Īstais un vienīgais Komentāri:
Inese* -
2011-08-17 04:46 Lūk par to jau iet runa - vai tur, kur ir tā mūsu pašu katra brīvība un telpa mēs esam savādāki, nekā ar savu cilvēku, vai arī varam būt tikpat īsti un paši un mums nav ne par ko jāuztraucas un jāslēpjas.
Ja ir jāslēpj ar ko sarunājies, ar ko sazvanies, un ko dari savā privātā zonā - tad tur sākas robežu sargāšana un saudzēšanās. Tāda kā aizsargāšanās.
Bet no kā? No sava cilvēka???
No sava īstā un vienīgā???
Noslēdzot durvis un sargājot robežas, mēs esam noslēguši savu enerģētiku. Un tad vairs nevar būt Iņ /Jan veselums. Vai arī "viena miesa" kā Bībelē teikts.
Bet , protams, ka tā var dzīvot kopdzīvē kaut 100 gadus. Par to jau neiet runa;)
Un katrs savu dzīvi rada un padara tik "krāsainu" un adrenalīna piepildītu, cik grib. Man ir paziņas, kas saka, ka ik pa laikam speciāli uztaisa kašķi vai kādu intridziņu, lai ir interesantāk.
Katram savs.
Inese* -
2011-08-17 06:28 Savukārt Tev paldies par šo komentāru. Un es Tev pilnīgi piekrītu.
Mēs ar vīru esam runājuši, ka labi, ka mums katram ir bijusi tāda pagātne kā bijusi, jo pateicoties tai, mēs esam satikušies un varam baudīt laimi kopā.
Un novērtēt. Un vispār saprast ko nozīmē mīlestība.
Inese* -
2011-08-17 06:55 Jā - :)) arī tas ir būtiski.
Lai nekrīt uz nerviem otra netikumi.
Inese* -
2011-08-17 17:56 Nu par tiem netikumiem ir tā, ka mīlestība to nolīdzina. Piemēram, man nekrīt uz nerviem, ja 'vīra zeķes mētājas nepiemērotās vietās. Savācu tās ar mīlestību un i nepamanu, ka īstenībā jau man nekārtība ļoti napatīk.
Un tā ir taisnība, ka līdzīgs piesaista līdzīgu - ja esi nervozais tips, tad piesaisti nervozo.Nu...mēs ar vīri arī abi esam nervozi un temperamentīgi. Bet......mīlestība to nolīdzina.
Un par sirds balsi pilnīgi piekrītu:)
Inese* -
2011-08-25 16:15 Es domāju, ka labāk ir nekonkrēti iedomāties šo sajūtu, ka esmu kopā ar savu īsto.
Nevis ar kādu konkrētu puisi, bet vienkārši ar savu īsto.
Jo, kamēr neesam līdz galam sapratuši, ka tas tiešām ir viņš, tikmēr nezinām vai tas ir viņš. Un ja nezinām - tad varam arī kļūdīties. Un, redz, cerot uz šo vienu, varam nobloķēt cita (varbūt īstā) tuvināšanos mūsu dzīvei.
Inese* -
2011-09-02 18:44 Manuprāt pats svarīgākais ir skatīties nevis "vai es viņam derēšu" vai "es būšu gana laba", bet tieši otrādi - "vai viņš ir cilvēks, ar kuru gribu būt kopā" un vai "viņš man der".
Tu esi Tu. Tu taču tagad neizmainīsies dēļ tā, ka satiki cilvēku. Tev vienkārši un mierīgi ir jāsatiekas un jāpaskatās vai Tev viņš patīk vai nē, vai Tu sev patīc, kad esi ar viņu, vai nē. Vai viņš atbrīvo Tavas sajūtas, vai tieši otrādi - liek iespringt.
Un tiklīdz atbalsta punkts būs Tevī iekšā (nevis viņā, vai citos cilvēkos) tā Tu jutīsies labi.
Atceries tā esi Tu, kas viņu piesaistīji savai dzīvei. Tā esi Tu, kura tagad izvēlēsies - viņš Tev der vai nē. Tā esi Tu, kas izvēlas.
