sadaļa: DAŽĀDI INESES RAKSTI
autors: INESE PRISJOLKOVA
Arvien biežāk man sanāk tikties ar meitenēm un sievietēm, kuras man jautā kā satikt savu īsto un vienīgo. Kā atpazīt viņu? Kā nenokļūdīties?
Un kā izdzīvot to periodu, kamēr esi viena un tik ļoti tā otra pusīte pietrūkst?
Sarežģīti.
Grūti.
Īpaši sievietēm.
Sievietes tiešām savu dzīves laimi saista ar ģimeni, ar attiecībām, ar vīru un bērniem. Un tas ir tikai dabiski. Lai kā mēs mēģinām iestāstīt sev pretējo un teikt, ka laimīgas varam būt arī vienas, tikt un tā mums ir jāatzīst, ka ne jau visu mūžu.
Es ļoti piekrītu teorijai, ka jāiemācās būt laimīgai vienai un tad, kad būsi divatā, tad šo laimi varēs dalīt ar otru. Un vēl es piekrītu tam, ka visu šo vienatnes periodu, mēs tomēr gaidām un domājam kā būs, kad satiksim viņu. Mūsu patiesā sievietes būtība līdz pilnībai laimīga var būt tikai tad, kad ir abpusēja mīlestība.
Galu galā cilvēkam garīgā nozīmē ir divas pamatvajadzības – atdot un saņemt mīlestību. Mīlēt un būt mīlētam. Un ja šīs vajadzības tiek nodrošinātas, tad ļoti daudz citas vajadzības sakārtojas pašas pa sevi.
Bet atgriežamies pie tā kā būt laimīgai vienai un kā satikt savu cilvēku.
Manuprāt, svarīgākais šajā vienatnes periodā ir sev nemelot. Nesākt sev iestāstīt, ka es ģimeni nemaz negribu, man tā mīlestība nav vajadzīga, es labāk mīlēšu darbu, suni, kaķi vai māsas bērnu. Meli un pašapmāns. Nē. Tā darīt tiešām nav vērts.
Bet tas ko ir vērts saprast, ka viss tiešām dzīvē nenotiek pēc pasūtījuma. Un ja vien šobrīd tā lielā mīlestība nav pie tevis atnākusi, tad skaidrs ir viens – vai nu nav vēl pienācis laiks, vai arī tu neesi tai vēl gatava.
Ko darīt?
Maini savu enerģētiku, maini savu attieksmi un kļūsti gatava mīlestībai.
Tiešām???
Tik vienkārši.
Jā.
Lai satiktu savu cilvēku pirmkārt ir tas tiešām jāgrib. Un šeit nu visas kā viens vienmēr saka, ka „es taču gribu”. Bet izrādās, ka tomēr ne. Un iemesli šeit var būt dažādi. Var gadīties, ka netici, ka esi pelnījusi milzu mīlestību; var gadīties, ka bail, ka var sāpēt; var gadīties, ka bail kādam atvērties un pieķerties un pēc tam zaudēt; var gadīties, ka esi pieradusi dzīvot viena un baidies zaudēt šo savu vienatnes komfortu; var gadīties, ka komplekso sava izskata dēļ, sava vecuma, dzīves līmeņa vai vēl jebkādu iemeslu dēļ. Var gadīties, ka netici, ka vispār ir tāds cilvēks, kādu tu tiešām gribētu sev blakus. Tie iemesli ir tik dažādi, ka dažreiz pilnīgi izbrīna ko vien mēs katra esam savā prātā izaudzējušas.
Kad esi atklājusi, ka tevi tiešām bremzē kāds no nosauktajiem, vai nenosauktajiem iemesliem, tad to novērst var tikai vienā konkrētā veidā – iemīli sevi un līdz pat prāta līmenim saproti, ka tu tiešām esi tā vērta, lai tavā dzīvē ienāktu liela mīlestība. Ka tu noteikti satiksi cilvēku, kuram tavs vecums, tavi liekie kilogrami, vai „kāda cita nepilnība”, ko esi iedomājusies, būs tik ļoti viņa gaumē, ka viņš mīlēs un redzēs tevi skaistu tieši tādu, kāda esi. Ka neviens tev neprasīs mainīties un ka viņš leposies ar savu sievieti, jo...vienkārši tevi ļoti, ļoti mīlēs.
Pirmais, kas ir jādara ceļā pretim savam cilvēkam, ir pašai jāsapildās ar mīlestību.
Ir jāsajūt sevi kā dabas un visuma sastāvdaļu, ar visu pasaulīgo skaistumu, ko vien dzīve var dot. Ir jānovērtē sevi nevis kritiķa, bet mākslinieka acīm. Un mākslinieks neprasa perfektumu. Un tici man, tavs vīrietis tev neprasīs perfektumu. Mīlestība nogludinās jebkuru tavu kompleksa radīto nepilnību.
