Kristiana* - 2010-07-09 17:45
Bet ko darīt, ja esi jau ilgi kopā ar vīrieti, kuru uzskati par savējo, lai'gan brīžiem šķiet, domās atceries bijušo...? Tas ir mokoši! :(

Inese* - 2010-07-09 19:32
Nevajag sevi mocīt. Noņemoties ar domām par bijušo zaudējam tagadni. Nav iespējams pa īstam mīlēt savu cilvēku ar, kuru esi kopā, ja domā par bijušo.

Ir vienkārši apziņas līmenī jāsaprot, ka pagātne ir beigusies. Ir jāpalaiž cilvēks gan fiziski, gan domās. Pasaki paldies par to kas skaists ir bijis un viss. Vairs par viņu nedomā.
Un kā tik tā doma atkal nāk prātā, tā " uzšauj sev pa pirkstiem, ka nedrīkst" ;)

Jo tici man, tas šobrīd jau vairāk ir niķis un pieradums. Ir tik pierasti par viņu domāt, ka, ja vien sevi nebremzē, tad var sadomāties nez ko. Arī to, kā nekad nebūtu bijis realitātē.

Sāc kopt un audzēt visu, kas ir šobrīd. Un Tu pati būsi ieguvēja.
Ir laime dzīvot tagadnē. Ir laime dzīvot mīlestībā.
Mīlestība rodas mūsos, tikai nevajag viņu nomušīt ar domām par kādu citu;)

Es novēlu Tev, Kristiana, palaist vaļā pagātne un iemīlēt tagadni. Un būt laimīgai! :)

Kristiana* - 2010-07-09 21:31
jocīgi ir tikai tas, ka liekas nu jau vairs nedomāju, kā atkal kaut kas notiek, redzu viņu, tā uzreiz atkal visādas domas galvā!saprotu, ka tā es bojāju tagadni, bet nevaru tikt ar savām sajūtām galā. Mēģināšu sekot Jūsu padomam, varbūt vajadzīgs vēl vairāk laika :)

Agnese* - 2010-07-14 22:16
Par rakstu.
Nav svarīgi,vai esi vīrs,vai sieva- tie ir tikai nosaukumi,lomas.Runa ir par godīgumu,par cieņu pret otru sev blakus. Ja attiecībās viss kārtībā vai vismaz ir vēlme visu sakārtot,tad neradīsies doma pieglausties citam.Ja rodas tāda vēlme,labāk izbeigt bijušo,lai viss būtu godīgi. :)

Inese* - 2010-07-15 05:07
zelta vērts komentārs!
Paldies, Agnese:)

Ineta* - 2010-08-03 00:30
Labs rakstiņš pārdomām. Piekrītu, ka, ja attiecības ar mīļoto ir labas, tad vajadzība meklēt tuvību ar kādu citu nemaz nerodas. Tikai dzīvē gadas visādi. Ne jau vienmēr lietas notiek plānoti. Un jā kādam arī gadās kāds skūpsts ar bijušo kā tai filmā vai pat arī ar jauniepazītu vīrireti, sevišķi ja esošajās attiecībās ir kādas problēmas, bet nepiekrītu Agnesei, ka uzreiz jāizbeidz attiecības ar esošo. Protams, ja mērķis ir turpināt attiecības ar jauno nu jau apzināti, tad tas jādara. Bet, ja nu tas skūpsts vai pieskāriens vai kas nu tas bija, ir kļūda - tāds mirkļa vājums? Cik nav lasīts, ka tadi gadījumi pat stiprina esošās attiecības, jo sieviete it kā pamostas pēc tāda gadījuma, saprotot, ko izdarījusi. Līdz ar to viņa spēj visu izvērtēt un saprast, kas viņai ir dzīvē tas svarīgakais, līdzīgi kā bija filmā.
Esmu par tīru mīlestību, bet nenosodīšu nevienu, kam gadās misēklis, jo, kas zin, kā mēs pašas tādā situācijā rīkotos? Tik daudz atkarīgs no dažādu apstākļu sakritības....
Paldies vēlreiz par rakstiņu!

