Domāšana pa jaunam


sadaļa: LASĪTĀJI RUNĀ

Sveika! Gribu padalīties ar savu pieredzi, kā nesen dzīvē izmantoju to, ko mēs te mācāmies un domāju „pa jaunam”. :)

Nedēļas sākumā man bija ieplānots iet pie draudzenes (sauksim viņu par Sandru) uz dzimšanas dienu. Dāvana jau izdomāta, sirdī miers un prieks. Te negaidīti zvana otra draudzene (ar kuru kopā mums jādodas ciemos, saukšu par Ilzi) un prasa, vai es esmu Sandrai jau dāvanu nopirkusi- vai es atceroties, ka kaut kad domājām korķu viļķi dāvināt, bet viņa jau esot dāvanu nopirkusi, un tad nu tas korķu viļķis tā kā man esot jādāvina. Mani drusku apmulsināja Ilzes teiktais, bet tad es atceros- jā, laikam kaut kad solījām to korķu viļķi. Bet manī ir tāda kā neizprotama pretestība, taču šoreiz intuīcijā neieklausos un nolemju savu iepriekš domāto dāvanu nepirkt, bet gan iegādāties korķu viļķi un loģiski vīnu komplektā.

Šeit man jāpastāsta, ka, tāpat kā Inese savā pirmajā grāmatā raksta, arī man agrāk patika šad tad iedzert pa glāzei vīna, tomēr, kopš aizraujos ar laimes terapiju, šī vēlme bija kļuvusi arvien mazāka un mazāka un es aizvien biežāk sāku no piedāvātās glāzes jubilejās atteikties. Kaut kā jutu, ka man to nevajag un es no tā neko labu negūstu. Un līdz ar to jutu, ka arī nevēlos no sevis tādas lietas dāvināt, bet nu inerces pēc tomēr to izdaru.

Aizeju ciemos, pasēdēšana izvēršas jauka, es gan iekšā vairāk par pusglāzi vīna nevaru iedabūt... Pie tam no tā paša vakarā uznāk tāda ēdelība- alkohols palielina apetīti- ka visu nakti svaidos pa gultu (jo uz nakti nav labi daudz un smagi ēdieni).

Apmēram ap 3-jiem naktī man sāk šausmīgi sāpēt nesen labotais zobs. Un it kā vienkāršs, neliels labojums bez nekāda iekaisuma un pagaidu plombēm (es, pirms zobārste to atklāja, pat nejutu, ka man tur ir caurums).

Nu ko- domājot pa vecam- būtu vienkārši iedzērusi pretsāpju zāles un gulējusi līdz rītam. Bet tagad sāku „pa jaunam”- uztveru sāpes labvēlīgi un domāju, ko tās vēlas man pateikt? Kas man ar šo situāciju jāsaprot? Vai esmu sadusmojusies uz kādu, apvainojusies? Kas vēl? Kas vēl? Un tad pēkšņi prātā uzpeld atbilde- Tu rīkojies pret savu sirdsapziņu, kad draudzenei to vīnu dāvināji. Tu taču zināji, ka to nevajag. Un te pat nav runa par to, vai iedzert kādu glāzi vīna ir labi vai slikti. Tikko es šo domu paspēju izdomāt līdz galam, zobu sāpes dīvainā kārtā atlaidās, līdz pazuda pavisam un es saldi aizmigu.

Protams, var meklēt „objektīvus” iemeslus un teikt- nu tās sāpes man no tā, ka iedzēru vīnu, zobs vēl nebija pilnībā sadzijis. Bet tomēr mani pārsteidza, cik ātri sāpes pazuda uz neatgriešanos, kad atklāju to iemeslu.

Mans secinājums - pirms pieņem kādu lēmumu, ieklausies savā iekšējā balsī. Izdomā, vai Tu ar šo lēmumu tuvojies Dievam vai attālinies no tā. Vai Tu pieņem lēmumu, kādam izdabājot vai domājot tikai par savu ego, vai tomēr ieklausies savā sirdī un, kā D. Volšs saka, vai Tevi vada visaugstākās domas un viscildenākās jūtas? Nav jābaidās kļūdīties, tomēr arī kļūdoties tad Tu zināsi, ka rīkojies pēc vislabākās gribas ar to informāciju, kas Tev bija pieejama. Un tad jau nebūs vietas ne vainas apziņai, ne nožēlai.

