Īstais un vienīgais


 Man ik pa laikam kāds konsultācijā, komentāru sadaļā vai seminārā pajautā – kā atšķirt īsto un vienīgo? Kā saprast, ka šis cilvēks, ar kuru esmu kopā, ir mana lielā mīlestība.

Esmu par to daudz runājusi. Varbūt pat kādā rakstā jau reiz to aprakstījusi arī šeit, bet nu jau to rakstu ir tik ļoti daudz, ka vairs pati visas izrunātās tēmas neatceros.

Lai saprastu, vai esi kopā ar īsto –vajag drusku ieklausīties sevī un pavērot sevi.

Vai Tu sev patīc, kad esi kopā ar viņu?

Kā Tu izmainies? Vai izmainies?

Vai esi godīga šajās attiecībās pret sevi un pret viņu?

Vai vari tāda būt?

Vai esi saspringta vai atbrīvota kopā ar viņu?

Lūk – ja spēj atbildēt uz šiem jautājumiem, tad noteikti vari saprast kā ar jums ir.

Nu, protams, ka viss sākas ar mīlestību. Protams, ka man visvienkāršāk būtu Tev pateikt – sirds Tev pateiks priekšā. Bet zinu arī to, ka tad, kad mums dikti gribās dzirdēt vēlamo atbildi, tad sajūta ir, ka sirds to tieši saka. Un tad dažreiz gadās tā, ka iestāstām sev cik ļoti laimīgas ar viņu kopā esam, ka tā ir īstā mīlestība, ka iespringstam – lai tik viss izskatītos kārtībā, lai būtu smuki un lai visiem būtu labi. Bet tā arī aizmirstam ieklausīties pašas sevī.

Pirmais ir vissvarīgākais jautājums – vai Tu sev patīc šajā periodā, kopš esi kopā ar viņu. Vai jūti, cik dzīve ir kļuvusi skaistāka? Ka Tu pati esi kļuvusi skaistāka? Vai Tev patīk tas, ko dari. Vai viņš Tevi šai visā atbalsta?

Es par sevi varu pateikt, ka es sev ļoti patīku kopš esmu kopā ar Tomu. Un paanalizējot kā esmu izturējusies iepriekšējās attiecībās (gan ilglaicīgās, gan ne tik) – nu..tā nebiju es. Es biju ļoti tālu prom no savas īstenās būtības. Es kaut kā iespringu uz to, lai viss būtu labi – labi izskatītos vecāku vai draugu acīs. Lai mēs viens pret otru būtu...nu tādi kādiem mīļiem cilvēkiem jābūt. Bet tagad ....tagad ir tā, ka man faktiski ir vienalga kādi mēs izskatāmies. Man nav laika vai gribēšanas par to domāt, jo es vienkārši dzīvoju. Dzīvoju savu laimīgo dzīvi, nedomājot vai no malas tā izskatās laimīga.

Vai Tu izmainies, kad esi kopā ar viņu? Kā? Šis atkal ir ļoti svarīgs jautājums, jo kā mēs zinām – vispatiesākie mēs esam tad, kad esam vieni paši. Vai tad, kad dzirdi – viņš nāk mājās, Tu izmainies? Saspringsti vai atslābsti? Piepildies ar mīlestību? Vai varbūt uzreiz esi vairāk disciplinēta?

Ar Tomu es varu būt pilnīgi es pati. Man viņa dēļ nekad nav bijis papildus jāpiedomā ko runāt, ko darīt, kā izskatīties. Es esmu absolūti patiesa un absolūti es pati.

Ir man bijis arī savādāk. Iepriekšējās dzīvēs;) Tādēļ ir ko salīdzināt. :)

Un tad ir vēl viens jautājums – par godīgumu. Es nezinu cik jums tālu sniedzas jūsu katra robežas. Tas ir katra pāra paša ziņā. Man ir tā, ka savam vīram nekad nemeloju un nemēģinu ar viņu manipulēt. Man nav problēmu, ja viņš pār plecu man skatās manos e-pastos vai saņem manas sms. Zinu pārus, kur ir gatavi izšķirties, ja otrs ir paņēmis viņa/s telefonu. Vienmēr par to brīnos. Vienmēr nodomāju, ka man būtu ļoti sarežģīti dzīvot tā, ka līdz šai robežai mēs esam kopā, bet, lūk, te vairs ne.  Arī es esmu bijusi attiecībās, kur telefons bija tabu – kur it kā nav pieklājīgi prasīt kas zvana, vai zināt ar ko otrs sarakstās. Nu...man no šīm attiecībām nekas nesanāca. Un labi, ka tā.

