Īstais un vienīgais


 Man ik pa laikam kāds konsultācijā, komentāru sadaļā vai seminārā pajautā – kā atšķirt īsto un vienīgo? Kā saprast, ka šis cilvēks, ar kuru esmu kopā, ir mana lielā mīlestība.

Esmu par to daudz runājusi. Varbūt pat kādā rakstā jau reiz to aprakstījusi arī šeit, bet nu jau to rakstu ir tik ļoti daudz, ka vairs pati visas izrunātās tēmas neatceros.

Lai saprastu, vai esi kopā ar īsto –vajag drusku ieklausīties sevī un pavērot sevi.

Vai Tu sev patīc, kad esi kopā ar viņu?

Kā Tu izmainies? Vai izmainies?

Vai esi godīga šajās attiecībās pret sevi un pret viņu?

Vai vari tāda būt?

Vai esi saspringta vai atbrīvota kopā ar viņu?

Lūk – ja spēj atbildēt uz šiem jautājumiem, tad noteikti vari saprast kā ar jums ir.

Nu, protams, ka viss sākas ar mīlestību. Protams, ka man visvienkāršāk būtu Tev pateikt – sirds Tev pateiks priekšā. Bet zinu arī to, ka tad, kad mums dikti gribās dzirdēt vēlamo atbildi, tad sajūta ir, ka sirds to tieši saka. Un tad dažreiz gadās tā, ka iestāstām sev cik ļoti laimīgas ar viņu kopā esam, ka tā ir īstā mīlestība, ka iespringstam – lai tik viss izskatītos kārtībā, lai būtu smuki un lai visiem būtu labi. Bet tā arī aizmirstam ieklausīties pašas sevī.

Pirmais ir vissvarīgākais jautājums – vai Tu sev patīc šajā periodā, kopš esi kopā ar viņu. Vai jūti, cik dzīve ir kļuvusi skaistāka? Ka Tu pati esi kļuvusi skaistāka? Vai Tev patīk tas, ko dari. Vai viņš Tevi šai visā atbalsta?

Es par sevi varu pateikt, ka es sev ļoti patīku kopš esmu kopā ar Tomu. Un paanalizējot kā esmu izturējusies iepriekšējās attiecībās (gan ilglaicīgās, gan ne tik) – nu..tā nebiju es. Es biju ļoti tālu prom no savas īstenās būtības. Es kaut kā iespringu uz to, lai viss būtu labi – labi izskatītos vecāku vai draugu acīs. Lai mēs viens pret otru būtu...nu tādi kādiem mīļiem cilvēkiem jābūt. Bet tagad ....tagad ir tā, ka man faktiski ir vienalga kādi mēs izskatāmies. Man nav laika vai gribēšanas par to domāt, jo es vienkārši dzīvoju. Dzīvoju savu laimīgo dzīvi, nedomājot vai no malas tā izskatās laimīga.

Vai Tu izmainies, kad esi kopā ar viņu? Kā? Šis atkal ir ļoti svarīgs jautājums, jo kā mēs zinām – vispatiesākie mēs esam tad, kad esam vieni paši. Vai tad, kad dzirdi – viņš nāk mājās, Tu izmainies? Saspringsti vai atslābsti? Piepildies ar mīlestību? Vai varbūt uzreiz esi vairāk disciplinēta?

Ar Tomu es varu būt pilnīgi es pati. Man viņa dēļ nekad nav bijis papildus jāpiedomā ko runāt, ko darīt, kā izskatīties. Es esmu absolūti patiesa un absolūti es pati.

