Pilna istaba ar Mani


sadaļa:  LEKTORI RAKSTA

autors: DACE HARTMANE

Sveika, Dievišķā!

Šodien vēlos padalīties ar Tevi savās brīnišķīgajās sajūtās par iekšējo sevis mīlestību.  Noteikti esi lasījusi dažādu literatūru par to, kā iemīlēt sevi, citus un vispār dzīvi. Arī es esmu nemitīgi meklējusi atbildes uz šiem jautājumiem, bet bieži vien nonācu pilnīgā strupceļā ar savu iekšējās mīlestības meklēšanas ceļojumu. Ar prātu saprotu, ka iemīlot sevi, pa īstam izjutīsi arī patiesu mīlestību pret citiem. Kā tad, lai noķer šīs sajūtas? Kā, lai izjūt šo vārdu patieso spēku?

Sākšu ar to, ka sevis iemīlēšanai der jebkas, kas ved uz pozitīvām pārmaiņām mūsu dzīvē.  Šķiet, ka  īstu mīlestību pret sevi ievieš savas Esības apzināšanās, savas dievišķās esības nozīmes izpratne šajā pasaulē. Manas sajūtas ir tādas, ka šīs esības izjušana notiek tikai tajā brīdī, kad pilnībā esi pārstājusi koncentrēties uz apkārtējo pasauli, apstākļiem, notikumiem utt. Visiem sevis iemīlēšanas gājieniem jānotiek tikai iekšienē. Turklāt, viens no galvenajiem priekšnosacījumiem ir Ticība ar lielo burtu. Tā ir ticība sev, ka es vēlos un varu sevi mīlēt. Afirmācijas bez ticības strādā kā svārstiņš pozitīvas enerģijas iegriešanai un, iespējams, ved Tevi tuvāk sevis iemīlēšanai. Tomēr īstie notikumi sākas tad, kad konkrēta Tava doma tiek ievīstīta Tavā 100% ticībā.

Mīlestība pret sevi ir tāda, kad Tu pilnībā apzinies, ka mīli sevi tādu, kādu Tevi ir radījis Dievs, tādu, kāda esi laimīga, gariem vai īsiem matiem, tieva vai dūšīga, priecīga vai bēdīga, skaista vai brīnumskaista. :) Mīlestība pret sevi ir tikai un vienīgi Tevī pašā, nekur citur. Un apkārtējie cilvēki ar savu attieksmi, ar saviem vārdiem, savām dvēseles acīm pasaka Tev to, kas ir Tevī...

Kad cilvēks ir piepildīts ar mīlestību savā dvēselē, no viņa staro mīlestība un visi vēlās saņemt šo mīlestību, visi vēlās pieskarties šai mīlestībai gan fiziski, gan emocionāli... Vai tad neesam redzējušas un sajutušas cilvēkus, kuri izstaro milzu mīlestību un mēs kā magnēts pievelkamies pie viņiem? Vēlamies sajust un ieelpot kopā šīs pilnības sajūtas...

Un tad uzrodas arī smaids – brīvs un nepiespiests, tāds, kuru pamana katrs garāmgājējs. Jo tā ir enerģija, spēcīga enerģija, kurai nevar tā vienkārši paiet garām. Es pa īstam izjūtu to - ja cilvēkā ir patiesa mīlestība pret sevi, viņš var dot to arī citiem, jo viņam pašam tās ir pārpārēm. Tādas sajūtas palīdz baudīt esošo dzīves mirkli, veidot brīnišķīgas attiecības ar citiem cilvēkiem, novērtēt to, cik patiesībā vērtīgs esi pats sev... Jo Tevī ir mīlestība. Un es tik ļoti labi izprotu teicienu, ka cilvēks nevar iedot otram to, kā viņam nav... Tāpēc arī nevaram iemīlēt citus, jo mūsos nav mīlestības pret sevi.

