Lai pasaule mainītos


sadaļa: DIEVA UN VISUMA LIKUMI
autors: INESE PRISJOLKOVA

 Man tikko kā jautājumu un atbilžu sadaļā meitene bija uzdevusi jautājumu kā atbrīvoties no liekā svara un es tik plaši par to aizdomājos, ka saprotu, tas ir kas vairāk kā atbilde uz vienu jautājumu, un tas ir kas vairāk kā tikai tēma par lieko svaru.

Īstenībā stāsts jau ir par mūsu neapmierinātību ar esoši situāciju un vēlmi, lai būtu labāk. Un tas taču var būt pilnīgi jebkurā jomā – attiecībās, darbā, karjerā, naudas pelnīšanā, ķermeņa izmaiņās, pašsajūtā utt.

Un te nu ir viens ļoti jūtīgs, ļoti svarīgs jautājums – kā sapņot sapņus un būvēt vīzijas par skaistāku nākotni, iekšēji nenomelnojot un nedusmojoties uz esošo situāciju.

Tātad – no vienas puses tas, ka negribam tā, kā ir šobrīd –tas ir tas virzošais spēks, kas mūs mudina celties un darīt savādāk. Tātad- it kā tur nekā peļama nav. Bet izrādās, ka tas tā ir tikai virspusēji. Izrādās, ka – ja gadījumā esošo situāciju nepieņemam un tam veltām patiešām daudz negatīvas un noliedzošas enerģijas, tad šis graujošais spēks ir pamatā nākotnes plānu nerealizēšanai. Tad vienkārši lielākā daļa mūsu spēku un enerģijas aiziet negatīvajā virzienā.

Par ko domā – to audzē.

Tātad – ja cilvēks šobrīd ir ar šiem liekajiem kilogramiem un nespēj skatīties uz sevi spogulī, dusmojas, īgņojas, vai kā šī meitene jautājumā bija noformulējusi- „atliek” dzīvi, tad graujošā enerģija ir tik liela, ka nekādas diētas, afirmācijas un ārēji labie nodomi un cenšanās nepalīdz. Kāpēc? Tādēļ, ka zemapziņā ir milzīga agresija pašam pret sevi un šo situāciju. Ar graujošu enerģiju  neko nevar radīt. Tas ir pret Visuma kārtību.

Tas ir tāpat tiem, kuri gribētu dzīvot bagāti un laimīgi, bet šobrīd ir trūkumā un nelaimīgi. Un tas trūkums un bezizeja ir tik dziļi, ka afirmācijas, ārēja pozitīvā domāšana un cenšanās pilnīgi neko nedod.

Vai arī tie, kas šobrīd ir sliktās attiecībās vai varbūt uz šķiršanās robežas. Tad var gadīties, ka aizvainojums uz dzīvi, uz sevi, uz viņu utt. ir tik milzīgs, ka nevar šo situāciju pieņemt un kaut ko mainīt.

Bet, ja mēs paskatāmies dziļāk un ja atceramies ko no paša sākuma runājam par laimes terapiju – tad pirmais solis laimes terapijā ir ar pateicību pieņemt to, kas šobrīd ir. Es esmu dzīva. Es esmu mīlestības un gaismas būtne. Es varu radīt mīlestību un gaismu. (Tad jautājums – kāpēc es radu dusmas, īgnumu, agresiju un aizvainojumu?)

Ir jāizdara izvēle par labu radošai enerģijai. Atceries – viss ir brīva griba. No mums pašām ir atkarīgs vai esam vai neesam laimīgas, vai esam izvēlējusies dzīvot ar graujošo vai radošo enerģiju. No sākuma ir jāierauga, cik dzīve ir skaista – un jāsāk par to domāt un to baudīt, un tikai tad, sāks notikt pārmaiņas.

Vai esi kādreiz paskatījusies uz savu dzīvi kā uz brīnumu. Un uz savu ķermeni kā uz brīnumu. Ka tā ir brīnumaina sistēma, kas darbojas saskaņā ar kādu daudz lielāku sistēmu. Kas viss ir saistīts ar Veselumu un ka mēs esam šī Veseluma unikāla daļa? Bez mums tas viss būtu savādāks. Vai esi novērtējusi šo Dieva dāvanu?