Lai Tev šodien izdodas ieklausīties savā intuīcijā un sirdī un rīkoties atbilstoši tam!

Ar mīļumu, Baiba.

Komentāri (27)  |  2012-02-15 04:48  |  Skatīts: 4873x         Ieteikt draugiem       TweetMe   
Daciite.* - 2012-02-15 05:32
Paldies par rakstu. Paldies, Dieviņam sen nav nācies pret sāpju līdzekļus lietot, bet, ja jutīšu nepieciešamību, tad noteikti atcerēšos Tavu rakstu un centīšos "pa jaunam" - izanalizēt situāciju.
Bet par intuīciju runājot, tikai pēc dažadām situācijām, kurās esmu pieņēmusi nepareizu lēmumu, pēc tam saprotu, ka intuitīvi arī citu risinājumu biju iedomājusies. Ja būtu sapratusi, ka tā ir intuīcija, būtu nekavējoties to pieņēmusi. Kā atpazīt intuīciju?

Baiba* - 2012-02-15 17:02
Es savu intuīciju atpazīstu tā, ka kaut kā sirdī zinu, kā jārīkojas, vēl neizanalizējot visus faktus. Tā ir tāda iekšēja sajūta, nojauta, bet dažreiz pat neizskaidrojama pārliecība, ka Tu zini, ka Tev jādara tā un ne savādāk. Intuīcija bieži ņem informāciju no kopējā apziņas vai informācijas lauka, kas prātam vēl nav pieejams. Tādēļ intuitīvi pieņemtie lēmumi bieži vien izrādās apbrīnojami pareizi. Šis ir veselas tēmas vērts jautājums.

Kā rīkoties, ja gribi ieklausīties savā intuīcijā? Pastāstīšu, kas man palīdz:

1) tai brīdī nedomā. vienkārši zini. tas ir kā uzgriezt radiostaciju uz pareizajiem viļņiem. es sajūtu tādus kā iekšējās balss čukstus. varbūt Tev būs kāda cita sajūta.
2) atzīsti, ka Tu nezini visu. Ja Tu visu tāpat labi zini, priekškam tad Tev vajadīga intuīcija?
3) tā vietā, lai prasītu sev "Kas man tagad jādara?" Dažkārt ir labi pieņemt tādu kā novērotāja pozīciju un jautāt: "Interesanti, kā Baiba tagad rīkosies?"
4) rīkojies, kad saklausi intuīcijas čukstus. Varbūt Tev liksies, ka jāpiezvana draugam. Vai jānopērk grāmata, kas izkrīt veikalā no plaukta. Tad dari to. Intuīcija var aizvest Tevi uz vietām, kur nekad neaizvedīs racionālais prāts;
5) bet neanalizē un nepūlies pārāk uzreiz atrast atbildes uz grūtiem jautājumiem. Bieži vien atbildes nāk pēc kāda laika. Tad, kad Tu nomierinies un atslābsti.

Nu tie ir tikai daži ieteikumi. Ir autori, kas uzskata, ka šo 6. maņu var attīstīt. Es domāju, ka tā ir taisnība.

IneseJ* - 2012-02-15 17:27
Par intuīciju un lēmuma pieņemšanu. Kāds vieds cilvēciņš man ieteica rīkoties šādi - ja Tev jāizvēlas kāds no iespējamiem variantiem, bet neesi pārliecināta pati par sevi, tad domās pieņem vienu variantu, padzīvo ar šo domu un pavēro sevi, kā Tu jūties. Pēc brīža domās pieņem otru variantu, nogaidi un atkal vēro, iekšējās sajūtas noteikti Tev pateiks priekšā.


