. Un ir mūsu draugi, kurus satiekam tikai šeit. Sarunas notiek dažādās valodās, bet tas nekad nemazina sirsnību un dvēseļu tuvību.
Šis man ir īpašs laiks, jo šeit es uzrakstīju savu pirmo grāmatu un nu esmu gatava nākošai.
Pret šo mirkli man ir tāda pietāte. Tāda īpaša, īpaša sajūta. Es jau visu esmu sagatavojusi – gan datoru, kurš novietots pretim jūrai un es varu Tev rakstīt, burtiski skatoties viļņos, gan tējas krūzi, lai tās smarža mani ieved vēl īpašākās sajūtās. Tas viss stāv un mani gaida. Un es vēl neeju klāt. Es pa gabalu uz to visu skatos un baudu....mirkli pirms.
Kad iesāc rakstīt, tad tas viss jau ir tā kā pats par sevi saprotams – informācija nāk, tu to uztver un pieraksti. Bet, kamēr tā visa vēl nav ir tikai bezgalīgas mīlestības un sagaidīšanas sajūta nojautās par to, kas būs. Ir īpaša saikne ar Dievu un bezgalīga pateicība par to, ka varu to visu izdzīvot. Ir bezgalīga ļaušanās sajūta.
Tas ir nedaudz līdzīgi kā gatavoties svētkiem. Kad cep pīrāgus un pušķo māju un zini, ka drīz būs svinības. Un tad – galds ir saklāts, māja smaržīga, viss sagatavots – vēl nekas nesākas...bet tūlīt būs.
Patīk man šis mirklis.
Atceros, skolas laikos, kad gāju uz ballēm, visīpašākā bija gatavošanās. Domas par to, ko vilkt mugurā. Un sapņot par to, kurš kā paskatīsies un kurš pienāks klāt. Un kā tik viss būs. Varēja gadīties, ka izsapņotais nemaz neatbilda īstenībai, bet tā gatavošanās bija tik ļoti īpaša. Lūk...arī tagad gatavošanās ir ļoti īpaša. Un ir man nojausma par ko rakstīšu. Un ir man pat vīzija kāda izskatīsies mana otrā grāmata. Un tomēr....ir arī tā sajūta, ka kņud pakrūtē un tu ne no kā esi vienkārši laimīga. Es sēžu pludmalē pie datora un tagad sarunājos ar Tevi.....un vēl jau tā nav grāmata.....bet tikai esot šeit un zinot, ka turpmākie trīs mēneši diendienā te būšu...mani dara laimīgu.
Ir sācies mans gaidīšanas un radīšanas laiks.