Man ir ļoti būtiski, lai varu pie sava vīra piebraukt vai pieiet jebkurā situācijā. Protams, mums arī nav tā, ka Toms tagad ierodas semināra vidū un grib ar mani parunāties. Par to neiet runa. Bet no otras puses – ja viņš gribētu piedalīties, es viņu labprāt aicinātu un visus dalībniekus ar viņu iepazīstinātu. :)

Līdz ar to, es par sevi zinu – esmu kopā ar savu īsto un vienīgo. Man šādi dzīvot ir ļoti viegli. Ļoti mīļi. Es augu ar katru dienu. Manī dēļ mūsu attiecībām nav graujošas enerģijas. Lūk – es pēc tā varu atšķirt – vai viņš man ir īstais vai nē.

Varbūt, ka šādi padomājot par savām attiecībām, arī Tu vari ko secināt. Nu - ja tas Tev ir svarīgi.
Un atceries, ka vienotas shēmas jau nav. Tā ir tikai mana pieredze (kā viss manis rakstītais).

Noslēgumā varu pateikt tikai vienu – tā ir laime dzīvot kopā ar savu īsto cilvēku. Tā kā man ir bijusi gara iepriekšējā pieredze, varu pateikt tikai, to, ka tā īsteni laimīgi dzīvoju tieši tagad.

Savukārt bez visa iepriekšējā droši vien, ka tas nebūtu tā! :)

Komentāri (124)  |  2011-08-17 01:30  |  Skatīts: 15242x         Ieteikt draugiem       TweetMe   
Inga* - 2012-01-03 06:24
Man to nesaprast, kāpēc ir jābūt ar tiem, kuri tevi izmanto, krāpj vai nenovērtē, cik gan zems ir pašvērtējums, ja mēs to pieļaujam. Nu nekas jau nemainīsies, ja reiz krāpj, tad krāps vēl un vēl, tā nav mīlestība. Mīlestība ir tikai abpusēja un tur krāpšanai nav vietas. Un cik var ņemties ar tiem ''spoguļiem'' un to pazemību, dzīve ir tik skaista, iespējas tik bezgalīgas, un pasaulē ir tik daudz īstu vīriešu. Piedot, atlaist un iet tālāk - patiesi, īsteni un pirmkārt jau pret sevi, lai nav pēc gadiem jānožēlo, ka nespējām būt drosmīgas. Jebkurā gadījumā, lai izdodas!

Alise* - 2012-01-03 06:50
Inga - nu jā, jā.. Saprotu Tavu domu. Bet visas krāpšanas arī nevar likt vienā maisā. Tas ir stereotips, ka, ja krāpj, tad darīs to vēl un vēl. Citi darīs un citi nē. Tu tā nedomā? Es, piemēram, nevēlos, lai mani kāds pieskaitītu jebkādam stereotipam tāpēc, ka pagātnē es esmu šādi vai citādi rīkojusies, tāpēc ka esmu latviete, tāpēc, ka esmu sieviete, tāpēc, ka vēl nez kāpēc. Es neticu stereotipiem. Un jāpiebilst, es arī zinu, cik gan zems man tas pašvērtējums...un pēc kādas skalas tas ir jāmēra?


