„Mēs esam atbildīgi par tiem, kurus pieradinām” – ar šo tik zināmo tekstu nu jau pie manis vērsušās daudzas semināru dalībnieces un saka „Inesīt – tik ilgi neesam parunājušās tavā mājas lapā”. Un es saku – kā, es taču tur rakstu katru dienu.
Bet izrādās, ka ar komentāriem vien ir pamaz un es saprotu, ka Tu gaidi jaunu rakstiņu un jaunu sarunu tematu. :)
Interesanti, ka man bija licies, ka burtiski tikko esmu uzrakstījusi rakstu par sievietes spēku. Šodien paskatījos, ka tas noticis 2 nedēļas atpakaļ. Nu...ko lai saka. :) Tieši tik piepildīts laiks man šobrīd ir. Un dienā es sarakstos tik ļoti daudz, ka ir sajūta, ka visiem visu jau esmu pateikusi un plus vēl tam semināros izrunājusi. :)
Man ir ļoti daudz tēmu, ko gribu ar Tevi pārrunāt un kuras mani tagad nodarbina. Viena no tām ir saruna par resursiem un par mājas kopšanas rituāliem, par ārā mešanu, atdošanu un vietā pirkšanu vai saņemšanu.
Svētdien bijām mājās sarunājuši, ka nu jau ziema beigusies un laiks sakārtot skapjus un izšķirot kārtējo reizi drēbes. Un kad atkal kārtējais lielais maiss ārā mešanai bija pilns, es sāku aizdomāties, ka kaut kas šajā visā tomēr nav līdz galam pareizi.
Es, protams, saprotu mūs kā sievietes, kurām vajag arvien jaunu tērpu un jaunu tēlu, kurām nepieciešama iepirkšanās un nepieciešama savas garderobes un savas mājas izskata atjaunošana, bet....no resursu šķērdēšanas viedokļa, šķiet tajā visā vajadzētu kaut kādu līdzsvaru un mērenību.
Un par resursiem es šai gadījumā domāju gan tieši materiālās vērtības, kuras tiek ražotas arvien vairāk un netiek pārstrādātas un tiek vienkārši izmestas, gan laiku un naudu, kuru tērējam, lai šo nepārtraukto procesu uzturētu.
Un lai arī piederu pie cilvēkiem, kas patiešām nepērk jaunas lietas tādēļ, ka mode mainījusies vai nepieciešams jaunāks modelis televizoram vai datoram, bet pat tik, cik es pērku, to mantisko uzkrājumu veido acīmredzamu.
Un tad nu rodas jautājums pašam sev - cik tad es esmu autors savai dzīvei? Cik es pati lemju kā dzīvot un kā ne? Un cik spēcīgi ir stereotipi, ka katru pavasari vai katru rudeni ir jāatjauno garderobe ar kaut ko jaunu, kaut ko svaigu, kaut ko citu un kaut ko tieši šai sezonai atbilstošu.
Cilvēks skrien un strādā, cīnās ar krīzi, mēģina sapelnīt, mēģina atļauties un krīt depresijā, ja tas viss neizdodas, lai tikai noturētos tais sabiedrības uzliktajos rāmjos vai arī paša stereotipos.
Un es jau ne par vienu nesmejos. Es esmu sabiedrības daļa un daru tāpat. Vienīgi šodien man apcerīgs noskaņojums un tādēļ gribu ar Tevi parunāt, ka savā būtībā mēs ļoti lielu laiku tērējam kaut kādām šķietamām vērtībām, kas brīžos, kad iziet no rāmjiem, ir diezgan agresīvas pret dabu un mums pašiem.
Vakar skatījos raidījumu, kurā Juris Rubenis teica –ir ārkārtīgi sarežģīti līkloči dzīvē jāiziet rokrokā ar savu Ego, lai nonāktu pie vienkāršības.
Nolēmu, ka turpmāk es daudz vairāk piedomāšu pie tā, ko tiešām vajag un ko nepieciešams nopirkt jaunu, un ko var izmantot no tā, kas jau ir.
Gribu atvadīties no niķa, ka kaut ko pērk pirkšanas vai iegribu pēc.
Vai nav jauka atziņa? :)
Lūk – par to šai periodā domāju.
Un Tu?