Teicienu “Es sajutu ar sevi pilnu istabu” ir iespējams piedzīvot vārda tiešākajā nozīmē. Katrai no mums, iespējams,  šīs apziņas situācija un brīdis ir atšķirīgs, bet to noteikti ir iespējams piedzīvot. Un tas notiek brīdī, kad Tevī ieplūst milzu mīlestība pret Sevi. Brīdī, kad Tu saproti, cik esi unikāla, dievišķa būtne. Iemīlēties sevī patiešām var – tā, ka gribās lidot, vārda tiešajā nozīmē, un saukt visiem – cik dzīve ir skaista.  Mīlestība pret sevi automātiski noved pie citu cilvēku mīlestības. Tā nu tas ir un es varu teikt, ka tā ir brīnišķīgākā sajūta dzīvē.

Es novēlu katrai no mums justies kā dievišķai karalienei, kura ļoti sevi mīl,  kura katrā no saviem līdzcilvēkiem saskata sevi, kura ir gatava dot citiem mīlestību, neatkarīgi no apstākļiem, dalīties smaidā, jo smaids atver durvis uz prieku, ar saviem piemēriem iedvesmot citus un vienkārši būt laimīgai!

Es novēlu šo lidojuma sajūtu ikvienai no mums un, lai mūsos ir daudz, daudz mīlestības.

Dace Hartmane

Komentāri (47)  |  2012-10-15 17:48  |  Skatīts: 5549x         Ieteikt draugiem       TweetMe   
stereo - 2012-10-15 18:57
Laimīgie, kas var sevi iemīlēt! Manuprāt tad tik tiešām neko vairāk nevajag. Tad tev vienalga, kas citiem par to sakāms. Tad vairs negaidi ietekmes no ārpuses. Man tas viss tik ļoti ir skaidrs, tikai nezinu, tiešām nezinu, kā tikt līdz tai sevis milēšanai!!! Agrāk tas izdevās pats no sevis, bet tagad, kad esmu iestigusi, kad ārējiem apstākļi šķiet sazvērējušies, nevaru sevi mīlēt! Es sev riebjos! Apkārtējie cilvēki , laikam aiz ieraduma, izturās laipni un jauki, bet es sevi necienu! Mani kaitina viss, kas saistās ar mani. Esmu ir kā pazudusi, apmaldījusies. Ārēji viss ir kārtībā, man ir viss, ko vien cilvēks varētu vēlēties, ir ģimene, ir bērns, ir vīrs, ir darbs, ko darītu arī tad, ja nemaksātu, (bet maksā) :))), ir dzīvoklis, ir mašīna, ir vecāki, ir cilvēki, kas atbalsta, bet trūkst tieši šīs mīlestības pret sevi. Kur, kā to iegūt!?! Esmu izlasījusi vairākas grāmatas par šo tēmu, eju pie psihoterapeita, mēģinu dažādas metodes, bet tas palīdz uz īsu brīdi.
Ui, nu gan daudz sarakstīju, bet pamatā bija tikai viens jautājums. Kā? Kā sevi atkal iemīlēt?

daceh - 2012-10-15 19:59
Mīļā, stereo, ārējie apstākļi noteikti nav sazvērējušies pret Tevi, bet gan palīdz Tev veidot un saprast konkrēto dzīves mācību. Kā saka, mēs paši veidojam savus ārējos apstākļus. Ja sevi nemīlam, apkārt arī viss tāds rādās, ja sevi sodam, uzradīsies, kas mūs sodīs, ja sevi necienam, tad arī būs kāds, kas mūs necienīs...Man ļoti patīk teiciens, ko arī es savā dzīvē izmantoju: “To, kas Tev trūkst, sāc dot”. Ja Tevī trūkst mīlestības, dod to citiem un mīlestība vairosies. Es noteikti klausos savā dvēselē, grāmatas izmantojot tikai kā pamudinājumu īstā virziena izvēlei...Vai vari ieklausīties sevī un atklāti pajautāt, kāpēc Tev liekas, ka sevi nemīli? Kas būtu tāds, kas Tev noteikti liktu teikt, jā, šo gan es sevī ļoti mīlu...Un sākt ar mazumiņu. Es noteikti ticu, ka Tevī ir kaut kas brīnumjauks, jo mūsos visos ir kaut kas tāds, kas nav nevienā citā :) Un jākoncentrējas tikai un vienīgi uz sevi, jo bieži vien mēs sevi nemīlam, jo domājam par to, kā es izskatos citu acīs, salīdzinu sevi ar citiem, meklēju visu ko citos, bet ne sevī!