Tu esi autore savai dzīvei un tikai no Tevis viss atkarīgs.
Un jo stabilāk, mierīgāk, laimīģāk Tu jutīsies, jo būs patīkamākā šī tikšanās.
Izbaudi to neatkarīgi no rezultāta :)
Vēlu veiksmes!
Inese* -
2011-09-03 06:46 Vakar ar draudzeni runājām, ka īstenībā šad tad jāpamēģina dzīvot kopā (vai vismaz regulāri tikties) ar kādu "neīsto".
Tas mūsos atver to sajūtu, ka esam pārī.
Pārāk ilgi dzīvojot vienai var gadīties, ka dzīve ir tik sakārtota, ka tam ilgi gaidītam cilvēkam te nemaz nebūtu vietas.
Atceroties savu vienatnes periodu, es tomēr varu teikt, ka pa īstam viena nebiju nekad. Ka man vienmēr ir kāds bijis, kas "pretendē uz īstā un vienīgā" statusu.
Tiesa 'pusgadu pirms satiku Tomu, tiešām pārstāju tiekties ar "neīstajiem".
Protams, nezinu jūsu situācijas un mēģinu šeit rakstīt jebko, kas varētu noderēt.
Vēl viena lieta, kas būtu jāiemācās (un to nu gan es esmu kaut kur jau rakstījusi), ka ir jāiemācās saskatīt jebkurā cilvēkā dvēseli.
Nevis uzreiz viņu ierindot nederīgo sarakstā, bet drusku ļauties izbaudīt tikšanos un saskatīt cilvēkā labāko, kas viņā ir.
Ilgstoši dzīvojot vienai un nepārtraukti ar sevi strādājot, var sākt likties, ka esmu tik laba, ka man pretim esošie vīrieši vienkārši "nav mans līmenis".
Un kad sāc šādi iedalīt, tad lepnība un augstprātība dara savu un enerģija (sirds čakra) noslēdzas.
Atcerieties, ka , proatms, nerakstu par jums. Es nezinu jūsu situācijas. Es tikai cenšos izdomāt kas vēl varētu būt par iemeslu tik ilgai ilgošanās fāzei.
Samīļoju jūs.
Domāšu vēl par šo:)
Man ik pa laikam kāds konsultācijā, komentāru sadaļā vai seminārā pajautā – kā atšķirt īsto un vienīgo? Kā saprast, ka šis cilvēks, ar kuru esmu kopā, ir mana lielā mīlestība.
Esmu par to daudz runājusi. Varbūt pat kādā rakstā jau reiz to aprakstījusi arī šeit, bet nu jau to rakstu ir tik ļoti daudz, ka vairs pati visas izrunātās tēmas neatceros.
Lai saprastu, vai esi kopā ar īsto –vajag drusku ieklausīties sevī un pavērot sevi.
Vai Tu sev patīc, kad esi kopā ar viņu?
Kā Tu izmainies? Vai izmainies?
Vai esi godīga šajās attiecībās pret sevi un pret viņu?
Vai vari tāda būt?
Vai esi saspringta vai atbrīvota kopā ar viņu?
Lūk – ja spēj atbildēt uz šiem jautājumiem, tad noteikti vari saprast kā ar jums ir.
Nu, protams, ka viss sākas ar mīlestību. Protams, ka man visvienkāršāk būtu Tev pateikt – sirds Tev pateiks priekšā. Bet zinu arī to, ka tad, kad mums dikti gribās dzirdēt vēlamo atbildi, tad sajūta ir, ka sirds to tieši saka. Un tad dažreiz gadās tā, ka iestāstām sev cik ļoti laimīgas ar viņu kopā esam, ka tā ir īstā mīlestība, ka iespringstam – lai tik viss izskatītos kārtībā, lai būtu smuki un lai visiem būtu labi. Bet tā arī aizmirstam ieklausīties pašas sevī.
Pirmais ir vissvarīgākais jautājums – vai Tu sev patīc šajā periodā, kopš esi kopā ar viņu. Vai jūti, cik dzīve ir kļuvusi skaistāka? Ka Tu pati esi kļuvusi skaistāka? Vai Tev patīk tas, ko dari. Vai viņš Tevi šai visā atbalsta?
