Kā satikt savu īsto un vienīgo
Komentāri:
Inese* -
2011-01-25 08:03
Tad ir labi.
Tā jau ir tā laime - dzīvot saskaņā ar sevi un tieši tā, kā pati vēlies:)
Inese* -
2011-03-30 22:45
Paldies par tik skaistu komenāru:)
Vienmēr ir laime ko tādu dzirdēt:)
Inese* -
2011-04-01 01:21
Es savukārt kaut kur esmu lasījusi, ka Dievs nekad nesaka galēju nē. Dievs saka "vēl nav īstais laiks" vai arī "tu neesi tam vēl gatava".
Un ja tā tam pieiet, tad vienmēr varam mainīties tā, lai Dievs teiktu "jā", "lūdzu","redz, kur Tava lielā mīlestība".
Es gaidīju un sagaidīju. Man Dievs to uzdāvināja 40 gadu dzimšanas dienā :)
Un kā tagad atceros, ka tās dienas rītā tieši padomāju - nu re, četrdesmit jau klāt un tā arī nekas nenotiek.
Pienāca vakars - un sākās mans skaistākais laiks manā dzīvē :)
Es ticu, ka katram ir īstais un vienīgais.
Arvien vairāk domāju par to, ka nākošo grāmatu es varētu rakstīt tieši par šo tēmu:)
Inese* -
2011-04-06 19:39
Tad dzīvo ar savu īsto un vienīgo sievieti :)
Inese* -
2011-04-06 19:41
Saulītei -
kad ir īstais cilvēks un īstā mīlestība, tad arī ir īstais laiks. Tad vairs nav ne pa ātru ne pa vēlu. Tad ir kopā un viss:)
Ja ir īstais, tad iepriekšējās rētas sadzīs vēl ātrāk.
Ja nav - tad diemžēl viņš būs vajadzīgs tikai uz rētu dziedēšanas laiku.
Inese* -
2011-04-06 19:44
MeryLady-
Esmu par to, ka īstie viens otram garām nepaies. Un ja būs lemts, tad var notikt atkalsatikšanās.
Nu...var jau mēģināt palīdzēt Visumam :) un paprovocēt to tikšanos.
Jo tāpat jau - ja nebūs lemts, tad nekas nesanāks. Vienīgi būs sāpīgi.
Jāizdomā un jasajūt pašai cik tas viss ir pa īstam.
Inese* -
2011-04-11 04:12
Es nedomāju, ka mums kādam jau iepriekš ir nelemta vientulība mūža garumā. Dievs radīja cilvēku, lai viņš dzīvotu pārī un dibinātu ģimeni un radītu bērnus. Kādēļ, lai tas nebūtu priekš mums?
Ir vienkārši jāpārmaina sava iekšējā vibrācija no vientuļnieka vibrācijas un pāra attiecību vibrāciju.
Mums katram pašam ir jābūt gatavam satikt savu īsto un vienīgo.
Un viss notiek pēc mūsu ticības.
Ja domājam, ka būsim uz mūžu vieni = tad būs tieši tā.
Ja domājam, ka ar katru brīdi tuvināmies savam īstajam un vienīgajam = tad tas ir tā:)
Inese* -
2011-04-18 17:56
"Domāju, ka mīlu" - ir prāta izraisīts situācijas raksturojums.
Tātad šai gadījumā mēs mēģinām sev iestāstīt, ka "viss jau ir labi", ka "cilvēks labs" un varbūt "bērni kopēji", vai arī "ilgus gadus esam jau kopā" utt. Visi šie argumenti, protams, ir vērā ņemami, bet....tie neraisa mīlestību.
Bet tad, kad mīl, tad ir tā, ka otrs var pat "sataisīt ziepes" un tu protams ārēji sadusmojies, bet iekšēji ne sekundi nešaubies vai tas ir tavs cilvēks vai nē.
Tu mēģini izprast kādēļ šāda situācija saveidojusies, bet neapšaubi mīlestību kā tādu.
Ja ir šaubas par mīlestību, tad ir jāsāk sakārtot attiecības ar sevi.
Jāsāk iemīlēt sevi un jāver vaļā sirds čakra.
Un tad, kad iemīli sevi, tad skaidri zini un jūti vai otru mīli, vai nē.