Marija* - 2010-12-01 20:04
Raksts liek man aizdomāties par savu situāciju. Piedzīvojot attiecību krīzi, es sāku mainīt savu atieksmi, jo sapratu, ka viss sākas tikai no mums pašiem, no mūsu attieksmes, šķita, ka vīrietis arī maina savu viedokli par mūsu attiecību "bezcerīgumu", bet pēkšņi uzzinu, ka ir saticies un sarakstās ar citu sievieti. Jūtos ļoti pazemota, jo visu šo laiku tik ļoti centos (protams arī sevis labā), bet tomēr... otram saglabāt esošo izrādās nešķita svarīgi un viņš visu iekšēji grāva, bēgot pie citas. Neesam vēl par to izrunājušies, iespējams man ir pirmais šoks. Un es nezinu kā tālāk dzīvot, uzvesties, izturēties - vai censties vēl kaut ko glābt vai padoties, atmest visām pūlēm ar roku un ļaut viņam aiziet jaunajā aizrautībā? Šobrīd ir tik grūti kaut ko saprast, jo esmu zaudējusi ticību,man šķiet, ka visu laiku tiku mānīta kamēr pati dzīvoju ilūzijās, ka notiek uzlabojumi. Vai tā nebūs attiecību graušana ar savām šaubām un neuzticēšanos? Kā saprast vai attiecības vēl ir glābjamas jeb labāk tomēr ar godu aiziet?

Inese* - 2010-12-01 21:39
Manuprāt šis brīdis ir tik ļoti vārīgs un izdarīt straujas kustības diez vai vajag. Šobrīd jau Tev nav pat iespēju pieņemt adekvātu lēmumu.

Man šķiet, ka sākotnēji ir kaut kā jāmēģina tikt līdz stāvoklim, kad spēj kaut ko analizēt. Un tad sevī pameklē vai gadījumā kādu laiku atpakaļ jau pati nevedināji attiecības uz to, lai tās beigtos vai vismaz satricinātos. Parasti jau smalkajā laukā viss ir noticis iepriekš un mūsu priekšnojautas, zemapziņa un varbūt pat apziņa visu to jau bija iepriekš izdomājusi. Tikai kamēr to visu tikai domā, tikmēr nesāp.
Kad notiek, tad sāp.

Ja spēj izanalizēt kapēc tā notika un cik ļoti tā atsvešināšanās bija Tava izvēle, tad sāc savās sajūtās meklēt mīlestību.
Tas, kas ir šobrīd - tā var arī nebūt mīlestība. Tā drīzāk būs izmisīga ķeršanās pie tā, kas slīd ārā no rokām. Tādēļ ir svarīgi meklēt vai kādu laiku atpakaļ '- bija vai vairs nebija.

Un tad sāk sarunas ar sevi un ar Dievu. Kā ir vai šobrīd Tev ir iespēja sakārtot šīs savas attiecības un jums abiem kļūt stiprākiem un mīlošākiem vienam pret otru, vai arī varbūt, ka tieši šobrīd Dievs atbrīvo Tavā dzīvē vietu, lai tur varētu ienākt īstā lielā Mīlestība.

Marija* - 2010-12-01 23:43
Ārkārtīgi liels paldies par atbildi. Jums, taisnība, es domās to pieļāvu un pat runāju, ka ilgi tā vairs nevarēšu. Bet, kad reaģēja vīrietis, sapratu, ka negribu palaist to vaļā, bet nebiju aizdomājusies, vai tā ir mīlestība vai bija palikusi tikai pieķeršanās. Tagad viņš apgalvo, ka tai otrai sievietei esot tieši tās īpašības ,ko viņš gribēja redzēt manī :( Un šī frāze ir kā "nogriezt ar nazi". Atbilde? Atbildes vēl laikam tikai nāks, kad aizies pirmais emociju vilnis. Pagaidām mani vada bailes palikt vienai un pamestai, jo tas tik ļoti sagra'vis manu pašapziņu :(

Dominica* - 2011-02-26 18:28
Nezinu, vai mans jautājums ir saistībā tieši ar šo tēmu, bet lasot komentārus, man ienāca prātā kāda vīrieša, kuru es novērtēju pietiekami augstu, diezgan nekorektais izteiciens-sievietes ir prognozējamas. Man tas kaut kā nepatika, tajā brīdī es neoponēju, jo var jau būt, ka viņa pieredze tāda arī ir un var jau būt, ka neko negatīvu nevajadzēja saskatīt, bet mani tas kaut kā aizķēra ne tā...