Ir man bijis arī savādāk. Iepriekšējās dzīvēs;) Tādēļ ir ko salīdzināt. :)

Un tad ir vēl viens jautājums – par godīgumu. Es nezinu cik jums tālu sniedzas jūsu katra robežas. Tas ir katra pāra paša ziņā. Man ir tā, ka savam vīram nekad nemeloju un nemēģinu ar viņu manipulēt. Man nav problēmu, ja viņš pār plecu man skatās manos e-pastos vai saņem manas sms. Zinu pārus, kur ir gatavi izšķirties, ja otrs ir paņēmis viņa/s telefonu. Vienmēr par to brīnos. Vienmēr nodomāju, ka man būtu ļoti sarežģīti dzīvot tā, ka līdz šai robežai mēs esam kopā, bet, lūk, te vairs ne.  Arī es esmu bijusi attiecībās, kur telefons bija tabu – kur it kā nav pieklājīgi prasīt kas zvana, vai zināt ar ko otrs sarakstās. Nu...man no šīm attiecībām nekas nesanāca. Un labi, ka tā.

Man ir ļoti būtiski, lai varu pie sava vīra piebraukt vai pieiet jebkurā situācijā. Protams, mums arī nav tā, ka Toms tagad ierodas semināra vidū un grib ar mani parunāties. Par to neiet runa. Bet no otras puses – ja viņš gribētu piedalīties, es viņu labprāt aicinātu un visus dalībniekus ar viņu iepazīstinātu. :)

Līdz ar to, es par sevi zinu – esmu kopā ar savu īsto un vienīgo. Man šādi dzīvot ir ļoti viegli. Ļoti mīļi. Es augu ar katru dienu. Manī dēļ mūsu attiecībām nav graujošas enerģijas. Lūk – es pēc tā varu atšķirt – vai viņš man ir īstais vai nē.

Varbūt, ka šādi padomājot par savām attiecībām, arī Tu vari ko secināt. Nu - ja tas Tev ir svarīgi.
Un atceries, ka vienotas shēmas jau nav. Tā ir tikai mana pieredze (kā viss manis rakstītais).

Noslēgumā varu pateikt tikai vienu – tā ir laime dzīvot kopā ar savu īsto cilvēku. Tā kā man ir bijusi gara iepriekšējā pieredze, varu pateikt tikai, to, ka tā īsteni laimīgi dzīvoju tieši tagad.

Savukārt bez visa iepriekšējā droši vien, ka tas nebūtu tā! :)

Komentāri (124)  |  2011-08-17 01:30  |  Skatīts: 15242x         Ieteikt draugiem       TweetMe   
Kristīne* - 2011-09-05 05:45
Pilnīgi piekrītu Inesei, ka jāiemīl ir cilvēki, daba, sava dzīve, pilnīgi viss, jāmīl ar Dievišķu mīlestību, jāsāk dot mīlestību citiem, vienkārši tāpāt, bez atlīdzības. Jāatver savu sirdi, daudz jūtīgāk jāuztver pasaule.100% taisnība. Arī es esmu ceļā pretīm savam Mīļotajam, nu jau 5 gadus. Bet domāju, ka ja viņš būtu atnācis ātrāk, es varbūt pat palaistu viņu garām. Tagad manī ir daudz vairāk sapratnes, ko vēlos dot un saņemt attiecībās. Reizēm domāju, ka būs, ja Dievs "nepiepildīs" manu vēlmi. Bet tad atceros, ka vecāmāte teica: "viss ko Dievs dara, viņš dara uz labu", tāpēc ir jāpieņem sava dzīve tāda, kāda tā ir, ar pateicību. Es zinu, reizēm tas ir grūti, tas ir jāiemācās. Arī es vēl mācos. Lai Jums visām skaistas dienas!!! :)))

Dace* - 2011-09-25 22:42
Mīļā Inese, vai vari pateikt, kas ir tas, kas var izraisīt spēcīgas greizsirdības sajūtas? Kā sevi nomierināt, kā prast neuztraukties par to, ko otrs cilvēks dara? Kā pareizi reaģēt šādās situācijās?

Inese* - 2011-09-26 00:39
Greizsirdība ir upura sajūta, kad nostādi sevi zemāk par otru (par to, kurš var iestāties Tavā vietā).
Un to mainīt var, kad saproti, ka esi savas dzīves autors. Ka dzīvo savu dzīvi un neviens cits nevar iestāties Tavā vietā, ja vien Tu pati nepaej malā (dēļ apvainojuma, iedomām, upura sajūtas vai kā cita).