stereo - 2012-10-16 16:36
Paldies daceh par atbildi manam izmisuma saucienam! Es mēģinu sevī saskatīt tās šķautnes, ko varētu iemīlēt! To nav daudz, bet šis tas atrodas. Paldies!

zaiga - 2012-10-16 18:39
Labrīt , Stereo!
Esi uzrakstījusi par sevi, bet izlasot liekas pilnīgi precīzi tas ir par mani.Un es naivi biju iedomājusies, kad mēģināšu ar sevi pastrādāt, (kaut gan īsti nezinu kā to izdarīt), bet izrādas ka Tev pat nepalīdz sevi iemīlēt ne grāmatās rakstītais, ne psihoterapeits, ne...
Jā, arī es neprotu sevi iemīlēt...

daceh - 2012-10-16 19:07
Varbūt mēs šo dzīves it kā "tumšo" brīdi - tā saucamo sevis nemīlēšanu varam paskatīties no citas puses - tas ir brīnišķīgs ceļš uz to, ko sauc par sevis mīlestību. Jo kā mēs varam zināt, kas ir mīlestība, ja īsti nepiedzīvojam nemīlestību? Arī man ir bijuši dzīvē visādi posmi, kad liekas, ka nekas te nevar palīdzēt, bet tagad saprotu, ka tie mirkļi ir bijuši tie labākie šodienas sasniegumiem. Bez tiem es te nevarētu par šo tēmu runāt. Nekas nav slikts, ja vien mēs paši tam nepiešķiram tādu nokrāsu! Pamēģiniet pārslēgt domāšanu uz pozitīvo, priecāties par to, kas ar Tevi notiek, kas ienāk Tavā dzīvē, kas Tev patīk, kas liek smaidīt utt. Fokusējaties uz to, kas dara Jūs laimīgas nevis otrādi :) Kā rakstīju, sāciet ar mazumiņu, saskatiet labo pa maziem solīšiem, nefokusējaties uz to, kas traucē! :)
Samīļoju Jūs abas - stereo un zaiga!:)

iedvesma - 2012-10-16 20:34
Es būtu ļoti, ļoti pateicīga, ja sievietes Jūs uzrakstītu PRAKTISKOS padomus sevis iemīlēšanai, mīlēšanai, tādi, kas jums ikdienā ļoti palīdz sevi iemīlēt līdz pēdējai kripatiņai!!!

amelija - 2012-10-16 20:47
Paldies par rakstu. Man ir jautājums - kā lai iemīl savu fizisko ķermeni, jeb pareizāk sakot, kādu konkrētu "daļu" (atvainojos par apzīmējumu, nezinu, kā to savādāk pateikt) tajā, kas pašai nepatīk? Skatos spogulī - nepatīk. Skatos fotogrāfijās - nepatīk. KĀ lai iemīl? Kā lai iepatīkas?

zaiga - 2012-10-16 20:52
Arī es patiešām būtu bezgala pateicīga tāpat kā iedvesma, ja kāda pateiktu kā praktiski Jūs liekat sevi mīlēt...