Es par sevi varu pateikt, ka es sev ļoti patīku kopš esmu kopā ar Tomu. Un paanalizējot kā esmu izturējusies iepriekšējās attiecībās (gan ilglaicīgās, gan ne tik) – nu..tā nebiju es. Es biju ļoti tālu prom no savas īstenās būtības. Es kaut kā iespringu uz to, lai viss būtu labi – labi izskatītos vecāku vai draugu acīs. Lai mēs viens pret otru būtu...nu tādi kādiem mīļiem cilvēkiem jābūt. Bet tagad ....tagad ir tā, ka man faktiski ir vienalga kādi mēs izskatāmies. Man nav laika vai gribēšanas par to domāt, jo es vienkārši dzīvoju. Dzīvoju savu laimīgo dzīvi, nedomājot vai no malas tā izskatās laimīga.
Vai Tu izmainies, kad esi kopā ar viņu? Kā? Šis atkal ir ļoti svarīgs jautājums, jo kā mēs zinām – vispatiesākie mēs esam tad, kad esam vieni paši. Vai tad, kad dzirdi – viņš nāk mājās, Tu izmainies? Saspringsti vai atslābsti? Piepildies ar mīlestību? Vai varbūt uzreiz esi vairāk disciplinēta?
Ar Tomu es varu būt pilnīgi es pati. Man viņa dēļ nekad nav bijis papildus jāpiedomā ko runāt, ko darīt, kā izskatīties. Es esmu absolūti patiesa un absolūti es pati.
Ir man bijis arī savādāk. Iepriekšējās dzīvēs;) Tādēļ ir ko salīdzināt. :)
Un tad ir vēl viens jautājums – par godīgumu. Es nezinu cik jums tālu sniedzas jūsu katra robežas. Tas ir katra pāra paša ziņā. Man ir tā, ka savam vīram nekad nemeloju un nemēģinu ar viņu manipulēt. Man nav problēmu, ja viņš pār plecu man skatās manos e-pastos vai saņem manas sms. Zinu pārus, kur ir gatavi izšķirties, ja otrs ir paņēmis viņa/s telefonu. Vienmēr par to brīnos. Vienmēr nodomāju, ka man būtu ļoti sarežģīti dzīvot tā, ka līdz šai robežai mēs esam kopā, bet, lūk, te vairs ne. Arī es esmu bijusi attiecībās, kur telefons bija tabu – kur it kā nav pieklājīgi prasīt kas zvana, vai zināt ar ko otrs sarakstās. Nu...man no šīm attiecībām nekas nesanāca. Un labi, ka tā.
Man ir ļoti būtiski, lai varu pie sava vīra piebraukt vai pieiet jebkurā situācijā. Protams, mums arī nav tā, ka Toms tagad ierodas semināra vidū un grib ar mani parunāties. Par to neiet runa. Bet no otras puses – ja viņš gribētu piedalīties, es viņu labprāt aicinātu un visus dalībniekus ar viņu iepazīstinātu. :)
Līdz ar to, es par sevi zinu – esmu kopā ar savu īsto un vienīgo. Man šādi dzīvot ir ļoti viegli. Ļoti mīļi. Es augu ar katru dienu. Manī dēļ mūsu attiecībām nav graujošas enerģijas. Lūk – es pēc tā varu atšķirt – vai viņš man ir īstais vai nē.
Varbūt, ka šādi padomājot par savām attiecībām, arī Tu vari ko secināt. Nu - ja tas Tev ir svarīgi. Un atceries, ka vienotas shēmas jau nav. Tā ir tikai mana pieredze (kā viss manis rakstītais).
Noslēgumā varu pateikt tikai vienu – tā ir laime dzīvot kopā ar savu īsto cilvēku. Tā kā man ir bijusi gara iepriekšējā pieredze, varu pateikt tikai, to, ka tā īsteni laimīgi dzīvoju tieši tagad.
Savukārt bez visa iepriekšējā droši vien, ka tas nebūtu tā! :)
|