sadaļa: SARUNAS
autors: INESE PRISJOLKOVA
Šodien pusdienlaikā sākās Jauns Mēness. Es to tiešām gaidīju kā atpestīšanu. Nezinu, kas man bija uznācis pēdējās dienās, bet nu izdzīvoju īstu „nekā negribēšanas” periodu. Un ja citreiz ir tā, ka es vienkārši nekam tādam neļaujos un jau pie pirmajām pazīmēm izpurinos no tā ārā, tad šoreiz kaut kā palaidu garām to brīdi, kad bija jau pa dziļu.
Zinu arī iemeslu. Nu pirmkārt jau veļu laiks un cilvēkam vispār ir tendence palikt domīgākam, dziļdomīgākam, „smagākam”. Vairāk būt pie sevis. Ir gada noslēgums. Jau decembrī kļūs vieglāk, jo līdz ar Ziemassvētkiem ir jauna atnākšana. Bet šoreiz vēl bija tā, ka ļoti dziļi pieslēdzos skumjām, bēdām, aiziešanai, svecītēm, pavadīšanai. Un lai arī patiešām nepazīstu ne Elitu, ne Aivaru, bet viņu stāsts, sāpes un atvadīšanās bija kaut kas tik simbolisks un milzīgs, ka ļāvos tam visam, līdz zaudēju sajūtu par šā brīža ikdienas lietu aktualitāti un attapos, ka vairs negribu neko. Negribu sākt nākošo nodaļu grāmatai, ko šobrīd rakstu. Negribu ķerties kam jaunam klāt. Negribu darīt to, kas iesākts. Nu....bija iestājies pilnīgs nekā negribēšanas periods.
Ko darīju? Izbaudīju šo laiku līdz dziļumam. Noskatījos ļoti daudzas filmas, kuras kaut kā pēdējos gados biju atlikusi malā. Vienkārši ierakstīju googlē „labas filmas”, atvērās viena diskusija cālī un no tās tad arī visu pēc kārtas skatījos. Jāsaka, ar filmām kādam brīdim jūtos sapildījusies. Filmas tiešām labas un paldies visiem, kas tur to bija ierakstījuši.
Interesanti, ka visu laiku mani nepameta tā sajūta – nu cik ilgi tā var dzīvot? Tās bija trīs dienas, bet priekš manis tā bija mūžība. Tai laikā domāju - būs taču tūlīt vebināri un semināri un būtu jocīgi šādā stāvoklī runāt ko iedvesmojošu. Vai jutos nelaimīga? Nē. Zināju, ka arī šīs sajūtas pilnā sajūtu spektrā ir nepieciešamas. Mana dvēsele acīmredzami bija izvēlējusies tās izdzīvot. Grūti palika tikai tad, kad pieslēdzās prāts un visu laiku teica, ka tā taču nevar – celies un kaut ko dari, kaut ko radi un vispār sapurinies.
Un šodien pēcpusdienā 14.50 sākās Jauna Mēness pirmā diena. Kad enerģijas mainās. Kad var sākt atkal plānot un domāt par to, ko šomēness skaistu gribās izdarīt. Un interesantākais tas, ka ap to mirkli jutu – viss grūtums ir pārgājis. Nezinu vai viena pati esmu šitāda pārjūtīga un ar Mēnesi saistīta, vai citi ar tieši šīs pārmaiņas tik labi jūt, bet nu man tas nostrādāja ar apbrīnojamu precizitāti. Esmu Vēzis pēc horoskopa. Arī pēc Marijas izstrādātās Dvēseles mīlestības formulas man centrā ir Mēness. Jā varbūt tādēļ.
Nu katrā ziņā jūtos atvieglota un priecīga, ka varu atgriezties savā rakstīšanā un ierastā ikdienas plūdumā. Ka rīt atkal runāsim vebinārā un šoreiz par ļoti brīnišķīgi tēmu, kuru esmu tikai pāris reizes mūžā novadījusi semināros – par harizmu, par šarmu, par magnētisma piepildītu enerģētiku, kas tik ļoti patīk cilvēkiem. Kā to atvērt? Vai vajag to atvērt? Par to visu rīt. Bet šodien - ja vien manas pārdomas lasi svētdienā, tad atceries, ka Mēness pirmā diena ir priekš vīzijām, sapņiem, mērķu saskaņošanas ar Debesīm, lai tuvākajās dienās tam visam ķertos tā veiksmīgi klāt.
Es tikko kā saplānoju (domās ieskicēju) tuvākā perioda plānus un plāniņus un nu jau lēnām jūtu kā atgriežas dievišķi plūstošā radīšanas enerģija, kad smaidu, rakstu, iekšēji murrāju un esmu savā gaismas pielietā ikdienā (pat neskatoties uz to, ka ārā miglains, apmācies un tik ātri jau tumšs.
Jauns mēness un Augošs mēness ir fantastisks laiks. Baudu to no pirmajām minūtēm. Tas ir, kad no bēguma pārejam uz paisumu, līdz Pilnā mēnesī iesim pāri malām.
Lai Tev brīnišķīgs enerģijas audzēšanas laiks : )
Ar mīļumu, Inese
