Man ik pa laikam kāds konsultācijā, komentāru sadaļā vai seminārā pajautā – kā atšķirt īsto un vienīgo? Kā saprast, ka šis cilvēks, ar kuru esmu kopā, ir mana lielā mīlestība.
Esmu par to daudz runājusi. Varbūt pat kādā rakstā jau reiz to aprakstījusi arī šeit, bet nu jau to rakstu ir tik ļoti daudz, ka vairs pati visas izrunātās tēmas neatceros.
Lai saprastu, vai esi kopā ar īsto –vajag drusku ieklausīties sevī un pavērot sevi.
Vai Tu sev patīc, kad esi kopā ar viņu?
Kā Tu izmainies? Vai izmainies?
Vai esi godīga šajās attiecībās pret sevi un pret viņu?
Vai vari tāda būt?
Vai esi saspringta vai atbrīvota kopā ar viņu?
Lūk – ja spēj atbildēt uz šiem jautājumiem, tad noteikti vari saprast kā ar jums ir.
Nu, protams, ka viss sākas ar mīlestību. Protams, ka man visvienkāršāk būtu Tev pateikt – sirds Tev pateiks priekšā. Bet zinu arī to, ka tad, kad mums dikti gribās dzirdēt vēlamo atbildi, tad sajūta ir, ka sirds to tieši saka. Un tad dažreiz gadās tā, ka iestāstām sev cik ļoti laimīgas ar viņu kopā esam, ka tā ir īstā mīlestība, ka iespringstam – lai tik viss izskatītos kārtībā, lai būtu smuki un lai visiem būtu labi. Bet tā arī aizmirstam ieklausīties pašas sevī.
Pirmais ir vissvarīgākais jautājums – vai Tu sev patīc šajā periodā, kopš esi kopā ar viņu. Vai jūti, cik dzīve ir kļuvusi skaistāka? Ka Tu pati esi kļuvusi skaistāka? Vai Tev patīk tas, ko dari. Vai viņš Tevi šai visā atbalsta?
Es par sevi varu pateikt, ka es sev ļoti patīku kopš esmu kopā ar Tomu. Un paanalizējot kā esmu izturējusies iepriekšējās attiecībās (gan ilglaicīgās, gan ne tik) – nu..tā nebiju es. Es biju ļoti tālu prom no savas īstenās būtības. Es kaut kā iespringu uz to, lai viss būtu labi – labi izskatītos vecāku vai draugu acīs. Lai mēs viens pret otru būtu...nu tādi kādiem mīļiem cilvēkiem jābūt. Bet tagad ....tagad ir tā, ka man faktiski ir vienalga kādi mēs izskatāmies. Man nav laika vai gribēšanas par to domāt, jo es vienkārši dzīvoju. Dzīvoju savu laimīgo dzīvi, nedomājot vai no malas tā izskatās laimīga.
Vai Tu izmainies, kad esi kopā ar viņu? Kā? Šis atkal ir ļoti svarīgs jautājums, jo kā mēs zinām – vispatiesākie mēs esam tad, kad esam vieni paši. Vai tad, kad dzirdi – viņš nāk mājās, Tu izmainies? Saspringsti vai atslābsti? Piepildies ar mīlestību? Vai varbūt uzreiz esi vairāk disciplinēta?
Ar Tomu es varu būt pilnīgi es pati. Man viņa dēļ nekad nav bijis papildus jāpiedomā ko runāt, ko darīt, kā izskatīties. Es esmu absolūti patiesa un absolūti es pati.
Ir man bijis arī savādāk. Iepriekšējās dzīvēs;) Tādēļ ir ko salīdzināt. :)
Un tad ir vēl viens jautājums – par godīgumu. Es nezinu cik jums tālu sniedzas jūsu katra robežas. Tas ir katra pāra paša ziņā. Man ir tā, ka savam vīram nekad nemeloju un nemēģinu ar viņu manipulēt. Man nav problēmu, ja viņš pār plecu man skatās manos e-pastos vai saņem manas sms. Zinu pārus, kur ir gatavi izšķirties, ja otrs ir paņēmis viņa/s telefonu. Vienmēr par to brīnos. Vienmēr nodomāju, ka man būtu ļoti sarežģīti dzīvot tā, ka līdz šai robežai mēs esam kopā, bet, lūk, te vairs ne. Arī es esmu bijusi attiecībās, kur telefons bija tabu – kur it kā nav pieklājīgi prasīt kas zvana, vai zināt ar ko otrs sarakstās. Nu...man no šīm attiecībām nekas nesanāca. Un labi, ka tā.
Man ir ļoti būtiski, lai varu pie sava vīra piebraukt vai pieiet jebkurā situācijā. Protams, mums arī nav tā, ka Toms tagad ierodas semināra vidū un grib ar mani parunāties. Par to neiet runa. Bet no otras puses – ja viņš gribētu piedalīties, es viņu labprāt aicinātu un visus dalībniekus ar viņu iepazīstinātu. :)
Līdz ar to, es par sevi zinu – esmu kopā ar savu īsto un vienīgo. Man šādi dzīvot ir ļoti viegli. Ļoti mīļi. Es augu ar katru dienu. Manī dēļ mūsu attiecībām nav graujošas enerģijas. Lūk – es pēc tā varu atšķirt – vai viņš man ir īstais vai nē.
Varbūt, ka šādi padomājot par savām attiecībām, arī Tu vari ko secināt. Nu - ja tas Tev ir svarīgi.
Un atceries, ka vienotas shēmas jau nav. Tā ir tikai mana pieredze (kā viss manis rakstītais).
Noslēgumā varu pateikt tikai vienu – tā ir laime dzīvot kopā ar savu īsto cilvēku. Tā kā man ir bijusi gara iepriekšējā pieredze, varu pateikt tikai, to, ka tā īsteni laimīgi dzīvoju tieši tagad.
Savukārt bez visa iepriekšējā droši vien, ka tas nebūtu tā! :)