daceh - 2012-10-16 20:58
Iedvesma, piemēram, mani praktiskie padomi ir sekojoši: pirmais un pats, pats svarīgākais, kas man ļauj mīlēt sevi - dot citiem mīlestību, palīdzību, rūpes, materiālo atbalstu, padomus utt. Tad, kad sāc dot citiem, tas ļoti atver mīlestībai. Turklāt tas viss jādara no sirds.
Protams, nekādā gadījumā nevajag aizmirst sevi - jādod ir arī sev - visu to pašu, ko citiem. Un, protams, jāpaļaujās uz Augstāko! Mani atver mīlestībai pret sevi viss tas, ko man patīk darīt un es tam vienmēr mēģinu atrast laiku. Viens no maniem praktiskiem padomiem - darīt to, kas Tev patīk! Atrast to, kas Tevī atver priekam un darīt to. Man patīk sportot, dejot, gatavot ēst, lasīt grāmatas, rakstīt, pastaigāties, baudīt dabu, skatīties teātri, būt kopā ar draugiem un vīru, smieties, skatīties kopā ar bērniem Šreku, braukt ar auto, runāties ar Dievu, garšīgi paēst, krāsoties pie spoguļa, pabaudīt baltu kafiju, ceļot, grābt lapas utt. utt. Un tas, ka man tas viss patīk man vienkārši liek liek justies tā, ka es sevi mīlu :)



zaiga - 2012-10-16 21:24
Par sevis došanu citiem...varu teikt-ne tik sen atpakaļ biju ļoti atvērtu sirdi-daudzi nāca pie manis, viens iekšā otrs ārā, bet tad sāku piegurt no tā, darbi stāv, lai tos paveiktu jāņem palīgā brīvdienas un vakari. Vai tas der?

ilonas - 2012-10-16 21:30
Pārdomu brīžos, kad veltīju laiku savas pagātnes situāciju "piepildīšanai ar mīlestību" es no visas sirds sevi samīļoju - lai kāda bijusi situācija, emocijas, attieksme, katru reizi es savi domās samīļoju - no sirds un tā, kā samīļo, noglāsta mazu bērnu. Personīgi man tas ļoti, ļoti labu sajūtu deva.
Un tādos brīžos man izteikti radās sajūta un spēks dot mīlestību un rūpes citiem, jo es jau biju to saņēmusi un saņēmusi mīlestību no visas sirds. No savas sirds.
Vēl - ar vienu reizi var nepietikt. To varētu saukt arī par meditāciju. Ar šādu meditāciju arī bērnības atmiņas tādas mīļākas kļuva.



dainarozenberga - 2012-10-16 21:52
Mīļās meitenes...
Es ļoti aizdomājos par jūsu jautājumiem... Pilnīgi godīgi varu teikt, ka atrados šādā stāvoklī- it kā viss ir, bet esi nelaimīgs un es vēl sāku pilnībā graut savu ģimeni un gandrīz pilnībā sabojāju attiecības ar vīru.
Paldies Dievam manī ieslēdzās kaut kāda "sirēna", kas signalizēja, ka eju pilnībā PRET sevi un ļoti,ļoti daru sev pāri.
Piekrītu Zaigai - par sevi atdošanu citiem. Šajā situācijā, kad pats esi tukšs, Tev nav ko dot...
Ko darīju es - es apzināti "iegāju sevī", noslēdzos apkārtējai pasaulei, tuvu sev atstāju tikai vīru (bērnu mums nav)... Un ko sāku - sāku veidot attiecības ar sevi. Sāku sarunāties - ar sevi, jautāt, vērot, saprast- kā jūtos un kāpēc tā jūtos. Vai esmu nelaimīga? Kā dēļ esmu nelaimīga?
Sāku pilnīgi "piespiedu"kārtā rakstīt pateicības dienasgrāmatu - kur skaistā blociņā katru vakaru ierakstīju sākumā absolūti vienkāršas lietas, kas man tajā dienā patika!
Berzu māju - kā raksta Inese grāmatā "Ieelpo laimi un mīlestību" - darīju to no sirds, runājos - iedomājies - ar skapīšiem, grīdu, logiem utt... Sākt vairot pateicību savā dzīvē par lietām, kas Tev ir apkārt, manuprāt, ir vienkārši! Tā nav mīlestības došana cilvēkiem,kuriem burtiski dažreiz atdod pēdējo kreklu! Kamēr mēs pilnībā un nemaz nesaprotam, kur varētu "uzražot" mīlestību pret sevi un citiem cilvēkiem - brīnišķīgi palīdz fiziskās pasaules iemīlēšana - savas mājas, daba tuvumā - sarunājies ar kokiem, puķēm!
Tas var izklausīties galīgi traki... bet vienmēr atceries,ka it viss ir enerģija- tas nozīmē - mīlot savas mājas,Tu tās uzlādē ar mīlestību un pienāks brīdis, ka tik ļoti labi sajutīsi, ka mājā it viss Tevī vairo Mīlestības sajūtas!
Tad,kad es jau biju izberzusi māju un to SAMĪĻOJUSI... daudz vairāk pievērsos sev... Un tad,kad sāku sevī ieklausīties un pievērst sev uzmanību - savām domām, savām sajūtām - vienā brīdī sapratu,ka esmu TUKŠA... ka manī nav NEKĀ... esmu visu sevi izdalījusi citiem,neko sev neatstājot... Un manī caur asarām un sirdssāpēm nāca skaidra apziņa, ka vispār sevi nemīlu... un nemāku mīlēt!
Bet šis ir burvīgs mirklis - jo tas nozīmē, ka zemākais punkts attiecībās ar sevi ir sasniegts! Tagad jāsāk audzēt mīlestība!
Burtiski- pie spoguļa stāvot atrodi lietas, kas Tev sevī patīk! Katru rītu,katru vakaru- arvien jaunas! Un iemīli sevi- pa centimetram!
Nevienā no mums nav tādas lietas, vietas,daļas - kura nav pelnījusi mīlestību! Mēs katra esam absolūti unikāla,pilnīgas,mīlama un ĻOTI mīloša! Un vienmēr sevi ir jānoliek pirmajā vietā - uzreiz aiz Dieva... Tad tikai vīrs, pēc vīra bērni un tikai pēc tam seko visi pārējie... To arī pa solītim es apguvu... :) Un izdevās!

