Šodienas fragmens no sievišķības dienasgrāmatas


Komentārs:

jannat - 2014-06-29 06:07
par to ieshanu pie datora - ui - man tas veel klibo - un varu teikt, tas speeku tomeer njem nost - ja riitu saak taa - pirmais ielien e-pastaa, netaa, facebook un kur veel ne!!

Jaameegina laboties shai sferaa man :)



28.06.2014

 Šodien esmu laimīga un jūtos sievišķīgi, jo visu rītu pavadīju kopā ar bērnu mierīgā plūstošā priekšpusdienas notikumu plūdumā. Un es tiešām pieskatīju, lai mani netraucē domas, ka jāskrien apskatīties ienākušie e-pasti un jaunumi mājas lapā. Es zinu, ka tie tur ir. Es zinu, ka tad, kad līdz tiem tikšu, es pavadīšu vairākas stundas, lai atbildēm un sarakstēm. Bet vēl ne. Vēl ir pirmspudienas sajūta, ka visa dienas vēl priekšā.

Es cepu maizi. Tā ir rupjā maize no ierauga, kurai mīklu iemīcīju jau vakar. Tā ir mana sazemēšanās un mana sievišķā pamatīguma audzēšana. Vēl es izgāju apravēt dārzu, jo katra saskaršanās ar zemi ir saskaršanās ar dabu, savukārt ziedošo puķu skaistums un tīrs dārzs rada sakoptības un samīļošanas sajūtu.

Ieliku mazgāties veļu, jo vienkārši ir sestdiena, kad parasti to daru. Un tāds nedēļas ritms mani nomierina un domas sakārto.

Paralēli es domāju par grāmatas atklāšanas pasākumu, bet šoreiz tas ir tiešām sievišķīgi. Nevis domas par darbu, bet taisni otrādi – tas ir tā, ka jūtu, kā mana darbošanās un dzīvošanās pa māju palīdz iegriezties radošai enerģijai.

To es par sevi zinu skaidri – ja nespēju kaut ko uzreiz izdomāt, tad mierīgi varu sākt darīt sadzīviskas lietiņas, kad vienā mirklī atnāk idejas un skaidra vīzija kā vislabāk darīt to vai to. Man šķiet, ka man palīdz tas mierpilnais enerģijas plūdums, kad pati rimti kustos un kaut kam pieskaros un kaut ko samīļoju, kaut ko paņemu rokās un kaut ko nolieku vietā. Tieši tā taustīšana un pieskaršanās palīdz domāt. Dažreiz palīdz runāšana, bet šobrīd jūtu, ka man palīdz darīšana.

Un faktiski tā pat nav domāšana. Ar domāšanu mēs vairāk saprotam ideju ģenerēšanu, variantu radīšanu un tad vajadzīgā izvēlēšanos. Un tas būtu tā vīrišķīgi. Bet man šobrīd ir tāds iekšējs mieriņš, kad vienkārši redzu kā viena bildīte mainās ar citu bildīti un rezultātā top vīzija kādi varētu izskatīties tie svētki. Šī vienkārši ir tā platforma. Un es nespiežu sevi tagad to likt uz papīra vai kaut kā piefiksēt. Es ļauju tai raisīties un mainīties. Brīžiem liekas, ka redzu – būs tā. Brīžiem redzu pilnīgi savādāk. Un visam tam ļaujos.

Klausos Maikla Mūna (Mishael Moon) mūziku https://www.youtube.com/watch?v=3ppeDQEGMIw un manī ir tāds miers, laime un pamatīgums.

Izņemu maizes klaipus no cepeškrāsns. Katru apmīļoju, nopaijāju ar slapjām plaukstām un viņi man atbild ar kūpošu siltumu un smaržu. Pārklāju tos ar linu dvielīti un atstāju uz pāris stundām atpūsties. Smaidu. Izbaudu. No sirds izbaudu. Nekad nebiju domājusi, ka šādas nianses man sagādās tik patiesu prieku. Jā nekad nebiju domājusi, ka šāds tikko kā pašas cepts maizes kukulītis man būs kas tik ļoti īpašs.

Vēl neeju pie datora. Vēl ne. Vēl gaidu un izbaudu savu dzīvi. Nevis to, ka stāstu par savu dzīvi, bet tieši to, ka izdzīvoju to, par ko stāstu.

Pirms es ķeros pie rakstīšanas, ieeju dušā. Arī tas man ir kā rituāls. Es cenšos neko nedomāt, bet baudīt. Jūtu kā ūdens skalo augumu. Jūtu skrubīšu izraisīto patīkamo pieskaršanos ādai. Jūtu smaržu. Pagriežu ūdeni aukstāku un atkal siltāku. Man patīk šo baudīt. Skan Mūna mūzika. Tā ir kā meditācija. Baudu.

Un nu - mundrumam atceros par asinsrites aktivizēšanu ar noberšanos. Paņemu dvieli, saloku kā Inese Ziņģīte mācīja un daru. Un baudu. Atkal baudu. Nekur nesteidzos. Man patīk, ka esmu to atcerējusies un pievēršu tam uzmanību.