Vairo sevī mīlestību. Iemīli sevī arī to daļu, kas tev sevī nepatīk. Tā ir ēnas puse. Gaisma bez ēnas nav iedomājama.
Jā – pats svarīgākais iemīli sevi. Kā pilnību. Kā veselumu.
Un padari savu dzīvi bagātu. (kādā no iepriekšējiem rakstiem jau rakstīju kā to izdarīt).
Savukārt tad, kad mīli sevi, tad nākošais solis ir iemācīties mīlēt citus. Tieši tā – mīlēt. Ar cilvēkmīlestību. Ar dievišķu mīlestību. Kad satiec kādu sievieti vai vīrieti mēģini viņos saskatīt visas tās labās īpašības, kas piemīt tikai šim cilvēkam. Ko šis cilvēks ienes tavā dzīvē, un ar ko tu bagātināsi viņa dzīvi. Kādēļ tas vajadzīgs? Tādēļ, ka tā tu veries vaļā mīlestībai. Austrumos to sauc par sirds čakras atvēršanu, attīrīšanu. Īstenībā nemaz nevar cerēt, ka pēkšņi satiksi savu īsto un vienīgo, ka dzīvē ienāks tava lielā mīlestība, ja tu esi noslēgusies no cilvēkiem vispār un mīlestības došanas funkcija pilnā ir neattīstīta.
Jocīgi jau skan. Bet tā kā pati personīgi esmu nesen (3 gadus atpakaļ) šādu periodu izgājusi, tad varu ne tikai no teorijas viedokļa, bet arī no savas personīgās pieredzes pateikt, ka liela mīlestība dzīvē atnāk tikai tad, kad esi tai gatava, un tu ar mīlestību skaties uz pasauli un cilvēkiem. Kad cilvēki tevi tiešām interesē un tu interesē viņus. Kā tu to jutīsi? Viņi sāks pie tevis tiekties. Arvien biežāk un vairāk tu izjutīsi vēlmi būt kopā ar citiem, veidojot dziļas un īpašas attiecības. Attiecības vairs nebūs paviršas un virspusējas, bet gan ieinteresētas un īpašas. Katrs cilvēks, kas ienāk tavā dzīvē ir īpašs. Un katram ir kāda vēsts, kāda mācība, ko viņš tev atnes. Vai to pamani vai nē, tā jau ir tava pašas spēja just vai tieši otrādi paviršība.
Ja šādi mēs pieejam attiecībām ar katru no cilvēkiem, ko satiekam, tad drīz vien mums atbirs tās attiecības, kas bija kārtotas paviršā līmenī un ap mums izveidosies to cilvēku loks, kas mums ir nozīmīgi.
Starp citu, pārāk liels šis loks arī nevar būt. Lai pietiek laika un enerģijas sev pašai. Un pats svarīgākais – savam cilvēkam, kuru gatavojies satikt.
Un tici, ja vien patiešām cilvēkos arvien vairāk redzēsi labo, ja arvien vairāk iemācīsies saskatīt to iekšējo gaismu, kas nāk no dvēseles, tad vienā mirklī tu atpazīsi savu īsto un vienīgo. Un tad vairs nebūs jābaidās, jo tad šīs attiecības jau sākotnēji netiks balstītas uz kādu no māņu vērtībām – tas noteikti nebūs aiz bailēm palikt vienai, jo tu jau vairs nebūsi viena. Tev jau būs savs loks tuvu cilvēku, ar kuriem jutīsies īpaši. Tas noteikti nebūs balstīts tikai uz kaisli, lai gan īstenai mīlestībai kaisles netrūks. Tas noteikti netiks balstīts tikai uz ārējo izskatu, jo tu jau būsi iemācījusies saskatīt cilvēkos dziļāko būtību. Tas noteikti nebūs, lai pašapliecinātos. Tas noteikti nebūs balstīts uz ko virspusēju. Kāpēc? Tādēļ, ka tu jau būsi iemācījusies dzīvot pa īstam. Mierīgi un harmoniski. Ar pašapziņu. Nevis, lai kādam izpatiktu, bet lai dzīvotu tā, kā saka tava visdziļākā būtība, kā saka tava dvēsele. Jo tieši dvēsele ir tā, kas satiek otru dvēseli.
Kad dzīvo pa īstam, tad arī mīlestība atnāk īstā. Un cilvēks īstais.
Tad izveidojas īstena un stipra ģimene.
Un tad gan sieviete, gan vīrietis ir laimīgi.