Inese* - 2011-02-27 04:56
Īstenībā, ja pārzin Visuma likumus un ja izprot vīrišķo un sievišķo enerģiju, tad gan vīriešu, gan sieviešu rīcība ir prognozējama.
Tas jau tieši ir tas, ko mēs šeit mācamies - saprast kopsakarības.

Cits jautājums -kāpēc Tevi tas aizskāra:)

Anita* - 2011-02-27 17:18
Pilnīgi piekrītu viedoklim, ka ir jābūt godīgam, patiesam, un pirmkārt jau pret sevi. Mēs varam dzīvot ilūzijās, ka nodevība, krāpšana un tml.vairs neatkārtosies, bet tā tas nav, ja reiz tas ir noticis,tad gandrīz pilnīgi droši tas atkārtosies vēl un vēl, un ar katru reizi būs arvien sāpīgāk. Protams, arī šāda veida attiecības ir attiecības, un katram pašam ir jāizvērtē, ko viņš vēlas no šis dzīves, kādu lomu spēlēt. Kāda ir mūsu pašu attieksme pret sevi, ja mēs pieļaujam tam notikt, kāda ir mūsu pašcieņa? Ar šādu rīcību mēs Visumam it kā pasakam, ka mēs neesam cienīgas īstas mīlestības, jo pieļaujam, ka mūs krāpj un izmanto. Patiesībā,šādi mūs dzīve māca beidzot sevi iemīlēt un būt godīgām pret sevi, tas protams arī attiecas uz vīriešiem, arī viņi gluži tāpat kā mēs, grib būt laimīgi un satikt savu mīlestību.Vai vērts ir savu laiku izniekot melojot, krāpjot, izmantojot, ja mums pilnīgi visiem tiek dota iespēja būt tiem, kas mēs patiesībā esam, mīlētiem un laimīgiem?
Un vēl, ja mēs spēlējamies ar uguni, tad vienmēr ir jāatceras, ka ir risks apdedzināties.


Amēlija* - 2011-02-28 08:01
Vai komuikācija ar svešiem vīriešiem interneta vidē arī ir vīra krāpšana? Sieviete to nesaņem reālajā dzīvē. Vai loģiski ir tas, ka pēc laika šī sieivete saprot, ka tieši atsvešinātība ir novedusi pie vēlmes komunicēt ar citiem vīriešiem...un nevēlēšanos būt kopā ar vīru...

Inese* - 2011-03-01 04:53
Katra sieviete pati iekšēji zina, vai viņa, komunicējot ar citiem vīriešiem, jau ir krāpšanas sākumā, vai nē.

Ir viena lieta, ko vienīgi gribu piebilst - romantisku paralēlu attiecību vaidošana (kaut virtuāli) ar citiem vīriešiem ļoti deldē sievietes enerģētiku. Sieviete būtībā izdāļājās līdzīgi sīknaudai.

Ar vīrieti ir tāpat.

Neuzticība ir enerģētikas graušana.
Un kad tā (galvā) sākas, to jau katrs pats ļoti labi zin.

Vienmēr ir mirklis, kad pateikt - turpmāk sevi cienīšu un mīlēšu un mana enerģētika būs vesela un netiks no lieka nopludināta paralēlām attiecībām ;)

Tā ir mūsu pašu izvēle!


Amēlija* - 2011-03-01 21:04
Tā sajūta tiešām ir tāda kā sīknaudai....no sākuma skan viegli, rotaļīgi, bet vēlāk tu saproti, ka tā ir bez vērtības.... bet vai tas ir tas, ko attiecībās meklēju...varbūt kādam ar to pietiek, bet ne man.... man vajag to kopējo radošo mīlestības enerģiju, bet mums ar vīru tās vairs nav un viņš nevēlas arī neko mainīt... un ir tik mokoši, ka man tā enerģija ir, bet nav kāda kurš to paņem pretī... un tad pašai negribot (patiesībā) es kļuvu par sīknaudu....bet tas nav risinājums... tā nevajag dzīvot...es gribu dzīvot mīlestības enerģijā...

Inese * - 2011-03-01 22:23
Un Tu esi autore savai dzīvei. Un Tu visu vari mainīt! Tikai jāsāk. Un jāsāk ar sevi.