Mēs aizmirstam pateikt paldies, par to, kas no Augšas mums tiek dots. Un uzreiz metamies kritizēt un prasīt arvien vairāk un arvien kaut ko citu (pēc savām domām labāku). Mēs gribam dzīvot kā nepateicīgi patērētāji.

Bet...... Mēs varam dzīvot pilnīgi savādāk. Mēs no šī brīža varam pieņemt un iemīlēt esošo situāciju un sevi tajā. Mēs varam paskatīties uz notiekošo kā brīnumu. Nu kaut vai – iedomājies savu ķermeni. Pieņem to. Iemīli to. Domās samīļo katru šūniņu. Pieņem, ka visas šīs ir Tavējās un ļoti, ļoti mīļas. Ka ķermenis ir ļoti skaists. Pilnīgi unikāls. Ka cilvēks prāts un saprāts neko tādu nav spējīgs radīt. Ka tā ir Dieva izveidota unikāla radīšanas kārtība, kas rada mūs tik brīnišķīgus un skaistus.

Un tikai tad, kad katra šūna būs „tavā pusē”, kad būsi tās pieradinājusi un samīļojusi, kad būsi guvusi to uzticību (nu...gluži kā par dzīvnieku audzināšanu runājam, bet varbūt, ka tieši tad ir vieglāk to saprast un īstenot), tieši tad tās šūnas vairs nepretosies. Tieši tad afirmācijas un labie nodomi sāks dot rezultātu. Redz, kamēr mēs cīnāmies – tikmēr situācija cīnās ar mums. Kad to pieņemam, tad tā atmaigst un padodas. Kamēr mēs (kaut iekšēji) cīnāmies – mēs esam saspringušas līdz šūnu līmenim. Bet tiklīdz pieņemam un necīnāmies, tā ķermenis, prāts, saprāts, apziņa utt. nu pilnīgi viss atslābinās un izveidojas kanāls, caur ko dievišķā radošā enerģija var brīvi caur mums plūst un sakārtot situāciju. Lūk – šis ir tas svarīgākais. Mums jāiegūst tāds laimīgs iekšējs miers un ticība, ka viss tūlīt sakārtosies. Un, lūk, ar šo iekšējo mieru, jau pēc tam varam darboties cik vien aktīvi gribam. Tad jau vairs nekāda bloķēšanās nenotiek.

Nu..tādas te man tās šodienas pārdomas.

Lai Tev brīnišķīga nedēļas nogale!
Ar mīļumu, Inese
Komentāri (7)  |  2013-02-22 19:05  |  Skatīts: 3125x         Ieteikt draugiem       TweetMe   
Evita Rāta - 2013-02-22 23:05
Tikko aizsūtīju vēstuli ar jautājumu..
un pavasarastudijas rakstā atradu Ineses atbildi, kuru jau teorētiski paredzēju -
Lai pasaule mainītos, jāiemīl tas, kas mūs neapmierina.
Ir dzirdēts :)
Bet mani tiešām no visas sirds tracina vāji vīrieši un ar teoriju vien man šoreiz nepietiek..
man praktiski ir jāsaprot -kāds ir tas pirmais solis, kas jāsper.. un otrais! un lai es pati vēl tam noticu un ar sirdi pieņemu
Maksimums es viņus varu žēlot.. un tas nav tas!
vai vēl trakāk - sarosās mātišķums un es metos palīdzēt - kaut pašai spēka nav.
Vajadzētu laikam spēt mierīgi līdzās pastāvēt un emocionāli neiesaistīties? un tā atkal ir teorija..


inese - 2013-02-22 23:53
Pirmais solis ir pārnest centru sevī. Sākt mīlēt dzīvi. Sākt priecaties par to, kas esi. Sākt baudīt sevi šai pasaulē. (un vismazāk domāt par vājiem vīriešiem).

