sadaļa: BĒRNI UN VECĀKI
autors: INESE PRISJOLKOVA
Vakar braucot uz Kuldīgas semināru, fonā klausījos radio, kur bija raidījums par bērnu lutināšanu un izlutinātiem bērniem. Un tā kā tēma ārkārtīgi interesanta, man tiešām bija sajūta, ka jāņem telefons un jāzvana uz raidījumu, bet nu...nolēmu atturētiesJ
Tomēr vēl arvien šodien par to domāju. Īstenībā tā ir liela māksla – atšķirt kur sākas un beidzas bezgalīgā vecāku mīlestība un tas, ko skaidri zinām, ka ar mīlestību sapildīts bērns būs pašapzinīgāks, mierīgāks un laimīgāks pieaugušais kā tas, kurš būs audzis mīlestības badā.
Un tad nu tā sāku domāt – ko nozīmē lutināt bērnu un kas vispār ir lutināšana. Taču ik pa laikam lietojam šo vārdu gan attiecībā pret sevi, gan attiecībā pret citiem. Un tad nu man jāsecina, ka lutināšana varētu būt, ka darām kaut kādas ļoti patīkamas lietiņas, kas palīdz mums būt laimīgiem.
Un ar bērniem ir tas pats. Mēs ar dažādām īpašām metodēm palīdzam viņam būt laimīgam.
Bet kur tad ir atšķirība?
Un manā skatījumā gan runājot gan par bērniem, gan mums pašiem – lutināšana vai izlutināšana, vai varbūt izlaišana, jeb par mums pašiem izlaišanās – ir mēra sajūtas trūkumā.
Tikmēr visu darām ar mēru tikmēr viss ir kārtībā. Tikmēr pieļaujam, ka mūsu pašu vēlmes sāk diktēt mums noteikumus un mēs nespējam atturēties darīt tikai un vienīgi patīkamās lietas, tā sākas personības regress – mēs vai nu iestiegam slinkuma vai dažādu atkarību diktētā enerģijā vai arī kļūstam īgni un neapmierināti, kad nenotiek tikai tas patīkamais.
Lūk – ar bērnu ir tas pats. Kamēr bērns laimīgs bauda lutināšanu un dēļ tās pildās ar mīlestību – tikmēr viss ir kārtībā. Savukārt tad, kad viņš sāk pieprasīt un niķoties, ja vairs šī lutināšana nenotiek, tad jau sākas izlutināšana.
Lutināšana ir balva. Lutināšana ir gardums. Lutināšana ir dzīves deserts. Un visu laiku ēst putukrējumu nav veselīgi un arī nemaz negribas.
Kāds ir vidusceļš un līdzsvars?
Man jau šķiet, ka pati svarīgākā lieta ir sarunāšana – tagad darīsim to un pēc tam to, kas tev patīk (proti, pēc tam būs tā lutināšana).
Un tā es runājos ar sevi, un tāpat es sarunāju ar bērnu. Un šad tad jau ir mēģinājumi izlūgties, izraudāt vai izčīkstēt, lai tas, kas jādara – nav jādara, bet uzreiz var saņemt to, kas patīk. Bet tā kā zinām, ka bērna robežas nosaka vecāki, tad varam saprast savu atbildību, ka bez šīm vecāku noteiktajām robežām bērnam pašam saprast ko var un ko nevar ir ļoti grūti. Savukārt tad, ja jau sākotnēji ir skaidrs rāmis, vai skaidras robežas ko drīkst ko ne, kas ir labi, kas ne, kā jāuzvedas mājās, skolā un sabiedrībā, tad bērnam kļūst ārkārtīgi viegli. Cits jautājums, ka pieaugot viņi no šīm robežām grib izkļūt, bet....tas jau būs cits stāsts citā mūsu sarunu reizē;)
Bet runājot par lutināšanu – esmu par to, ka mīlēt vajag ļoti, ļoti un lutināt arī, bet visā ir jāvar ieturēt līdzsvaru. Un pats svarīgākais – sekot, lai kopējais enerģētikas svārstiņš grieztos pozitīvā virzienā.