Līguce* - 2011-09-26 05:07
Inesīt, bet kā ir ar greizsirdību uz pagātni? Es, piemēram, esmu greizsirdīga uz sievietēm mana vīrieša pagātnē! Ka viņas ir bijušas kopā ar MANU vīrieti, ka viņam vispār ir bijušas sievietes pirms manis. Zinu, ka tas izklausās idiotiski, jo man taču arī pašai ir bijuši vīrieši iepriekš, bet tā nu es jūtos :(

Inese* - 2011-09-26 05:16
Nu par pagātni vajadzētu pateikt paldies, jo pateicoties tai esam tieši tādi, kādi esam.
Un vīrs ir tieši tāds, pateicoties tam, kas ar viņu iepriekš ir noticis.

Es uz pagātni vispār skatos tā, ka viss kas jau ir noticis, vairs nav maināms. Viss, kas būs - vēl nav maināms. Jābauda ir tagadne. Šeit un tagad kopā ar savu vīru.

Elza* - 2011-10-20 01:26
Interesanti gan, gaidu savu īsto un vienīgo, skaitu afirmācijas, daru visu grāmatā ieteikto, esmu iekārtojusi kastīti savam īstajam un vienīgajam, ar viņām domātām lietiņām....ikdienas piedomāju,ka satikšu savu īsto, lai arī man ir 22 gadi, ir vēlme veidot savu ģimeni, gribas satikt savu īsto tuvākajā laikāmnevis gaidīt 5 vai 10 gadus.....

egliite - 2011-10-20 01:39
Katrai savs viedoklis un stāsts..

Vienā no meiteņu sarunām lasīju par to,ka mīlestība lauž visus garstāvokļus strīdus ,uztraukumus utt.

Vai varētu būt tā,ka mans ego ir pārāk ,pārāk uztraukts,spītīgs,ka manam mīļotajam ir grūti laust šo visu,tikt klāt. Brīžiem tas darbojas,brīžiem ne. Kad pati to ļauju,vis notiek...

Vai tiešām tas vis ir atkarīgs no mīlestības..?

Inese* - 2011-10-20 03:43
Protams, ka tas viss atkarīgs no mums pašām. No tā, cik esam gatavas mīlestībai un cik ļoti esam tādas, kādu cilvēku mēs gribam satikt.
Visuma likums saka - līdzīgs pievelkas ar līdzīgu. vajadzētu sev atbildēt uz jautājumu - vai es esmu tāda, kādu cilvēku gribētu redzēt sev blakus?
Un ja nē - tad kā man jāmainās :)

Maija* - 2011-10-20 19:53
Manī personīgi šāds jautājums - cik ļoti esam tādas, kādu cilvēku mēs gribam satikt, attīsta vainas sajūtu,ka neesmu bijusi gana laba šim cilvēkam, jo neesmu spējusi sevī attīstīt tik nesavtīgu un pašaizliedzīgu mīlestību, lai otram ar mani būtu labi, mierīgi un gribētos palikt kopā. Vai tas atkal nav pretrunā ar Visuma likumiem, ja liek man justies vainīgai un nepiemērotai, sliktai kā sievietei, kas nespēj veidot attiecības, saglabāt attiecības?

Inese* - 2011-10-20 21:41
Vainas apziņai nav vietas, jo kur vainas apziņa, tur upura loma.
Upura sajūta ir agresija pret Visumu. Mēs graujam paši savu un visuma enerģiju.
Upuris/tirāns ir divi vienā.
Tātad, ja dēļ savas vainas apziņas iekļūstam upura lomā, tā otram cilvēkam nekas cits neatliek kā kļūt par tirānu. Jo viņš jau atkal ir tikai upuris šajās attiecībās.

Šādās attiecībās nav neviena devēja. Abi tikai pieprasa. Viens pieprasa mīlestību, un otrs grib mukt un pieprasa brīvību.