Ja Tu izmainīsies, tad vīrs izmainīsies. Tieši tā tas notiek:)

Inga* - 2011-03-01 23:02
Vīrs var arī nemainīties, un tur neko nevar darīt, ko tad?
Vīrs ir jāpamet, bet kur iet, alga arī skaitās virs vidējās valstī, bet galus nevar savilkt kopā, kā ar berniem? Un tā gadu no gada atliec un saproti, ka nekas jau nemainās, jo esi iesprūdusi, neskatoties uz to, ka pati esi ļoti mainījusies, un pateicoties tam, arvien tālāk esi attālinājusies no vīra, jo prioritātes ir citas, tas, kas kādreiz izklaidēja, tagad garlaiko, šķiet pilnīgi bezjēdzīgi. Ar vīru esam, kā brālis un māsa, kā kaimiņi, grūti pat noformulēt šīs attiecības, bet vai tās ir attiecības kādām ir jābūt starp vīrieti un sievieti? Kas aizgājis, tas bijis, vai vērts bremzēt un mēģināt kādu vilkt sev līdzi? Tā nu dzīvojam viens otram blakus, mierīgi, remdeni, attiecības ir draudzīgas, izpalīdzīgas, bet vai mēs esam laimīgi?
Patiesībā jautājums ir šāds - es jau esmu izmainījusies, un tieši tāpēc atsvešinājusies no sava vīra, bet viņš nemainās un tur neko nevar darīt. Ko darīt man?

Inese* - 2011-03-01 23:21
Ja izmainīšanās notikusi no vīra prom, tad tagad vajadzētu pamainīties tā, lai satuvinātos.

Viss jau atkarīgs no iekšējā uzstādījuma.

Kad uzsākam garīgo ceļu un attīstību, tad vislielākā bīstamība ir sākt iekšēji izturēties augstprātīgi ar sajūtu, ka tas otrs tagad bremzē vai ka viņš ir kaut kā jāvelk līdzi.

Īstenībā attiecības ir tieši sieviešu joma. Sieviete ir tā, kas mainoties, kopj attiecības un veido kopdzīvi, kas piepildīta ar laimi un mīlestību.
Tā nav vīriešu joma. Viņi pat gribēdami to nevar izdarīt.

Sievietes garīgā attīstība iet roku roku ar ģimenes laimi. Ja ne....tad tas ir tālu no laimes terapijas;)

Par šo es, šķiet, uzrakstīšanu nākamo rakstu.

Labs temats. Tas noderēs daudziem.

Paldies, Inga!!!!


Inga* - 2011-03-02 00:08
Es saprotu, Inesīt, ka tu esi par ģimenes saglabāšanu, bet ko darīt, ja nav vairs mīlestības, ja ir tikai mierīga līdzās pastāvēšana, nu navar pa varītēm kādu mīlēt? Attiecības vienkārši ir atstrādātas, šeit nav runa par augstprātību vai ko tamlīdzīgu. Man sajūta ir tāda, ka šādā situācijā ir jābūt pietiekoši drosmīgai un krasi jāmaina dzīve, līdz ar to, pavērsies jaunas iespējas un tikšanās gan vīrietim, gan sievietei, varbūt abiem būs iespēja satikt savu īsto pusi. Mums taču ir jābūt laimīgiem! Kāda jēga dzīvot remdenu dzīvi bez kaisles un iedvesmas?

Inese* - 2011-03-02 17:53
Inga. Es, protams, piekrītu.

Lai gan par sevi es varētu teikt tā, ka darītu visu iespējamo, lai sakārtotu ģimeni, lai palīdzētu vīram augt, lai kopā meklētu laimi un tikai tad, ja viss totāli nesanāktu, tad sāktu domāt par šķiršanos.
Tur jābūt ļoti uzmanīgam ar izvēli.

Es iestājos par ģimenes saglabāšanu un mīlestības atjaunošanu.