Hmm. Ir izmazgājusies veļa. Jāapmaina porcijas un jāiet to izkārt. Tai brīdī saprotu, cik, mūsdienu apstākļos dzīvojot, esam tālu no fiziska darba un fiziskas piepūles. Vēl tikai vienu paaudzi atpakaļ veļas mazgāšana nozīmēja ko pilnīgi citu kā podziņas nospiešanu izvēlētai veļasmašīnas programmai. Jā. No vienas puses – brīnišķīgi skaista un viegla mūsu dzīve es kļuvusi, bet no otras – mums lielāko tiesu visiem trūkst sazemējuma. Un ja trūkst sazemējums, tad nav laimīgas dzīves. Nav piepildījuma un gandarījuma. Tad cilvēks ir tās drusku pa gaisu un neko īsti savā dzīvē neprot ne radīt, ne īstenot. Trakākais, ka tas attiecas uz pilnīgi visām dzīves jomām. Tāpēc ik pa laikam sev atgādinu, ka sievišķības viens no svarīgākajiem uzdevumiem ir – sazemēties.

Ir pagājušas kādas 4-5 stundas un es beidzot atveru datoru. Turpinu baudīt. Arī e-pastu saraksti, grāmatas izdošanas darbiņus un savu sievišķības dienasgrāmatu.

 

 

 

Komentāri (13)  |  2014-06-28 22:52  |  Skatīts: 2860x         Ieteikt draugiem       TweetMe   
jannat - 2014-06-29 06:07
par to ieshanu pie datora - ui - man tas veel klibo - un varu teikt, tas speeku tomeer njem nost - ja riitu saak taa - pirmais ielien e-pastaa, netaa, facebook un kur veel ne!!

Jaameegina laboties shai sferaa man :)

inese - 2014-06-29 06:58
Jā, es šito sevī pieķēru jau ilgāku laiku atpakaļ, bet kaut kā nebiju sasaistījusi ar vīrišķo enerģiju un to, ka sākotnēji domājot par darbu un sabiedrību, mēs uzreiz ieejam vīrišķajā. Es biju piefiksējusi, ka tas atņem laiku, ka piekūstu, ka grūtāk iesākt dienu utt. Bet tas, ka tas mazina sievišķību - to uzzināju tikai tagad to īpaši papētot :))
Labāk vēlāk, nekā nekad :))

riitu - 2014-06-29 10:16
ollala!
Par darbu atceros tad, kad tas notiek. Ja tas citiem netraucē,izvēlos darīt to, kas patīk un tad, kad patīk, kad varu darīt, piepildot visu ar labsajūtu un mirkļa izdzīvošanu.
Līdzāszāles(nezāles)neravēju,atvainojos un pārvietoju uz komposta kaudzi jaunai pārtapšanai ...ar pateicību sirdī.
Tikai tagad sāku aizdomāties, kā tas tā...vienkārši un dabiski ikdienā sanāk...
ollala!
Varbūt sākt lekcijas lasīt? Tikai kā nodot citām to izpratni, attieksmi, to ES ESMU...to vienotību ar visu katrā "šeit un tagad",to dvēseles un prāta stāvokli vienotībā, ko pamatā jau tikai katra pati ar apzināšanās trenēšanu un apziņas paplašināšanu var izvedot:))

inese - 2014-06-30 04:09
cik labi, ka viss tik dabiski sanāk. Laime.

un faktiski, ja ir mīļums sirdī, tad arī to sajūtu par vienotību citam nodot nav grūti. tas notiek pats no sevis. dabiski :)))

guga - 2014-06-30 23:32
Burviigi!Cik sieviskiigs ir aprupes darbs? Tacu trukst speka savejiem-gimenei, berniem...vel joprojam esmu apmaldiijusies....

inese - 2014-07-01 01:06
lai cik sievišķīgs ir mūsu algotais darbs, tas nedrīkst atņemt mūs ģimenei. Tiklīdz tā notiek, ieejam vīrišķības enerģijā.