Alise* - 2012-01-03 07:02
xxx- labi, nebūs man angliskais tulkojums :)
ja, godīgi, tad joprojām nesaprotu to domu par pasākumiem - es savu nevēlēšanos tur iet neuztveru kā mīnusu... īstenībā pat pretēji - kā plusu. Nu bieži vien tās visas izklaides ir tāds cirks, lai aizmirstos. Problēma ir tā, ka mans vīrs ir tā uzaudzis un pat nedomā, vai viņam tas patīk vai nē, tā ir gandrīz kā pašsaprotama lieta. Un vēl, ļoti būtiski: viņš nav bara cilvēks un viņam nepatīk jekādi pasākumi. Te runa ir tieši par tādiem, kur pārsvarā visi ir dienvidamerikāņi (savējie), puse no kuriem ir pazīstami, gandrīz visos pasākumos ir viņa māsas klātbūtne. Esmu bijusi arī cita veida pasākumos ar viņu, kur viņš nejūtās kā savējais un viņš arī nav diez ko komunikabls un tā baigi ar visiem nerunājas.
Es pārāk daudz nekur neeju, ja negribu. Un citreiz eju, kad gribās. Un citreiz eju tāpēc, lai izrādītu vīram savu ieinteresētību un vēlēšanos iet uz kompromisiem. Viņš arī to dara priekš manis. Mums ir daudz atšķirīgā, tāpēc bez kompromisiem nekā. Un ir daudz kopīgā, kur mēs viens otru rezonējam.

Inga* - 2012-01-03 15:39
Šeit runa nav par stereotipiem, runa ir par mīlestību, tā vai nu ir, vai nav. Tas ir tā, ka, nu nevar būt pa pusei stāvoklī. Protams, ka ir dažādi attiecību modeļi starp vīrieti un sievieti, kādu nu kuram tīk spēlēt lomu šai dzīvē, bet es nu atkal par mīlestību, manuprāt, tur, kur ir mīlestība, tur krāpšanai un šaubām nav vietas. Lai mums katrai ir īstais vīrietis blakus!

Alise* - 2012-01-03 15:55
Inga, paldies par Taviem spēcīgajiem komentāriem! Pēc Tevis teiktā izklausās, ka ne man mīlestības, ne pašvērtējuma - nekā :) Man nez kāpēc sejā iezogas smaids.

xxx* - 2012-01-03 16:46
Alise.
Par pasākumiem, sākotnēji man arī nebija sevī negatīvas attieksmes, neeju un viss, eju tur kur man patīk, bet krītot pašvērtējumam, pieņēmu apkārtējo viedokli , piemērot citu vajadzības sev.
Tu jau kaut kur minēji, ka mēs katrs uz citu situācijām skatāmies caur savu prizmu. Tieši tas bija viens no iemesliem , kāpēc es svārstījos par rakstīšanu. Kas ir aktuāls man tas nav aktuāls tev. Iespējams ka ar savu komentāru sajaucu tik tev galvu. :)
Vadies pēc savām sajūtām. :)

Alise* - 2012-01-03 16:54
xxx, nesajauci man galvu, nē! Es, protams, vados pēc savām sajūtām! Bet man ir interesanti palasīt viedokļus, jo galu galā, manuprāt, mēs visi dzīves garumā vairāk vai mazāk ejam cauri līdzīgām situācijām.
Paldies, ka padalījies ar savu pieredzi!

Baiba* - 2012-01-03 17:41
Alisīt, Tev ir brīnišķīga profesija..
Bet, kas attiecas uz attiecībām, izskatās, ka patiesībā Tev esošā situācija patīk..

Inese* - 2012-01-04 01:49
Man ļoti patika tā xxx ierosinātā tēma par pasākumiem. Es par to kādu laiku jau domāju, jo pati sevi ļoti saudzēju no ārējiem lieliem pārdzīvojumiem, kairinājumiem, spēcīgas grupas enerģijas utt., kas rodas tusiņos, pasākumos, lielos koncertos, ceļojumos utt.

Tas izsit manu dvēseli no līdzšinējā ceļa. Un citreiz tas ir labi citreiz ne. Bet pārāk bieži to nevaru pieļaut.

Alisīt, man ir stereotipi par klasiskiem mūziķiem un , lūdzu, palabo mani, ja tā nav - bet man škiet, ka tādiem cilvēkiem kā Tev ir jābūt ar ļoti lielu iekšēju pārdzīvojumu, bagātu dvēseles dzīvi un spēcīgu centru sevī. Savādāk droši vien, ka nav iespējams darīt Tavas profesijas darbu.
Tādēļ Tavai dvēselei var nepatikt šī ārējā ļoti spēcīga svešā enerģija, kas ir tajos svešzemnieku tusiņos.
Tā vienkārši priekš Tevis ir nomācoši spēcīga, aks lielās devās un biežumā ir pa daudz.
Un kas pa daudz, tas pa skādi.