dainarozenberga* - 2012-02-15 17:51
Man šķiet, Baibiņ, mūsu abu raksti - šis un mans par uzņemto kursu - ļoti sasaucas kopā, jo sievietei ieklausīšanās intuīcijā ir bezgala svarīga.
Es mācos, ieklausīties sevī, sajust, ko saka mana intuīcija. Ir reizes, kad sanāk, ir reizes, kad prāts ņem virsroku... Bet ar prātu izsvērtus lēmumus pieņemot tik vai tā ar laiku atgriežamies pie tā, ko vēlas dvēsele... Man ir tāda sajūta... :))))

Baiba* - 2012-02-15 18:26
Man ir ļoti līdzīgi- esmu vairākas reizes mēģinājusi "aizbēgt no sevis", darot to darbu, kas nav tuvs manai sirdij, bet dzīve vienmēr ir atvedusi atpakaļ pie sevis. Interesanti, ka vakar ar vīru bijām uz romantisku filmu pēc patiesiem notikumiem "Zvērests" (The vow). Galvenā varone pēc autoavārijas zaudē atmiņu par pēdējiem 5-ciem savas dzīves gadiem. Viņa šai laikā ir pārrāvusi attiecības ar līgavaini, pametusi juridisko skolu, izstudējusi mākslas skolu un strādā par tēlnieci. Un ir iemīlējusies un apprecējusies ar savu tagadējo vīru. Pēdējais, ko galvenā varone atceras pirms avārijas, ir tas, ka viņa ir kopā ar bijušo līgavaini un studē juristos...
Vīrs viņu ļoti mīl, cenšas viņu mīlestību atjaunot, bet atmiņa neatgriežas.. un sieviete atsāk jurisprudences studijas, atkal satiekas ar bijušo līgavaini, izšķiras ar vīru... Tomēr pēc laika līgavainim un sievietes tēvam (kuram ir ļoti svarīgi, lai meita ir juriste) viņa atkal izšķiras no līgavaiņa, pamet juristus un atkal apmeklē lekcijas mākslas skolā.. Interesanti ir tas, ka atmiņu par šo savu dzīves posmu viņa tā arī neatguva, bet kaut kas viņu aizveda atpakaļ pie savas patiesās būtības. Arī attiecības ar bijušo vīru atjaunojās un viņa iemīlēja viņu no jauna. (kaut neatcerējās). Man ļoti patika, ka sieviete bija drosmīga un sekoja savai sirdij, nevis klausīja tēti vai citus radus, kas viņu par šo mākslinieces karjeru nosodīja. Tikai tā viņa varēja būt laimīga, klausot savai sirdij, nevis izdabājot citiem.

Ilva* - 2012-02-16 06:36
Njāāā....vecais pierastais modelis ir tik savējais, ka mēs reizēm nemaz to nepamanām....un ir tik ļoti svarīgi to saķert pašā iesākumā. Šodien priecājos, ka pamaniju, ka laicīgi varēju savu enerģētisko svārstiņu atgriest atpakaļ...bet bija tik grūti..jo biju jau paspējusi pieļaut negatīvo pieredzi....tik labi, ka laicīgi noreaģēju.....un nepiemāniju pati sevi.
Un.....te pēkšni....šodien zvana tālrunis....un klausules otrā galā.....ir laba draudzene, kuru tik sen nebiju dzirdējusi.,....un viņa precīzi runā par to pašu....ko es jūtu......mēs abas kopīgi pārrunājām savu pieredzi...pie tam abas bijām precīzi noreaģējušas......iesākumā nolikušas sevi upura pozīcijā... un sapratušas.....ka jārīkojas ir pa jaunam.
Bet....sajūtas ir tik spēcīgas...ieejot upura pozīcijā....nācās tās izdzīvot...lai saprastu, ka atkal un atkal...to negribās piedzīvot.
Pie tam.....rīt mani tas kā barametrs pārbaudīs...jo tā ir darba situācija....un tas cilvēks rīt ir jāsatiek...ļoti ceru, ka spēšu savu jauno uzvedību ar prieku un laimi iziet.