riitu - 2014-07-02 07:06
Gugai... Un citām... kam interesē enerģijas un prieka pilna dzīve.
Patiesībā katru nodarbošanos(arī algotu) ir iespējams paveikt, piepildot to ar sievišķību. Svarīgāk ir kas cits - atklāt sevī to, ar ko patiesībā vēlamies nodarboties.
Varu ieteikt vienkāršu veidu, kā to izdarīt. Varbūt kādai noder.
Atrodiet laiku un vietu, kurā būsiet tikai ar sevi. Ja patīk klusums, esiet klusumā. Kādai varbūt gribēsies būt dabā, kādai klausīties mierīgas mūzikas skaņās(vēlams bez vārdiem). Kad būsiet pilnībā atslābinājušās, iesaku pateikties par visu, kas šobrīd ir un tad iedomāties, ka jums ir viss, par ko vien sapņojāt un katru dienu jūsu kontā tiek ieskaitīta liela naudas summa; jūs varat dzīvot, neko nedarot. Un tad padomājiet tikai par vienu jautājumu
- KAS BŪTU TAS, AR KO JŪS TIK UN TĀ GRIBĒTU NODARBOTIES,neskatoties uz to,ka esat vairāk nekā pietiekoši nodrošināta,ka jums viss jau ir. Tas tad arī ir tas, kas jums jādara un savā sirdsdarbā jūs enerģiju nezaudēsiet - pietiks arī ģimenei. Un, protams, var jau arī sievišķigi un viedi ģimenes locekļus mājas darbos iesaistīt. Reizēm vērtīgākas ir pāris piepildītas kopā pavadītas minūtes nekā pusdiena pavadīta nomāktībā no savas būtības apspiešanas vai kopā "blenžot" TV vai datora ekrānā. Sieviete, kura ir sabiedriska, komunikabla, kurai ir daudz enerģijas, maz ticams, ka jutīsies laimīga, dzīvojot tikai ģimenei.
Tikai jūs pašas varat sajust savu sirdi, attīstīt intuīciju,tālredzību,viedumu, lai ATKLĀTU SEVI , tad arī apkārtējie jutīsies labi, jo jūs nejutīsities iztukšota, jūs kļūsiet kā veldzējošs avots.
Būtiskāk ir kas cits. Uzdrošināties noticēt, ka tas ir iespējams.

riitu - 2014-07-02 07:25
Tādēļ. Pastāstīšu pasaku. Kurām vajadzēs, tās sapratīs.
Reiz dzīvoja aitu ganāmpulks,kuras ganījās ar elektrisko ganu iežogotās ganībās. Tās priecājas par zāli, kuru katrai tur bija iespējams noplūkt. Kādai pietika ar āboliņa, citai ar pienenes lapu. Tad viena otra aita pietuvojās iežogojuma drātij un pat pabāza galvu mazliet ārā, ooo un bija pārsteigtas par redzēto apvāršņa gabaliņu un steidzās pastāstīt citām, cik svarīgi un vajadzīgi ir tas, ko viņas redzējušas. Viena apgalvoja, ka noteikti Joga ir tā, kas var pārējo aitu dzīvi mainīt, cita teica, ka sievišķibas nostiprināšana ir tas svarīgākais, kas jāierauga, vēl kāda, ka tā noteikti ir svaigēšana, kas izmainīs dzīvi.
Tikai viena aita,kura bija spēcīgāk uzspiedusi uz drāts, saņēmusi nepatīkamu strāvas triecienu,stāvēja plašajā laukā un nevienu nekur neaicināja. Viņa bija sapratusi, ka katrai pašai ir jāuzdrošinās iziet cauri iežogojumam, pārstājot baidīties no nepatīkamā strāvās trieciena. Viņa bija sapratusi, ka var TIKAI IEDROŠINĀT,TIKAI ATBALSTĪT to paveikt tām aitām, kuras ir gatavas šim solim un apziņai, ka tikai viņas pašas ....

inese - 2014-07-02 17:22
:)) paldies. šis ir brīnišķīgs stāsts. Siņeļņikovs arī šo izmanto kā piemēru. Man ļoti patīk.
Tas līdzinās tam, ko runājam par kūniņām un tauriņiem - ka mēs nekā nevaram palīdzēt otram kļūt par tauriņu pat ja paši esam no kūniņas jau laukā. Ja palīdzēsim, varam savainot otram spārnus un tie nekad nelidos.
Bet tas ko varam - ir iedrošināt un atbalstīt.

Brīnišķīgi. Paldies par komentāriem :)


riitu - 2014-07-03 16:22
Paldies Jums arī.:)
Ko izmanto Siņeļņikovs, gan nezinu;jau ilgu laiku nav intereses par autoriem, kuri ierīko savu uzlaboto aplociņu lielajā aplokā, vadoties no tā ko redzējuši izbāžot galvu ārā.
Arī šeit ienāku reti. Ziemassvētku laikā te atradu spēcīgu rakstu par atmošanos no mākslīgi radītā svētku transa, gribēju pārlasīt, bet vairs neatradu.
Lai katrai, kura uzdrošināsies, izdodas iziet "ārpus'', tas nav viegli un arī nesāpīgi nav... taču pēc tam ir labi...ilūzijas izšķīst un tas daudz dod apziņai.

inese - 2014-07-03 21:06
Ir labi.
Novēlu vairāk gaismas un mīļuma. :)

dzanita - 2014-07-04 21:48
Milzīgs paldies par Michael Moon!!! Esmu adradusi veidu, kā nomierināt prātu, kad darbs liek sacirsties žokļiem un uzraut plecus līdz ausīm!:)

inese - 2014-07-05 04:23
Manai jaunajai grāmatai šī ir fona mūzika. Un interesanti, ka nevis man kā autorei, bet gan redaktorei Santai.
Viņa visu lasīšanas un redeģēšanas laiku esot klausījusies šo mūziku un tagad viņai pat esot tā, ka Michael Moon saistās tikai ar "Audzēt Mīlestību" :)

Es to uzzināju - ar uzliku. Dikti labs :)


Atpakaļ