Kamēr ir ciet sirds čakra tikmēr mēs nevienu neprotam un nespējam mīlēt un tad uznāk šaubas, pārdomas un visi šie jautājumi.
Jāsāk ar sevi :)
Inese* -
2011-04-18 22:07
Sirds čakru atver mīlot:)
Piemēram, sevi vajadzētu iemācīties mīlēt burtiski - skatoties spogulī sev acīs un tiešām sakot "es tevi ļoti mīlu". Un saskatīt acīs dziļumu, saskatīt krāsu, saskatīt dvēseli. Iemīlēt savas acis.
Pēc tam sāk iemīlēt sevī kādas skaistas līnijas - piemēram, sejā - uzacu līniju, vai zoda līniju, vai lūpu līniju utt. Atrodi sevī 3 lietas, kas ļoti patīk. Pēc tam -nākošā dienā vēl trīs lietas utt.
Pēc tam vajadzētu iemācīties ar prieku uz sevi skatīties spogulī pilnā augumā utt.
Paralēli - pievērst uzmanību tam, lai mīlam un izrādām mīlestību citiem - sunim, kaķim, maziem bērniem, mīļiem cilvēkiem.
Ar cilvēkiem vienmēr ir visgrūtāk, tādēļ iesākumā iesaku īpaši mīlēt dzīvniekus.
Pēc tam mēģināt iemīlēt visus cilvēkus kopumā. Kā dvēseles. neko konkrēti nedomājot un neko negaidot atpakaļ.
Pēc tam pastiprināti piedomāt par sev tuviem cilvēkiem un arvien vairāk viņus iemīlēt. Piedot. Pieņemt. Mīlēt.
Un pēc tam jau var sev uzdot jautājumu- vai šis cilvēks, ar kuru esmu kopā ikdienas - vai viņš man ir tuvāks un dārgāks par visiem pārējiem? Vai viņš ir mans īstais un vienīgais? Vai viņš ir mana otra pusīte? Mana miesa un asinis?
Un atbilde būs :)
Inese* -
2011-04-19 18:39
Ditai-
ir ļoti daudzi cilvēki kas savas attiecības balsta uz drošību un mierīgu dzīvi un tā var nodzīvot ļoti garus kopdzīves gadus. Tur nav nekā slikta. Tā ir viņu izvēle.
Protams, daudz skaistāka dzīve ir tad, ja satiec savu īsto un vienīgo un jums ir iespēja būt kopā.
Bet es nekad neņemtos pamest 20 gadus laulību un attiecības tikai tādēļ, ka man tagad liktos, ka kaut kur ir mans īstais. Es noteikti censtos līdz maksimumam uzlabot šīs attiecības. Un varbūt, ka atklājas, ka cilvēks, kurš ir blakus tieši ir tas īstais un vienīgais. Ka viņš ir tikai jānovērtē. un attiecības ir jāatver.
Pieļauju, ka šeit neviens no malas īstni nevar būt padomdevējs.
Mēs varam padalīties tikai ar savām pārdomām kā būtu ja būtu :)
Inese* -
2011-04-19 18:41
Iedvesmai'-
ir jāpadomā kķo man šī situācija māca un kādēļ šo mačību nepieņemu. Jo ir skaidrs, ka atkārtotās situācijas un atkārtotās attiecības mums dod tikai tad, ja iepriekšējo reizi neesam tikuši galā :)
sadaļa: DAŽĀDI INESES RAKSTI
autors: INESE PRISJOLKOVA
 Arvien biežāk man sanāk tikties ar meitenēm un sievietēm, kuras man jautā kā satikt savu īsto un vienīgo. Kā atpazīt viņu? Kā nenokļūdīties?
Un kā izdzīvot to periodu, kamēr esi viena un tik ļoti tā otra pusīte pietrūkst?
Sarežģīti.
Grūti.
Īpaši sievietēm.
Sievietes tiešām savu dzīves laimi saista ar ģimeni, ar attiecībām, ar vīru un bērniem. Un tas ir tikai dabiski. Lai kā mēs mēģinām iestāstīt sev pretējo un teikt, ka laimīgas varam būt arī vienas, tikt un tā mums ir jāatzīst, ka ne jau visu mūžu.