Otrais solis ir beigt kritizēt to, kas nepatīk. (šai gadījumā tie vājie vīrieši). Vienu periodu vajadzētu par viņiem vispār nedomāt (jo par ko domājam un tieši tas, ko domājam - tas aug).

Trešais solis - pildīt sevī laimi, mieru un mīlestību. Vairot sievišķību. Jo Tu pati būsi sievišķīgāka, jo vīrišķīgākus vīriešus piesaistīsi. Arī tie vīrieši, kas Tev tuvumā - mijiedarbojoties mainīsies.

maara - 2013-02-23 01:38
Ak, Inesīt! :)
Viens no lielākajiem brīnumiem, ko atkal un atkal baudu ir tas, ka nemitīgi ieraugu dažādus rakstiņu tieši par lietām, kas mani šajā brīdī satrauc. Tas ir tik jauki, tik pārsteidzoši. Sajūta tāda, ka es esmu uzdevusi jautājumu un Dievs man atbild...
Tā arī šoreiz - nav man aktuāli par lieko svaru, taču tā kā Tu saki - šie noteikumi jau attiecas uz pilnīgi visām jomām - vispirms pieņemt, iemīlēt esošo situāciju, dabūt centru sevī un iekšējo mieru. Esmu jau protams, šo te dzirdējusi Tavās lekcijās un lasījusi, taču šodien tiešām bija diena, kad man ļoti, ļoti vajadzēja, lai kāds to atgādina... Biju galīgi iestrēgusi savā nemierā. Paldies! Nu atkal esmu uz ceļa.
Te gribas vēl piebilst dzejnieces Ineses Toras vārdus, ko beži mēdzu pārlasīt:
"Saglabāt šo mieru sevī
un lai nespēj vēji plēst
tavu tīro sirdsapziņu
tavu ticību un mieru"
Vai citā viņas dzejolī:
"Esi gaišs un dziedē domas
es laimes piepildīts un rimts..."
Jā Ineses Toras dzejoļi arī pie manis vienmēr atnāk kā ziņa, kā atbilde uz maniem jautājumiem,kā mierinājums - tas ir viens no brīnumiem,ar ko sastopos nu jau vairākus mēnešus... :)

jannat - 2013-02-23 01:48
Sis ir labs raksts, kaa arii aktuaala teema- par lieko svaru; man skiet, ka paraleeli saakot sevi iemiileet un pienjemt, fiziskajaa plaanaa var saakt ieviest veseliigaaku uzturu, bet visu pakaapeniski, ne ar drakoniskaam dieetaam. Kaa arii to pasu praksalaanu var praktizeet - doma, ka saak iemiileet kermeni ne tikai to noveerteejot un pienjemot, bet arii veltot tam veseliigu attiiriisanu, labu eedienu, kas ar miiljumu pagatavots, leenaa garaa veseliigas eedienkartes ieviesana, kaadas fiziskas nodarbiibas.. Kas nu kurai skiet vajadziigs un pienjemams.. Veel der atcereeties, ka tiesi tad arii to dziivi saak dziivot, nevis peec rezultaatiem, bet uzsaakot sevi miileet, pienjemt, un aktivitaates ar.. Inese lieliski iztirzaajusi so teemu, jo sevis pienjemsana, pateiciiba ir paliidziiba un saakums jebkurai probleemai un situaacijai