Ir jāsāk dot.
Jāsāk mīlēt sevi. Jāsāk izturēties ar cieņu pret sevi. Un tad kad tā izturies pret sevi, tad visa pasaule (un pirmkārt jau viņš) izturas ar mīlestību un cieņu :)

Solvita* - 2011-11-14 21:29
Miljaas meitenes,es esmu apjukusi un nezinu pie kaa veersties:( Varbuut juus man kaut mazliet paliidzesiet.Man ir attiecibas ar stipri jaunaku virieti.Un es nezinu vai vinjs ir domats tiessi man?Bet mums ir labi kopaa.Vai taa ir miilestiba es pat baidos domat,kaut arii lloti to veletos.Es tikai ticu,ka cilveeki nesatiekas tapat vien,tam visam ir noziime.Gribu izprast muusu nozimi,bt nemaku:(

iedvesma - 2011-11-14 22:06
Galvenais, lai tā gadu starpība netraucē Tev pašai.

Man traucēja, jo cilvēks bija par mani krietni jaunāks, bez attiecīgas izglītības, bez ienākumiem. Un tas man bija tas škērslis, kas neļāva droši iesaistīties šādās attiecībās.

Vērtē pati - ja Tu jūties labi un Tev tas ir pieņemami, tad neprasi neviena viedokli, neviena domas, jo vnm būs kāds, kuram tas neliksies normāli.

Mairita* - 2011-11-14 23:33
Man kaut kā liekas, ja ir šaubas, tad tā nav Lielā mīlestība. Taču tas noteikti ir cilvēks, kurš nav sastapts tikai tāpat vien (kā jau mums te zināms). Drošivien Tev no viņa un viņam no Tevis kaut kas svarīgs caur šīm attiecībām jāiemācās. Es vienk. ļautos un tad jau paralēli sekotu savai sirdsbalsij, uz kuru pusi tā mani vestu uz to arī sekotu. Varbūt vienk. jāļaujas, bet to ko vajeg saprast, sapratsīsi pēc tam ;)

Solvita_cita_kas agrāk rakstīja:)* - 2011-11-15 00:35
Man jādomā cits vārds vai niks :)
It kā jau tam nav nozīme, bet izskatās, ka ir :))

Nebūšu Tev, Solvita, padomdevēja, laikam piekritīšu iedvesmai par to, ka jāizlemj vien pašai, jo neviena cita ar viņu nedzīvos, lai arī kā no malas izskatītos.
Tikai Tu vari pati noteikt, kādas attiecības gribi, un ko meklē.
Padomdevēju var būt daudz, bet dzīvosi jau Tu savu dzīvi un, ja esi savas dzīves autore, uzņemies atbildību par savu dzīvi , par savu lēmumu būt kopā vai nē.
Ilūzijām viegli ticēt.
Kur tev steigties, nav jau uzreiz jāizlemj ir vai nav piemērots vai atbilstošs tev. Pavēro sevi un savas sajūtas, kad esi kopā ar viņu, vai tā ir kaislība, aizraušanās, vai , kā Inese raksta, esi Tu pati un sev patīc, tātad esi dabiska (velti nesasprindzinies), kad kopā vai arī tev jāpiedomā par to, lai labi izskatītos, jo viņš taču ir jaunāks.
Un kas vēl tevi kopā ar viņu saista izņemot fizisko pievilcību.
Pamodulē situāciju par interesēm, par vērtībām, varbūt tā garīgā saskaņa, kas vieno?
Starp citu šajā jautājumā iesaku paklausīties LR1 radījumu, kur tieši par šo tēmu runā...

Latvijas Radio 1 arhīvā meklēt 2011. gada 8. oktobris

plkst. 22:15 Uzticības sarunas

Mīlestība, aprēķins vai vienkārši "bioloģiskās šķēres"jeb - kā attiecības ietekmē pārāk lielā gadu starpība?

http://www.latvijasradio.lv/program/1/2011/10/20111008.htm
spied uz 22:15

Un izdari savu sirds izvēli, jo cik cilvēku, tik pieredžu.
Katra pieredze ir unikāla, un arī tavējā ir neatkārtojama un tikai pati tu vari noteikt, kas tev vajadzīgs, der un kas ne.