Es ļoti piekrītu teorijai, ka jāiemācās būt laimīgai vienai un tad, kad būsi divatā, tad šo laimi varēs dalīt ar otru. Un vēl es piekrītu tam, ka visu šo vienatnes periodu, mēs tomēr gaidām un domājam kā būs, kad satiksim viņu. Mūsu patiesā sievietes būtība līdz pilnībai laimīga var būt tikai tad, kad ir abpusēja mīlestība.
Galu galā cilvēkam garīgā nozīmē ir divas pamatvajadzības – atdot un saņemt mīlestību. Mīlēt un būt mīlētam. Un ja šīs vajadzības tiek nodrošinātas, tad ļoti daudz citas vajadzības sakārtojas pašas pa sevi.
Bet atgriežamies pie tā kā būt laimīgai vienai un kā satikt savu cilvēku.
Manuprāt, svarīgākais šajā vienatnes periodā ir sev nemelot. Nesākt sev iestāstīt, ka es ģimeni nemaz negribu, man tā mīlestība nav vajadzīga, es labāk mīlēšu darbu, suni, kaķi vai māsas bērnu. Meli un pašapmāns. Nē. Tā darīt tiešām nav vērts.
Bet tas ko ir vērts saprast, ka viss tiešām dzīvē nenotiek pēc pasūtījuma. Un ja vien šobrīd tā lielā mīlestība nav pie tevis atnākusi, tad skaidrs ir viens – vai nu nav vēl pienācis laiks, vai arī tu neesi tai vēl gatava.
Ko darīt?
Maini savu enerģētiku, maini savu attieksmi un kļūsti gatava mīlestībai.
Tiešām???
Tik vienkārši.
Jā.
Lai satiktu savu cilvēku pirmkārt ir tas tiešām jāgrib. Un šeit nu visas kā viens vienmēr saka, ka „es taču gribu”. Bet izrādās, ka tomēr ne. Un iemesli šeit var būt dažādi. Var gadīties, ka netici, ka esi pelnījusi milzu mīlestību; var gadīties, ka bail, ka var sāpēt; var gadīties, ka bail kādam atvērties un pieķerties un pēc tam zaudēt; var gadīties, ka esi pieradusi dzīvot viena un baidies zaudēt šo savu vienatnes komfortu; var gadīties, ka komplekso sava izskata dēļ, sava vecuma, dzīves līmeņa vai vēl jebkādu iemeslu dēļ. Var gadīties, ka netici, ka vispār ir tāds cilvēks, kādu tu tiešām gribētu sev blakus. Tie iemesli ir tik dažādi, ka dažreiz pilnīgi izbrīna ko vien mēs katra esam savā prātā izaudzējušas.
Kad esi atklājusi, ka tevi tiešām bremzē kāds no nosauktajiem, vai nenosauktajiem iemesliem, tad to novērst var tikai vienā konkrētā veidā – iemīli sevi un līdz pat prāta līmenim saproti, ka tu tiešām esi tā vērta, lai tavā dzīvē ienāktu liela mīlestība. Ka tu noteikti satiksi cilvēku, kuram tavs vecums, tavi liekie kilogrami, vai „kāda cita nepilnība”, ko esi iedomājusies, būs tik ļoti viņa gaumē, ka viņš mīlēs un redzēs tevi skaistu tieši tādu, kāda esi. Ka neviens tev neprasīs mainīties un ka viņš leposies ar savu sievieti, jo...vienkārši tevi ļoti, ļoti mīlēs.
Pirmais, kas ir jādara ceļā pretim savam cilvēkam, ir pašai jāsapildās ar mīlestību.
Ir jāsajūt sevi kā dabas un visuma sastāvdaļu, ar visu pasaulīgo skaistumu, ko vien dzīve var dot. Ir jānovērtē sevi nevis kritiķa, bet mākslinieka acīm. Un mākslinieks neprasa perfektumu. Un tici man, tavs vīrietis tev neprasīs perfektumu. Mīlestība nogludinās jebkuru tavu kompleksa radīto nepilnību.
Vairo sevī mīlestību. Iemīli sevī arī to daļu, kas tev sevī nepatīk. Tā ir ēnas puse. Gaisma bez ēnas nav iedomājama.
Jā – pats svarīgākais iemīli sevi. Kā pilnību. Kā veselumu.