Baiba* - 2012-02-16 20:31
Tā ir, ja no katras situācijas varam izlobīt savu mācību, tad tā upura pozīcija vairs nav vajadzīga :)

Zita* - 2012-03-02 01:14
Labvakar, es esmu iesācēja šai "laimes terapijas"kursā. Vai varat padalīties pieredzē, droši ir kāda metode, kā apvaldīt sevi, lai nebūtu vēlēšanās aprunāt savu tuvāko darba kolēģi, kura ir tik "pareiza meitene", tik pakalpīga, ka tas mani reizēm var tā uzkurināt, ka kļūstu pilnīgi neciešama pati sev! Zinu, tas galīgi nav labi, bet nu nemāku vēl ar šo nebūšanu sevī tikt galā....padalīsieties pieredzē???

Ilva* - 2012-03-02 06:21
Zita!
Izklausās, ka šeit iet runa par konkurējošām attiecībām....un vērtībām, kas atšķirās...iespējams ""pareizajai meitenei"...tik ļoti labāk kaut kas padodās, kad Tev ir to grūti pieņemt....un tādejādi kārojās viņu aprunāt. Jo....es ticu, kad ir lietas, kas Tev padodās labāk par viņu.....tikai saskati to...un dari to. Iespējams oraganizācijas sistēmā ir tik ļoti viss pierasts, ko negribās mainīt...un tieši šī meitene ieness jaunas vēsmas.
Iespējams saredzi viņā ļoti divkosīgu cilvēku....vai iespējams viņā tieši ir paļāvīgums, kuru Tu vēl mācīsies.....padomā par šo visu....varbūt ir pavisam kas cits!!...un Tev atnāks atbildes.....un uzņemies atbildību...par to, ko dari...jo pēc katras aprunātas Tavas rīcības...vienmēr paliks sekas.
Lai Tev izdodās sameklēt pareizo atbildi.

Ilona* - 2012-03-02 13:31
Zitai
Bet varbūt meitene nav pakalpīga, tikai viņai ļoti patīk darbs, ko viņa dara un viņa var padarīt vairāk, pat ja tas nav iekļauts darba pienākumu sarakstā????

Sofija* - 2012-03-02 15:46
Zitai.
Man arī darbā bija kas līdzīgs. Tas nebija tā, ka viņai darbi sokās ātrāk, labāk, gluži pretēji, kamēr viņa no rītiem vēl bija tikai iesildījusies (kafija, cigaretes....), es jau biju lielu daļu darbus padarījusi, vienkārši cilvēks tāds, kurš visiem grib izdabāt (vairāk gan priekšniekiem), jo mūsu klātbūtnē, gluži pretēji, visu laiku sūdzējās par to, cik viņai ir grūti, un kā visi viņu izmanto. Tā tas turpinājās gadiem. Man palīdzēja tas, ka pirmkārt, es pārstāju piedalīties viņas ''vaimanās'' par to, ka viņai ir šausmīgi daudz darba, un visi viņu izmanto, bet vislabāk man palīdzēja tas, ka es iedomājos viņu, kā mazu meitenīti, bērniņu, tas palīdzēja pieņemt šo cilvēku tādu, kāds viņš ir, jo savā būtībā, mēs visi esam bērni. Maini pamazām savu attieksmi pret viņu un situācija mainīsies. Cilvēki ir tādi, kādi ir, nevis tādi, kādus mēs tos iedomājamies. Centies viņā saskatīt pozitīvo un koncentrējies vairāk uz to.

Zita* - 2012-03-02 17:15
Ai, meitenes paldies, par Jūsu domām un pieredzi. Jā, viņa protams nav vairs nekāda meitene, bet tuvu 50, varbūt arī tāpēc visu cenšas darīt "perfekti", kas reizēm nemaz nav vajadzīgs un ir lieks, jo kur gan mazpilsētā ar saviem jau esošiem gadiem dabūsi darbu... Es visvairāk šaustu sevi par to, ka taisnība Ilvai....pēc katras aprunāšanas manī kaut kas "noštopējas", bet es jau 3 reizes esmu veikusi attīrīšanos ar sālsūdeni un nu vēl reizīte sestdien, un to būšu veikusi. Jūtos pēc tā visa arī daudz vieglāk. Jā, pirms vēršu vaļā muti, lai ko runātu ne tādu - mēģināšu sevi savākt. Vēlreiz Paldies! Lai mums jaukas brīvdienas, kuras es cenšos pilnībā pēc darba nedēļas veltīt sev. Lai mums izdodas!!!

