sadaļa: SARUNAS
autors: INESE PRISJOLKOVA
Kad mūsu janvāra nometni pārcēlām, jo viens maziņš cilvēks izdomāja pasaulē ierasties tieši šajā laikā, nupat kļuva skaidrs, ka marta nometnē es varēšu piedalīties daudz pilnvērtīgāk, nekā tas būtu 9.mēnesī gaidībās.
Un tad nu domāju - kāda būtu tā tēma, kuru šobrīd ir man visaktuālākā un par kuru ļoti vērtīgi būtu runāt.
Nu skaidrs, ka man visa pasaule šobrīd guļ bēbīšu gultiņā, bet diez vai tas būtu aktuāli visiem nometnes dalībniekiem, tādēļ es izvēlējos ko tādu, kas man pašai svarīgi jau kādus pēdējos n-tos gadus un domāju, ka tā ir aktualitāte mums katram.
-
Kā šai ārkārtīgi straujajā informatīvajā laikmetā nepadoties kopējai informācijas plūsmai, sistēmai vai sabiedriskai domai. Kā sadzirdēt savu sirdsbalsi, savu aicinājumu, sajust savu spēku, noturēt ticību sevī. Kā vairāk dzirdēt sevi, nevis apkārtesošo informāciju.
-
Kā zināt, ko gribu.
-
Kā ticēt, ka to varu.
-
Kā neietekmēties, ka var nesanākt.
-
Kā neklausīties par iespējamiem šķēršļiem, vai arī klausīties tikai informētības dēļ.
-
Kā necensties būt perfektai veiksminiecei.
-
Kā nedzīvot pēc kaut kādiem sabiedrības uzliktiem šabloniem.
-
Nu vārdu sakot – kā izslēgt to skaņas pogu, kas visu laiku ārpus mums skan, jeb citiem vārdiem – kā būt kurlajai vardītei.
Vai atceries šo stāstu par varžu sacensībām, kas kāpa slidenā kalnā? Un uzkāpa tikai tā vardīte, kas bija kurla, jo viņa nedzirdēja brīdinošos un neticīgos saucienus no malas un nezināja, ka viņai tas var neizdoties.
Lūk – tieši par šo tēmu es ļoti gribu mūsu nometnē parunāt.
Kā pa īstam zināt, ko gribu un nešaubīgi ticēt šim mērķim un tuvināt to ar katru dienu. Kā neklausīties citos, lai neuzzinātu un neietekmētos, ka man neizdosies.
Bībelē teikts – viss notiks pēc tavas ticības.
Lūk – kā noturēt sevi šo ticību, ja viss liecina par pretējo.
Atceros, ka tad, kad vēl tikai bija iecere veidot Pavasara studiju, bija ekonomiskās krīzes laiks un man visi (kas zināja šo manu ideju) teica, ka “doma jau laba, bet neviens nenāks, jo nav jau iztikas produkts un vispār – cilvēkiem taču nav naudas”. Man toreiz ticēja tikai divi cilvēki -vīrs un mamma.
Un es kā kurlā vardīte – rakstīju rakstus, izsludināju seminārus, radīju arvien jaunas programmas. Un tiešām – ilgu laiku jau arī nekas nesanāca. Neviens mani pirms 8gadiem nepazina. Blogus toreiz vēl nerakstīja. Šādi sajūtu raksti bija kas jauns. Un es tikai rakstīju un rakstīju, un paralēli sludināju nodarbības, pēc kurām nekāda dižā pieprasījuma nebija.
Varēja likties, ka tiem citiem ir taisnība, un cilvēkiem to nevajag. Bet es neklausījos – es nevarēju nedarīt. Nu pirmkārt man ļoti patika tas, ko rakstu, tas, ko lieku nodarbību programmās. Bet otrkārt - es svēti ticēju, ka ja jau man tas ir interesanti, tad arī citiem to vajag. Man tikai viņus ir kaut kā jāsatiek.
Pagāja gads, iznāca pirmā grāmata, un viss aizgāja tādā ātrumā un virpulī, kuram knapi spēju izskriet līdzi.
Pirms tam līdzīgi bija ar precēšanos. Man bija 39 gadi un atceros, ka apkārtējā informācija bija apmēram tāda - ka četrdesmitgadnieki skatās uz divdesmitgadniecēm, ka uz katru neprecētu vīrieti pēc statistikas ir cik tur tās sievietes un vispār – viņi visi ir vai nu precējušies vai aizbraukuši, vai nekam nederīgi.
Atceros, toreiz neko no tā visa neklausījos un pie sevis teicu – man taču neinteresē visi tie citi, man vajag tikai vienu – savējo.
Ticu, ka viņu satikšu.
Un tieši tāpat bija ar bērnu dzemdēšanu. Gāja gadi, nekas nenotika. Ar katru gadu noturēt ticību bija arvien grūtāk. Un tikai “kurlās vardītes princips” mani tai visā glāba.
Jā – un vēl vīra ticība.
Ja man nebūtu mana vīra atbalsta, tad pilnīgi nekā no tā visa nebūtu. Ne bērnu, ne Pavasara studijas, ne šīs lielās ticības. Vīra azotē sievietei ir lielāks spēks.
Vairāk par Pavasara studijas nometni 11.-13.martā vari lasīt https://pavasarastudija.lv/11967-pavasara-nometne-2016/
Savukārt ar programmu iepazīties: https://pavasarastudija.lv/11968-pavasara-nometnes-programma/
Un nometnes otrās dienas vakara programmā pie mums viesosies Vītolu ģimene, bet par to uzrakstīšu kādā citā rakstā.
Ar mīļumu, Inese