Savukārt Tavam vīram tas varbūt ir uzlādējoši. Kā mums Jāņi vai Dziesmu svētki, kur daudz ir mūsu enerģētikas.
Tur arī tā disonanse

Un vēl- ziemeļnieki ļoti taupa enerģiju, dienvidnieki šķērdē.
Arī tur ir atšķirība.

Jannat* - 2012-01-04 02:53
Vakar manii atnaaca laba sapratne, kaadeelj manam viiram tik ljoti patiik doties ciemaa pie radiniekiem un ar vinjiem biezi pavadiit laika kopaa, kaa Alises viiram patiik sie tusinju, cilveeku bari.. maneejam arii taada kultuuras iipatniiba - daudzbeernu gimenes, vinjam vienkaarsi ir vajadziiga sii gimenes knjadas sajuuta, kur ir daudz beernu, pieaugusie - taa ir vinja kultuuras raksturiiga sastaavdalja/ Man atkal tas dazreiz ir par daudz, lai gan naakotnee veelos lielu gimeni, bet man uz to ir jaaiet pakaapeniski un luuk, ar viiru sarunaajaam, ka dazas reizes es vinjam nepievienosos ciemaa iesanaa, vins njem muusu deeleenu un es, kad to juutu, sad tad palieku maajaa, ir laiks saviem darbinjiem, citaas reizees atkal dodos liidzi vai aicinam pie seviim/ Fakts ir taads, ka visu var sarunaat un apkaarteejie arii to saprot - tagad jau pasaule diezgan mikseeta - baltie eiropiesi jau ir vairaak cool down kaa aaziesi vai latinamerikaanji :) ja tu sarunaa izstaasti savas sajuutas un veelmes un noveertee to pasu otraa cilveekaa, tad uz savstarpeeju sapratni var cereet!! piebilstu ,ka arii man saakumaa taa viira ciemosanaas diez kaa nepatika, bet tagad, kad man vakar tas taa izgaismoja praatu, tad jau ir cits skatiijums, un arii Alises rakstam paldies, savas liidziibas var savilkt :)))

Alise* - 2012-01-04 03:07
Labrīt!
Baiba - nu.... vēl viens intersants aspekts... Tā ir, ka grūti jau visu niansēs izstāstīt un galu galā, protams, apzinājos, ka šeit kaut ko rakstot par sevi, būs visādi viedokļi. Un kopumā, paldies visiem pat komentāriem.
Bet, zini, īstenībā, saņēmos šeit uzrakstīt tieši tāpēc, ka - nu nav tā, ka man šī situācija patīk! Man tiešām patīk mans vīrs. Tas krāpšanas fakts visu izsita no sliedēm, uz kura fona tagad jebkuru situāciju vairs neredzu tādā pašā gaismā kā pirms tam... Tagad jūtu, ka iekšā sarūgtinos par lietām, kas agrāk tomēr tika uztvertas ar daudz vēsāku prātu.

Labi, laikam pietiks par šito, sāku justies iztukšota sevi izskaidrojot un šitā kapājot pa gabaliņiem. Tiešām, kas par daudz, tas par skādi.

Inese, par klasiskajiem mūziķiem.
Nu es atkal varu runāt tikai no savas pieredzes un jā, es teikšu: tas, ko Tu raksti ir arī stereotips. Tā cilvēki domā par klasiskajiem mūziķiem, bet patiesībā viss ir atkarīgs no indivīda.
Protams, mums ir jābūt tam dvēseles pārdzīvojumam, samērā spēcīgam centram sevī, bet tas jau ar laiku paliek pašsaprotami un es nezinu, vai katrs klasiskais mūziķis par to diendienā aizdomājas. Cilvēki ir dažādi.
Otrā Tava apraksta daļa itin labi varētu būt par mani, kaut gan arī ar izņēmumiem. Man neatņemas enerģija neinteresantos tusiņos, man vienkārši ir baigi garlaicīgi un es nesaprotu, kāpēc es tajā laikā nevarētu gulēt, lasīt, rakstīt e-pastu māsai vai vienkārši izberzt vannas istabu.
Drīzāk, es varētu piekrist par tiem ziemeļniekiem, dienvidniekiem. Bet arī tas ir stereoptips, kaut gan manuprāt, daudz pamatotāks.
Es domāju, ka katram lielu lomu dzīvē spēlē tieši - vide - kurā esam uzauguši vai ilgstoši uzturējušies.
Es pati personīgi pazīstu daudzus klasiskos mūziķus, kam ļoti patīk masu pasākumi, arī rokkoncerti, lielas draugu ballītes.
Mēs taču arī esam tikai cilvēki, un katrs - savādāks. :)

