sadaļa: SARUNAS
autors: INESE PRISJOLKOVA
Pasaule izmainīsies, ja izmainīsimies katrs mēs. To jau zinām. Tādēļ šoreiz gribu ar Tevi parunāt par pārmaiņām, kas notiek manī, un caur to Tevi uzvedināt uz domām par pārmaiņām Tevī.
Es zināju, ka tik milzīgs satricinājums, kāds notika novembrī, manā dzīvē nepaies nepamanīts. Un, protams, ka tā ir mūsu pašu izvēle, cik dziļi iesaistīties notikumos un cik tiem ļaut mūs sapurināt, bet manī šoreiz viss novembris ir izgājis cauri kā tāds milzīgs vilnis, kas sašūpojis manas pamatvērtības, manus ieradumus, manu izturēšanos, manu raksturu...pilnīgi visu.
Un es tam ļaujos. Es apzināti tam ļaujos, jo ja jau manā dzīvē notiek tik traģiski notikumi, tātad es tos radu ar savu attieksmi un rīcību, tātad tā ir zīme, ka ir jāmainās. Ir jāizdara secinājumi un šīm pārmaiņām jāļaujas. Piedevām, viss, kas notiek ir dziļāk par prātu. Es pilnīgu neko iepriekš neesmu izanalizējusi ar prātu un saprātu. Es pilnīgi neko neesmu pieņēmusi kā lēmumu. Es vienkārši vēroju, kā tas pats no sevis ar mani dabiski notiek. Tas ir neierasti. Tas ir jocīgi. Tas ir brīžiem absolūti nekomfortabli, jo neprotu uzvesties jaunos apstākļos un savā jaunajā versijā.
Es visu mūžu esmu bijusi ļoti atvērta, ļoti ekstraverta, pārsvarā, kas manī ir iekšā to ļoti viegli varēju izvērst uz āru un izstrādāt ikdienas notikumos. Man viegli ir uzstāties. Ļoti viegli komunicēt. Ļoti viegli stāstīt par savām sajūtām. Un pēkšņi pēdējo trīs nedēļu laikā tas viss ir izmainījies. Es pēkšņi atrodos tādā dziļumā, kuru nevaru ne aprakstīt, ne izstāstīt, ne izvērst, ne kādam tālāk padot.
Man pēkšņi nav svarīgi izstāstīt savu viedokli. Man nav svarīgi pateikt, ko par to domāju. Man nav svarīgi dot un dot, un dot. Man drīzāk ir svarīgi vienkārši būt. Būt šai „es esmu” stāvoklī un skatīties kā apkārt plūst enerģijas un notiek notikumi. Bet es esmu un ...radu gaismu. Un man pat tā nav nevienam speciāli jādod. Tā vienkārši veidojās pati no sevis dēļ katras transformētas domas. Dēļ katras situācijas, kuru piepildu ar dievišķu mīlestību un apzināšanos.
Starp citu, tieši šī atziņa par to došanu manī pēkšņi ir ļoti dziļa. Ka tikmēr, kamēr nepārtraukti dodam, mums nav iespēju pievērst uzmanību tam, ko dod mums. Un tikai tagad, kad es pati šobrīd šo nepārtraukto došanas plūsmu esmu izslēgusi vai pieklusinājusi – pēkšņi ar milzīgu interesi sajūtu cik patīkami ir saņemt. Cik daudz vērtīga ir, ko varu saņemt tieši no notikumiem un cilvēkiem. Cik patīkami ir būt ņemējam un tas nebūt nav mazsvarīgāk.
„Dod Dieviņi’ otram doti ne no otra mīļi ņemti”. Kaut kas tur nav riktīgi. Kāpēc nevajag mīļi ņemti? Kur tad paliks tas, ko viņš dod? Ja neviens neņems pretim to, ko dodam, mēs paliksim nevienam nevajadzīgi. Došana un neņemšana ir ļoti egoistiska. Katram patīk būt devējam. Bet ja nebūs, kas ņem pretim, tad došanai nav jēgas.
Un es šobrīd mācos ņemt, pieņemt, paņemt, saņemt. Man tas patīk. Es ar pateicību vēroju kā tas notiek. Kad piedalos kādā sarunā un tiešām klausos otrā, jo viņš vai viņa man tajā brīdī dod savu informāciju, savas sajūtas, savu attieksmi, savu mīlestību – un es saņemu.
Starp citu, man šķiet, ka mūsu sabiedrībā tā došana ir tik pārprasta, ka ļoti bieži gribās dot- vai to kādam vajag vai nevajag. Kāds stāsta un grib dot savas sajūtas un atziņas, bet tas, kurš it kā klausās nemaz īstenībā neklausās, jo viņam nav pacietības sagaidīt, kad tad viņš varēs dot. Viņš negrib saņemt, viņš grib dot. Viņš tik ļoti grib dot, ka viņam nav pa kurieni saņemt. Visa plūsma ir došanā vai uzmanības pieprasīšanā „es taču tik daudz dodu – klausies un saņem”.
Man patīk tagad to enerģijas plūsmas mijiedarbošanās apli izbaudīt lēnām, mierīgi un pacietīgi. Es saņemu enerģiju, pieņemu to, izbaudu, un dodu pretim mīļumu, mieru un atkal esmu gatava saņemt......un pabaudīt to....un tikai tad atkal dot. Un pats svarīgākais ir necensties pa katru cenu tikai dot vēl un dot vēl.
Var taču mierīgi paturēt pie sevis un transformēt to gaismā un mīlestībā, transformēt to kopējā labumā, lai visiem pēc tam kļūst vieglāk elpot.
Es vēroju pārmaiņas, ko manī ienesis novembris. Un kā ir Tev?
Ar mīlestību, Inese