Lai mīlestības piepildīts un laimīgs Tavs ceļš!

Jancis* - 2011-11-15 10:09
Man ir tāda otrādāka situācija, 6gadus esmu kopā ar sievieti kurai tagad ir 21, piemajā gadā vienkārši satikāmies, tad otrajā iemīlējos un dariju to viņai zināmu, tad trešajā viņa man atbildēja ar patiesu mīlestībā atzīšanos dzīvojām laimīgi un runājām par nākotni ceturtajā gadā sākām kopā dzīvot bijām laimīgākie cilvēki uz pasaules savā ligzdiņā es tiešām redzēju visur savā nākotnē viņu biju ja sapratis no otrā gada ka tā ir mana īstā un es viņai liku justies kā princesei, un piektajā gadā mēs aizbraucām uz Angliju kopā strādāt pelnīt naudu mūsu nākotnei, un mūsu attiecībās vienmēr parādijās problēmas kad viņa tika jaunā cilvēku barā viņai tā patika jaunā uzmanība no visām pusēm ka mūsu attiecības palika otrajā plānā, vienmēr mācēju to izlabot bet te Anglijā mēs strādājām tā ka tikāmies tikai vienu pilnu dienu nedēļā un katru nakti protams kopā guļot, es teicu ka gribu iet strādāt uz viņas darbu lai varam vairāk kopīgu mirkļu dalīt, viņa tā diezgan kategoriski sāka teikt nē, es negribu lai mēs viens otram sākam apnikt tik daudz esot kopā, bet tur viņai parādījās tik daudz jauni draugi ka to vien viņa darīja kā runāja par viņiem kā sazinājās ar viņiem es vairs nezināju ko ar viņu runāt jo viņa bija ar jaunām paražām jaunu skatu uz dzīvi beigās jau tik traki ka man likās kā noburta, un tad sāka viskautko slēpt, un tā slēpjot viņa vairs nemācēja brīvi runāt ar mani bet darbā ar cilvēkiem izrunājās brīvi līdz beidzot viņa runāja par to mani ne ar mani bet gan darbā. par to cik slikti mēs saprotamies un tad beigās cilvēku iedrošināta no tās sūdzēšanās par sliktu dzīvi viņa ņēma un aizgāja un es palieku tagad un nesaprotu, tad viņa gribēja kopā celt lauku sētu ar manīm teica ka es būtu ideāls tēvs un labāku vīru nevarētu pat vēlēties bet diemžēl tas nav tas ko viņa tagad vēlas, un es tagad skatos kā viņa iet pa klubiem tusējās dzer un veido sev romānus un piedzīvojumus tik pārspīlēti daudz ka trīs mēnešos viņai ir bijuši vairāk piedzīvojumi nekā visā dzīvē, bet es vēljoprojām redzu viņu kā savu īsto un vienīgo, un es viņu tā jūtu ka zinu visu ko un kapēc viņa dara, bet viņas sirdsapziņa ir ieslēgta dziļi aiz bieziem mūriem, un pat es nezinu īsti kā tos mūrus nojaukt, esmu jau izmēģinājis gandrīz visu, stāstījis ilgi un gari viņai cik ļoti daudz man viņa nozīmē un viņa atbild ka viņa zin to ka es dēļ viņas būtu gatavs nāvē iet bet viņa tagad grib kautko citu, tad es esmu viņai centies palikt draudzīgi tuvs , vienkārši parunāties par dzīvi, arī neredzēju izmaiņas, vienkārši viņa ir ļoti stipra un spītīga un darīs to ko ir izlēmusi kautvai dzīvos pretrunā ar saviem uzskatiem, un tagad es cenšos un rakstu mūsu mīlas stāstu par kopīgajiem piedzīvojumiem tie ir tiešām skaisti, jo runājot ar viņu saprotu ka viņa daudz ko neatcerās no labā, viņa ir sevi noskaņojusi atcerēties sliktāko laikam lai vieglāk darīt to ko viņa dara. Bet es nezinu vai man to grāmatu viņai dāvināt vai tas viņu tikai atgrūdīs? Kā vērtējat situāciju, kas notika ar meiteni, viņa nebija tusētāj- pastaigas pa mežu, mākslasskola, adīšana, grāmatas, spēlēties ar mazo māsiņu un silti un jauki pavadīt laiku kopā ar manīm tāda viņa bija līdz kādam trešajam mēnesim tagadējā darbā Anglijā. Ko viņa īsti vēlas.

iedvesma - 2011-11-15 16:44
Jancis.