Kaut kā sanāca gari... varbūt ir kāds konkrētāks jautājums pēc šī mana "monologa"? Es tiešām burtiski iemācījos sevi mīlēt! Un tagad ar laimes asarām acīs varu pateikt - mīlu sevi, mīlu savu dzīvi, mīlu cilvēkus ap sevi!

Ir tikai jāgrib un jānotic, ka mēs katra to varam un spējam!

zaiga - 2012-10-16 22:28
Paldies, Dainīt, nu jau kļūst gaišāks skats, un kļūst skaidrāk, kā tikt pie vēlamā rezultāta, patiešām gribas būt apmierinātai ar sevi.

daceh - 2012-10-16 23:04
Daiņuks patiešām labi pateica - ja esi pats tukšs, neko īpaši nevari iedot citiem. Jāpildās ar mīlestību - visiespējamākajos veidos! Meitenes, es tāpēc ļoti, ļoti ticu, ka Jūsos ir mīlestība un daudz - tikai vajag atvērt plašāk īstās durvis :)

baibam - 2012-10-16 23:33
Cik jauka diskusija!
Man savukārt palīdzēja tas, ka es no sirds apzinājos Dieva mīlestību. Vai tad var nemīlēt kādu, ko Dievs mīl? (un viņš mīl mani un Tevi):) Protams, manu mīlestību atspoguļo arī mani tuvie un mīļie cilvēki, kuri mīl mani un es viņus.
Meitenes, jūs jau esat mīlestība. Jūs jau sēžat uz dārgumu lādes. Tas nekas, ka tā ir nosūbējusi. Veriet tik vaļā un verieties tik vaļā. Šeit var ļoti noderēt meditācija.

Ja gribās praktiski - dariet katru darbiņu, jūtot saistību ar visaugstāko. Izjūtiet, kā mīlestības enerģija pa neredzamu kanālu ieplūst jūsu sirdī, kā jūs sapildāties ar šo silto, gaišo enerģiju kas aizskalo visu nevēlamo, visu, kas nav mīlestība tik ilgi, kamēr paliek tikai gaišums, vieglums un prieks. Kamēr vienu dienu jūs jau spēsiet dot to tālāk. Pamēģiniet šo attīrošo dvēseles dušu veikt vismaz nedēļu! (pastāv jautājums arī par motivāciju- cik ļoti es vēlos atvērties dievišķai mīlestībai. Varbūt es gribu, lai mani žēlo? Kādi ir mani slēptie motīvi, kādēļ es vēlos sevi nemīlēt? Kādēļ tas man ir izdevīgi? Šos arī der paanalizēt).


