sadaļa: SARUNAS
autors: INESE PRISJOLKOVA
Es šobrīd savā dzīvē piedzīvoju ko tādu, ko savādāk, kā par brīnumiem nosaukt nevar.
Mēs kopā ar Tomu esam izveidojuši Pavasara studiju, mēs kopā esam ļoti daudz runājuši un radījuši, un nu jau arī dažus seminārus kopā novadījuši, tomēr līdz šim ir bijis pilnīgi skaidrs, ka es esmu tā, kas raksta mājas lapai rakstus, kas veido nodarbībām programmas, kas raksta grāmatas un Toms mani šai visā ir atbalstījis. Interesantākais tas, ka līdz šim viņš man vienmēr ir teicis, ka to, ko es uzrakstu uz 10 lpp, viņš visticamāk pateiktu vienā rindkopā. Un vispār - labāk, ja viņam pašam nemaz nevajadzētu rakstīt, jo tas nu viņam galīgi nesanāk.
Un pēkšņi, braucot no Kuldīgas semināra, viņš man saka, ka rakstīs grāmatu. Viņam esot doma un vai es gribot paklausīties. Un tā – divas stundas visa brauciena laikā viņš man stāsta un stāsta epizodi pēc epizodes sižetus no savas jaunās grāmatas. Es klausos un brīnos – no kurienes viņam tas. Esmu patīkami pārsteigta un ieintriģēta.
Nākošā dienā viņš man pajautā, lai parādu kā es rakstu grāmatu – vai ieseivoju atsevišķus rakstus, vai rakstu pa nodaļām. Drusku parunājam un viņš paliek pie datora. Paiet kāds laiciņš, un viņš jautā „Vai negribi palasīt?”. Es, protams, labprāt. Un pirmie lielie brīnumi man bija izbrīns par uzrakstītā apjomu. Viņš pa šo laiku bija blīvi aprakstījis kādas 5-6 lappuses un pasauca mani tikai tādēļ, ka gribēja iegūt atbalstu, vai turpināt tādā pat stilā. Un tad sākās mani vēl lielākie brīnumi, ka es lasu un nevaru atrauties. Ka ir tik interesanti. Ka lasu un baudu valodu, un teicienus, kādus nekad nebiju no viņa dzirdējusi, ka ieraugu vārdus, kādus mēs mājās ikdienā nelietojam. Brīnos, vai tiešām to visu sarakstījis mans vīrs (kurš līdz šim nekad neko nav rakstījis. Nu... vismaz mūsu kopā būšanas laikā noteikti ne).
Un interesanti, ka viņš saka – „man galvā nāk vismaz uzreiz trīs sižetu līnijas, kā var attīstīties notikumi un mana rūpe ir izvēlēties, kuru no tām aprakstīt”. Es klausos un brīnos. Jo arī man tā ir, ka zinu vismaz trīs grāmatas, kuras šobrīd varētu sākt rakstīt, un man pat ir skices un sagataves dažām tēmām. Bet... par mani pašu tas jau nupat pa šiem gadiem ir pierasts. Tomēr, ka tagad to visu varu redzēt un piedzīvot kopā ar Tomu jau no pašiem pamatiem – tas man brīžiem aiz sajūsmas aizsit elpu. Es vienkārši esmu pateicīga Dievam par to, ka varu to piedzīvot.
Vakar savai kolēģei Aijai stāstu par šo fenomenu, un viņa jautā – „bet tad jau varbūt arī es varu rakstīt”. Un es tiešām ticu, ka jā. Nu jau mēs ar Tomu esam dzīvs piemērs, ka darot, vienkārši atveras kanāls, un tu spēj ko tādu, ko līdz šim nekad neesi varējis. Kā saka – kad nolīdzsvarojas enerģija 5.čakrā, tad gan rakstīšana, gan runāšana sanāk pati no sevis.
Otrs mans izbrīns bija, kad Toms pēc kāda mūsu kopīgi novadītā semināra, pēkšņi sāka teikt, ka viņš ir gatavs izveidot savu nodarbību un runāt ar cilvēkiem par lietām, kas grauj pasauli, kas ir paputinājušas arī viņa paša dzīvi un dalīties ar pieredzi, kā ar to visu tikt galā.
Un atkal man ir sev jāiekniebj, lai pārbaudītu, vai nesapņoju. Toms, kurš Pavasara studijas sākumā pat tā īsti nebija gatavs ienākt pilnā auditorijā, lai sanestu grāmatas, pēkšņi ir gatavs vadīt semināru, stāvēt zāles priekšā un dalīties ar savām atziņām.
Un pēkšņi mūsu mājās viss ir izmainījies. Tagad es esmu tā, kas „staigā uz pirkstgaliem”, lai tik netraucētu vīram rakstīt (lieki teikt, ka visus iepriekšējos gadus bija otrādi). Tagad es esmu tā, kas atbalsta un saka, ka „tev viss izdosies”. Tagad es esmu tā, kas no malas noraugās, kā viss notiek.
Nu... brītiņu pagaidīšu, lai līdz galam to savilktu kopā ar sievišķības un vīrišķības tēmu un pārmaiņām, ko tā ienes pāra attiecībās un ģimenēs, bet šobrīd vienkārši baudu fenomenu, ka cilvēks, kurš visu laiku uzskatīja, ka nav rakstošs, tagad n-tās stundas dienā pavada pie datora un rada grāmatu.
Toma rakstītu iepazīšanās rakstu var izlasīt sadaļā „Lektori” https://pavasarastudija.lv/10518-lektori/
Lūk, kādi zili brīnumi notiek gaišā dienas laikā.
Smaidu, esmu laimīga un pateicīga Dievam, ka varu to visu piedzīvot.
Ar mīļumu, Inese