sadaļa: SARUNAS
autors: INESE PRISJOLKOVA

Jau kādu laiku vēlos savā dzīvē ieviest vairāk sievišķības un savā ikdienā vairāk sievišķīgos paradumus, un tomēr tas nevedas tik vienkārši un viegli kā gribētos. Kā saka – zināt ir viens, bet darīt un tā dzīvot jau pilnīgi kas cits. Un tā nu domāju – kā sev palīdzēt mainīties. Kā vispār pierast ievērot, atpazīt un apzināties, ka atkal un atkal izvēlējos vai pašlaik izvēlos vīrišķo stilu, darbību vai izturēšanos veidu. Kā piefiksēt un izmainīties, lai nākošreiz uzreiz jau daru savādāk.

 Es ilgu laiku domāju nu, kā var palīdzēt noķert to brīdi, kad atkal un atkal izvēlos nesievišķīgo un šodien sajutu vēlēšanos sākt rakstīt savu SIEVIŠĶĪBAS DIENASGRĀMATU. 90. gadu sākumā esmu rakstījusi pateicības dienasgrāmatu, lai iemācītos dzīvot tagadnē un pateikties par to, kas ir, nevis nepārtraukti sevi dzīt un vēlēties vēl un vēl. Esmu rakstījusi laimes dienasgrāmatu jau Pavasara studijas laikā, lai palīdzētu sevī stiprināt veiksmes un prieka sajūtu. Un nu ir pienākusi kārta manai sievišķības dienasgrāmatai.

Kā man tas ienāca prātā?

Jo atkal un atkal sevi pieķeru, ka vīrišķais ņem virsroku un man tas traucē. Es esmu tai stadijā, kad zinu kā vajadzētu, bet laiku pa laikam automātiski viss atkal aiziet pa vecam.

Un secināju, ka ar to vien, ka tikai par to padomāju vai parunāju, nekādas būtiskas un paliekošas izmaiņas vēl pagaidām nerada. Tādēļ nolēmu izmantot sen zināmu metodi – rakstīšanu.

Man ir tā privilēģija rakstīt gan mājas lapā (un kādu daļu nodot iedvesmai Tev) un kādu daļu atstāt pie sevis, kuru ar laiku tad izdomāšu – vai kādreiz izdot grāmatā vai varbūt paliks tāpat sev pa prieku. Šoreiz man nav mērķa. Šoreiz nav nekāda uzstādījuma un nav nekādu prasību. Ir tikai bezgalīgs mīļums un sapnis vairot savu sievišķību caur apzinātu izvēli – jebko darīt sievišķīgi. Vai nebaidos palikt pa sievišķīgu? Nē. Vīrišķais manā dzīvē un manā raksturā tāpat pazust nekur nevar, jo audzināšana, sabiedrības pieprasījums un vide, protams, dara savu. Šobrīd es gribu palīdzēt sev līdzsvaroties, lai tik, cik man ir vīrišķības, lai tas manī paliek vairs tikai kā viena maza daļa kaut kur viducī (kā persikam kauliņš).

Ja gribi, vari man pievienoties. Ja ne – iedvesmojies no tā, ko es rakstu. Arī te man nav uzstādījumu. Es vienkārši rakstīšu.

Atceros, kad pirms 5 gadiem sāku rakstīt mājas lapā ikdienas rakstus, tad bija tāpat – es vienkārši rakstīju un biju pār-priecīga, ja kādam tas noder.

Un vēl - šodien ir Jauna Mēness pirmā diena. Pats labums, lai sāktu :)

Iekopēšu Tev te vienu mazu daļu, no mana šodienas ieraksta:

27.06.2014

„Ir jūnija beigas. Vasaras pilnbrieds. Un pilnīgi netipiskā laikā tuvojas manas grāmatas izdošanas laiks. Vēl notiek rediģēšanas darbi. Vakar bija fotosesija vāka bildei. Rīt viss teksts jāsūta maketētājam un es jūtu, ka notikumu virpulis ir pamatīgs. Uztraucos, lai viss notiek laikus un lai visu, ko atceramies, paspējam izlabot, pierakstīt, iekopēt. Vēl pie pateicībām jāpiemin vakardienas fotosesijas atbalstītāji. Vēl piektajai nodaļai jāpaskatās vai gadījumā nav tomēr vajadzīgs nobeigums. Vēl jāuztaisa 2.iekšlapas teksts un jāpieslīpē 4.vāka teksts.

Nāk pusdiena un ir laiks pagatavot sautējumu. Es noeju lejā virtuvē, bet domas man vēl arvien ir par darbiem un darbiņiem par un ap grāmatu. Jūtu, ka mizoju burkānus un griežu tos ar tādu sparu, ka pašai liekas jocīgi. Ienāk prātā „diez kāpēc pie tāda sautējuma ir tik daudz tā griešanas darba” un tad vēl „tie jaunie kartupelīši tik maziņi”. Un laika nav..... Un bērns apslimis un ar nevar atnākt palīgā. Un vīrs kaut kā šoreiz kavējas.... un drīz jau jābrauc uz Rīgu... un jūtu.... ka kāpj kašķis un stress.

Šai mirklī es saprotu, ka esmu iegājusi vīrišķajā enerģijā, kad darbs (grāmatas izdošana) ir kļuvis svarīgāks par sievišķo mieru un laimi paēdināt ģimeni, samīļot bērnu un mierīgi pabūt savā sievišķībā.

Un tad nu varu tikai pasmaidīt pati par sevi - nu kas mani dzen? Vai man tiešām tas viss ir jāizdara līdz prombraukšanai pāris stundu laikā? Nē. Es to mierīgi varēšu darīt vēlāk, kad man paliks pāri laiks no savām sievišķīgajām lietiņām.

Un tā es, smaidot un dungojot Tigula dziesmas meldiņu „Dod Dieviņi dodamo, es saņemšu ņemamo”, izvārīju brīnumgardu sautējumu un mēs ar bērnu viņas gultā uztaisījām pikniku, lai slimnieciņam nebūtu vienam jāēd atsevišķi no pārējiem. Es mierīgi izgāju un izspēlējos ar suni, un uztaisīju tādus enerģijas iegriešanas virpuļus, ka viņš pilnīgi satrakojās un nezināja, ko par savu saimnieci domāt. Es mierīgi aizbraucu uz Rīgu un izvēlējos bildi grāmatas vākam. Pa to laiku mani notvēra vēsturiska un simboliska Latvijas Nacionālās Bibliotēkas akcija un es paspēju pārgriezt atklāšanas lentu un pateikt spēka vārdus bibliotēkai. Un tagad, tāda laimīga un piepildīta, rakstu savu sievišķības dienasgrāmatu.

Vai es visu esmu paspējusi izdarīt grāmatas tapšanai? Nē. Bet es izdarīšu to drusku vēlāk, kad manējie būs apmīļoti un aizņemti katrs ar savām darīšanām.

Piemēram, tikko kā bērns ienāca un atgādināja, ka mums abām ir jāuztaisa 100 pietupieni, lai būtu skaistas kājas. Tā nu sadodamies rokās, smejoties tupstamies un audzējam sievišķību.”

Tāds mans pirmais ieraksts mānā sievišķības dienasgrāmatā. Varbūt, ka tas pamudināja arī Tevi kaut ko tādu savā ikdienā ieviest.

Ar mīļumu, Inese

Ps. Klātienes tikšanās sarunām par sievišķību ir 30. jūnijā, 2jūlijā (Kuldīgā) un 9.jūlijā jaunajā nodarbību ciklā „Viņš un Viņa”. Vairāk info kalendārā vai sadaļā „Partnerattiecības”.