Un pēdējais, ko gribēju piebilst par savu vīru ir tā, ka es viņu mīlu, priekš manis, manas dvēseles - viņš ir fenomenāls cilvēks, nekad līdz šim nevienu tādu neesmu sastapusi. Nu bet visas tās grūtības, kam mums/ man jāieziet cauri man aplauž spārnus. Un tas ir ļoti skumji un tas ir iemesls, kāpēc dažām meitenēm te ir grūti saprast, kāpēc es to visu daru.
Varbūt vienu rītu pamodīšos un man būs skaidrs -viss, jāiet prom. Kamēr tā nav, negribas apstāties augt, negribas dzīvot ar kaut kādu pēcgaršu.
Eh, laikam tiešām pietiek par šo tematu.
Visiem mīļš paldies!

Alise* - 2012-01-04 03:39
Jannat - forši, ka Tev tādas jaukas pārdomas! Citādi man te tādos drūmajos padomos kaut kā nelāgi ap dūšu sametās.
Tieši tā - katrs nāk no citas vides, un ir kaut kā negodīgi pieprasīt vienam no otra, lai tagad pēkšņi mainītos! Esmu pasīvā veidā laikam gaidījusi, lai mans vīrs mainās, esmu arī pratinājusi, nu priekš kam viņam tas ir vajadzīgs. Jau toreiz zināju, ka tas nav gluži īstais veids uz abpusēju sapratni. Tomēr tikai pēc tās krāpšanas sāku tiešām apzināties, ko es saku un ko es domāju par mums un par viņu, un kāds tam spēks.

Un vispār, gribējās padalīties ar vienu citātu:

"Cilvēks piedzimst, lai rastu dzīvi. Un viss ir vina rokās. Viņš var to arī pazaudēt. Viņš var turpināt elpot, turpināt ēst, viņš var turpināt novecot un turpināt virzīties pretī kapam, bet tā nav dzīve, tā ir pakāpeniska nāve. No šūpuļa līdz kapam... pakāpeniska nāve septindesmit gadu garumā. Un, tā kā miljoniem cilvēku visapkārt mirst šajā pakāpeniskajā, lēnajā nāvē, tu arī sāc viņus atdarināt. Bērni to mācās no apkārtējiem. Mūs iekļauj mirušie.
Tādēļ pirmais, kas ir jāsaprot, - ko es domāju ar vārdu "dzīve". Tai nav jābūt vienkārši kā novecošanas procesam, tai jābūt izaugsmei. Bet tās ir divas dažādas lietas.
Novecot spēj ikviens dzīvnieks. Augsme - cilvēku privilēģija.
Tikai nedaudzi pieprasa sev šīs tiesības."

Osho

Inese* - 2012-01-04 22:45
Paldies Tev, Alisīt, ka ierosināji tēmu, par kuru mēs te visas varējām padomāt. Jo ir jau tā, ka katrā šai sarunā mēs vairāk vai mazāk trenējam sevi, domājam savas domas un salīdzinām ar savu pieredzi.
Mēs šeit vienkārši augam kopā.
Šoreiz runājām par Tevis ierosinātu situāciju, citreiz par kāda cita. Tas viss mums palīdz augt un katrai sakārtot savu dzīvi.
Šī vienkārši ir laba vieta un laba metode kā dalīties un viena otrai palīdzēt :)
Vēlreiz paldies:)