illva - 2013-02-23 22:13
Mani ļoti uzrunāja Evitas un Ineses saruna....šķiet, ka priekš manis arī tieši laikā šis derēs.
Ar mani ir tā, ka es trennējos...un zāle tik vien kā ierodās vīrieši pie tam visi maz auguma pēdējā laikā....es trennējos tālāk un domāju...tikai ne tādu maza auguma...nu ķermeniski man viņi nekādi neuzrunā......skrienu tālāk un domāju....un ieraugu, ka arī viņiem ir savas vajadzōbas,ka arī viņi vēlas kaut ko šajā dzīvē....ka droši vien...viņi sameklēs atbilstošu meiteni savām velmēm.
Bet!!!!...tikai ar prātu sakontrolējot....man izdodās pārcelt sevi uz citām domām...jo tieši tā arī tas ir....""par ko domā...to audzē"".
Mēs visi esam vienlīdzīgi un mums katram ir savas vēlmītes...un ik katrs vēlas piepildīt tās.....re-dāmai neiepatikās, kas trennējās apkārt...nav uz ko piesiet aci......bet.....tik laba sajūta ir, ka es apzinos, ka arī viņi iet uz savu mērķi un arī es eju uz savu mērķi)))....tas liek labsajūtā smaidīt...man pašai par sevi)))


dzintara - 2013-03-10 23:17
Arī man ir aktuāls jautājus par lieko svaru. Tas man šķiet sarežģīts jautājums. Manuprāt,manā gadījumā tam ir vairāki iemesli, ne tikai neapmierinātība. Pirms dažiem gadiem es uztaisīju savas žemapziņas agresijas testu un izrādījās, ka mans zemapziņas agresijas līmenis ir ievēojami zemāks, nekā vajadzētu. Man bija grūti saprast, kāpēc vispār zemapziņā vajadzīgs noteikts agresijas līmenis, lai varētu harmoniski dzīvot uz šīs planētas. Bet pēdējo mēnešu laikā es iedomājos, ka nelielais bet nepārejošais apaļīgums man ir arī kā simboliska aizsardzība. atceros, ka no diezgan agras bērnības man nebija neviena ieaugušā, par kuru es zinātu, ka viņš mani noteikti aizstāvēs, ja vajadzēs, ka es tiešām varu justies droši Un man tiešām ir vajadzīgs kāds no malas, kurš mani varētu aizsargāt, jo manī pašā pietrūkst agresijas, kas varētu kalpot, lai sevi aizstāvētu. Kad gadās attiecīga situācija,es patiešām nevaru sevi aizstāvēt,jo man nav ar ko. Varbūt kāds var kaut ko ieteikt? Es nezinu, kā palielināt agresiju savā zemapziņā un nevēlos to darīt, jo manuprāt, tad notrulinātos mana pasaules uztvere, pazeminātos vibrācijas un būtu jāpiezemē domāšana. Es domāju, ka varbūt man ieteiks vairāk paļauties uz Dievu. Bet es jau apzinos, ka pilnīgi viss, kas notiek manā dzīvē ir pats labākais, kas man vajadzīgs un ko Dievs dod un ka bez Dieva ziņas pat matiņš nenokrīt. Bet es pat gribot īsti nevaru izvairīties no pret sevi vērstas agresijas, jo, piemēram, es studēju un diendienā satieku savus studiju biedrus, kurs jūtu agresiju pret sevi. Kāds bŗīnišķīgs, gaišredzīgs cilvēks man teica, ka tie cilvēki manā klātbūtnē nejūtas labi un nespēj mani pieņemt, jo manī ir pozitīvās enerģijas, bet viņos negatīvās. Bet šis nav vienīgais gadījms, kurā pret mani cilvēki ir izturējušies ar agresiju un lai nu kā es mēģinātu sev iestāstīt, ka citu domām un rīcībai attiecībā pret mani nav nozīnes, izrādās, ka enerģētiski tam ir gana liela nozīme, lai zemapziņa vēlētos mani no tā pasargāt ar apaļīgumu.

Ina Migliniece - 2013-03-11 01:50
Radīšana nenotiek bez agresijas. Dzemdības ir ar sāpēm, saule ir agresīva, arī stādiņš nevar izlīst no zemes bez spēka, mietu zemē nevar iedzīt lūdzoties u.t.t. pavēro dabu.
Arī ambīcijas ir nepieciešamas , lai radītu.
Kamēr tu godīgi nepaskatīsies sevī un nepateiksi ka tevī ir gan adresija, gan ambīcijas, tikmēr citi tevi provocēs. Kāpēc esi sev to noliegusi? Atbildi meklē sevī.



Atpakaļ