sadaļa: SARUNAS
autors: INESE PRISJOLKOVA

Daba ir tik fantastiska. Kopš ceturtdienas vakara sākās tik drūma migla, ka likās bēdas un sēras ir fiziskas un taustāmas. Tagad, kad pagājušas trīs dienas un lai nu kā, bet cilvēkiem ir jāatgriežas dzīves ritmā, izskatās, ka laika apstākļi ir nolēmuši mums palīdzēt. Tik mierinoši snieg sniegs. Tik tīrs. Tik ...visu pārklājošs. Un es skatos un saprotu, ka arī šīm sāpēm ir jāpārklājas.

Skatos uz sniegu un domāju par notikušo. Es zinu, ka katra lieta mūsu dzīvē ir kā zīme, kā mācība un arī no šī milzīgā notikumā gribētos priekš sevis pārdomāt vairākas mācības.

Protams, ka pa galvu maisās domas – nu kāpēc tā vajadzēja būt? Kas bija par iemeslu, kāpēc tā notika? Mums nav ne stihijas, ne vētras, ne cunami, ne zemestrīces.....bet mums ir ..... cilvēku nolaidība, bezatbildība, paviršība, alkatība, korumpētība. Mēs vēl arvien dzīvojam ļoti tumšā enerģijā.

Viss apkārtējais atspoguļo iekšējo. Viss, kas notiek mūsu dzīvēs, ir mūsu iekšējās pasaules spogulis.

Ja tas notiek mūsu sabiedrībā, tātad tas ir mūsos. Un veltīgi tagad būtu sākt stāstīt, cik katrs esam tālu no celtniecības, veikalu jumtiem vai būvnormatīviem. Sēžu un domāju, ko diez mums katram mūsu pašu dzīvē simbolizē šis iegruvušais jums. Kura joma mūsu katra dzīvē ir tā, kas tūlīt, tūlīt var sabrukt un nodarīt ļoti daudz sāpes līdzcilvēkiem dēļ mūsu pašu bezatbildības un paviršības, savtīguma vai slinkuma. Domāju par paviršību attiecībās. Domāju par neieinteresētību rezultātā darbam, ko darām. Domāju par atbildību un bezatbildību. Par drosmi, par bailēm, par mantisko, par bezizejām pretstatā spējai saskatīt izeju.

Un to jau tikai mēs paši sev varam uzjautāt - cik katrs pats esam rūpīgi ikdienā vai cik daudz spējam uzņemties atbildību paši par savu dzīvi, laimi, attiecībām, padarīto darbu un attieksmi, ar kādu to darām. Cik daudzi no mums ir tiešām saimnieki savā dzīvē un katru iesāktu darbu pabeidz ar gandarījumu? Un pat ja tā ir šobrīd, vai tā ir bijis vienmēr? Var jau būt, ka mūsu apziņa ir nesen modusies un nu jau kādu laiku tiešām uzņemamies atbildību paši par savu dzīvi. Var jau būt. Bet daļai tā vēl nav. Šis gadījums pierāda, ka nav. Ko darīt?

Visvienkāršākais jau šai mirklī būtu nosodīt tos, kas vainīgi traģēdijā. Tas tiešām būtu visvieglāk. Nosodījām, notiesājām, apcietinājām. Bet vai tādēļ viņi pamostos? Vai tādēļ sabiedrībā kļūtu drošāk un vieglāk dzīvot? Nē. Var jau būt, ka vienā jomā likumus un dzīves praktisko pusi šādi var sakārtot. Var jau būt. Bet vai tādēļ nebūtu katastrofu un nelaimju? ....Domāju, ka būtu tik un tā. Jo mācība jau ir cita. Mācība, ko visiem mums dod šis notikums viennozīmīgi ir cita un ļoti personīga katram no mums.

Ar iekšēju nosodījumu un dusmām vairojas negatīvais. Un jo vairāk mūsos būs negatīvas agresijas, jo vairāk negadījumu notiks. Tāda ir Visuma kārtība. Un tās dusmas uz kāda cita nevarību (vai nolaidību) jau ne pārāk liecina par mūsu pašu viedumu vai mūsu pašu atmošanos.

Jo vairāk tumsas mūsos pašos, jo vairāk gribam sodīt tos, kas arī dzīvo tumsā.

Es ticu, ka nav pilnīgi neviena, kas paredzēja šo traģēdiju un turpināja būt nolaidīgs. Ticu, ka tā nav. Vienkārši cilvēks patiešām vēl arvien nesaprot, ka piekukuļojot kādu amatpersonu vai „izsitot” cauri kādu projektu, ātrāk gūstot peļņu, vai neapstādinot tirdzniecību sirēnas laikā - ka tas var būt kā pēdējais piliens, lai trauks būtu pilns un notiktu neatgriezeniskais. Mēs paši savās dzīvēs ļoti bieži kad neapzināmies „pēdējo pilienu”, kas izraisīja graujošas pārmaiņas....dzīvē, veselībā, attiecībās. Un arī šis gadījums bija kā attieksmes kopums. Varētu teikt, ka iesaistīto cilvēku attieksmes kopums. Tikai šis gadījums jau nav atraujams no konteksta. Šis gadījums jau neattiecas tikai un vienīgi uz tiem, kas tajā piedalījušies. Tas ir noticis ar visiem mums un mēs esam šī notikuma daļa.

Vai tagad būsim saskatījuši arī mācību paši priekš sevis? Vai visās šajās ļoti spilgtajās emocijās, sāpēs, bēdās, nevarīgajās dusmās un bezspēcībā par notikušo, saņemam zīmi arī paši priekš sevis? Es nezinu. Ceru, ka jā. Tikai tad tam būtu kāda vērtība.

Sabiedrības kopējā enerģētika mainīsies tikai tad, kad mainīsimies katrs mēs.

Tas jau nevienam nav jāsaka, bet vai Tu vari sev pateikt kas Tavā dzīvē un tavā attieksmē izmainīsies pēc šī notikuma?

Varbūt kādam atbilde būs – es vairāk mīlēšu dzīvi, jo nav zināms, kurā brīdī tā var pārtrūkt. Varbūt kāds turpmāk vēl jo ciešāk samīļos savējos pirms došanās ikdienas gaitās. Varbūt kādam būs atgriezusies dzīves jēga, jo „paldies Dievam mūsu ģimeni tas neskāra”. Varbūt kādam no šīs dienas tiešām būs cita attieksme pret darbu. Varbūt kādam būs cita attieksme pret priekšniekiem. Varbūt kādam būs lielāka cieņa pret glābējiem. Varbūt kāds pats izlems kļūt par glābēju. Varbūt.....

Un nav jau tik svarīgi, ko atbildēs kāds cits. Svarīgi vai šādu jautājumu mēs uzdosim paši sev un kādu atbildi sadzirdēsim.....

Ar mīļumu un pārdomām,

Inese