Vaira* - 2012-03-02 17:38
Zita...atrodi kaut ko jauku šajā sievietē,un tas vien ka tu apzinies un saproti ir liels bonuss,jo tu meklē ,tātad atradīsi..lai veicās...

Zita* - 2012-03-02 18:30
Jā, pa nakti daudz ko pārdomāju savā rīcībā un nonācu pie slēdziena -es taču varu sevi mainīt un šorīt jau nemaz nav domas bijušas par kaut ko kas mani "uzvelk" paldies un attā.

Ilva* - 2012-03-03 05:50
Zita!!....bet...lai nebūtu pēc tam jāatīrās....vieglāk ir vienkārši neaprunāt.....Es Ticu, ka Tev izdosies:)
Un....paskaties....cik ļoti mēs atšķirīgi darām burtiski vienādus darbus...vienkārši katram ir sava pieeja.

arvienlabak - 2012-05-17 02:56
:) Tā ir... jo atvērtks kļūsti, jo virāk Pasaule ar Tevi runā, un tās atbildes reakcijas nāk zibenīgi... :)

baibam - 2012-05-17 22:50
Zitai- nu, ja ņem vērā, ka tas, kas mūs kaitina citos, ir arī mūsos, tad mēģini pavērot, kur Tevī ir šī "pareizā meitene", kad un kā viņa izpaužas vai neizpaužas.

zaiga - 2012-05-18 16:49
Tas gan noteikti ir diezgan sarežģīti, ieraudzīt sevī, to kas ir tai otrā. Bez sevis īstas izzināšanas man tas neizdodas. Kā sevi izvērtēt? Ar ko sākt, tas man nav skaidrs....

baibam - 2012-05-18 17:16
Zaigai- piemēram, vari sākt ar to, ka paņem papīra lapu un pildspalvu un uzraksti 20 teikumus, kas sākas ar vārdiem: "Es esmu...". (atbildot uz jautājumu Kas es esmu? (nevis kāds es esmu). Kā arī - kas man patīk, kas ne, kas mani iepriecina, kas apbēdina, sadusmo, aizrauj utt.. Raksti godīgi, tas jau ir tikai priekš Tevis- Tev nav jāizliekas ne labākai, ne sliktākai nekā esi... Otra lieta ir meiteņu jau minētās kolāžas- griez attēlus no žurnāliem un līmē kladē vai uz liela papīra. Tā var ļoti daudz uzzināt par sevi- kas man patīk vai varbūt kas pietrūkst un ko es gribētu savā dzīvē ieviest. Trešā lieta- meditācija. Vienkārši atrodi tam kādu pusstundu laika, kad Tevi neviens netraucē un pameditē. Ļoti labi var sakontaktēties ar savu dziļāko būtību. Ja praktizēsi regulāri, uzzināsi par sevi ļoti daudz.. :)
Nākošais solis jau varētu būt- ņemot vērā visu iepriekšējo, kas tieši man ir vajadzīgs, lai es būtu laimīga? Ko es vēlos darīt savā dzīvē? Kādas ir manas vērtības? (šis ir svarīgs!) Kādi ir mani mērķi, uz kurieni es dzīvē virzos vai gribu virzīties.
Savukārt kas attiecas uz ieraudzīšanu sevī to īpašību, kas ir otrā.. Nu, piemēram, mani kaitina manas darba biedrenes nekārtība. Tad jāskatās, kur es pati dzīvē esmu nekārtīga- varbūt ne ārēji, bet iekšēji- piemēram, nesakārtotas attiecības utml. Viena lieta, ja šī kolēģes nekārtība varbūt traucē kopējam darbam un mēs mierīgi varam to pārrunāt (bez aizkaitinājuma izjūtas vai nosodījuma), otra lieta, ka šī īpašība otrā mani kaitina personīgi un liek man "uzvilkties", tad gan ir jāpameklē arī sevī. Lai izdodas!

