Nu jau man vairāki cilvēki vienā balsī ir konkrēti pārjautājuši „Bet ko tas nozīmē – ļauties?”.
Ko nozīmē „ļauties notikumiem”, ko nozīmē „ļauties Dieva gribai”, ko nozīmē „ļauties dzīvei” utt.?
Es domāju kā gan lai izstāsta to, kas man pašai ir pats par sevi saprotams. Kā gan izstāstīt to, kā pati dzīvoju jau daudzus gadus.
Un tad nu domāju, kas šeit varētu noderēt kā salīdzinājums.
Pirmā doma, kas man ienāk prātā ir – kad iesējam kādu sēkliņu zemē, tad nevis katru dienu atkašņājam zemīti un skatāmies kas ar to notiek, bet vienkārši uzticamies, ka augšana notiks saskaņā ar Dieva un Dabas likumiem. Pieņem to brīdi, ka esi no rokām to izlaidusi un vairs neko nevari darīt. Burtiskā nozīmē- neko. Tikai ļauties Dieva gribai un lielajam augšanas likumam.
Bet kā mēs darām dzīvē? Kā paši izkašņājam savas vēlēšanās un savus mērķus.
No vienas puses esam „uzirdinājuši zemi” un „uztaisījuši dobīti”, un „sataisījuši vietiņu sēkliņām”, „pārkaisījuši pār zemīti”, bet......nav miers ;) Un caurām dienām gribās kašņāties un kašņāties. Līdz tā arī visu to augšanas procesu sēkliņai esam izjaukuši.
Un pēc tam domājam – kāpēc gan nepiepildās tas, ko gribam. Kāpēc mūsu dzīvēs daudz kas brūk un jūk? Un paši nemaz nemanām, ka tie esam mēs, kas visu gluži kā vistas izkašņājam.
Tad man cilvēki jautā – jā, bet ja nu tā „sēkliņa” neuzdīgst?? (ja nu tā mana griba, vēlēšanās vai vajadzība nepiepildās?)
Nu....ja neuzdīgst, tad neuzdīgst. Tad tā ir Dieva griba. Pieņem to.
Ir jāiemācās saprast, ka ne viss, ko esam iecerējuši, Dievam ir jāizpilda.
Augstākiem spēkiem nav nekāds pienākums pildīt mūsu vēlēšanās. Varbūt nav pienācis laiks. Varbūt neesi tam vēl gatava. Paanalizē. Padomā. Un pieņem šo situāciju. Ļaujies J
Jo kā gan Tu vari iespaidot to, vai tā Tava sēkliņa augs vai nē.
Tu vari vienīgi visu sarūpēt, lai augtu. Aplaistīt. Un lūgt Dievu, lai ir saulains laiks un pietiek siltuma.
Otrs tāds piemērs, kuru šai sakarā vēl varu pieminēt, ir jau citā rakstā aprakstītais stāsts par kūniņu.
Mūsu dzīves situācijas un mēs paši esam kā taurenis, kas šķiļas no kūniņas. Un kamēr mēs neesam gana stipri, un kamēr neesam visu izdzīvojuši līdz galam – tikmēr ir jāļaujas šim procesam. Augšanas un nobriešanas procesam.
Un ja kāds mūsu kūniņu atplēsīs ātrāk – mūsu spārni būs pa švaku, lai lidotu.
Lūk, kur ir Dabas un Dieva likumu spēks.
Viss notiek saskaņā Dieva likumiem. Taurenis pats tiks ārā no kūniņas un pacelsies spārnos un to nevajag steidzināt.
Arī mums ir jāiziet savas mācību stundas – un to nevajag steidzināt.
Lai būtu vieglāk saprast, izstāstīšu kādu piemēru – atceros, pagājušogad, kad bija periods, kad galīgi nebija naudas, mums ģimenē viens otram ik pa laikam bija viens otram jāatgādina, ka tas notiek ar kādu konkrētu iemeslu. Ka situācija ir jāpieņem ar mīlestību un jānorūdās. Pieņem un izmanto to savā labā.
Pateicoties šim toreiz tik skaistajam periodam es uzrakstīju lielu daļu no savas grāmatas J
Man vajadzēja iziet to grūto „kūniņas” periodu, novērtēt to, ar mīlestību to pieņemt un ļauties tam........ lai šai laikā man „nostiprinātos spārni”.
Tā ir tā svarīgākā atziņa.
Lai kas Tavā dzīvē šobrīd notiek – tas notiek ar iemeslu. Un ja Tu pieiesi tam pozitīvi un radoši, ja Tu iegriezīsi savu svārstiņu radošā virzienā, tad zini, ka šis laiks Tev ir kā svētība. Ļaujies tam.
Izmanto Aikido principu. Tur ir tā – ja pretinieks nāk ar savu spēku tev virsū, tad iegriez viņu tai pašā virzienā un viņš pēc inerces aizlidos jau tur, kurp to vadīsi.
Tātad – ja Tev nāk virsū krīze, nelaime, nepatikšanas utt. – tad paņem tās un iegriez mīlestībā.
Necīnies. Nebloķē. Bet ....ļaujies un vēl pastiprini. Tikai nu jau ar mīlestību.
Es, pateicoties krīzei, radīju Pavasara studiju, uzrakstīju grāmatu, vadu ļoti daudz semināru. Un nu tā mīlestības bumba ir daudz lielāka par krīzi un daudz lielāka par mani. Nu jau viss ir viena vienīga liela Mīlestība.
To visu Tev stāstu, lai Tu ieraudzītu, ka vari darīt tāpat. Tikai savā jomā. Savā ģimenē. Savā dzīvē.
Ļaujies ar mīlestību tam, kas notiek.
Tas notiek ar iemeslu