Vēl un vēl esmu pārliecinājusies, ka draugi, ģimene, kolēģi - tiem katram ir savs status un sava loma ikdienā un šajās attiecībās ir jābūt robežai, līdz kurai tās izdzīvojam. Tāpat kā darbs ir darbs un tajā ir svarīgi neienest savu privāto dzīvi, to, kas cilvēkam ir pats, pats svarīgākais. Svarīgi attiecības ir "nevazāt" pa draudzeņu čalām un ģimenes locekļiem arī nestāstīt visu, kas pašu cilvēku šajās attiecībās neapmierina.

Es ar mammu - esam lielas un pašas labākās draudzenes - par ko esmu bezgala priecīga, bet - tagad esmu uzmanīgāka, ko viņai stāstīt par konkrēto cilvēku un ko ne. Bija laiks, kad tikos ar puišiem un ģimenei stāstīju visu - to, kas patika, bet visvairāk un emocionālāk par to, kas tajā cilvēkā nepatika - un tas atkārtojās vēl un vēl, atkal un atkal. Līdz brīdim, kad es sapratu, ka nemanot, bet ģimene mani ļoti, ļoti vēlas pasargāt no šī cilvēka, no viņa negācijām. Un kad atkal par viņu ierunājos pēc ļoti ilga laika, mamma teica - nepiemini man viņu vairs. Un tikai tad es sapratu, ka patiesībā šis cilvēks nav tik melns kā viņu mālē.

Un tad sapratu, kur ir mana kļūda.

Es negāju ar ģimeni nerunājos brīžos, kad mums bija, ļoti, ļoti labi, bet visbiežāk tas notika tad, kad biju ar ko nemierā.

Un ja cilvēks uzticās cilvēkiem, kas viņam ir blakus, stāsta šīs ne ļoti labās emocijas, notikumus, tad blakus esošie, kaut vai vēloties pasargāt, atbalstīs stāstītāju un liks tam noticēt, ka patiešām otrs pie visa ir vainīgs un ja cilvēkam nav savas stingras nostājas, tad viņš nemanot, bet ar laiku noticēs saviem kolēģime, saviem draugiem, kaut gan patiesību zina tikai šie divi cilvēki. Un ar laiku šis stāstītājs norobežojas no blakus esošā un sirdī attālinās un sajūtām pavēl izgaist, aizstājot tās ar ilūzijām, par šķietami labāku, laimīgāku dzīvi.

Varu ieteikt - samierinies ar situāciju, piedod šim cilvēkam, dzīvo savu dzīvi tālāk, pieņem iespējas, kuras Tev dzīve piespēlē un saglabājot ticību un cerību par pozitīvu un gaišu nākotni - dzīvo tālāk. Izbaudi katru dienu, kuru Tev Visums ir dāvājis, pieņem to ar pateicību kā dāvanu! Būs labi! :-)

Elīza* - 2011-11-15 17:14
Janci, meitene jauna, tika brīvībā un norāvās. Man liekas, ka tā bieži notiek ar jauniešiem, kuri skolas gados ir paraugbērni, teicamnieki, netusē apkārt, bet pēc skolas iet uz pulciņiem. Un tad sākas lielā dzīve un viņi noraujas. Kaut kas atraujas vaļā tai brīvībā, sak izpausties jaunības maksimālisms utt. Sīkāk komentēt nevarēšu, es nebiju paraugbērns, drīzāk otrādi :)