Marika* - 2012-01-16 15:48
Sveikas! Meitenes, jūs, kuras sen šajā mājas lapā, kuras izprot Visuma likumus un dzīvo saskaņā ar tiem, varbūt varat man palīdzēt?
Kādu laiku atpakaļ man bija attiecības, kuras beidzās diezgan nesmuki. Man bija nepieņemama vīrieša attieksme pret mani, es dusmojos, apvajnojos, līdz visu izbeidzu. Viņš, manuprāt, tā arī nesaprata kāpēc es tā, jo kādu laiku vēl mēģināja satikties. Ir pagājis laiks. Esmu daudz ko sapratusi, pārdomājusi. Esmu sapratusi, ka reaģeju pārāk emocionāli, pieņēmusi, ka cilvēki ir dažādi un ja viņš tā rīkojās, tā bija viņa izvēle, viņa dzīve. Esmu piedevusi, pat telefonsarunā visu esam izrunājuši. Bet. Pavisam nesen manā dzīvē parādījās tieši tāds pats vīrietis. Tik līdzīgs, ka pat bail paliek.. Gan profesija, gan horoskopa zīme, gan dzīves uztvere utt. Un. Viņa attieksme pret mani ir tieši tāda pat! Nu varbūt bišķiņ maigāka, bet.. tāda pat!! Un tagad es vairs nesaprotu neko.. Ko es nesapratu no tām attiecībām? Ko izdarīju ne tā? Kur meklēt galus (vai sākumu)? Es jau rakstīju te, un Inese man atbildēja, ka jāmaina sava uzvedība par 180 grādiem. Es tā daru: es nedusmojos, ik reizi atkārtoju sev, ka cilvēki ir dažādi un viņš var rīkoties, kā pats uzskata par pareizo. Bet, sanāk tā, ka ja reaģēju mierīgi, viņš uzskata ka viss ir ok! Un tik turpina. Es zinu, ka ja man tika dots tāds pats vīrietis, es kaut ko nesapratu tad. Bet es nesaprotu ko. Un man liekas es atkal eju to pašu ceļu pa apli...
Varbūt ir kādas idejas? Ar ko sākt, lai saprastu??

Brigita* - 2012-01-16 17:07
Ja ir jautāums, atbilde noteikti atnāks. Tikai tā ir pacietība un dziļa ieklausīšanās sevī. Ļoti labu gr;amatu tikko par to izlasīju Šerija Dillarda "Mīlestība un intuīcija"( tikko izdota, sarakstījusi amerikāņu gaišreģe) Viens galvenajiem veidiem, kā viņa iesaka meklēt atbildes ir caur meditācijām. Bet atzīšos man arī tas vēl tā nesanāk. Es mēģinu:)
Otrs variants, ko liktu kā pirmo - ir lūgt un sarunāties ar Dievu!
Mūsu intuīcija ir viens fantastisks instruments, ko mums devis Dievs, lai varētu visu šo, par ko te runājam aptvert un nodoties absolūtai mīlestībai - ko varam sajust tikai caur dažādām mācībām, kas mūsu dvēselēm gadās ceļā:)


Inese Valtere - 2012-01-16 23:27
Es tieši 'pirms pāris dienām mēģināju parunāties ar Dieviņu, kas īsti notiek, ko es nesaprotu u.tt. Un tad galvā nāca visādi uzplaiksnījumi, patiešām ne tīšām kaut ko iedomājos, bet vienkārši domas no kaut kurienes...Vai šīs domas varētu saukt par atbildēm? Vai tā ir mana sirdsbalss, intuīcija, kas man sūta signālus? Un man tos jāņem vērā, vai tās ir tikai iedomas? Nemāku saprast, kādēļ es domāju to, ko domāju...

Brigita* - 2012-01-17 00:19
Noteikti, Inese, tas nav tā pat vien:) Ļaujies tam un, noteikti ar laiku Tu sapratīsi, kas, kāpēc un no kurienes:)
Mēs tos signālus/atbildes varam sņemt kopumā no 4 intuīcijas grupām apmēram šādos veidos:
1. no iekšējām sajūtām (emocionālām)
2. fiziskām sajūtām vai notikumiem dzīvē mums apkārt
3. domas mūsu galvā ( racionālais tips - tas ko Tu, Inese saki)
4. garīgi - caur vīzijām un garīgo pasauli (vēstījumi, zīmes u.tml)
Lai izdodas sevi sadzirdēt:)

Sofija* - 2012-01-17 00:41
Jājūt patiesi, ka atbildes tik tiešām ir atbildes, nevis mūsu izdomu tēli vai fantāzijas. Domas patiesībā ir pašas par sevi, tās nav mūsu domas, mēs tikai izdarām izvēli pie kurām pakavēties, bet kuras laist garām. Mēs taču nedomājam tā, ka tūlīt domāšu to un to, tas vienkārši notiek.