zaiga - 2012-05-18 17:37
Paldies, baibam...
cik jauki vienkāršs paskaidrojums, noteikti mēģināšu par tiem 20 teikumiem.Kolāžu esmu taisījusi, bet paejot gadam tā īsti nēesmu izvērtējusi, kas no tā piepildijies, kas nē..."salms pārdedzis"! Ik pa laikam, kad jūtu vajag, klausos meditācijas it kā esmu šai situācijā iekšā, bet atkal domas ir klāt, jo ir tik daudz visa kā, tad attopies, ka ne tas man patreiz jādara, un tad turpinu meditēt, bet tā īsti neprotu būt iekšā šai procesā, (ja to tā drīkst nosaukt), paldies vēlreiz baibam....

ilonas - 2012-05-18 17:58
Es savu pirmo kolāžu uztaisīju apmēram gadu atpakaļ. Par to, kāda gribu izskatīties un ko gribu iegādāties. Pārmaiņas ir notikušas, bet vēl ir ko sasniegt. Bet vislielāko sevis izpratni man ir devušas meditācijas. Kaut kur šajā lapā bija aprakstīts, kā runāt, meditēt ar savu iekšējo bērnu. Ļoti vērtīgas ir piedošanas meditācijas, esmu skaitījusi daudzas Lūles Vīlmes grāmatās ieteiktās piedošanas dažādajām bailēm un dusmām. Var meditējot uzdot konkrētu jautājumu par sev aktuālo tēmu, situāciju. Un kaut kādā brīdī kaut kas dziļi iekšienē Tev pateiks atbildi.
Kas vēl ir svarīgi - meditējot vienu dienu, otru, varbūt pat nedēļu, vai piedodot savām dusmām, sākumā tavs prāts saka, ka tas viss tev nav aktuāli un it kā nav ar Tevi saistīts, tas noteikti tev nepiemīt un uz tevi neattiecas, bet vajag turpināt to darīt. Un tad pēc nedēļas vai divām, kaut kas pēkšņi taps skaidrs. kaut kāda situācija, vai kāda pašas reakcija uz kaut ko būs izprotama. Un tad jādodas pie nākamās.

Mūsu prāts ir tik ļoti mūs ieslēdzis savās važās, ka mēs pat neesam spējīgi atpazīt ne savas bailes, ne dusmas, ne vainas apziņu. Bet ko nozīmē mīlēt, mēs brīžiem vispār nezinām. Man bija vajadzīgs gads sevis iepazišanai, lai līdz manai apziņai aizietu vārdu salikums - dot mīlestību. Tikai pāris mēnešus es mācos sniegt savu mīlestību visam sev apkārt. Un tikai tagad es lēnām sāku mīlēt sevi, savu dzīvi. Tā pa īstam.

zaiga - 2012-05-18 18:43
Atkal Paldies! ... ilonas...
Jūs esat jaukas, ka protat "nesaprašam" paskaidrot, kā ar sevi strādāt.
Man ir Ineses meditāciju disks, es viņu klausos pārsvarā vakaros pirms gulētiešanas, un iejūtos situācijā, bet gandrīz regulāri, nezinu kurā mirklī, es esmu aizmigusi, uztrūkstos, kad jau viss ir galā.
Kādas meditācijas klausāties Jūs un kur varētu tās dabūt?

ilonas - 2012-05-18 20:37
es neklausos meditācijas. es agrāk meditēju "sarunājoties ar savu iekšējo bērnu". Kā jau minēju, tā tehnika ir aprakstīta viena raksta komentāros. Man patika, jo kā iesācējam bija iespēja meklēt atbildes un konkrētiem jautājumiem, situācijām.



zaiga - 2012-05-18 21:04
Jaukā ... ilonas!!!
Vai lūdzu apmēram neatceries kurā rakstā, tas varētu būt? ... ja tas Jūs neapgrūtina.

ilonas - 2012-05-19 19:26
ceru, ka izdevās
http://pavasarastudija.1w.lv/6053-_Dzintra



Lapa | 1 [2] |

Atpakaļ