Mairita* - 2011-11-15 17:59
Man viedoklis Jancim.
Drošivien viņa vēl tikai ir sākusi sevis meklējumus. Anglijā atklāja priekš sevis kaut ko jaunu un tagad nav īsti droša, vai viņu apmierina līdzšinējā dzīve, un vai tas ir tas ko viņa vēlas nākotnē-lauku māju, mierīgu harmonisku ģimenes dzīvi. u.t.t. Un šobrīd tie bezgalīgie tusiņi varētu būt neliela savas identitātes pazaudēšana. Man kaut kā liekas jāļauj viņai nedaudz iztrakoties. Pēc šiem (uzdzīves) periodiem parasti nāk jauns skats uz dzīvi , kad tu sāc tā kārtīgi pārvērtēt savas vērtības un nostādīt jaunus mērķus. Un tad jau redzēs, vai viņas mērķos ietilpsti arī Tu. Vismaz "iejūtoties šīs meitenes ādā" tā prātotu es.

Jancis* - 2011-11-16 02:04
Paldies, es to visu tā arī saprotu un meitenes lomā man iejusties diezgan viegli jo pats biju paraugbērns un jau pēc pamatskolas atrāvos bet ap 22 gadu vecumu sāku nožēlot pazaudēto laiku un sastrādātās muļķības, un viņa bija tā kas mani padarīja labāku un tas nebija viegli bet izdevās un tagad mēs esam diezgan lielā mērā pretstats tam, kādi bijām sākumā. Un es ticu ka viņai arī nāks apskaidrība par to ka šī dzīve ir pretstatā ar viņas uzskatiem un uztveri pret dzīvi, un es redzēju kāda viņa ir tur iekšā patiesībā, un tagad tas viss izskatās pēc maksimālas uzmanības pievēršanas vēlmes sevi apliecināt pierādīt ka var visu pati un parādīt sev ka ir pelnījusi izbaudīt dzīvi, un ir pelnījusi es piekrītu, tikai ne tā, bet pa īstam, visu tp ko spēj sniegt mīlestība, to kas mums jau bija un es ceru ka būs un vēl pat labāk, jo meitene mainīsies un pēc visa šitā būs guvusi pieredzi, pagaidām viņa tika mīlēta un aprūpēta no manis un mūsu abu ģimeņu puses un viss un ja viņa neredzēs pretējo tad nespēs novērtēt to kas mums bija. Es tikmēr pilnveidošu sevi un došu visu mīlestību kas man ir viņai un cilvēkiem apkārt. Man paliks 28 gadi pēc divām nedēļām un lai gan viņa nekontaktējās ar manīm, viņa bija sazinājusies ar manu mammu un teikusi ka nāks kopā ar viņu cept man kūku, bet man viņa pat neuzraksta ja esam reizē draugos vai feisbukā, es viņai rakstīju tā reizīti nedēļā jo bija neērti ka abi tur esam un nesazinamies bet viņa tik pieticīgi atbildēja ka sapratu ka viņa negrib ar mani runāt, un tagad jau 2 nedēļas neesmu rakstijis un prasijis ka iet un viņa man arī, bet manai mammai apsolijusi nākt kūku cept kopā ar viņu, dīvaini. Nu palasot šos rakstus par to kā kopt mīlestību man paliek vieglāk, paldies Inesei un visām kas atbalsta un uzmundrina ;)

Elīza* - 2011-11-16 03:14
Cepuri nost, kāju virsū. Esmu patīkami pārsteigta, ka 27 gadu vecumā ir šādi vīrieši ar šādu domāšanu. Ja Tu esi gatavs gaidīt un ņemt to meiteni atpakaļ pēc visām viņas uzdzīvēm un trakošanām, tad man pat īsti nav, ko Tev teikt. Domāju, ka es to nevarētu.

Elīza* - 2011-11-16 03:17
Zini, Janci, vispār es domāju, ka tā meitene Tevi nenovērtē :( Varu saderēt, ka daudzas meitenes/sievietes sapņo par tādu vīrieti kā Tu! Un vēl man tikko ienāca prātā, ka varbūt Tu biji/esi pārāk pieķēries tai meitenei? Nu tas tā, no Visuma likumiem, ko Inese māca - ka visu, kam mēs pārāk pieķeramies, mums atņem... Turies. Tu esi labs cilvēks.