Marika* - 2012-01-17 02:01
njaaaa... paldies visām par padomu manā situācijā.. :) Brigita, prieks par Tevi! Tu uzrakstīju par tēmu, atbildi uz kuru zina visas... :)

Mairita* - 2012-01-18 18:57
Ai meitenes, man tik grūti ap sirsniņu..Nav īsti ar ko par to padalīties, tāpēc varbūt var ar jums?
Mans racionālais prāts tagad cīnās ar jūtu pasauli. Mūžīgais jautājums-ko darīt, ja esi satikusi puisi, Tev viņš nedaudz patīk, bet zini, ka nav īsti Tavējais. Es vispār vienmēr bēgu prom no šādām attiecībām, kā tāda bēgošā vecmeita, :D Un tomēr šogad gada sākumā sev pat nostādīju mērķi-daudz, daudz mīlestības un mīļuma, iemācīties mīlēt bez aizspriedumiem. Un jā, še tev, lūk arī mana iespēja. Tikai nez kāpēc viņš galīgi nav tāds kā man gribējās, proti, ir galvastiesu īsāks par mani, ne pārāk nodrošināts, bez izteiktiem mērķiem dzīvē... Taču tajā pat laikā mīļš,vienkāršs gādīgs, pieklājīgs...
Un es pat gribētu pielast tuvāk un pamēģināt, bet tad man kaut kā visu laiku nepamet sajūta-cik godīgi tas ir attiecībā pret viņu, ja nu es tam čalim pamatīgi pabojāšu vienu viņa dzīves periodu, sāpināšu? Un gluži tāda sterva(atvainojos par izteicienu!) es arī negribu būt... It kā jau ir runāts un domāts par šo, un tomēr esmu pamatīgi izsista no sliedēm... Tāpēc dalos ar jums savā sāpē.


inesespavasarastudija - 2012-01-18 19:48
Man bija līdzīga situācija studiju gados, neizveidojās attiecības, jo puisis īsāks u.tt. Nu patiesībā jau, ja nav tad nav. Ja, piemēram, nepatīk viņa ausis, tad tu ikdienas tikai tās briesmīgās ausis redzēsi...
Bet par nodrošinājumu- tagad ir darbs un nauda- rīt vairs var nebūt darbs un nauda...
Man šķiet, ka Tu jūties pārāka par viņu un visticamāk tādas arī tās attiecības būs- Tu viņu vilksi un pēc kāda laiciņa apjautīsi,ka esi nonākusi sadaļā- viņš neko nedara, man viss vienai jāspēj...
Bet tas tā no malas izskatās... Nu uzliec uz papīra savu laimes karti- kādu māju gribi, kādu vīrieti, cik bērnus u.tt. Un pajautā sev, vai Tavam ceļam ir SIRDS? Ja ir, tad tas ir labs :) Nu aplauzīsies, tad būsi guvusi pieredzi, kas Tev nepieciešama. Un viņš tāpat :)

dainarozenberga* - 2012-01-18 20:05
Mairita, vai Tev ir Ineses rakstītā "Mana laimes dienasgrāmata"? Tikko atšķiru - 6. un 7.saruna ir tieši par to, kādas bija Ineses sajūtas satiekot Tomu. Arī semināros runājam ļoti daudz par to, ka jāklausa sirdij, ne prātam. Ļaujies! Prāta "racionālie" argumenti, ka viņš ir īss un nav labi nodrošināts, nepavisam nav tie, kas nesīs Tev laimi. Ver vaļā sirdi, klausies savā dvēselē un zemapziņā,lai Tevi vada mīlestība.

Mairita* - 2012-01-18 21:08
Mīļš paldies jums! Par viedokļiem , par iedrošinājumu!
Es mācīšos ļauties, jo, zinu, ka tāpat vien viņu nesatieku. It kā jau neesmu no azbesta, bet šķiet sirds čakra man tomēr pamatīgi aizrūsējusi (vismaz attiecībā pret pretējo dzimumu)..


