sadaļa: SARUNAS
autors: INESE PRISJOLKOVA
Tieši ar tādu nosaukumu bija mūsu pirmā tikšanās, kuru vadīja Aleksandrs Mantess. Īstenībā ir pagājušas jau 5 dienas un tikai tagad es beidzot varu noformulēt savas sajūtas un domas par seminārā runāto. Izrādās, ka vīrieša vadītas nodarbības pat ļoti atšķiras no mūsu līdz šim sievišķīgi plūstošajām, dažreiz čalojošajām sarunām. Tas bija kaut kas tik ļoti savādāks. Tas bija pilnīgi kas cits, nekā es biju gaidījusi. Un kad nākošā dienā meitenēm pajautāju „nu – kā patika?, tad pirmais, ko dzirdēju: „patika” nav īstais vārds - tas bija spēcīgi”.
Aleksandrs nodarbības laikā pateica vienu tādu domu, kas man tagad stāv prātā. Tas skanēja apmēram tā, ka, kamēr mēs klausāmies kādā lektorā, kas runā to, ko mēs plus mīnuss zinām, un, kurš lielāko daļu apstiprina mūsu domas, tikmēr mūsos nenotiek nekāda izaugsme. Mēs, protams, esam pavadījuši ļoti labi laiku, pabijuši brīnišķīgā pasākumā un labā enerģētikā, bet tāda reāla pārveidošanās nenotiek. Vērtīgākās pārmaiņas mūsos sākas tad, kad gribas iekšēji protestēt un no sākuma teikt, ka tā nav. Ja šo spēj sevī pārvarēt un pieņemt jauno informāciju sevī un pieslēdz apziņu, lai to pārdomātu un sajustu, saskaņā ar savu vērtību sistēmu, tad, lūk, notiek izaugsme un apziņas paplašināšanās.
Un man vajadzēja 5 dienas, lai sevī šo domu pieņemtu un pārstrādātu, ka patiešām tā droši vien, ka ir. Ka zemapziņas bloki mūsu energolaukā izpurinās un izkustās tikai tad, kad tiem vairs nav ērti. Kad kāds pasaka ko tādu, kas rada diskomfortu mūsu stereotipiem un pārāk iesīkstējušai vērtību sistēmai. Ka kāds pienāk un sapurina – klau, ir vērts pārkārtoties, pārvērtēt un paskatīties vai varbūt ko vajag pamainīt.
Man pašai nebija nekāda iekšēja protesta pret to, ko Aleksandrs runāja un pa lielam jau man šī joma tiešām dzīvē ir sakārtota un es neesmu uz to „vīrieša aizvēju” iecentrējusies. Man šķiet, ka es dabiski protu iekārtoties vīrietim aizvējā gandrīz vai jebkurā situācijā. Man patīk, kad vīrietis vada. Man patīk, ka varu ļauties. Man patīk, kad sajūtu vīrieša spēku un līderību. Bet domāju tagad kā būtu tad, ja man tas viss būtu jāapgūst. Visticamāk, ka man arī daudz kas izsauktu protestu un uztraukumu. Visticamāk, ka mani zemapziņas bloki dabūtu trūkties.
Šai gadījumā man tā mācība bija vairāk par to, ka visu vienmēr nevajag tikai ar mīļumu un maigumu. Dažreiz der ieiet diskomfortā, lai tam izietu cauri un pārveidotu to par komfortu. Es vēl par šo domāšu. Man šķiet, ka šis atkal ir tas atšķirīgais sievišķībai un vīrišķībai. Laimes terapija ir ļoti sievišķīga un mēs (es) esam pieradušas tiešām visu darīt ar mīļumu, maigi un tikai tik daudz cik patīk. Vēl par šo domāšu.
Vēl bija fantastiska lieta, ko visi kopā novērojām seminārā. Viena meitene kaut ko jautāja Aleksandram un mēģināja atstāstīt to, ko viņš teicis. Un tai brīdī es jūtu, ka viņa saka kaut ko pilnīgi pretēju, ko savukārt es par to pašu tēmu dzirdēju no Aleksandra teiktā. Un tad secinājām, ka seminārā esam 32 klausītāji un acīmredzot, ka mēs dzirdam 32 patiesības un katram tā ir savādāka. Ka vienu un to pašu lektora frāzi, katrs klausītājs uztver pilnīgi savādāk. Katram ir cita pieredze, katram ir cita vērtību sistēma, katram ir cits jautājums, ar ko viņš te ir atnācis, un izrādās, ka izlaižot informāciju caur šo filtru, mēs dzirdam katra kaut ko pilnīgi citu. Šai reizē es uz to visu skatījos un smaidīju. Jūtos mierīga un stabila. Bet ja šādu faktu es būtu zinājusi 5 gadus atpakaļ, kad Pavasara studija tikai veidojās, visticamāk, ka par lektori vai grāmatu autori vispār nebūtu kļuvusi.
Tikai tagad saprotu, ka katrs manu grāmatu vai rakstu saprot savādāk. Ka man nav nekādu iespēju to ietekmēt. Ka mana atbildība beidzas tai vietā, kad es to uzrakstu un pasaku saskaņā ar savu vērtību sistēmu, sapratni un sirdsapziņu.
Atceros, kad reiz man Ragaciema Agnese teica – Inese, tas ko tu dari, nemaz nav tik ļoti svarīgi. Tu domā, ka ir svarīgi, bet īstenībā nav. Tev nevajag tik ļoti censties, jo katrs tik un tā no tevis paņems tikai tik daudz, cik tai brīdī spēs.
Atceros, ka toreiz biju mēma. Nu kā nav svarīgi. Nu kā var nebūt svarīgi kļūt un būt laimīgiem. Bet tagad es saprotu un sajūtu, ka patiešām no tā, ko es runāju vai rakstu, tas patiešām nav atkarīgs. Svarīgākais notiek lasītājā vai semināra dalībniekā katrā pašā. Un tur jau vairs lektors vai autors iekšā netiek. (paldies Dievam, ka netiek : )
Un tāpēc, varu vien nopriecāties par Aleksandra nodarbībām un viņu pašu kā lektoru, kurš fantastiskā mierā izpurina mūsu stereotipus, kas mums pašām traucē sakārtot attiecības gan pašām ar sevi, gan ģimenē. Apbrīnoju viņa stabilitāti un mieru. Apbrīnoju viņa īpašo veidu nodarbības formātam.
Šoreiz šo brīnišķīgo vīrišķības un sievišķības tēmu tikai sākām. Nākošā tikšanās reize būs 6.decembrī, kad turpināsim sarunas un turpināsim sevī šķīdināt tos blokus, kas traucē augt mūsu sievišķībai.
Ar mīļumu, Inese