Amēlija* - 2011-03-03 22:28
...tur jau ir tā problēma, ka restaurētai mājai, manuprāt, ir cita vērtība...tajā iekšā ir atmiņas, pārdzīvotais, kopīgais un spēcinošais, kas nebūs jaunbūvei...bet atkal tajā var iebūvēt tās lietas, kuras tagad ir nepieciešamas un kopt tā, lai tā tikai pilnveidotos... kā tikai sajust to, kuru māju vajag tieši tev.... :)

kika* - 2011-03-05 16:17
vai man tikai šķiet,ka izklausās pēc nevienlīdzības sieviešu un vīriešu jomā?
Sieviete tā sliktā,sieviete tā,kuras dēļ vīrietītis paklupis,jāpasniedz rociņa-lai piecelties var.Bet viņam patīk pa zemi vāļāties-uz vairākiem soliņiem vienlaikus sēdēt.Jo visur viņu gaida laipnās ,mīļās sievietes,ar atplestām rokām saņem-vai tā ir bijusī,vai kolēģe darbā,vai pērkamā meitene,kuru dāsni apdāvina un sagādā darbu uz veselu diennakti.Sevi mīlēt-vispirmām kārtām-laikam piekritīšu meitenei,kura teica,nekad neaizmirst par sevi.Sakārtot savu vīru?Izklausās burvīgi.Ja esmu tā nomocīta,ka daudzu gadu kopābūšanā ar savu vīru mīlēju viņu kā traka,kaislīgi,mīļi,laimīgi,saldi... Bet viņš ik pa laikam ,izrādās, satika kādu no bijušajām,lai izklaidētos,tad paņēma pērkamu-pat triju vienlaicīgi pakalpojumus-bet mums mājās pašiem šādi prieki(nu,ne trijatā) bija labi pieejami,neesmu zilzeķe... dzima bērni,nekas nemainījās. Un nu ir sākušās lielas materiālās grūtības,un strīdi,bezcerīgums,alkoholisms-agrāk arī padzēra,tagad - gandrīz regulāri.Un nu nesaprotu-vai mīlestība,kas manī,protams,ir,jo tā nekur nevar pazust-vai to saglabāt-cīnīties.Ja otrs uz to bezmaz uzspļauj.Nu,vārdusakot-melu par daudz,nevar saprast,kur tie sākas un kur beidzas.Ak ,jā. Varu ,liekot roku uz sirds,pateikt,ka visus kopā mūžu man galv'ā,ne sapņos,ne domās-nekas -neienāca doma,ka es varētu mīlēt vai mīlēties ar kādu citu!Manējais-man visskaistākais,gudrākais un foršākais,lai arī - sliktais zēns.Bet nu-es ilgojos pieskārienus,skūpstus-no kāda cita.Jā.Es esmu dzīva.Un vēlos to. Un ko nu?Nopludināt vai nenopludināt to enerģētiku?Vai esmu kamielis?Cik varu panest....? Un tik un tā varu pateikt tā-lai kā es neilgotos pēc nezinkāda cita vīrieša,neviens no dzīvē satiktajiem man neliekas mana vīra vērts... neiepatīkas.Bet,ja kāds iepatīkas-viņš jau sen ir aizņemts:)
Ko es gribēju teikt:sieviete ir tikpat vērtīga kā vīrietis.Tad kāpēc visu atbildību un cīņu uzkraut tikai sievietei,un vēl likt justies vainīgai?Tā jau ir grūti.Bērni,izdzīvošana-kā tikt galā,savilkt galuz-aizvest,atvest bērnus uz dārziņu,no dārziņa-tas nav vienkārši.Te tev nu bija-mīli sevi.Kur dzīvosi-algas apgrieztas,ko īrēsi,ko dosi bērniem,lai paēstu,baudītu kultūras dzīvi,kā izvadāsi ... vīrietim taču par to nav jāsatraucas,ja šķiršos.Nesaskatu vienlīdzību.
Nav radiņu,mammu,kas palīdzētu šajā situācijā.Es piedzimu skaistā mājā ,kur nebija vietas mīlestībai.Mamma nomira ,kad vēl 9gadus nebiju sasniegusi-pēc gadiem ilgas dzīvošanas pa slimnīcām.Tētis man bija kā elks-tikai viņš mani atstūma.Manu pieķeršanos nosauca par "lipināšanos". Aiz muguras vecaimātei sūdzējās-ko man tie bērni(es,māsa)-tādi neizdevušies.Un ko mana vecmāmiņa atbildēja-ko tu gribēji no tādas sievas-kas tur labs varēja būt.Un pati viņa domāja,ka runā ļoti gudri.Skolā biju pavisam atstumts bērns.manu iekšējo pasauli neviens nesaprata.Mani apsmēja,jo vecākus sauca par slepkavām,jā,jā!Jo manu māmiņu atrad-pēc vairāku mēnešu bezvēsts pazušanas.Mani ķircināja,jo es ātri raudāju,bēdājos,pārdīvoju.Kad vecmāmiņai par to stāstīju,viņa man teica-pati vainīga,ja pati būsi laba,visi tev būs labi-tāpēc man ;sodien šis teiciens riebj-zinu,cik daudz netaisnības tur ir.Labi,ka skolas vidū man nomainījās klases audzinātāja,kura apmeklēja manu vecmāmiņu.pastāstīja,ka esmu apdāvināta,talantīga-tā viņa teica.Tad vecmāmiņa mazliet gaišāk u zmani sāka skatīties.Drēbes man bija no kaimiņiem atotās-ko kaimiņu bērni negribēja valkāt,tas bija man-zinat taču,cik bērnam tas svarīgi!Man vienīgā laime bija-iebēgt savā istabā,un kaktiņā lasīt grāmatas.lasīt,lasīt,lasīt...
Tad sāku savu pusdienu naudu veltīt nevis pusdienām,bet drēbītēm,ko tajā laikā tirgoja no "čeku"veikaliem.Mana dzīve pamazām mainījās.Un zēni,kas bija apsaukājušies,sāka pamanīt manī kaut ko kārdinošu.Tas man patika. Tāpēc vidusskolā jau bija labāk,es sāku apjaust,ka neesmu pats sliktākais kukainis uz zemes.
Piedodiet,ka tik gari aizrunājos,bet bērns - taču vēl ne pie kā nebija vainīgs...