Un padari savu dzīvi bagātu. (kādā no iepriekšējiem rakstiem jau rakstīju kā to izdarīt).
Savukārt tad, kad mīli sevi, tad nākošais solis ir iemācīties mīlēt citus. Tieši tā – mīlēt. Ar cilvēkmīlestību. Ar dievišķu mīlestību. Kad satiec kādu sievieti vai vīrieti mēģini viņos saskatīt visas tās labās īpašības, kas piemīt tikai šim cilvēkam. Ko šis cilvēks ienes tavā dzīvē, un ar ko tu bagātināsi viņa dzīvi. Kādēļ tas vajadzīgs? Tādēļ, ka tā tu veries vaļā mīlestībai. Austrumos to sauc par sirds čakras atvēršanu, attīrīšanu. Īstenībā nemaz nevar cerēt, ka pēkšņi satiksi savu īsto un vienīgo, ka dzīvē ienāks tava lielā mīlestība, ja tu esi noslēgusies no cilvēkiem vispār un mīlestības došanas funkcija pilnā ir neattīstīta.
Jocīgi jau skan. Bet tā kā pati personīgi esmu nesen (3 gadus atpakaļ) šādu periodu izgājusi, tad varu ne tikai no teorijas viedokļa, bet arī no savas personīgās pieredzes pateikt, ka liela mīlestība dzīvē atnāk tikai tad, kad esi tai gatava, un tu ar mīlestību skaties uz pasauli un cilvēkiem. Kad cilvēki tevi tiešām interesē un tu interesē viņus. Kā tu to jutīsi? Viņi sāks pie tevis tiekties. Arvien biežāk un vairāk tu izjutīsi vēlmi būt kopā ar citiem, veidojot dziļas un īpašas attiecības. Attiecības vairs nebūs paviršas un virspusējas, bet gan ieinteresētas un īpašas. Katrs cilvēks, kas ienāk tavā dzīvē ir īpašs. Un katram ir kāda vēsts, kāda mācība, ko viņš tev atnes. Vai to pamani vai nē, tā jau ir tava pašas spēja just vai tieši otrādi paviršība.
Ja šādi mēs pieejam attiecībām ar katru no cilvēkiem, ko satiekam, tad drīz vien mums atbirs tās attiecības, kas bija kārtotas paviršā līmenī un ap mums izveidosies to cilvēku loks, kas mums ir nozīmīgi.
Starp citu, pārāk liels šis loks arī nevar būt. Lai pietiek laika un enerģijas sev pašai. Un pats svarīgākais – savam cilvēkam, kuru gatavojies satikt.
Un tici, ja vien patiešām cilvēkos arvien vairāk redzēsi labo, ja arvien vairāk iemācīsies saskatīt to iekšējo gaismu, kas nāk no dvēseles, tad vienā mirklī tu atpazīsi savu īsto un vienīgo. Un tad vairs nebūs jābaidās, jo tad šīs attiecības jau sākotnēji netiks balstītas uz kādu no māņu vērtībām – tas noteikti nebūs aiz bailēm palikt vienai, jo tu jau vairs nebūsi viena. Tev jau būs savs loks tuvu cilvēku, ar kuriem jutīsies īpaši. Tas noteikti nebūs balstīts tikai uz kaisli, lai gan īstenai mīlestībai kaisles netrūks. Tas noteikti netiks balstīts tikai uz ārējo izskatu, jo tu jau būsi iemācījusies saskatīt cilvēkos dziļāko būtību. Tas noteikti nebūs, lai pašapliecinātos. Tas noteikti nebūs balstīts uz ko virspusēju. Kāpēc? Tādēļ, ka tu jau būsi iemācījusies dzīvot pa īstam. Mierīgi un harmoniski. Ar pašapziņu. Nevis, lai kādam izpatiktu, bet lai dzīvotu tā, kā saka tava visdziļākā būtība, kā saka tava dvēsele. Jo tieši dvēsele ir tā, kas satiek otru dvēseli.
Kad dzīvo pa īstam, tad arī mīlestība atnāk īstā. Un cilvēks īstais.
Tad izveidojas īstena un stipra ģimene.
Un tad gan sieviete, gan vīrietis ir laimīgi. |
