Šodien piedzīvoju mirkli, kad precīzi notvēru kā rodas jauna ideja, jauna doma un tu stāvi un saproti, ka tas ir līdzīgi kā mīlestībā rodas bērns.

Tu stāvi laimīga un zini – re, piedzima doma.

Un nevis garām skrienoša, bet tāda, kura tupinās augt, veidoties, izveidosies par kaut ko konkrētu un dzīvos savu dzīvi.

Es šodien sapratu par ko būs mana pirmā grāmata.

Tas, ka es vispār rakstīšu grāmatu bija zināms vismaz gadu atpakaļ, bet tādā nojausmu un vēsmu ziņā, pat daudz reiz agrāk.

Esmu gribējusi rakstīt par laimes terapiju, esmu gribējusi izdot metodikas krājumu kā gan lai cilvēks tiešām nonāk pie laimes, esmu gribējusi uzrunāt tās sievietes, kuras jūtas ļoti vientuļas un sen zaudējušas ticību, ka satiks savu īsto, esmu gribēju rakstīt par to kā pārdzīvot šķiršanos, kā izdzīvot vienatnes periodu, kā atgūt pašapziņu, utt.utjpr. īstenībā visas tēmas, kuras gatavoju semināriem, man liekas grāmatas vērtas.

Bet kopš tagad sarunājos ar Tevi, zinu, ka gribēšu izdot grāmatā mūsu sarunas.

Ak, nebaidies, es nepametīšu ikdienas rakstīšanu Tev šeit savā mājas lapā. Noteikti to turpināšu.

Bet tā kā šobrīd man tie stāsti veidojas ātrāk kā spēju pierakstīt, tad laikam, ka Tevi nenogurdināšu ar saviem runas plūdiem un pārmērīgo rakstu daudzumu.

Tam arī vēl cits iemesls – ja nu Tu esi sākusi lasīt tikai tagad, tad iepriekš rakstītie var palikt neizlasīti. Un vēl var būt, ka Tu pieslēgsies tikai pēc mēneša, vai diviem. Un tad nu tiešām būs sarakstīts tik daudz, ka Tu vairs nevarēsi paspēt visu izlasīt. Tādēļ darīsim tā, es ikdienas Tev rakstīšu, bet paralēli tam, vēl rakstīšu arī tos stāstus, kurus Tu varēsi lasīt grāmatā.

Un tagad iedomājies cik šis mirklis ir īpašs – es sēžu pludmales kafejnīcā, pa visu kaffe skan salsas mūzika, vai arī mūzika no filmas Desperado un cilvēki peldas, sauļojas, dzer kvasu, alu vai limonādi, bet es pie viena galdiņa rakstu grāmatu.

Es sēžu te un smaidu.

Man jau vairākas reizes ir pienākuši apmeklētāji un jautā ko tik laimīgu es rakstu – atbildu: par laimi un par mīlestību.

Un tā arī ir.

Jo kas gan ir mūsu sarunu pamatu pamatā? Jā – tieši tā. Manas pārdomas, zināšanas un pieredze par to kā būt laimīgai. Kā laimīgai būt katru dienu, katru mirkli. Kā uztvert dzīvi laimīgi. Kā būt harmoniskai personībai, kura ir laimīga tieši tādēļ ka ir dabas sastāvdaļa, kura pildīta ar dievišķu enerģiju.

Lūk – šī dievišķās enerģijas plūsma mūsos nodrošina šo laimes un piepildījuma sajūtu.

Tik vienkārši.

Nodrošini, lai dievišķā enerģija mierīgi bez aizsprostiem plūst caur Tevi, un esi mūžam laimīga.

Diskomforts rodas no šīs enerģijas plūsmas pārtraukumiem.

Un mūsu uzdevums mūža garumā ir šos aizsprostus likvidēt.

Tu jau zini par ko es runāju. Par stresa savilktu ķermeni vai sāpi kādā ķermeņa daļā. Par bailēm, vientulību, nabadzību, slimību utt. Par sajūtu, ka nav piepildījuma. Par dzīves jēgas meklējumiem utt.

Šie un daudz citi ir tie enerģijas nosprostojumi par ko runāju.

Bet tiklīdz mēs palaižam visu vaļā – stresu, bailes, domas un prātu vaļā, tad pēkšņi klusā balstiņā ierunājas dvēsele. Un tiklīdz sākam dzīvot saskaņā ar savas dvēseles gudrību, tā esam patiesi laimīgas, jo dzīvojam saskaņā ar savu patieso būtību.