Inese* - 2011-03-06 01:34
Paldies, Kika, par Tavu stāstu.

Komentējot par to līdzvērtību vai nevienlīdzību - es nozīmības ziņā gan vīrieti, gan sievieti vērtēju līdzīgi. Par to nav runas. Vienīgi, ko vienmēr saku sieviešu auditorijās, ka "attiecības ir sieviešu lauciņš" un tas vienmēr ir tā kā vairāk mūsu pārraudzībā.

Bet, ja es šeit runātu ar vīriešu auditoriju, tad es stāstītu par to kā mīlēt, atbalstīt un lutināt sievas.
Viss atkarīgs no tā ar ko un kur sarunājamies.

blondā* - 2011-12-08 05:08
Nezinu, vai visiem, bet pilnīgi noteikti ir cilvēku kategorija, kuriem patīk šīs spēles ar uguni, tajā skaitā man. Ne jau tikai privātās attiecībās, bet arī biznesā un vispār pa dzīvi. Kāpēc tas ir tik vilinoši - šīs spēles ar uguni, šī staigāšana pa naža asmeni, šis risks un adrenalīns, tas ir tik nervus kutinoši, sniedz sajūtu, ka esi pa īstam dzīvs, tur nav vietas rutīnai. Varbūt Inese var pakomentēt šo. Vai kaut kādā veidā šīs nervus kutinoši-patīkamās izjūtas var ar kaut ko aizstāt (nu, protams, ne jau ar dzeršanu vai pārtiku). Jo viens solis, un var it kā sačakarēt dzīvi, pazaudējot to, kas ir, bet varbūt tā arī vajag? Kā lai zin?

Inese* - 2011-12-08 07:07
Protams, var aizstāt. ļoti daudz dažādas garīgās un fiziskās prakses to piedāvā. Zinu cilvēkus, kas nodarbojas ar jogu un eksperimentē ar savām izjūtām, aizturot elpu un pildot īpašus vingrojumus, lai radītu šādu efektu. Zinu, ka ir cilvēki, kas peldās aukstā ūdenī un dara to ilgi (līdz eiforijai). Ir cilvēki, kas iet pirtī milzīgā karstumā un pēc tam ilgstoši sēž āliņģī (kamēr galva griežas). Ir cilvēki, kas badojas 40 un 50 dienas utt.

Tas viss ir gana ekstrēmi un gana nervu kutinoši, sniedz asas izjūtas un mazina rutīnu (lai gan parasti jau šādiem cilvēkiem rutīnas dzīvē vairs nav).

Vai to visu vajag?
Nezinu.
Man nē.
Bet ja ir cilvēki, kam vajag, tad labāk to darīt ar kādu garīgu mērķi.