baibam - 2012-10-16 23:48
Un tā kā mums katrai sevi mīlēt, iespējams, nozīmēs kaut ko citu, tad praktisks padoms ir - apsēsties un padomāt un uzrakstīt- ko tad tieši man nozīmē sevi mīlēt? Kāpēc es to gribu? Kā es uzzināšu, ka mīlu sevi? Vai tā būs kāda īpaša sajūta vai kas? Un lūdz palīdzību Dievam, sargeņģeļiem, augstākiem spēkiem. Un ļaujas.
Bieži sevis nemīlestībai apakšā ir pārliecība, ka mums jābūt kaut kam, jāsasniedz kaut kas vai jāizskatās kaut kā, lai būtu mīlestības vērtas. Tad šo pārliecību mainām- es esmu mīlestības vērta, jo vienkārši esmu es pati.

amelija - 2012-10-17 00:16
Dainarozenberga, saki lūdzu, kā Tu iemīlēji sevi pa centimetram pie spoguļa? Ko tieši Tu teici? Vai neko neteici, vienkārši skatījies? Mani interesē tieši tā praktiskā puse. Un, ja ir lietas, kas sevi nepavisam nepatīk - kā iemīlēt tieši tās?

dainarozenberga - 2012-10-17 00:33
Amelija,
Es to darīju ļoti vienkārši - stāvi pie spoguļa un atrodi 3lietas, kas Tev sevī patīk...Un saki sev - mīlu sevi tieši tādu, ar šīm ausīm,acīm, lūpām, nagu formu utt. Katru rītu arvien jaunas lietas... Kamēr gribot, negribot nonāc līdz tām,kuras ļoti ilgi neizdodas sevī pieņemt... Tad nu tik ilgi sev saku,ka pieņemu sevī tieši to... Piemēram, es katru rītu,kad pēc dušas iesmērēju savu ķermeni ar eļļiņu - katrai vietiņai,ko iesmērēju saku,ka ļoti mīlu. Saku sev, ka mīlēšu arī tad, kad āda novecos,mīlēšu arī ar grumbiņām... mīlēšu vienmēr.... Kādreiz ātrumā aizmirstās un tad sanāk smieklīgi - pusi esmu sasmērējusi un tad atceros, ka jāsamīļo! Un tad samīļoju! Precīzi tieši tā! :)
Zini, tā ir ļoti liela augstprātība un iedomība,kā arī briesmīga nežēlība pret sevi - par sevi pateikt, ka to un to sevī nevar iemīlēt un pieņemt un ka tiešām tas riebjas... (man ir cilvēki tā teikuši)
Nav iespējams - mīlēt dzīvi, mīlēt sevi,mīlēt līdzcilvēkus,bet nēsāt sevī sajūtu, ka, piemēram, savs deguns man sevī ļoti nepatīk! Tad neesam godīgi ne pret sevi, ne pret savu dzīvi! Visa sakne un pamats sākas no sevis pieņemšanas un iemīlēšanas visā pilnībā!
Dažreiz var iedomāties - ka ir cilvēki,kuriem varbūt vispār nav šīs ķermeņa daļas!?

Man ļoti patīk, kā raksta Baiba par sevis mīlestību un Dievu!
Pilnībā piekrītu, ka mums katram savs ceļš,bet lai to saprastu ir jāsāk darīt it viss,ko var un tad jāsaprot, kas strādā un kas nē!

baibam - 2012-10-17 00:41
Un ar krēmu vai eļļiņu ieziesties - tā vispār ir bauda! Paldies, Dainīt par atgādinājumu! Praktiska iespēja sevi noglāstīt viscaur :) Un, ja vēl ir iespēja, ka to dara kāds mīļš cilvēks.. Vai aiziet uz masāžu.. Cilvēka āda ir radīta pieskārieniem. Tajā ir tūkstošiem receptoru. Un tie taču jūt, kā mēs sev pieskaramies- vai ar mīlestību vai nē. Un raida atpakaļ to pašu.