Baiba* - 2011-11-16 14:11
Jancim - vai Tev ir vēl bez šīs meitenes kaut kas dzīvē svarīgs- iemīļots darbs, hobijs? Citrreiz jau ir tā, ka sievietēm prasās šo vīrišķo enerģiju un viņas neciena cilvēku, kas "pārāk skraida pakaļ" un cenšas no acīm katru vēlēšanos nolasīt. Gadeckis raksta, ka sieviete šai gadījumā jūtas emocionāli neaizsargāta. Es negribu te visu grāmatu pārstāstīt, bet tur tiešām ir daudz vērtīgu atziņu par sievišķību un vīrišķību. Iesaku pašam izlasīt, jo no viena teikuma rodas citi jautājumi un, ja teikums ir izrauts no konteksta, var pārprast visu jēgu Grāmata saucas "Likteņa likumi" Oļegs Gabeckis (krievu val). Strap citu, liels paldies Inesei, ka ieteica šo autoru, tiešām no viņa guvu daudz vērtīgu atziņu.


Baiba* - 2011-11-16 14:13
Gadeckis, nevis Gabeckis:) "законы судьбы".

Jancis* - 2011-11-17 02:02
Paldies Baiba, man bija tāda neliela aizdoma arī ar to, jo sākumā man bija daudz savu dažādu hobiju un darbu bet pēdējā gada laikā es ļoti koncentrējos uz mūsu nākotnes sakārtošanu, katru dienu darbs cik vien varu, šad tad gāju skriet, bet tas arī viss, jo mēs esot Anglijā gribējām nopelnīt naudu lai varētu sākt normālāku dzīvi Latvijā, atsperties tā teikt un pēc pirmā pusgada nopirkām dzīvoklīti, tad sākām remontēt, bet rutīna šeit bija liela, un meitenei laikam tiešām sāka gribēties izklaides vairāk un vairāk, man mērķis bija skaidrs, izremontēsim dzīvokli aicināsim ciemos mūsu draugus brauksim piknikos, pie jūras iesim ciemos pie draugiem, paballēsimies, bet pagaidām bija jākoncentrējas sakrāt cik vien varam jo drīz bija nolemts braukt mājās. Tagad esmu atsācis iet uz sporta zāli, boksēties un mācos šo labās enerģijas vairošanu sevī, katrā ziņa šo gadu laikā es tiešām mainījos uz labo pusi, esmu cik atklāts vien varu, nav kaitīgo ieradumu, domāju nopietni par nākotni, nepievērsu uzmanību citām meitenēm, lai neliktu justies slikti savējai, kas man liekas ļoti svarīgi, bet laikam kautkas pietrūkst atkal no tā vīrišķīgā, viņai nekad nebija par ko būt greizsirdīgai bet viņai patika mani citreiz darīt greizsirdīgu, gribēja lai skrienu pakaļ, un patika ka var mani tik viegli kontrolēt un pārbaudija vai tas piesaista manu uzmanību. Centīšos atrast to grāmatu un palasīt. Viss mainīsies uz labu, mums abiem šī pieredze ir vajadzīga, viņai lai kļūtu nopietnāka un saprastu ka nevar spēlēties tā ar jūtām un man lai saprastu ka nevaru veltīt visu sevi kādam cilvēkam lai arī kā man to gribētos, var radīt nepareizu efektu. Paldies.

Mairita* - 2011-11-17 05:19
Man kaut kā arī sāk likties, ka esi pārāk pieķēries šim cilvēkam. Un tas galīgi nav labi! Varbūt tomēr ir jāstrādā ar sevi citā virzienā, neziedojot savu dzīvi tam, kurš to nenovērtē, tātad nav Tavs īstais cilvēks? Varbūt, kā reiz rakstīja Inese-tie groži ir jālaiž vaļā...
Lai nu kā, lai Tev viss izdodas!!! Turies!



Lapa | [1] 2 [3] [4] [5] |

Atpakaļ