Alise* - 2012-01-19 16:26
Mairit, es saprotu Tavu situāciju.. īsāks, ne pārāk nodrošināts. Pilnīgi saprotu, jo mēs sievietes tomēr to ņemam vērā.
Bet padomā tā: ko TEV vajag, ko tieši TU pati gribi no vīrieša? Saproti taču garumam/ īsumam, naudas daudzumam patiesībā ir tik daudz nozīmes, cik Tu pati tam piešķir. Pārējais - ir sabiedrības, vides, ieradumu uzspiestie likumiņi. Tev jāizvēlas, vai gribi vadīties pēc tiem vai darīt to, ko TEV gribās? Katram ir brīva izvēle un to ir jāciena.
Piemēram, man ir svarīgi, ka vīrietis pelna. Bet tomēr primārais - ir sirsnība, mīļums, ieinteresētība manī. Nu ko es ar to naudu darīšu, ja būsim viens otram tikpat kā vienaldzīgi?
Augums ... tas garums, Tu saproti taču, ka ja Tev neviens nekad nebūtu teicis un Tu to nekad nebūtu dzirdējusi, proti - ka vīrietiem jābūt garākam par sievieti - Tu visdrīzāk par to neaizdomātos.
Neklausies tajā informācijā, kas ir gadiem sakrājusies Tevī par to, kā kam ir jābūt - TU, Tu pati izdomā savus likumus, kā Tu gribi, lai viss notiktos. Saproti? Tev ir jātic un sev jāatgādina, ka Tevī iekšā jau ir visas nepieciešamās zināšanas uz jebkuru Tavu jautājumu. Kā tikt pie atbildes? Ieklausies savās sajūtās. Pēc kā Tu ilgojies, kur un ar ko jūties kā mājās? Tavs prāts Tev piegādā informāciju, kas ir aizgūta no pagātnes - savas un citu. Bet, katra situācija ir unikāla. Es tiešām tam ticu un esmu par to pārliecināta.
Ja Tu JŪTIES labi ar to vīrieti neskatoties uz augumu un visu pārējo, tad Tu zini, kas Tev jādara. Ja traucē, tad tas nav priekš Tevis - nekas sev nav jāuzspiež.
Pēc savas pieredzes zinu, bieži ir tā, ka viss ir tā sašmuļļājies (mans mīļākais vārds kopš bērnības!), ka nevar saprast, kur jūtas, kur prāts. Es sev mēģinu radīt tādas situācijas, kur prāts atkāpjas un es varu saklausīt savas jūtas - piem., skriešana (skrienot nogursti un sāc domāt par slāpēm, noskrieto distnaci - nu viskaut ko, tādā brīdī prāta "blokāde" ir nost un es sajūtu, ko es gribu). Meditēšana ir laba lieta, bet to es pati tik bieži nemaz nedaru. Bet, ja Tev sanāk, tad tas ļoti palīdz. Runāšana, izrunāšanās man personīgi palīdz... jo tad es pati pēkšņi sevi sadzirdu kā klausītājs no malas un bieži pamanu nepamanītas lietas.
Vēl.. nu kā Tu jūties, kad esi viņam tuvu - gribas pieglausties vai tomēr ieturēt distanci? Nu tādas lietas man ir palīdzējušas. Vienkārši gribēju padalīties, jo esmu bijusi līdzīgā situācijā un gribas Tevi uzmundrināt!

Mairita* - 2012-01-19 17:48
Alisīt, sirsnīgs paldies! :))) Tu ļoti, ļoti uzmundrināji, un var redzēt, ka perfekti labi izjūti manas sajūtas. Par to pieglaušanos runājot, vispār trāpīji desmitniekā. Jā, gribās gan. ..:) Paldies! Es cīnīšos ar saviem prāta, sterioptipu un citiem racionālas dabas dēmoniem un ļaušos, lai mani ved sirds.
Vispār jūtos ļoti aizkustināta! Paldies jums, meitenes, ka te esat! Tas, ka te var dalīties un rast sapratni, ieteikumus ir vienk. nenovērtējami. Esmu ļoti pateicīga par to, ka atradu šo vietni!



Lapa | [1] [2] [3] 4 [5] |

Atpakaļ