Par ķermeņa daļām- šeit man šķiet, atslēga ir sevi nesalīdzināt ar citiem. Iemīlēt kā Dieva radītu neatkārtojamu brīnumu.

amelija - 2012-10-17 00:59
Mīļš paldies Daina Rozenberga par atbildi :) Tieši to es arī gribēju dzirdēt - pavisam tik tieši un konkrēti! Sākšu praktizēt. Tiešām lielum lielais paldies! :)

Baibam, pareizi Tu saki, ka nevajag sevi salīdzināt ar citiem. Bet.....jāatzīst, ka tas nepavisam nav viegli.... Tas notiek tik automātiski, ka pat nepaspēj sevi nemaz pie tās domas pieķert, kad tas jau ir noticis...

rudite - 2012-10-18 06:03
Ja, ir tiesi ta ka Daina teica, jasak darit visu un tad sapratisi, kas Tev der vai neder, lai iemiletu sevi. Es sev ari kadreiz nepatiku, jo man likas, ka svara ir par daudz. Un tad nemu citigi saku treneties un mazak est:) Sakuma skatijos uz slaidajam sporta zale un domaju, kad es tada busu, bet neko sakodu zobus dariju savu! Vel skaitiju pantinu Piedodiet man, es milu jus, es pateicos jums... un viss izdevas! gan svars normalizejas, gan milet sevi saku, gan ar "putniem draudzeties":)(Tas Daina tavs teiciens... tad, kad tu teici pirmoreiz....man neaizgaja, bet tagad zinu, ko tas nozime. Paldies Tev!)

illva - 2012-10-18 06:20
Meitenes...tik jauki,ka katra no Jums šeit ir iečubinājušas kādu rindiņu.,.....es izlasiju burtiski visus zem šā rakstiņa ierakstus...un labsajūtā smaidu....jo burtiski visās jūtāms,....kā Jūs sevi...patiesībā mīlat....jo ik katra meklējat sev atbildes......tikai ir jāļauj sev to izjust.....centimetru pa centimetram...šuniņu pa šuniņai....ļaujaties skaistam sevis iepazīšanas ceļojumam....tas ir dvēseliski neaizmirstams piedzīvojums.
Ja mēs katra uzdosim sev jautājumus...kādi mīti vai stereotipi...mūsos pastāv....kas tad ir skaists!!!!....un kas ne tik skaists!!!!....atbildam godīgi..par godu sev....un atbilde atnāks....un saķerat to atbildi un turat to ciet. Un tiklīdz būs atbilde, tā pielaikojat sev....vai tas manī ir skaists...vai šitais ir vēl skaistāks...bet iespējams šis ir skaists. Pats svarīgākais ir ļauties...pašai sev.
Lai izdodās.....:)

illva - 2012-10-18 06:27
Un...vēl varētu derēt tās fantastiskās sajūtas...atrodoties starp skaistiem cilvēkiem....esat biežāk kopā ar cilvēkiem, kuri Jums liekās skaisti vizuāli...skaisti dvēseliski...ieelpojat to sajūtu....paturat to sev.
Ar patiesi saulainiem sveicieniem šajā vakarā meitenes:))))


litalita - 2012-10-20 00:35
paldies par šo rakstu autorei un meitenēm par komentāriem...lasu un piepildos ar šo visu...un tad domāju - ak, būtu šādas diskusijas nonākušas pie manis manos pusaudzes gados...kas to lai zina, arī dzīve būtu citādāka...BET...Tā ir MANA DZĪVE un es to mīlu :) viss ir labi, jo, viss notiek ĪSTAJĀ laikā :) Mīlam sevi un esam mīlošas!

inese - 2012-10-20 02:56
Runājot par pusaudžiem -
no decembra esam sarunājuši, ka rakstīšu žurnālam Avene. Tā kā lēnām sākām runāt arī ar pusaudžu auditoriju :))



Lapa | 1 [2] |

Atpakaļ